14. Article

Lai konstatētu, vai pamattiesību ierobežojums nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir sociāli nepieciešams, vai tas atbilst šai nepieciešamībai un ir ar to samērīgs. 14.1. Saskaņā ar Ārstniecības likuma 5.pantu ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un savā apgādībā esošo personu veselību. Narkotisko un psihotropo vielu lietošana ir pretrunā ar šo pienākumu. Kā norāda Narkoloģijas valsts aģentūra, narkotisko un psihotropo vielu lietošana bez medicīniskām indikācijām, neievērojot ārsta rekomendētās lietošanas devas un termiņus, rada iespēju attīstīties pārmērīgai šo vielu lietošanai, bet, turpinot to, var rasties atkarība, kas ir hroniska slimība un veidojas daudz ātrāk nekā alkohola atkarība. Narkotisko un psihotropo vielu atkarība ir riska faktors saslimšanai ar HIV, C un B hepatīta infekciju, un tā bieži noved pie narkotisko un psihotropo vielu pārdozēšanas, kas var beigties letāli (sk. lietas 2.sējuma 132.lpp.). Papildus šīm jau minētajām indivīda veselībai un dzīvībai bīstamajām sekām narkotiskās un psihotropās vielas nopietni ietekmē arī cilvēka uzvedību, smadzeņu darbību un vispārējo veselības stāvokli. Pat marihuānas lietošana, lai gan marihuānu mēdz uzskatīt par "vieglu" narkotiku, var radīt nopietnas un neatgriezeniskas smadzeņu patoloģijas. Pēc Oksfordas universitātes fizioloģijas profesores Grīnfīldas (Greenfield) novērojumiem, marihuānas lietošana rada ne tikai eiforiju, bet bieži izraisa arī satraukumu, paniku un paranoju (sk.: Grīnfīlda S. Marihuāna un smadzenes // Diena, 2002.gada 2.janvāris, 2.lpp.). Satversmes tiesa nepiekrīt pieteicējas un arī krimināltiesību zinātnē (sk., piem.: Ashworth A. Principles of Criminal Law. Fourth Edition. - Oxford: Oxford University Press, 2003, pp.53 - 54) izteiktajam viedoklim, ka narkomānija skar vienīgi pašu narkotisko un psihotropo vielu lietotāju un ka tāpēc kriminālatbildības noteikšana par to nav pieļaujama. Faktiski narkomānija skar visu sabiedrību. Īpaši smagas ciešanas narkotisko un psihotropo vielu lietotāji sagādā saviem tuviniekiem. Narkotisko un psihotropo vielu lietošanas sekas ir daudz bīstamākas nekā tabakas un alkohola lietošanas sekas. Narkotisko un psihotropo vielu iegādei parasti nepieciešami lielāki materiālie līdzekļi nekā tabakas un alkohola iegādei. Daudzas no narkotiskajām un psihotropajām vielām atkarīgas personas nav darbspējīgas. Cenšoties iegūt līdzekļus narkotisko un psiho tropo vielu iegādei, šādas personas nereti izdara noziedzīgus nodarījumus. Saskaņā ar Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Informācijas centra ziņām visbiežāk narkotisko un psihotropo vielu lietotāji izdara zādzības un laupīšanas (sk. lietas 4.sējuma 116.lpp.). Tāpēc Satversmes tiesa, nenoliedzot citu apreibinošo vielu lietošanas bīstamību, uzskata par nepamatotu pieteicējas viedokli, ka narkotisko un psihotropo vielu lietošana būtu jāregulē tām pašām tiesību normām, kas regulē tabakas izstrādājumu un alkohola lietošanu. Narkotiku kontroles un narkomānijas ierobežošanas valsts programmas 2004. - 2008. gadam projekta kopsavilkumā norādīts, ka vairums narkomānijas upuru ir jauni cilvēki un šis fakts atstās būtisku iespaidu uz Latvijas sabiedrības veselības stāvokli nākotnē un valsts turpmāko kopējo sociālo un ekonomisko attīstību. No narkotiskajām un psihotropajām vielām atkarīgo personu ārstēšana ir smaga, ilgstoša un prasa lielas izmaksas (sk. lietas 1.sējuma 212.lpp.). Ņemot vērā narkomānijas izplatību valstī un tās īpašo bīstamību, likumdevējam ir tiesības noteikt atšķirīgus ierobežojumus narkotisko un psihotropo vielu apritei. Līdz ar to izvērtējamais pamattiesību ierobežojums ir sociāli nepieciešams, jo indivīda veselībai piemīt ne vien personiska, bet arī sociāla vērtība. 14.2. Saskaņā ar Krimināllikuma 35.panta otro daļu kriminālatbildības noteikšanas un soda mērķis ir ne tikai sodīt vainīgo personu, bet arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Vispārējā prevencija ir svarīgs apstrīdētās normas aspekts. Var piekrist pieteicējas pārstāvja uzskatam, ka tādas personas, kurām jau ir izveidojusies atkarība, kriminālsoda draudi vien neatturēs no narkotisko un psihotropo vielu lietošanas. Taču indivīdus, kas vēl nav kļuvuši atkarīgi no narkotiskajām un psihotropajām vielām, šādi draudi varētu motivēt neuzsākt šo vielu lietošanu vai atteikties no tās. Likumdevējs papildinājis Krimināllikumu ar apstrīdēto normu, lai nošķirtu narkotisko un psihotropo vielu lietotāju atbildību no šo vielu izplatītāju atbildības. Pirms tam visus, arī narkotisko un psihotropo vielu lietotājus, kuriem nebija nolūka šīs vielas realizēt, sodīja saskaņā ar 253.panta pirmo daļu - par narkotisko un psihotropo vielu neatļautu izgatavošanu, iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu. Par šo nodarījumu bija paredzēta brīvības atņemšana uz laiku no diviem līdz septiņiem gadiem. Papildinot Krimināllikumu ar 253.2pantu, sankcijas par darbībām ar narkotiskajām un psihotropajām vielām nelielā apmērā bez nolūka tās realizēt tika ievērojami mīkstinātas. Pieteicējas uzskats, ka kriminālatbildības noteikšana par narkotisko un psiho tropo vielu lietošanu ir vēršanās pret slimu cilvēku, nav pamatots vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, indivīds tiek saukts pie administratīvās un pēc tam pie kriminālatbildības nevis tāpēc, ka viņš ir no šīm vielām atkarīgs, bet par narkotisko vai psihotropo vielu lietošanu, tas ir, gadījumos, kad šādu vielu esamību viņa organismā apstiprina ekspertīze. Pieteicējas atsaukšanās uz spriedumu lietā "Robinson v. California" nav pamatota, jo Satversmes tiesas izvērtējamā apstrīdētā norma un tās piemērošanas prakse atšķiras no ASV Augstākās tiesas izvērtētās un par nekonstitucionālu atzītās tiesību normas un tās piemērošanas prakses. Kalifornijas štata tiesa zvērinātajiem paskaidroja, ka saskaņā ar likumu apsūdzēto var notiesāt pat tad, ja viņi netic liecībām, ka viņš lietojis narkotikas, un pierādot vienīgi to, ka viņš ir atkarīgs no šīm vielām. Otrkārt, vērā ņemams ir likumprojekta "Grozījumi Krimināllikumā" sagatavošanas laikā izteiktais viedoklis, ka narkotisko un psihotropo vielu lietošana saistīta ar šo vielu iegādāšanos un glabāšanu, par ko kriminālatbildība paredzēta tajā pašā Krimināllikuma pantā (sk. lietas 2.sējuma 183.lpp.). Tāpēc nebūtu loģiski, ja par neatļautu narkotisko un psihotropo vielu iegādāšanos vai glabāšanu ir paredzēta kriminālatbildība, bet, kad indivīds tiek notverts, tās lietojot, vai tiek konstatēts, ka šīs vielas ir lietotas, viņam šī atbildība nedraud. Tātad kopumā izvērtējamais pamattiesību ierobežojums atbilst tā sociālajai nepieciešamībai - mazināt narkomānijas un tās bīstamo seku izplatību. 14.3. Viens no būtiskākajiem nosacījumiem pamattiesību ierobežojuma atzīšanai par attaisnojamu ir tā samērīgums ar sociālo nepieciešamību, kuras dēļ tas noteikts. Tas nozīmē, ka ir jāizvērtē, vai sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas izdošanas ir lielāks par kaitējumu indivīda pamattiesībām. Valstij indivīda tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ir maksimāli jāievēro un jāaizsargā, un iejaukšanās attaisnojama tikai stingri noteiktos gadījumos, kad to prasa īpaši svarīgas sabiedrības intereses. Izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa noskaidroja vairākus apstākļus. Pirmkārt, kriminālatbildība par narkotisko un psihotropo vielu lietošanu bez ārsta nozīmējuma paredzēta vienīgi tad, ja tā izdarīta atkārtoti gada laikā. Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 46.pantu par narkotisko un psihotropo vielu lietošanu pirmo reizi personu sauc pie administratīvās atbildības un uzliek naudas sodu līdz 75 latiem vai piemēro administratīvo arestu uz laiku līdz 15 diennaktīm. Ja indivīds ir administratīvi sodīts par narkotisko un psihotropo vielu lietošanu, viņam ir iespēja izvērtēt savu rīcību un turpmāk atteikties no šo vielu lietošanas. Otrkārt, ja arī tiek konstatēts, ka persona atkārtoti gada laikā bez ārsta nozīmējuma lietojusi narkotiskās un psihotropās vielas, pastāv vairākas iespējas atbrīvot šo personu no kriminālatbildības vai soda izciešanas. Piemēram, tā kā apstrīdētajā normā paredzētais nodarījums ir kriminālpārkāpums, prokurors saskaņā ar Krimināllikuma 58.1panta noteikumiem personu var nosacīti atbrīvot no kriminālatbildības, ja, ņemot vērā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, apsūdzēto raksturojošas ziņas un citus lietas apstākļus, iegūta pārliecība, ka apsūdzētais turpmāk neizdarīs noziedzīgus nodarījumus. Šādā gadījumā prokurors personai ar tās piekrišanu var uzlikt par pienākumu ārstēties no alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu vai citas atkarības. Kā liecina Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras sniegtā informācija, prokurori vairākkārt pieņēmuši lēmumu izbeigt krimināllietu par narkotisko un psihotropo vielu lietošanu bez ārsta nozīmējuma (sk. lietas 4.sējuma 115.lpp.). Saskaņā ar Krimināllikuma 59.panta ceturto daļu, izskatot lietu, tiesa var personu atbrīvot no soda izciešanas, ja tā izdarījusi kriminālpārkāpumu alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarības dēļ un piekritusi no šīs atkarības ārstēties. Sods izpildāms, ja persona tiesas noteiktajā laikā nav uzsākusi ārstēšanos vai pēc tam izvairījusies no ārstēšanās. Treškārt, pieteicēja un viņas pārstāvis uzskata, ka no narkotiskajām un psihotropajām vielām atkarīgās personas nevis jāsoda, bet piespiedu kārtā jāārstē. Tomēr, kā liecina narkologu atzinumi, bez indivīda paša gribas izpausmes un aktīvas iesaistīšanās ārstēšanās procesā pozitīvus rezultātus faktiski nav iespējams sasniegt. Piespiedu ārstēšana ir pieļaujama vienīgi attiecībā uz nepilngadīgām personām. Pretēji pieteicējas pārstāvja apgalvojumam, šāda ārstēšana Latvijā tiek veikta par valsts budžeta līdzekļiem saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 49.panta trešo daļu un Latvijas Republikas Ministru kabineta 2003.gada 16.decembra noteikumiem Nr.726 "Kārtība, kādā veicama obligātā ārstēšana bērniem, kuriem radušies psihiski vai uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ, un kārtība, kādā sociālās korekcijas izglītības iestādēs bērniem nodrošināma obligātā ārstēšana no alkohola, narkotisko un psihotropo vielu atkarības". Ceturtkārt, tiesa par narkotisko un psihotropo vielu lietošanu bez ārsta nozīmējuma, izvērtējot lietas apstākļus, var piespriest vienu no trim alternatīvajiem sodiem - brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem, piespiedu darbu vai naudas sodu līdz 50 minimālajām mēnešalgām. Saskaņā ar Latvijas Republikas Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2004.gada 22.oktobrī sniegto informāciju "brīvības atņemšanas iestādēs sodu izcieš divas personas, kuras notiesātas tikai pēc Krimināllikuma 253.2panta pirmās daļas" (sk. lietas 4.sējuma 118.lpp.). Tas liecina, ka par šo kriminālpārkāpumu indivīdu visvairāk ierobežojošais sods - brīvības atņemšana - tiek piemērots retos gadījumos. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32.pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Krimināllikuma 253.2panta pirmajā daļā iekļauto normu "narkotisko un psihotropo vielu lietošana bez ārsta nozīmējuma" par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 96.pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš