6. Article — noteic: "Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un

pienākumu […] pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā." Savukārt Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14.pants paredz, ka "katram ir tiesības, ja tiek […] noteiktas viņa tiesības un pienākumi kādā civilprocesā, uz to, lai lietu taisnīgi un publiski izskatītu kompetenta, neatkarīga un objektīva tiesa, kas izveidota saskaņā ar likumu". Vispārējā cilvēktiesību deklarācija tiesības uz objektīvu tiesu min 10.pantā. 6.3. Tādēļ nav šaubu, ka Satversmes 92.pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu ietver tiesības uz tiesas objektivitāti. 7. Pieteicējs uzskata, ka apstrīdētā norma aizskar tiesības uz objektīvu tiesu, savukārt gan Saeima, gan personas, kuras lietā izteikušas viedokli, apgalvo, ka šīs tiesības aizsargā iespēja iesniegt apelācijas sūdzību. Arī Satversmes tiesa uzskata, ka šis ir būtisks arguments, kas jāņem vērā, izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92.pantam. Atšķirībā no pārējiem lietā paustajiem argumentiem tas ir saistīts ar principiāli svarīgu civilprocesa nostādni- šajā gadījumā tā ir procesuālā ekonomija. Saeimas atbildes rakstā nav norādīts, vai iespēja iesniegt apelācijas sūdzību liecina, ka Pieteicēja pamattiesības nav ierobežotas, vai arī tā uzskatāma par ierobežojuma attaisnojumu. Tādēļ šis arguments jāvērtē, noskaidrojot, vai pastāv Satversmes tiesas likuma 19.2panta pirmajā daļā minētais konstitucionālās sūdzības iesniegšanas priekšnoteikums, proti, Satversmē noteikto personas pamattiesību aizskārums. Tikai gadījumā, ja šāds aizskārums pastāv, ir jāizvērtē tā attaisnojamība. 7.1. Apstrīdētā norma noteic procedūru, kādā pēc lietas dalībnieku iniciatīvas tiek pārbaudīts, vai nepastāv kāds no iemesliem, kas liegtu attiecīgajam tiesnesim piedalīties lietas iztiesāšanā. Šīs normas procesuālo būtību ir atzinis arī Pieteicējs, konstitucionālajā sūdzībā norādot, ka tā paredz Civilprocesa likuma 19.panta ceturtās daļas "realizācijas kārtību". Šī realizācijas kārtība būtu jāvērtē tikai tādā gadījumā, ja noraidījuma institūts būtu obligāta no Satversmes 92.panta izrietoša prasība. 7.2. Noraidījuma institūts pastāv arī citās valstīs. Tas ir viens no līdzekļiem tiesu objektivitātes nodrošināšanai. Iepazīstoties ar vairāku valstu civilprocesu regulējošajiem normatīvajiem aktiem, ir redzams, ka ikviens no tiem, pirmkārt, tiesnesim noteic pienākumu atstatīties no lietas izskatīšanas, ja iespējamas pamatotas šaubas par viņa objektivitāti, un, otrkārt, lietas dalībniekiem piešķir tiesības pieteikt noraidījumus. Savukārt noraidījuma izlemšanas procedūra mēdz būt atšķirīga. Piemēram, Francijā, Kanādā un Vācijā likums neļauj pašam tiesnesim lemt par viņam pieteiktajiem noraidījumiem. Parasti tos izskata tiesas augstāka amatpersona vai augstāka tiesas instance, kuras lēmumi nav pārsūdzami. Citāds risinājums izraudzīts, piemēram, Bulgārijā, Igaunijā, Somijā un Zviedrijā: gadījumā, kad tiesnesis lietu izskata vienpersoniski, noraidījumu izlemšana ir viņa ziņā. Zviedrijā lēmumu par noraidījuma nepieņemšanu ir iespējams pārsūdzēt. Tātad viena un tā paša tiesību institūta regulējums ir daudzveidīgs. 7.3. Šis dažādo jurisdikciju salīdzinājums ļauj secināt, ka noraidījuma institūts ir pakārtots tiesneša pienākumam atstatīties no lietas izskatīšanas, turklāt šā tiesību institūta jēdziens nav loģiski saistīts ar kādu konkrētu tā īstenošanas kārtību. Tiesas objektivitāti ir iespējams nodrošināt dažādos veidos. Vēl jo vairāk: to iespējams darīt, arī neizmantojot noraidījuma institūtu. Saeima un lietas sagatavošanas laikā uzklausītās personas pamatoti norāda, ka pat noraidījuma nepieņemšana vien var būt apelācijas pamats un tādējādi tiek aizsargātas personas tiesības uz objektīvu tiesu. Šis viedoklis tiek pamatots ar principiāli būtisku apsvērumu: apstrīdētajā normā noteiktā noraidījuma izlemšanas kārtība kalpo procesuālajai ekonomijai. Saeima un lietas sagatavošanas laikā uzklausītās personas ir izteikušas bažas, ka gadījumā, ja tiktu pieļauta lēmumu par noraidījumu nepieņemšanu pārsūdzēšana blakus sūdzības kārtībā, palielinātos tiesu noslogotība. Šīs bažas ir pamatotas. Arī Eiropas Padomes Ministru komitejas 1995.gada 7.februāra rekomendācijas par apelācijas sistēmu un procedūru ieviešanu un darbības uzlabošanu civilajās un komerciālajās lietās 3.panta "d" punktā valstis tiek aicinātas apsvērt iespēju "atsevišķu starplēmumu pārsūdzēšanas tiesības atlikt līdz apelācijai pēc būtības" [Recommendation Rec(1995)5 on introduction and improvement of the functioning of appeal systems and procedures in civil and commercial cases, http://cm.coe.int/ta/rec/1995/95r5.htm]. Lēmuma pārsūdzēšana ar blakus sūdzību nav vienīgais iespējamais regulējums, taču arī katra cita risinājuma īstenošanai būtu nepieciešams izmantot vairāk tiesu sistēmas resursu, nekā to pieprasa pašreizējā kārtība. D.Ose uzskata, ka likumdevēja izraudzītais noraidījuma institūta regulējuma modelis nav gluži savienojams ar viedokli par neiespējamību noraidījuma izlemšanu uzticēt citam tiesnesim. Viņa norāda, ka jautājumā par noraidījumu izlemšanu Civilprocesa likums neesot pilnībā konsekvents, jo 21.panta ceturtās daļas 1.punkts noteic: ja lietā, kuru izskata koleģiāli, noraidījums pieteikts vienam tiesnesim, to izlemj pārējais tiesas sastāvs, bet 2.punkts noteic: ja noraidījums pieteikts vairākiem tiesnešiem, to izlemj tā pati tiesa pilnā sastāvā. Apelācijas tiesvedībā to, vai tiesnesim būtu vajadzējis sevi atstatīt vai pieņemt noraidījumu, izvērtē cits tiesas sastāvs. Taču Satversmes tiesa atzīst, ka pretrunas, ar kurām šajā gadījumā nākas sastapties, ir drīzāk šķietamas nekā īstas. Apelācijas instances tiesai izvērtējot pirmās instances tiesas sastāva likumību saistībā ar Civilprocesa likuma 19.pantu, uzdevums ir gluži citāds, nekā izlemjot noraidījumu, jo ir pieejams pirmās instances taisītais spriedums, kas ievērojami palīdz izsekot tiesneša domu gaitai un konstatēt iespējamo neobjektivitāti. Savukārt gadījumā, kad vienam tiesnesim pieteikto noraidījumu izlemj pārējais tiesas sastāvs vai arī tiesa pilnā sastāvā lemj par vairākiem tiesnešiem vai visam tiesas sastāvam pieteiktiem noraidījumiem, jāievēro, ka šos lēmumus jebkurā gadījumā neatkarīgi no tiesnešu skaita pieņem tiesa. Šajā ziņā regulējums neatšķiras no apstrīdētajā normā paredzētās kārtības. 7.4. Pieteicējs apgalvo, ka procesuālās ekonomijas princips esot "pakārtots taisnīguma principam". Taču, kā Satversmes tiesa norādījusi jau agrāk, procesuālā ekonomija ir viens no Satversmes 92.panta saturu veidojošajiem elementiem (sk., piem., 2002.gada 5.marta sprieduma lietā Nr.2001-10-01 secinājumu daļas 5.punktu un 2004.gada 11.oktobra sprieduma lietā Nr.2004-06-01 14.punktu), tādēļ Pieteicēja piedāvātais pretnostatījums ir kļūdains. Taču, spriežot pēc konteksta, kādā šis apgalvojums pausts, jāsecina, ka tas drīzāk norāda uz kolīziju starp procesuālās ekonomijas principu un tiesas objektivitātes principu. Tomēr arī tādā gadījumā Pieteicēja viedoklis par šo principu savstarpējo hierarhiju nav pamatots. Principi atšķiras no citiem tiesību avotiem citastarp tieši tādā ziņā, ka tos nav iespējams izkārtot hierarhiskā secībā. Ja tiesas objektivitātes principu ikvienā gadījumā atzītu pārāku par procesuālās ekonomijas principu, nāktos secināt, ka jebkurš objektivitātes garantiju pieaugums attaisno jebkuru procesuālās ekonomijas samazinājumu, lai arī cik niecīgs būtu pirmais un cik nozīmīgs- otrais. Tādēļ tiesību zinātnē tiek atzīts, ka, rodoties kolīzijai starp tiesību principiem, tie jāizvērtē, ņemot vērā konkrēto situāciju un apstākļus (sk., piem.: Iļjanova D. Tiesību normu un principu kolīzija, Likums un Tiesības, 2000, 2.sēj., Nr.8(12), 251.lpp.; Alexy, R. A Theory of Constitutional Rights, Oxford University Press, 2002, pp.96- 100). Pat pieņemot, ka no apstrīdētās normas atšķirīgs noraidījuma izlemšanas regulējums veicinātu tiesas objektivitātes principa ievērošanu, ir jāatzīst, ka ieguvums nedrīkst nonākt nesamērīgā pretrunā ar procesuālās ekonomijas interesēm. 7.5. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteicējs norāda, ka, izvērtējot apstrīdēto normu, Satversmes tiesai būtu jāņem vērā statistika par Latvijas tiesās pieteiktajiem noraidījumiem, to apmierināšanu, neapmierināšanu un attiecīgo lietu tālāko virzību pārsūdzības instancēs. Taču Satversmes tiesa uzskata, ka nav iespējams paredzēt, kā risinātos "statistiski vidējā" tiesvedība, ja tiesnešiem, kuri lietas izskata vienpersoniski, pieteiktie noraidījumi tiktu izlemti citādā kārtībā. Tādēļ datus par esošo situāciju nevar salīdzināt pat ar prognozēm. Līdz ar to nav iemesla apšaubīt likumdevēja izvēli noteikt tieši šādu noraidījumu izskatīšanas kārtību. Arī Vācijas Konstitucionālās tiesas praksē ir atzīts, ka, trūkstot zināšanām par iespējamo rīcības modeļu pareizību un "izvēloties starp vairākiem potenciāli piemērotiem līdzekļiem leģitīma mērķa sasniegšanai, likumdevējam ir vērtēšanas un lemšanas privilēģija" [BVerfGE90, 145 (182)]. Civilprocesa regulējuma noteikšanā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, ja vien tiek nodrošināta pamattiesību aizsardzība (sal.: 2005.gada 17.janvāra sprieduma lietā Nr.2004-10-01 9.1.punkts). Satversmes tiesa nenoliedz, ka ir iespējama arī citāda noraidījumu izlemšanas kārtība, taču saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2panta pirmo daļu tās uzdevums šajā gadījumā ir izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu. 8. Vērtējot, vai pašlaik pastāvošās kārtības ietvaros tiek aizsargātas personas tiesības uz taisnīgu tiesu, Satversmes tiesa atsaucas uz iepriekš sacīto par Latvijas un starptautisko cilvēktiesību normu izpratnes harmoniju (sk.šā sprieduma 6.2.punktu) un norāda, ka arī šo normu piemērošanas prakse ir izmantojama Satversmē noteikto pamattiesību satura noskaidrošanai. Tādēļ ir iespējams ņemt vērā, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk- ECT) praksi pirmās instances tiesā pieļautie defekti var tikt laboti apelācijas instancē (sk.: Adolf v. Austria [1982] ECHR 2, paras.38- 41 un Edwards v. the United Kingdom [1992] ECHR 77, para.39; sal.: De Cubber v. Belgium [1984] ECHR 14, para.33). Jautājums par tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārumu "jāvērtē visā procesā kopumā, ieskaitot apelācijas instances nolēmumu" un ņemot vērā tās lomu tiesvedībā (Edwards v. the United Kingdom, para.34; sk. arī, piem.: Helmers v. Sweden [1991]ECHR44, para.31, Ekbatani v. Sweden [1988]ECHR6, para.27). Saskaņā ar Civilprocesa likumu apelācijas instance lietu izskata pēc būtības, tādēļ tā spēj labot ikvienu no pirmās instances tiesā pieļautajām kļūdām. Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteicēja apgalvojumam, ka tādā gadījumā "pirmās instances tiesā taisnīguma principu ievērot nav obligāti". Civilprocesa likums tiesnesim noteic pienākumu atstatīties no lietas izskatīšanas, ja pastāv kāds no 19.panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem. Jāpiekrīt, ka viena no garantijām šā pienākuma godprātīgai izpildei ir arī augstās prasības, kas izvirzītas personām, kuras ieceltas un apstiprinātas tiesneša amatā. Pieteicējam ir no Satversmes 92.panta izrietošas tiesības uz aizsardzību pret šā pienākuma neizpildes sekām, taču, tā kā pastāv vairāki līdzekļi tiesas objektivitātes nodrošināšanai, viņam nav tiesību pieprasīt kādu konkrētu aizsardzības mehānismu. Šajā gadījumā likumdevējam ir rīcības brīvība izvēlēties kādu no piemērotiem līdzekļiem (sk.: Alexy, pp.308- 389). Satversmes 92.pants aizsargātu Pieteicēja subjektīvās tiesības uz noraidījuma institūta esamību tādā gadījumā, ja tas būtu vienīgais līdzeklis tiesas objektivitātes nodrošināšanai. Tāpat Satversme nepieprasa vairāku paralēlu tiesības uz objektīvu tiesu aizsargājošu instrumentu līdzpastāvēšanu. Procesuālās tiesības nav pašmērķīgas; tām vienīgi jānodrošina taisnīga rezultāta sasniegšana (sk.: Galligan, D.J. Due Process and Fair Procedures: A Study of Administrative Procedures, Clarendon Press, 1997, p.415). Bez šaubām, procesuālajām tiesībām piemīt sava patstāvīga vērtība, taču šī atziņa vienīgi papildina iepriekš pausto, proti, to, ka visas tiesvedības stadijas ir jāuzlūko kopumā. 9. Pieteicējs pamatoti norāda, ka blakus sūdzības ieviešana nav vienīgais veids, kādā būtu iespējams mainīt esošo regulējumu. Pareizs šķiet arī viņa viedoklis, ka dažos gadījumos apstrīdētā norma ir neefektīvs noraidījuma institūta realizācijas mehānisms, jo, kā atzīst PhDS.Sebre, Dr.psych.V.Reņģe un PhDI.Austers, tiesnešiem var piemist tendence- lai arī ne apzināta un mērķtiecīga- iespējamo ieinteresētības pakāpi pilnībā nenovērtēt. Tomēr minētie psiholoģijas zinātnes eksperti norāda, ka pēc noraidījuma pieteikšanas tiesnesis ir motivēts meklēt, atcerēties un ņemt vērā to informāciju, kas runā par labu profesionālajai kompetencei un standartiem- pie tiem pieder spēja objektīvi novērtēt savu esošo vai šķietamo ieinteresētību izskatāmās lietas iznākumā, tādēļ šī īpatnība vienlaikus uzskatāma par tādu, kas tiesnesim jo vairāk liek apzināt iespējamos iemeslus noraidījumu pieņemt. Var piekrist Pieteicēja viedoklim, ka procesuālo defektu labošanai apelācijas instances tiesā ir mazāk izglītojoša un audzinoša nozīme attiecībā uz tiesu sistēmu un sabiedrību kopumā (sk.arī, piem.: Galligan, pp.416- 417). Taču katra no šīm piebildēm raksturo Pieteicēja domas par civilprocesa racionālāku regulējumu, nevis pamato, kādēļ būtu uzskatāms, ka Satversmes 92.pants tieši aizsargā tiesības pieteikt noraidījumu. 10. Pieteicējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst arī Satversmes 1.pantam. Sava viedokļa pamatošanai viņš nav sniedzis argumentus, bet tikai norādījis, ka "92.pants cieši sasaucas ar Satversmes 1.pantā nostiprināto demokrātijas principu un no tā izrietošo vispārīgo taisnīguma principu". Arī izsakot viedokli par lietas materiāliem, Pieteicējs juridisko pamatojumu nav papildinājis. Tādējādi ne konstitucionālā sūdzība, nedz arī pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Satversmes tiesai iesniegtais viedoklis nesniedz pietiekamu juridisko pamatojumu, lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1.pantam. Nolēmuma daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.- 32.pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Civilprocesa likuma 21.panta trešo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš