239.2. Article

"Sūdzību var iesniegt tiesā pēc tam, kad sūdzība par valsts pārvaldes vai pašvaldības institūcijas (…) rīcību (lēmumu) iesniegta pakļautības kārtībā augstākai institūcijai vai amatpersonai, ja likumā nav noteikta cita kārtība. Sūdzību var iesniegt tiesā fiziskā persona, kuras tiesības pārkāptas [..]. Sūdzību iesniedz tā rajona (pilsētas) tiesā, kur atrodas valsts pārvaldes vai pašvaldības institūcija [..], kuru rīcība (lēmums) tiek pārsūdzēta." 1995. gada 13. jūnija noteikumu Nr. 154 "Administratīvo aktu procesa noteikumi" 74. pants piešķir personām vispārīgu tiesību apstrīdēt administratīvu aktu, iesniedzot sūdzību nākamajā augstākajā iestādē. SŪDZĪBAS 1. Atsaucoties uz Konvencijas 5. panta 1. punktu, iesniedzējs sūdzas par to, ka nav attaisnojama viņa turēšana apcietinājumā. 2. Atsaucoties pēc būtības uz Konvencijas 5. panta 3. punktā garantētajām tiesībām, iesniedzējs sūdzas par viņa turēšanas apcietinājumā ilgumu (četri gadi, deviņi mēneši un divdesmit viena diena), ko viņš uzskata par pārmērīgu. Jo īpaši viņš uzsver faktu, ka Rīgas apgabaltiesa saņēma izmeklēšanas materiālus 1998. gada 7. septembrī, kurpretim lēmums par viņa nodošanu tiesai bija pieņemts tikai 1999. gada 7. aprīlī. Taču Kriminālprocesa kodeksa 223. panta ceturtā daļa uzliek par pienākumu pirmās instances tiesai pieņemt šādu lēmumu četrpadsmit dienu laikā pēc tam, kad tiesas kanceleja ir saņēmusi lietas materiālus. 3. Atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu, iesniedzējs sūdzas par kriminālprocesa pārmērīgo ilgumu. 4. Iesniedzējs tāpat uzsver, ka ne policija, ne prokuratūra nebija devusi viņam iespēju viņa lietas pirmstiesas izmeklēšanas laikā iztaujāt lieciniekus vai panākt, ka tiek iztaujāti liecinieki. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam tas pārkāpa viņa tiesības, kas garantētas Konvencijas 6. panta 3. punkta d) apakšpunktā. 5. Atsaucoties uz Konvencijas 3. pantu, iesniedzējs sūdzas par to, ka Latvijas iestādes ir izturējušās necilvēciski un pazemojoši, nedodot viņam uzturu laikā, kamēr viņš atradās Rīgas apgabaltiesas telpās. 6. Konvencijas 8. panta sakarā attiecībā uz tiesībām uz ģimenes dzīvi iesniedzējs sūdzas par gandrīz pilnīgu aizliegumu viņa ģimenei apmeklēt viņu laikā, kamēr viņš tika turēts apcietinājumā; viņš apstrīd Rīgas apgabaltiesas tiesneša 2001. gada 9. novembrī sniegto atteikumu. Iesniedzējs jo īpaši uzsver to, ka valsts tiesību akti viņam nepiedāvāja nekādas tiesību aizsardzības iespējas, lai viņš varētu izmantot savas tiesības sazināties ar savu ģimeni. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam šis fakts norāda uz Konvencijas 13. panta pārkāpumu. 7. Atsaucoties pēc būtības uz Konvencijas 34. pantu, iesniedzējs uzskata, ka viņa vēstules, kas bija adresēta Tiesai, izņemšana 2000. gada maijā ir kavējis viņa tiesību iesniegt sūdzību efektīvu izmantošanu. Šī paša panta sakarā viņš sūdzas par to, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde viņam atteica izsniegt dokumentus, kurus viņš uzskatīja par būtiskiem tikt pievienotiem viņa sūdzībai. Pie tam 13. panta sakarā iesniedzējs kritizē to, ka valsts tiesību akti neparedzēja nekādas tiesību aizsardzības iespējas pret šādiem cietuma iestāžu liktajiem šķēršļiem. 8. Visbeidzot, iesniedzējs norāda, ka sakarā ar viņa turēšanu apcietinājumā notikusī tiesību atņemšana un ierobežošana norāda uz diskrimināciju, ko aizliedz Konvencijas 14. pants. JURIDISKAIS ASPEKTS A. Sūdzība par Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu Atsaucoties uz Konvencijas 5. panta 1. punktu, iesniedzējs norāda uz viņa turēšanas apcietinājumā nepamatotību. Tiesa uzskata, ka šī sūdzība ir izskatāma šī panta c) apakšpunkta sakarā, kas nosaka sekojošo: "Ikvienam ir tiesības uz personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto kārtību: [..] c) ja persona tiek tiesiski aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām tiesību aizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir izdarījusi sodāmu nodarījumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas; [..]." 1. Par valdības iebildumiem a) Iebildums par to, ka Tiesa pēc savas iniciatīvas izskata iesniegumu Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta sakarā i. Pušu argumenti Valdība pārmet Tiesai, ka tā pēc savas iniciatīvas ir izvērtējusi jautājumu par Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta ievērošanu. Šajā sakarā valdība uzsver, ka iesniedzēja sākotnēji norādītās sūdzības par 5. pantu attiecas tikai uz viņa atrašanās apcietinājumā ilgumu šī panta trešā punkta izpratnē un nevis uz viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu pirmā punkta izpratnē. Valdība uzskata - lai Tiesa varētu pēc savas iniciatīvas izvērtēt sūdzību, ir jābūt iesniegtai sūdzībai no attiecīgās personas; tikai pastāvot šādai sūdzībai, Tiesa var juridiski novērtēt attiecīgās lietas faktus atšķirīgi nekā iesniedzējs vai izskatīt šos faktus citā aspektā. Jo īpaši, valdība kritizē Tiesas īpaši noteikto ierobežojošo laika periodu, proti, no 1998. gada 11. marta līdz 7. septembrim. Atbilstoši valdības teiktajam šie datumi ir "nepareizi", norādot, ka runa "drīzāk ir par laiku no 1997. gada 20. jūnija līdz 1998. gada 26. novembrim". Taču iesniedzējs nekad nebija tieši norādījis šo laiku savā sūdzībā. Turklāt, tā kā Konvencija attiecībā uz Latviju kļuva saistoša tikai 1997. gada 27. jūnijā, Tiesa jebkurā gadījumā nebūtu kompetenta ratione temporis izvērtēt iesniedzēja atrašanos apcietinājumā no 20. līdz 27. jūnijam. Kopumā ņemot, iesniedzējs nekad nebija iesniedzis sūdzību par Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu un Tiesa nebija kompetenta to izskatīt pēc savas iniciatīvas; tas pārkāpj Konvencijas 34. pantu, saskaņā ar kuru tikai persona, "kas uzskata sevi par pārkāpumā cietušo" (angļu valodā - "claiming to be the victim of a violation"), ir tiesīga vērsties Tiesā, iesniedzot individuālu iesniegumu. Iesniedzējs tam nepiekrīt. Viņš uzskata - lai arī ir būtiski, ka iesniedzējs juridiski pamato apgalvotos pārkāpumus, tas nenozīmē, ka šis pamatojums ir galīgs un ka Tiesa nevar to mainīt; to turklāt apstiprina Konvencijas 32. panta saturs. ii. Tiesas vērtējums Saskaņā ar Konvencijas 32. panta 2. punktu "strīds par to, vai lieta ir piekritīga Tiesai, ir atrisināms ar Tiesas lēmumu". Tādējādi tai ir jālemj par to, vai tai ir piekritīga šī sūdzība. Tiesa atgādina, ka Tiesa ir tā, kas juridiski novērtē lietas faktus, un ka to nesaista novērtējums, ko sniedz iesniedzēji vai valdības. Piemēram, saskaņā ar jura novit curia principu tā pēc savas iniciatīvas ir izskatījusi vairākas sūdzības par tādu pantu vai tā daļu, uz kuru nebija atsaukušās puses, un pat par apakšpunktu, attiecībā uz kuru bijusī Komisija to atzina par nepieņemamu izskatīšanai, izvērtējot to cita panta sakarā. Sūdzību raksturo fakti, uz kuriem norāda iesniedzējs, un nevis norādītie tiesiskie pamati vai argumenti (skat. 1998. gada 19. februāra spriedumu lietā Guerra et autres c. Italie (Guerra un citi pret Itāliju), Recueil des arrêts et décisions, 1998-I, p. 223, 44. punkts). Tādējādi tiklīdz Tiesā ir iesniegta sūdzība, tai ir visas tiesības to izskatīt: Tiesas kompetencē ir izskatīt, pat pēc savas iniciatīvas, visus faktiska un juridiska rakstura jautājumus, kas parādās sūdzības izskatīšanas laikā, ņemot vērā Konvenciju (skat. tostarp 1991. gada 27. augusta spriedumu lietā Philis c. Grèce (Philis pret Grieķiju), série A, Nr. 209, p. 19, 56. punkts). Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka 2000. gada 13. novembrī iesniedzējs nosūtīja Tiesai rokrakstā rakstītu vēstuli, kas bija iesniegta iesnieguma formulāra vietā. Daļā, kas nosaukta par "Iespējamo Konvencijas un/vai tās protokolu pārkāpumu, kā arī pamatojuma izklāsts", iesniedzējs norādīja uz to, ka viņš "atradās apcietinājumā, gaidot spriedumu, trīs gadus un vienpadsmit mēnešus, kas bija viņa tiesību pārkāpums Konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē". Tiesa uzskata, ka tā ir tieša norāde, kas ir pietiekama, lai Tiesa būtu kompetenta izskatīt attiecīgo sūdzību un izskatīt to saskaņā ar precīzāku šī punkta apakšpunktu. Attiecībā uz to, ka valdība kritizē Tiesas norādītos datumus, kad tā nosūtīja iesniegumu, Tiesa atgādina, ka nedz Konvencija, nedz Tiesas reglaments to neierobežo attiecībā uz to jautājumu saturu un precizēšanu, kas formulēti laikā, kad tā nosūta iesniegumus saskaņā ar minētā reglamenta 54. panta 2. punktu. Tādējādi laikā, kad Tiesa lemj par to, vai konkrētā laikā ir ievērota Konvencija, nekas tai neliedz šo laiku sadalīt un izvērtēt katru daļu atsevišķi; turklāt valdība pati to ir darījusi attiecībā uz 5. panta 3. punktu (skat. tālāk). Ņemot to vērā, tas, ka iesniedzējs nav tieši minējis Tiesas noteikto laika periodu, nav būtisks lietas izskatīšanā. Tādējādi Tiesa ir kompetenta izskatīt iesniegumu, kas skar Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu, un valdības iebildums ir noraidāms. b) Iebildums par tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu i. Pušu argumenti Papildus valdība norāda uz to, ka iesniedzējs nav izsmēlis valstī esošās tiesību aizsardzības iespējas Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē. Atbilstoši valdības teiktajam turpināšana turēt iesniedzēju apcietinājumā pēc tam, kad bija beidzies tiesneša noteiktais pēdējais termiņš iesniedzēja turēšanai apcietinājumā, balstījās uz prokurora 1997. gada 20. jūnija lēmumu, kurā tika nolemts pabeigt lietas pirmstiesas izmeklēšanu, nosūtīt lietas materiālus aizstāvībai nolūkā iepazīties ar tiem un apturēt apcietinājuma termiņa atskaiti. Tādējādi iesniedzējam bija tiesības apstrīdēt šo lēmumu, iesniedzot sūdzību amatā augstākam prokuroram saskaņā ar KPK 222. pantu, ko viņš neizdarīja. Pie tam viņš varēja izmantot 95. pantā paredzēto sūdzību iesniegšanas iespēju un lūgt prokuratūru pārskatīt viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu iepriekš minētajā laikā; taču viņš neizmantoja arī šo iespēju. Valdība uzskata, ka abas iepriekš minētās tiesību normas izpilda prasības, kas noteiktas Tiesas judikatūrā; proti, tās abas ir pieejamas un tās var sniegt aizsardzību attiecībā uz iesniegtajiem pārkāpumiem. Šajā sakarā valdība atgādina, ka saskaņā ar KPK 83. pantu un izņemot gadījumus, kas noteikti 222.1. pantā, prokuroram ir tiesības grozīt tiesas piemēroto drošības līdzekli. Tāpat valdība atgādina, ka KPK 221. pants uzliek par pienākumu prokuroram pamatot savus lēmumus; tādējādi prokuroram ir pienākums faktiski izskatīt ikvienu lūgumu par drošības līdzekļa grozīšanu. Ņemot vērā iepriekš minēto, valdība secina, ka iesniedzējs nav devis Latvijas iestādēm iespēju sniegt tiesisku aizsardzību viņa sūdzībām, izskatot tās valsts tiesību aktos paredzēto procedūru ietvaros, un ka iesniegums ir atzīstams par nepieņemamu izskatīšanai sakarā ar valstī esošo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu. Iesniedzējs apstrīd valdības norādīto tiesību aizsardzības iespēju pieejamību un efektivitāti. Atbilstoši viņa teiktajam procesuāli lēmumi, kā, piemēram, prokurora lēmums izbeigt lietas pirmstiesas izmeklēšanu un visas no tā izrietošās tiesiskās sekas nevar tikt pārsūdzēts saskaņā ar Latvijas tiesībām. Kas attiecas uz KPK 222.1. pantu, tas attiecas tikai un vienīgi uz tiesas piemērotajiem drošības līdzekļiem un nevis tiem, ko piemērojis prokurors. Jebkurā gadījumā 1997. gada 20. jūnija lēmums attiecās tikai uz pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un nekādi neskāra iesniedzēja atrašanos apcietinājumā; tas, ka šīs turēšanas apcietinājumā termiņa atskaite tika apturēta, bija tikai likumsakarīgs turpinājums, kas izrietēja no likuma piemērošanas. Iesniedzējs apstrīd valdības sniegto faktu versiju. Iesniedzējs uzskata, ka laikā no 1998. gada 11. marta līdz 7. septembrim viņš iesniedza sūdzību amatā augstākam prokuroram saskaņā ar KPK 222. pantu, kas tika noraidīta. Kas attiecas uz turpināšanu viņu turēt apcietinājumā, kas pamatojās uz KPK 77. panta piekto daļu, iesniedzējs uzsver, ka problēma ir likumā; taču, tā kā likums tika formāli ievērots, bija skaidrs, ka prokuratūra noraidītu sūdzības, kas apstrīd šīs turēšanas apcietinājumā likumīgumu. Kopumā ņemot, iesniedzējs uzskata, ka viņš ir izpildījis Konvencijas 35. panta 1. daļas prasības. ii. Tiesas vērtējums Tiesa atgādina, ka Konvencijas 35. panta 1. punktā paredzētā noteikuma par iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu mērķis ir dot Līgumslēdzējvalstīm iespēju novērst vai sniegt tiesisku aizsardzību iespējamiem pārkāpumiem no šo valstu puses, pirms Tiesa tos izskata (skat. kā vienu no - Lielajā palātā skatīto lietu Selmouni c. France (Selmouni pret Franciju), Nr. 25803/94, 74. punkts, CEDH 1999-V, un Lielajā palātā skatīto lietu Kudla c. Pologne (Kudla pret Poliju), Nr. 30210/96, 152. punkts, CEDH 2000-XI). Tomēr 35.panta 1.daļa prasa tikai tādu tiesisko aizsardzības iespēju izsmelšanu, kas ir pieejamas, efektīvas un atbilstošas, tas ir, tām jābūt pietiekami noteiktām - kā praksē, tā teorijā, bez kā tām nav nepieciešamās efektivitātes un pieejamības (skat., piemēram, 1996. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Remli c. France (Remli pret Franciju), Recueil 1996-II, p. 571, 33. punkts, un lietu Wloch c. Pologne (Wloch pret Poliju), Nr. 27785/95, 89. punkts, CEDH 2000-XI). Pie tam 35. panta 1. punkts ir piemērojams elastīgi un bez pārmērīga formālisma (skat. 1997. gada 27. novembra spriedumu lietā K.-F. c. Allemagne (K.-F. pret Vāciju), Recueil 1997-VII, pp. 2670-2671, 46. punkts). Bez tam Tiesa atgādina, ka iepriekš minētā 35.panta 1.daļa paredz arī pierādījuma nastas sadali. Valdībai, uzsverot tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu, ir pienākums pārliecināt Tiesu, ka faktu norises laikā pastāvēja efektīva tiesiskās aizsardzības iespēja. Kad tas tiek pierādīts, tālāk iesniedzējam ir jāpierāda, ka valdības piesauktā tiesiskās aizsardzības iespēja nebija efektīva, ievērojot lietas faktus vai vēl bija kādi noteikti apstākļi, kurus viņš bija spiests izmantot (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Selmouni c. France (Selmouni pret Franciju), 76. punkts). Visbeidzot, Tiesa atgādina - jautājumā par brīvības atņemšanas likumīgumu Konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē ir rūpīgi jānošķir divas dažādas tiesības, proti, no vienas puses, tiesības, lai tiesa izvērtē atrašanās apcietinājumā likumīgumu, un, no otras puses, tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību par atrašanos apcietinājumā, kas ir pretrunā 5. pantam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Włoch c. Pologne (Włoch pret Poliju), 90. punkts, kā arī 2000. gada 6. aprīļa lēmumu lietā Zdebski et autres c. Pologne (Zdebski un citi pret Poliju), Nr. 27748/95, un 2003. gada 4. marta lēmumu lietā Imre c. Hongrie (Imre pret Ungāriju), Nr. 53129/99). Tā kā puses nekad nav pieminējušas šo pēdējo minēto tiesību, Tiesa uzskata, ka vienīgā sūdzība, attiecībā uz kuru valdība varētu norādīt uz tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu, būtu iesniedzējam pieejama sūdzību iesniegšanas iespēja iebildumā minētajā laika periodā, proti, laikā no 1997. gada 27. jūnija līdz 1998. gada 7. septembrim. Tiesa atzīst - ja attiecīgajās valsts tiesībās prokuratūrai ir tiesības grozīt drošības līdzekli, sūdzības iesniegšana visiem šīs institūcijas kompetentiem amatā augstākiem prokuroriem var būt efektīva sūdzību iesniegšanas iespēja, kas ir izsmeļama 35. panta 1. punkta izpratnē (skat. iepriekš minēto lēmumu lietā Zdebski et autres c. Pologne (Zdebski un citi pret Poliju)). Tomēr Tiesa norāda, ka prokuratūras 1997. gada 20. jūnija lēmums attiecas tikai uz pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un izmeklēšanas materiālu nosūtīšanu iesniedzējam un viņa aizstāvim; tādējādi tas jebkurā gadījumā ir vienkāršs un nemainīgs procesuāls lēmums. Šis lēmums apturēja iesniedzēja turēšanas apcietinājumā termiņa atskaiti, bet šī apturēšana bija tikai likumsakarīgs turpinājums, kas izrietēja no KPK 77. panta piektās daļas; proti, prokuratūras ziņā nebija pateikt, vai bija nepieciešams vai nebija nepieciešams apturēt minētā termiņa atskaiti. Tādējādi Tiesa secina, ka turpināšanas turēt personu apcietinājumā pēc noteiktā termiņa iestāšanās ir noteikts likumā, jo prokuratūras pieņemtais lēmums par izmeklēšanas pabeigšanu tikai izraisa šādas sekas. Šādos apstākļos nevar pārmest iesniedzējam to, ka viņš nav iesniedzis sūdzību pret 1997. gada 20. jūnija lēmumu. Attiecībā uz KPK 95. pantu Tiesa konstatē, ka šis pants satur tikai apsūdzēto procesuālo pamattiesību vispārīgu uzskaitījumu; taču tas neprecizē ne iespējamās sūdzības iesniegšanas iespējas izmantošanas kārtību, ne pat kompetento iestādi, kurai būtu piekritīga šāda sūdzība. Tādējādi iepriekš minētais 95. pants neparedz nekādu sūdzības iesniegšanas iespēju, par kuru varētu teikt, ka tā "pastāv pietiekami skaidri", un valdība nevar atsaukties uz šo tiesību normu, lai apgalvotu, ka nav ievērots Konvencijas 35. panta 1. punkts. Kopumā ņemot, valdība nav pārliecinājusi Tiesu par to, ka Latvijas tiesību sistēmā pastāv tāda efektīva tiesību aizsardzības iespēja Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē, kuru iesniedzējs būtu varējis izsmelt, lai saņemtu tiesību aizsardzību attiecīgajai sūdzībai. Tādējādi šis valdības iebildums ir arī noraidāms. 2. Par sūdzības būtību Nedz valdība, nedz iesniedzējs neiesniedz nevienu argumentu par šīs sūdzības būtību. Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts. B. Sūdzība par Konvencijas 5. panta 3. punktu Iesniedzējs kritizē viņa turēšanas apcietinājumā ilgumu, kuru viņš uzskata par pārmērīgu. Viņš atgādina, ka viņš ir atradies apcietinājumā sešus gadus, astoņus mēnešus un desmit dienas (skaitot no 1996. gada 4. decembra, kad viņš tika aizturēts, līdz 2003. gada 6. augustam, kad Augstākās tiesas Senāts noraidīja viņa kasācijas sūdzību) vai četrus gadus, deviņus mēnešus un divdesmit vienu dienu (skaitot no 1996. gada 4. decembra līdz 2001. gada 25. septembrim, kad viņš tika notiesāts pirmajā instancē). Šajā sakarā iesniedzējs atsaucas uz Konvencijas 5. panta 3. punktu, kas nosaka sekojošo: "Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c. punktu, ir nekavējoties nododama tiesnesim vai citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota veikt tiesu varas funkcijas, un ir tiesājama saprātīgās laika robežās vai iztiesāšanas laikā atbrīvojama. Atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina personas ierašanos tiesā" 1. Pušu argumenti a) Valdība Valdība vispirms norāda, ka laika periods, kas ņemams vērā, sākas ar 1997. gada 27. jūniju, kad Konvencija kļuva saistoša attiecībā uz Latviju, līdz 2001. gada 25. septembrim, kad iesniedzēju notiesāja pirmajā instancē. Ņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru, valdība uzskata, ka iesniedzēja atrašanās apcietinājumā ilgums nav pārsniedzis saprātīguma robežas Konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē. Valdība sadala visu attiecīgo periodu divās daļās: pirmo - no 1997. gada 27. jūnija līdz 1998. gada 26. novembrim (kad lietu pēc būtības izskatošais tiesnesis pieņēma lietu) un otro - no pēdējā minētā datuma līdz iesniedzēja notiesāšanai. Valdība uzskata, ka abi periodi izpilda 5. panta 3. punkta prasības. Attiecībā uz pirmo periodu valdība atgādina, ka attiecīgā krimināllieta bija ļoti sarežģīta. Tā bija ierosināta sakarā ar sevišķi smagu noziegumu izdarīšanu: bandītismu un kopumā divpadsmit laupīšanām, kas bija izdarītas dažādās Latvijas vietās. Pie tam lietā bija piecpadsmit apsūdzētie, un lietas materiāli kopā sastāvēja no piecpadsmit sējumiem. Tas atstāja nozīmīgas sekas, pirmkārt, attiecībā uz ilgumu, tiesnesim sagatavojot lietu iztiesāšanai, jo tiesnesim bija jāpārbauda, vai savāktie pierādījumi bija pietiekami lietas iztiesāšanas uzsākšanai, un, otrkārt, attiecībā uz ilgumu, ko apsūdzētie un viņu aizstāvji veltīja, iepazīstoties ar lietas materiāliem; faktiski, kopējais laiks, ko aizstāvība veltīja, iepazīstoties ar lietas materiāliem, ilga no 1997. gada 20. jūnija līdz 1998. gada 6. augustam. Pēc šī pēdējā minētā datuma daži apsūdzētie un viņu aizstāvji - bet nedz iesniedzējs, nedz arī viņa aizstāvis - vērsās prokuratūrā, iesniedzot vairākus procesuāla rakstura lūgumus, kuru izskatīšana arī prasīja zināmu laiku. Kopumā ņemot, valsts iestādes izrādīja nepieciešamo rūpību, kas prasīta šādos apstākļos, un par visiem kavējumiem procesā ir vainojams vai nu iesniedzējs vai viņa līdzapsūdzētie. Kas attiecas uz otro periodu, kurš pārklājas ar procesu pirmās instances tiesā un kas ilga divus gadus un desmit mēnešus, valdība ir arī pārliecināta, ka nav pārkāpts Konvencijas 5. panta 3. punkts. Valdība uzreiz atgādina, ka kopš 1999. gada februāra piecpadsmit apsūdzētajiem tika pievienots vēl viens lietā apsūdzētais un ka kopējais lietas materiālu skaits sasniedza divdesmit sējumus. Valdība sniedz garu aprakstu par visiem gadījumiem, kad Rīgas apgabaltiesa atlika lietas izskatīšanu, lai parādītu to, ka visos šajos kavējumos ir vainojama vai nu aizstāvības rīcība vai izmeklēšanas prasības un atbilstoša lietas izskatīšanas norise tiesā, vai arī force majeure rakstura gadījumi. Jo īpaši, attiecībā uz bezdarbībā pavadītajiem sešiem mēnešiem laikā no 1999. gada 29. aprīļa līdz 25. oktobrim valdība informē Tiesu, ka 1999. gada 7. aprīlī Tiesnešu disciplinārlietu kolēģija ierosināja disciplinārlietu pret tiesnesi A.L., kurš bija atbildīgs par lietas izskatīšanu; ka tā paša gada 18. maijā tā nolēma neatbrīvot viņu no savu pienākumu veikšanas; ka 1999. gada 3. jūlijā pret viņu tika ierosināta jauna disciplinārlieta; ka 1999. gada 28. jūlijā kolēģija nolēma ieteikt atcelt šo tiesnesi no savu pienākumu veikšanas un ka 1999. gada 2. septembrī parlaments atcēla viņu no tiesneša pienākumu veikšanas. Pie tam dažas dienas vēlāk, 9. septembrī, A.L. izdarīja pašnāvību. Taču valsts iestādes nevarēja paredzēt šādu notikuma attīstību; tādējādi tas bija force majeure gadījums. Valdība atzīst, ka apgabaltiesai bija vajadzīgs pusotrs mēnesis, lai nozīmētu lietas izskatīšanu citam tiesnesim, kam vajadzēja zināmu laiku, lai iepazītos ar lietu. Tomēr atbilstoši valdības teiktajam šie kavējumi ir uzskatāmi par saprātīgiem, ņemot vērā tostarp Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru lietas izskatīšanas steidzamība, uz kuru ieslodzītam apsūdzētajam ir tiesības, nedrīkst kavēt tiesnešu centienus veikt rūpīgi savus pienākumus. Visbeidzot, valdība uzsver, ka iesniedzējs ir norādījis uz jautājumu par viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu tikai 2000. gada 10. oktobra tiesas sēdē; tādējādi šis ir papildu pierādījums tam, ka viņa atrašanās apcietinājumā ilgumā ir vainojams tieši viņš pats. Ņemot vērā iepriekš minēto, valdība secina, ka nav noticis Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpums. b) Iesniedzējs Iesniedzējs uzreiz norāda, ka Latvijas iestādes nav ievērojušas KPK ietvertās tiesību normas par lietas izskatīšanas termiņiem, jo īpaši KPK 223. un 241. pantu. Iesniedzējs uzskata, ka neatkarīgi no valdības sniegtā attaisnojuma šiem procesa kavējumiem tas neatbrīvo valdību no pienākuma ievērot likumā noteiktos termiņus. Tāpat iesniedzējs atgādina - tā kā viņš vēl nebija notiesāts, viņam bija tiesības uz nevainīguma prezumpciju; tas nozīmē, pirmkārt, to, ka viņu kā nenotiesātu nevarēja turēt tik ilgi cietumā, un, otrkārt, to, ka pamatojums, kas balstījās uz viņa "personību", nevarēja būt pamatā viņam nelabvēlīga pasākuma piemērošanā. Atzīstot, ka šī lieta skāra sarežģītu krimināllietu, kurā bija liels skaits apsūdzēto un kas balstījās uz lietas materiāliem, kuri sastāvēja no vairākiem sējumiem, iesniedzējs apstrīd to, ka valsts iestādes bija patiešām izrādījušas pietiekamu rūpību šīs lietas izmeklēšanā. Tāpat kā valdība, iesniedzējs sadala savas atrašanās apcietinājumā laiku atsevišķos periodos, lai parādītu procesuālo kavējumu nepamatotību katrā no šiem periodiem. Attiecībā, jo īpaši, uz laiku, kas tika veltīts, iepazīstoties ar lietas materiāliem pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas, viņš uzsver, ka viņš nevar būt atbildīgs ne par vienu kavējumu šajā sakarā; prokuratūra vienlaicīgi nosūtīja tos pašus lietas materiālus vairākiem līdzapsūdzētajiem, kas nozīmē, ka iesniedzējam tie bija pieejami tikai dažas stundas dienā. Īpašais ilgums, ko aizstāvība pavadīja, iepazīstoties ar lietas materiāliem, ir attiecināms tikai uz valsts iestāžu rīcību. Iesniedzējs tikai izmantoja savas likumīgās tiesības, ko garantēja KPK. Attiecībā uz to, ka valdība pārmet iesniedzējam to, ka viņš nav iesniedzis lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma, iesniedzējs atbild, ka iestāžu, jo īpaši prokuratūras rīcība, viņu atturēja to darīt. Faktiski visi lūgumi par atbrīvošanu no apcietinājuma, kurus bija iesnieguši viņa līdzapsūdzētie, bija noraidīti bez pamatojuma, un lietas pirmstiesas izmeklēšanas laikā prokuratūra tikai vienu reizi bija nopratinājusi iesniedzēju. Jebkurā gadījumā, ņemot vērā to, kā praksē tiek piemērotas attiecīgās KPK tiesību normas, nebija reāli sagaidīt no prokuratūras, ka tā nolems atbrīvot iesniedzēju, kas bija apsūdzēts smagu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā. Pie tam iesniedzējs vēlējās, lai viņa lietu pēc iespējas ātrāk nosūta tiesnesim, jo jebkurš lūgums par atbrīvošanu no apcietinājuma nozīmētu procesa papildu kavēšanu. Attiecībā uz to, ka valdība atsaucas uz lietas sarežģītību, iesniedzējs uzskata, ka šis arguments var būt nozīmīgs attiecībā uz pret viņu ierosinātā kriminālprocesa ilgumu, bet nevis attiecībā uz viņa atrašanās apcietinājumā ilgumu. Maksimālais turēšanas apcietinājumā ilgums ir pusotrs gads, neatkarīgi no tā, vai lietas izmeklēšana bija pabeigta vai nebija. Visbeidzot, iesniedzējs nenoliedz, ka tiesneša A.L. atcelšana un pašnāvība bija force majeure apstāklis šajā lietā; tomēr viņš atgādina, ka no šī apstākļa izrietošais kavējums nebija vienīgais. 2. Tiesas vērtējums Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts. C. Sūdzība par Konvencijas 6. panta 1. punktu Iesniedzējs arī uzskata, ka pret viņu ierosinātā procesa kopējais ilgums (vairāk nekā seši gadi un septiņi mēneši) pārkāpj Konvencijas 6. panta 1. punktu, kuru attiecīgās daļas nosaka sekojošo: "Ikvienam ir tiesības, nosakot [..] jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz [..] lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos [..] tiesā. [..]" 1. Pušu argumenti Valdība noliedz, ka šajā lietā ir noticis 6. panta 1. punkta pārkāpums. Attiecībā uz laiku no 1998. gada 7. septembra līdz 2001. gada 25. septembrim tā atsaucas uz saviem argumentiem, kurus tā izklāstīja Konvencijas 5. panta 3. punkta sakarā (skat. iepriekš). Kas attiecas uz otru periodu pēc 2001. gada 25. septembra, proti, apelācijas un kasācijas procesu, valdība uzskata, ka visi iespējamie kavējumi ir notikuši sakarā ar iesniedzēja un viņa līdzapsūdzēto rīcību, nevis valsts iestāžu rīcību. Tā, piemēram, no 2001. gada 12. oktobra līdz 2002. gada 1. martam apsūdzētie, kas bija notiesāti pirmajā instancē, iepazinās ar tiesas sēžu protokoliem (iesniedzējs to pabeidza 2002. gada 14. februārī). Tāpat 2002. gada 18. februārī iesniedzējs lūdza tiesnesim pievienot viņa apsvērumus protokolam; tā kā viņa lūgums netika apmierināts, viņš iesniedza sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. Šis process ilga līdz 2002. gada 19. jūnijam, kad tiesnesis beidzot izpildīja iesniedzēja lūgumu. Pirms ikviena lēmuma pieņemšanas šādā īpašā procesā katrai no attiecīgajām tiesām bija nepieciešams aptuveni mēnesis, lai iepazītos ar lietu. Turklāt 2002. gada vasarā par lietu atbildīgais tiesnesis bija paņēmis ikgadējo atvaļinājumu, uz kuru viņam bija tiesības. Iesniedzējs nepiekrīt valdības vērtējumam. Jo īpaši, viņš norāda, ka pēc viņa notiesāšanas pirmajā instancē viens nozīmīgs kavējums radās sakarā ar veidu, kādā Rīgas apgabaltiesa organizēja to, lai aizstāvība iepazītos ar tiesas sēžu protokoliem. Iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētie bija aizvesti uz apgabaltiesas telpām, lai iepazītos ar lietas materiāliem; tomēr šo atvešanu uz tiesu biežums bija pilnībā atkarīgs no attiecīgā tiesneša gribas, un tās nebija visai regulāras. Attiecībā uz to, ka valdība atsaucas uz procedūru, kuras pamatā bija iesniedzēja apsvērumu pievienošana lietas materiāliem, iesniedzējs atbild, ka viņš šajā gadījumā izmantoja savas likumīgās procesuālās tiesības, kuru izmantošanu viņam nevar pārmest. Turklāt pat šīs procedūras ietvaros tiesu pieļautie kavējumi bija acīmredzami pārmērīgi; iesniedzējs atzīst, ka viņš neticēja, ka tik vienkārša jautājuma kā aizstāvībai uzlikto termiņu ievērošana savu apsvērumu iesniegšanā prasīja vienu mēnesi katrā instancē. Visbeidzot, iesniedzējs uzskata, ka valdība nav attaisnojama, atsaucoties uz to tiesnešu atvaļinājumiem, kuri bija atbildīgi par lietas izskatīšanu, kā apstākli, kas attaisno procesa kavēšanos. Kopumā ņemot, attiecīgās lietas izskatīšanas termiņš nebija saprātīgs un bija pārkāpts Konvencijas 6. panta 1. punkts. 2. Tiesas vērtējums Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts. D. Sūdzība par Konvencijas 6. panta 3. punkta d) apakšpunktu Iesniedzējs sūdzas par to, ka Latvijas iestādes nebija viņam devušas nekādu iespēju nopratināt lieciniekus vai panākt to, ka tiek nopratināti liecinieki viņa lietas pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Iesniedzējs uzskata, ka tas pārkāpa viņa tiesības Konvencijas 6. panta 3. punkta d) apakšpunkta izpratnē, kas nosaka sekojošo: "Ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz: d) nopratināt vai panākt nopratināt apsūdzības lieciniekus un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā apsūdzības lieciniekus; [..]." Tiesa atgādina, ka attiecībā uz Latviju Konvencija kļuva saistoša 1997. gada 27. jūnijā. Taču iesniedzēja lietas pirmstiesas izmeklēšana oficiāli bija pabeigta 1997. gada 20. jūnijā, proti, pirms minētā datuma. No tā izriet, ka šī sūdzība ir nesavienojama ratione temporis ar Konvencijas noteikumiem 35. panta 3. punkta izpratnē un ir noraidāma atbilstoši 35. panta 4. punktam. E. Sūdzība par Konvencijas 3. pantu Iesniedzējs kritizē to, ka Latvijas iestādes nedeva viņam uzturu laikā, kamēr notika tiesas sēdes Rīgas apgabaltiesā. Viņš uzskata, ka šajā gadījumā ir notikusi apiešanās, ko aizliedz Konvencijas 3. pants, kas nosaka sekojošo: "Nevienu nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt." 1. Par valdības iebildumu Valdība uzreiz uzsver iebildumu par nepieņemšanu izskatīšanai sakarā ar to, ka iesniedzējs ļaunprātīgi izmanto savas tiesības iesniegt individuālu iesniegumu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Valdība uzskata, ka iesniedzējs ir apzināti sniedzis Tiesai nepatiesu informāciju šajā sakarā. Atbilstoši iekšlietu ministra 1998. gada 17. aprīļa pavēlei par ieslodzīto barošanu - ja ieslodzītais, kuram piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums, tiek pārvests uz citu iestādi, viņam ir izsniedzama sausā pārtika. Bez tam savā sūdzībā, ko iesniedzējs nosūtījis tieslietu ministram 2000. gada 31. oktobrī saistībā ar ēdināšanu tiesas sēžu laikā, viņš pats apstiprināja, ka "ikviens, kas tiek atvests uz tiesu, [saņēma] šādu barību: maizes šķēli, sīpolu un ceptas zivs šķēli vai kotleti". Nesniedzot šo precizējošo informāciju Tiesai, iesniedzējs ir apzināti to maldinājis. Viņš tāpat apzināti maldināja par tiesas sēžu laikiem; faktiski, tās nekad neilga visu pilnu dienu. Kopumā ņemot, iesniedzējs mēģināja "nomelnot valdības reputāciju Tiesas acīs", iesniedzot Tiesai melīgu informāciju, tādējādi ļaunprātīgi izmantojot savas tiesības iesniegt individuālu iesniegumu, ko aizliedz Konvencijas 35. panta 3. punkts. Iesniedzējs pastāv uz savu apgalvojumu patiesumu, ko, viņaprāt, pierāda viņa sūdzības saturs tieslietu ministram. Viņš norāda, ka barības niecīgais daudzums, ko viņš saņēma, neko nemaina viņa sūdzībā; tāpēc nevar viņam pārmest to, ka viņš ir vēlējies maldināt Tiesu. Faktiski, iesniedzēja 2000. gada 31. oktobra sūdzība bija nosūtīta Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam, kas viņu satika personiski un apsolīja uzlabot to pārtikas produktu kvalitāti un, jo īpaši daudzumu, kuri tika sniegti ieslodzītajiem, kad tos veda uz tiesu. Jo īpaši, iesniedzējs atzīst, ka pēc šīs tikšanās ieslodzītie, kuri atradās tādā pašā situācijā, sāka saņemt vairāk pārtikas. Tiesa atgādina, ka principā iesniegums var tikt noraidīts, pamatojoties uz to, ka iesniedzējs ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, tikai tad, ja tas ir apzināti balstīts uz nepatiesiem faktiem (skat. kā pēdējo 2004. gada 29. janvāra lēmumu lietā Kolosovskiy c. Lettonie (Kolosovskis pret Latviju), Nr. 50183/99). Taču šajā lietā, ņemot vērā abu pušu sniegto informāciju, Tiesa nevar pārliecinoši secināt, ka iesniedzēja sniegtie fakti bija melīgi vai apzināti neprecīzi. Ņemot to vērā, valdības iebildums ir noraidāms. 2. Par sūdzības būtību Valdība uzskata, ka apiešanās, par kuru sūdzas iesniedzējs, nav acīmredzami sasniegusi to pakāpi, ko prasa Tiesas pastāvīgā judikatūra, lai šādu apiešanos skartu 3. panta tvērums. Viņš saņēma brokastis no rīta, pirms vešanas uz tiesu, un vakariņas vakarā pēc tam, kad atgriezās cietumā. Pie tam tiesas sēdes nenotika katru dienu. Iesniedzējs apstrīd valdības argumentu, saskaņā ar kuru viņš vienmēr bija vakariņojis, atgriežoties cietumā. Šajā sakarā iesniedzējs uzsver, ka dažreiz viņš tika atvests atpakaļ uz cietumu vienu stundu pēc tam, kad jau bija beidzies ierastais vakariņu laiks, un ka šādā gadījumā viņam bija jāsamierinās ar vienkāršu maizes bulciņu. Taču vienmēr, kad notika tiesas sēdes, iesniedzējam bija paaugstināta intelektuāla un emocionāla piepūle, kas loģiski prasīja pietiekamu uzturu. Iesniedzējs arī atsaucas uz Latvijas Satversmes tiesas 2001. gada 19. decembra spriedumu, kas atzina par antikonstitucionāliem ministra pavēles noteikumus, ar ko aizliedz ieslodzītajiem saņemt pārtikas produktus no savām ģimenēm. Tādējādi iesniedzējs uzskata, ka sūdzībā norādītā apiešanās skaidri pārkāpa minimālo slieksni, ko nosaka Tiesas judikatūra attiecībā uz Konvencijas 3. pantu. Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā visus pušu argumentus, šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts. F. Sūdzības par Konvencijas 8. pantu attiecībā uz tiesībām uz ģimenes dzīvi, skatot atsevišķi un kopā ar Konvencijas 13. pantu Iesniedzējs sūdzas par gandrīz pilnīgu aizliegumu satikties ar ģimeni laikā, kamēr viņš atradās apcietinājumā; viņš atsaucas uz Konvencijas 8. pantu, kas nosaka sekojošo: "1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību. 2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības." Bez tam iesniedzējs uzskata, ka valsts tiesību akti viņam nepiedāvāja nevienu tiesību aizsardzības iespēju, kas ļautu norādīt uz viņa tiesībām satikties ar savu ģimeni. Viņš uzskata, ka tas pārkāpj Konvencijas 13. pantu, kas lasāms šādi: "Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, ir pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu aizsardzību no valsts institūciju puses, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot publiskos dienesta pienākumus." 1. Par valdības iebildumiem Valdība iesniedz četru lēmumu kopijas, kurus parakstījis tiesnesis A.L. 1998. gada 24. decembrī, 1999. gada 12. martā, 3. maijā un 26. jūlijā, atļaujot iesniedzēja sirdsdraudzenei I.V. apmeklēt viņu cietumā. Tādējādi valdība, tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo sūdzību, uzskata, ka iesniedzējs ļaunprātīgi izmanto savas tiesības iesniegt individuālu iesniegumu, sniedzot Tiesai neprecīzu informāciju. Tāpēc šī sūdzība ir nepieņemama izskatīšanai saskaņā ar Konvencijas 35. panta 3. punktu. Attiecībā uz Rīgas apgabaltiesas tiesneša 2001. gada 9. novembra lēmumu, ar ko atteikts iesniedzēja sirdsdraudzenei satikties ar viņu, valdība atgādina, ka KPK 321. pants atļauj iesniegt šādus lūgumus divām personām: pašam ieslodzītajam un "viņa tuviem radiniekiem". Šajā lietā tikai iesniedzējs pats bija iesniedzis tiesnesim lūgumu par atļauju satikties; tā kā viņa sirdsdraudzene to nebija darījusi, jāuzskata, ka iesniedzējs nav izsmēlis viņa rīcībā esošos tiesību aizsardzības līdzekļus. Iesniedzējs uzskata, ka viņš nav maldinājis Tiesu, jo nav "normāli", ka piecarpus gadu laikā viņam tika piešķirtas tikai četras satikšanās, kas katra ilga vienu stundu. Attiecībā uz otru iebildumu viņš paskaidro, ka praksē atļauju izsniegšana satikšanām ar ģimeni notiek šādi: ieslodzītā ģimenes locekļi iesniedz rakstisku lūgumu par lietu atbildīgajam tiesnesim, kas uzliek savu parakstu uz šī paša lūguma; turpretim gadījumā, kad viņš atsaka, netiek pieņemts nekāds lēmums. Iesniedzējs uzsver to, ka viņa ģimene bija vairākas reizes lūgusi satikšanos, bet visi tās lūgumi tika noraidīti mutvārdos. Šajā sakarā iesniedzējs apsūdz valdību par to, ka tā nav veikusi izmeklēšanu, lai noteiktu, vai un cik reižu iesniedzēja ģimene vai viņš pats bija lūdzis atļauju satikties. Kas attiecas uz 2001. gada 9. novembra lūgumu satikties, pēc tā noraidīšanas viņam bija "pilnīgi skaidrs", ka gadījumā, ja viņš tūlīt vai mazliet vēlāk iesniegtu otru lūgumu, tas tiktu noraidīts. Attiecībā uz pirmo valdības norādīto iebildumu Tiesa atgādina, ka principā iesniegums var tikt noraidīts, pamatojoties uz to, ka iesniedzējs ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, tikai tad, ja tas ir apzināti balstīts uz nepatiesiem faktiem (skat. augstāk). Tomēr šajā lietā nekas pārliecinoši neliecina par to, ka iesniedzējs bija vēlējies maldināt Tiesu. Attiecībā uz otru iebildumu Tiesa atgādina, ka iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšana 35. panta 1. punkta izpratnē prasa izsmelt tikai tādas iespējas, kas personai ir pieejamas, proti, iespējas, kuras viņš pats var izmantot (skat., mutatis mutandis, lēmumu lietā Kiiskinen c. Finlande (Kiiskinen pret Somiju), Nr. 26323/95, CEDH 1999-V, un lēmumu lietā Moya Alvarez c. Espagne (Moya Alvarez pret Spāniju), Nr. 44677/98, CEDH 1999-VIII). Iesniedzējam nevar pārmest šajā sakarā to, ka trešā persona nav izmantojusi kādu procedūru. Tādējādi valdības iebildumi nav atbalstāmi. 2. Par sūdzības būtību Valdība uzsver to, ka, izņemot iepriekš minētos četrus lēmumus, iesniedzēja lietas materiāli nesatur nevienu dokumentu, kas norādītu, ka viņš tiešām bija lūdzis satikšanos; tomēr viņam bija šādas tiesības saskaņā ar pavēles Nr. 113 32. pantu (skat. iepriekš valsts tiesības un praksi, kas attiecas uz lietu). Attiecībā uz atteikumu iesniedzēja sirdsdraudzenei satikties ar viņu valdība atzīst, ka 8. pantā ietvertais "ģimenes dzīves" jēdziens neaprobežojas tikai ar ģimeni, kas nodibināta, apprecoties, bet var iekļaut arī citas de facto attiecības. Tomēr, lai noteiktu, vai konkrētās attiecības ir uzskatāmas par "ģimenes dzīvi", jāņem vērā vairāki kritēriji, kā, piemēram, tas, vai pāris dzīvo kopā un cik ilgi, vai viņiem ir kopēji bērni, kas ir iegūti vai nu dabiskā veidā vai citādāk, utt. (skat. 1997. gada 22. aprīļa spriedumu lietā X, Y un Z c. Royaume-Uni (X, Y un Z pret Apvienoto Karalisti, Recueil 1997-II, pp. 629-630, 36. punkts). Taču šajā lietā iesniedzējs nav pierādījis, ka viņam ar savu sirdsdraudzeni bija "ģimenes dzīve"; pats fakts, ka viņš viņu nosauca par tādu savās vēstulēs tiesām un savā iesniegumā Tiesai nav pietiekams, lai pierādītu viņu attiecību stabilitāti un patiesumu. Kopumā ņemot, Konvencijas 8. pants nav piemērojams uz iesniedzēja attiecībām ar viņa sirdsdraudzeni, un šī sūdzība ir noraidāma kā nesavienojama ratione materiae ar Konvencijas noteikumiem. Kas attiecas uz sūdzību par 13. pantu, tā ir nepieņemama izskatīšanai tā paša iemesla dēļ. Iesniedzējs atgādina, ka nav "normāli", ka piecarpus gadu laikā viņam tika piešķirtas tikai četras satikšanās, kas katra ilga vienu stundu. Attiecībā uz viņa sirdsdraudzenes statusu 8. panta sakarā iesniedzējs uzsver, ka valdība ir tikai apstrīdējusi vispārīgos vilcienos viņa ģimeniska rakstura attiecības ar šo sievieti tā vietā, lai pārbaudītu, vai minētais pants tiešām ir piemērojams uz viņu attiecībām. Iesniedzējs apstiprina, ka pirms viņa aizturēšanas viņš un viņa sirdsdraudzene dzīvoja kopā kā vīrs un sieva un viņiem bija kopīga saimniecība. Turklāt viņš vērš Tiesas uzmanību uz valdības argumentos pastāvošu pretrunu: valdība pati atzīst, ka tiesnesis A.L. bija atļāvis iesniedzēja sirdsdraudzenei satikties ar viņu četras reizes; tas nozīmē, ka viņš bija atzinis "ģimenes" saišu pastāvēšanu starp viņiem. Neviena no pusēm neiesniedz atsevišķus argumentus attiecībā uz Konvencijas 13. pantu. Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā visus pušu argumentus, šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts. G. Sūdzības par Konvencijas 34. panta pēdējo teikumu, skatot atsevišķi un kopā ar Konvencijas 13. pantu Iesniedzējs sūdzas par to, ka 2000. gada maijā tika izņemta viņa Tiesai adresētā vēstule, un par cietumu administrācijas atteikumu izsniegt viņam dokumentu kopijas, kuras viņš uzskatīja par būtiskām pievienot savam iesniegumam. Viņš uzskata, ka tas, ka Latvijas tiesībās nav tiesību aizsardzības iespēju, lai apstrīdētu šādus lēmumus, pārkāpj Konvencijas 13. pantu (skat. iepriekš). Tiesa uzskata, ka šīs sūdzības būtība ir izvērtējama Konvencijas 34. panta pēdējā teikuma kontekstā, kas nosaka sekojošo: "Tiesa var saņemt sūdzību no jebkuras fiziskas personas, nevalstiskas organizācijas vai fizisko personu grupas, kas apgalvo, ka kāda no Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm ir pārkāpusi viņu tiesības, kas noteiktas Konvencijā vai tās protokolos. Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas nekādā veidā nekavēt šo tiesību efektīvu izmantošanu." 1. Par valdības iebildumu Valdība uzskata, ka iesniedzējs nav izsmēlis viņa rīcībā esošās tiesību aizsardzības iespējas, kā to prasa Konvencijas 35. panta 1. punkts. Šajā sakarā tā atgādina, ka "Matīsa" cietums, tāpat kā visas citas ieslodzījuma vietas Latvijā, atrodas Ieslodzījuma vietu pārvaldes pakļautībā, kura savukārt ir pakļauta Tieslietu ministrijai. Taču nekas šajā lietā neliecina par to, ka iesniedzējs pārsūdzēja apstrīdamos lēmumus, iesniedzot sūdzību Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Pie tam gadījumā, ja Ieslodzījuma vietu pārvalde būtu noraidījusi viņa sūdzību, viņš varēja iesniegt otru sūdzību cietuma ģenerālinspektoram, kas darbojās Tieslietu ministrijas ietvaros; taču viņš neizmantoja šo iespēju. Valdība uzsver, ka tiesības iesniegt šādu sūdzību skaidri izriet no Noteikumu Nr.154 par administratīvo aktu procesu 74. pantu. Gadījumā, ja iesniedzēju neapmierinātu ģenerālinspektora sniegtā atbilde, viņš varēja vērsties attiecīgajā pirmās instances tiesā, iesniedzot administratīvu sūdzību saskaņā ar bijušā, bet vēl spēkā esošā Civilprocesa kodeksa 239.1. pantu un turpmākajiem pantiem. Tāpat valdība norāda, ka iesniedzējs būtu varējis iesniegt sūdzību attiecīgajam prokuroram saskaņā ar Prokuratūras likuma attiecīgajiem pantiem. Prokuroram bija piešķirtas pietiekamas tiesības, lai sniegtu tiesisku aizsardzību jebkuram iespējamam iesniedzēja tiesību pārkāpumam; pie tam iesniedzējs nekad nebija apgalvojis, ka viņam ir traucēta sazināšanās ar prokuratūru. Iesniedzējs apstrīd valdības sniegto izklāstu un argumentus. Viņš uzskata, ka attiecīgajā laikā cietumu ģenerālinspektora amats vēl nepastāvēja un tāpēc nevar pārmest iesniedzējam to, ka viņš nebija iesniedzis sūdzību šai amatpersonai. Tiesa, ņemot vērā visus pušu argumentus, uzskata, ka šis iebildums ir cieši saistīts ar iesniedzēja sniegto sūdzību būtību. Tādējādi Tiesa nolemj pievienot šo jautājumu lietas izskatīšanai pēc būtības. 2. Par sūdzību būtību Attiecībā uz jautājumu par to, vai Latvijas iestādes ir kavējušas iesniedzēju efektīvi izmantot savas tiesības, kas garantētas Konvencijas 34. panta pirmajā teikumā, valdība uzsver, ka šajā lietā nekas nepierāda, ka 2000. gada maijā iesniedzējs tiešām bija mēģinājis nosūtīt vēstuli uz Strasbūru. Sava argumenta atbalstam valdība iesniedz vēstules kopiju, kuru 2002. gada 10. jūnijā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks ir nosūtījis valdības pārstāvei sakarā ar šo Tiesā izskatīšanā esošo iesniegumu; saskaņā ar šo vēstuli "Matīsa" cietuma administrācija nebija likusi nekādu šķērsli iesniedzēja saziņai ar starptautiskajām cilvēktiesību aizsardzības iestādēm, tostarp Tiesu. Visas citas vēstules tika nosūtītas Tiesai bez jebkādas kavēšanās. Iesniedzējs atgādina, ka saskaņā ar pavēli, kas bija spēkā līdz 2001. gada 31. maijam, ikviena ieslodzītā nosūtīta vēstule bija iesniedzama cietuma administrācijai atvērtā aploksnē. 2000. gada maijā iesniedzējs rakstīja vēstuli Tiesai un iesniedza to "Matīsa" cietuma administrācijas personālam; viņš tai pievienoja otru vēstuli, kas bija adresēta cietuma priekšniekam un kurā bija lūgts nosūtīt to uz Strasbūru. Tomēr abas vēstules viņam bija atgrieztas atpakaļ; tās nekad nebija nosūtītas uz Tiesu. Tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo sūdzību, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts. H. Sūdzība par Konvencijas 14. pantu Iesniedzējs uzskata, ka sakarā ar viņa atrašanos apcietinājumā notikusī tiesību atņemšana un ierobežošana norāda uz diskrimināciju, ko aizliedz Konvencijas