11. Article

Lielākā daļa Satversmē noteikto pamattiesību nav absolūtas, un, pastāvot noteiktiem nosacījumiem, valsts var tās ierobežot. Indivīds, ja vien viņš ar savu rīcību neaizskar citu cilvēku tiesības, var brīvi realizēt savas tiesības uz privāto dzīvi. Valsts bieži vien šīs tiesības ierobežo tad, kad indivīda rīcība nonāk pretrunā ar vispāratzītām morāles vai citām sociālajām normām vai kad šī rīcība vērsta pret personas pašas veselību, par ko sabiedrība jūt atbildību (sk.: Nowak M., op. cit., p.297). Atsevišķi tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojumi tiek atzīti par attaisnojamiem. Saskaņā ar Satversmes 116.pantu citastarp par attaisnojamiem tiek atzīti personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojumi, ja tie ir paredzēti likumā, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Arī Konvencijas 8.panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nevienam nedrīkst ierobežot šīs tiesības, izņemot gadījumus, kad ierobežojumi paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības intereses vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību un tikumību vai lai aizstāvētu citu personu tiesības un brīvības. Tātad tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību var tikt ierobežotas, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, atbilst leģitīmam mērķim un ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.