34. Article — apzīmē personu, ko tieši skāruši apstrīdami akti vai to

neievērošana (skatīt, piemēram, Nsona pret Nīderlandi, 1996.gada 28.novembra spriedums, Lēmumu un spriedumu krājums, 1996-V, 2004.-2005. lpp., §106). Dažos gadījumos un ar dažiem nosacījumiem indivīds var uzskatīt sevi par upuri, ja to izraisījusi vienkārša likumdošanas aktu vai noteikumu pastāvēšana un nav nepieciešamības pierādīt, ka tie pret viņu tiešām piemēroti (skatīt Norris pret Īriju, 1988.gada 26.oktobra lēmums, A sērija Nr. 142, 15.-16. lpp., §30-31). Starp citu, pat spriedums vai iesniedzējam labvēlīgs pasākums principā nav pietiekami, lai viņam atņemtu "upura" statusu; nepieciešams, lai valsts varas iestādes to atzītu tieši vai pēc būtības un labotu Konvencijas pārkāpumu (skatīt, citu lēmumu starpā, Amuur pret Franciju, 1996.gada 25.jūnija lēmums, Lēmumu un spriedumu krājums, 1996, III, 846. lpp., §36, un Dalban pret Rumāniju [GC], Nr. 28114/95, §44, ECT 1999-VI) "īpaši, kad iesniedzējs sūdzas par izraidīšanu vai nelegālu statusu valsts teritorijā, minimālie piemērojamie pasākumi šai sakarā, pirmkārt, ir izraidīšanas akta anulēšana un, otrkārt, uzturēšanās atļaujas izsniegšana vai atzīšana (skatīt Mikhejeva pret Latviju (spried.) Nr. 50029/99, 2002.gada 12.septembrī). Tiesa atzīst, ka Latvijas tiesībās rīkojums par izbraukšanu ir tikai uzaicinājums attiecīgajai personai atstāt Latviju; tas nevar pats par sevi būt par iemeslu piespiedu izraidīšanai. Tikai lēmums par piespiedu izraidīšanu, ko pieņēmis Pārvaldes vadītājs vai tā teritoriālā vienība gadījumā, ja ieinteresētā persona turpina nepakļauties, ļauj policijai ķerties pie šādas izraidīšanas. Kaut arī šai gadījumā nav ticis pieņemts nekāds lēmums par piespiedu izraidīšanu attiecībā uz iesniedzēju, 1995.gada 9. janvāra rīkojums par izbraukšanu nav ticis atcelts un joprojām ir spēkā. Sekojoši, lēmums par piespiedu izraidīšanu jebkurā brīdī var tikt pieņemts, pamatojoties uz minēto rīkojumu. Valdības apgalvojums par rīkojuma neizpildīšanu Tiesu nepārliecina tādā nozīmē, ka tas dibināts uz hipotētiskiem apsvērumiem, kas vienmēr var tikt apšaubīti, mainoties valsts politikai (skatīt, mutatis mutandis, Dudgeon pret Apvienoto Karalisti, 1981.gada 22.oktobra lēmums, A sērija, Nr. 45. 18.-19. lpp. §41; iepriekšminētais lēmums Norris pret Īriju, 16. lpp., §33 un Modinos pret Kipru, 1993.gada 22. aprīļa lēmums, A sērija, Nr. 259, 11. lpp. §23). Tiesa atgādina, ka 8.pantam jātiek interpretētam tādā pašā veidā kā jebkuram citam Konvencijas vai tās protokolu nosacījumam, tas ir, tā, lai garantētu konkrētas un pastāvošas, nevis teorētiskas vai iluzoras tiesības (skatīt, mutatis mutandis, Artico pret Itāliju, 1980.gada 13.maija lēmums, A sērija, Nr. 33, un Soering c. Royaume-Uni, 1989.gada 7.jūlija lēmums, A sērija nr.161. 34.lpp., § 87). Starp citu, ja 8.pants galvenokārt tiecas aizsargāt indivīdu pret valsts varas iestāžu patvaļīgu iejaukšanos, tas neaprobežojas ar to, ka liek Valstij atturēties no tādas iejaukšanās: šīm drīzāk negatīvajām saistībām var pievienoties pozitīvi pienākumi, kas attiecas uz privātās un ģimenes dzīves ievērošanu (skatīt, piemēram, Gül pret Šveici, 1996.gada 19.februāra lēmums, Krājums, 1996 - I, 174.-175. lpp. §38, Ignaccolo-Zenide pret Rumāniju, Nr. 31679/96, §94, ECT 2000-I, un Mehemi pret Franciju, Nr. 53470/99, § 45, 2003.gada 10 aprīlī). Citiem vārdiem runājot, nepietiek ar to, ka mītnes valsts atturas izraidīt attiecīgo personu, nepieciešams arī, lai, veicot nepieciešamos pozitīvos pasākumus, nodrošinātu tai iespēju bez šķēršļiem baudīt Konvencijas 8.panta garantētās tiesības. Šajā gadījumā iesniedzēja sūdzas galvenokārt un vispirms par šo aspektu, jo viņas juridiskais statuss Latvijas teritorijā tiek uzskatīts par nelegālu un nedrošu, kā arī no tā izrietošajiem sociālajiem un ekonomiskajiem apgrūtinājumiem. Ievērojot iepriekš teikto, Tiesa uzskata, ka šī lieta ir būtiski atšķirīga no lēmuma Vijaynathan un Pusparajah pret Franciju, ko minējusi Valdība. Pirmkārt, Vijaynathan un Pusparajah kungi sūdzējās par sliktu izturēšanos, ar kuru tie saskārušies gadījumā, kad tika izraidīti uz savu izcelsmes valsti, kaut arī šīs izraidīšanas realitāte palika hipotētiska un nedroša tai faktu stadijā (op.cit., 87. lpp., § 46). Turpretī Kaftailovas kundze no Konvencijas 8.panta redzespunkta kritizē situāciju, kādā viņa atrodas jau vairākus gadus. Otrkārt, apstrīdamu administratīvu aktu juridiskā daba Vijaynathan un Pusparajah kungu gadījumā ir jūtami atšķirīga no dotās lietas. Patiešām, prefektūras pavēle par nogādāšanu līdz robežai (Francijas tiesību izpratnē) varēja tikt uzskatīta par atsevišķu sūdzības objektu, lai abi iesniedzēji ar to vērstos tiesā (ibidem), kamēr Latvijas tiesībās lēmums par piespiedu izraidīšanu ir galīgs un nav pārsūdzams (izņemot jaunā Imigrācijas likuma 47.panta 4.punktā paredzētās tiesības lēmumu atcelt). Rezumējot, Valdības arguments par "upura" statusa neesamību iesniedzējas gadījumā nevar tikt pieņemts. Kas attiecas uz jautājumu par to, vai iesniedzēja varēja atsaukties uz likumu par bezvalstnieku statusu, Tiesa uzskata, ka šim jautājumam jātiek izskatītam sadaļā par pilnīgu iekšējās tiesību aizsardzības iespēju neizmantošanu (cf. Infra). 3. Par iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu a) Pušu argumenti Bez tam Valdība atsaucas uz iekšējo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu no iesniedzējas puses Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē. Pēc Valdības domām, iesniedzēja patiešām veltīgi centusies iegūt "pastāvīgi dzīvojoša nepilsoņa" statusu, tomēr tā nav pieprasījusi "bezvalstnieka" statusu, kā to paredz Latvijas Republikas likums par bezvalstnieka statusu (cf. Supra, attiecīgās nacionālās tiesību normas). Patiešām, šis likums speciāli izveidots, lai leģitimizētu uzturēšanos personām bez pavalstniecības un tādām, kas nevar pretendēt uz "pastāvīgi dzīvojoša nepilsoņa" statusu. Ja iesniedzēja iegūtu "bezvalstnieka" statusu, tā baudītu šīs kategorijas personām garantēto tiesību kopumu, proti, viņa tiktu ierakstīta iedzīvotāju reģistrā, saņemtu personas kodu un viņai tiktu atzītas tiesības uz darbu un sociālu pabalstu saņemšanu. Vēl vairāk, "bezvalstnieka" statuss viņai ļautu vēlāk pieprasīt Latvijas pilsonību naturalizācijas ceļā. Valdība pie tam lūdz ņemt vērā, ka iesniedzēja tīši nav formulējusi sūdzību par Konvencijas 8.panta neievērošanu nacionālās tiesībsargājošās instancēs. Tātad šeit ir notikusi iekšējo tiesību aizsardzības iespēju nepietiekama izmantošana. Iesniedzēja neizsaka savu viedokli šai punktā. b) Tiesas vērtējums Tiesa atgādina, ka Konvencijas 35.panta 1.punkta mērķis ir aiztaupīt līgumslēdzējām Valstīm iespēju izvairīties vai labot - parasti tiesas ceļā - pārkāpumus, kas tai piedēvēti, pirms tie tiktu iesniegti Tiesā. Šo nosacījumu var piemērot ar zināmu elastību un bez pārmērīga formāluma, īpaši 35.panta 1.punkts neliek izmantot neadekvātus vai neefektīvus līdzekļus, tas ir tādus, kas nav spējīgi labot kritizēto situāciju (skatīt, piemēram, Aksoy pret Turciju, 1996.gada 18. decembra lēmums, Krājums 1996- VI, 2276. lpp., §52 un Podkolzina pret Latviju (spried.), Nr. 46726/99, 8.februāris 2001). Citiem vārdiem runājot, noteikums par iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu nevar tikt automātiski piemērots un nav ar absolūtu raksturu; kontrolējot tā ievērošanu, vajag ievērot arī lietas apstākļus. Tas, proti, nozīmē, ka Tiesai reālistiski jāņem vērā ne tikai teorētiski paredzētās iespējas attiecīgās līgumslēdzējas Puses juridiskajā sistēmā, bet arī juridiskajā un politiskajā kontekstā, kādā tās atrodas (skatīt iepriekšminēto lēmumu Aksoy pret Turciju, 2276. lpp., § 53, un Akdivar un citi pret Turciju, 1996.gada 16.septembra lēmums, Krājums 1996-IV, 1211. lpp., §69). Šai gadījumā no lietas izriet, ka iesniedzējas sūdzība tika izskatīta visu instanču tiesās divas reizes: vispirms prasības ietvaros par tāda izbraukšanas rīkojuma atcelšanu, kas bija pieņemts attiecībā pret viņu - galīgais lēmums par sūdzības noraidīšanu 1995.gada 19.maijā -, tad otrās procedūras laikā, kuras objekts bija viņas atzīšana "pastāvīgi dzīvojošas nepilsones" statusā. Šai ziņā iesniedzējai nevar pārmest nevienas procedūras izlaišanu. Kas attiecas uz "bezvalstnieka" statusu, iesniedzēja, bez šaubām, varēja pieprasīt šo statusu, sākot ar 1999.gada 16. martu, datumu, kad stājās spēkā attiecīgais likums. Tomēr Tiesa atzīmē, ka šī likuma 2.panta 1.daļa attiecināja šo statusu tikai uz personām, kas "likumīgi uzturas Latvijas teritorijā". Tādējādi iesniedzēju, par kuru bija izdots rīkojums par izbraukšanu, nevarēja uzskatīt par "likumīgi" uzturošos Latvijā (skatīt, mutatis mutandis un Konvencijas protokola Nr. 7 1.panta saturu, Vikulov un citi pret Latviju (spried.), Nr. 16870/03, 2004.gada 25. martā). Šādos apstākļos un nevēloties izteikties par nacionālās likumdošanas interpretāciju, Tiesa pieļauj, ka iesniedzēja nevarēja pamatoti atzīt, ka viņai ir kaut kādas tiesības iepriekšminētā likuma ietvaros. Lai kā tas būtu, viņa nesaņēma no Latvijas varas iestādēm nekādus ieteikumus, nedz arī norādes šai jautājumā. Kas attiecas uz Valdības iebildumu otro daļu, Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.daļu pietiek ar to, ka attiecīgā persona uzrāda valsts varas iestādēm nacionālās likumdošanas noteiktajos apstākļos un termiņos "vismaz pēc būtības" sūdzību, ko tā nodomājusi iesniegt vēlāk Strasbūrā (skat. Castells pret Spāniju, 1992.gada 23. aprīļa lēmums, A sērija, Nr. 236, 19. lpp. § 27, Fressoz un Roire pret Franciju [GC], no 29183/95, § 37, ECT 1999-I, un Civet pret Franciju [GC], no 29340/95, § 41, ECT 1999-VI). Tomēr nepietiek ar to, ka iesniedzējs vienkārši vēršas pret Valsts izturēšanos nacionālo tiesību normu ietvaros. Nepieciešams arī, lai viņš atsauktos vai nu tieši uz Konvenciju vai tās protokoliem, vai arī tādas pašas vai līdzīgas iedarbības līdzekļiem nacionālajās tiesību normās; tomēr dažreiz pietiek ar to, ka viņš aprobežojas ar to, ka identificē apstrīdamu situāciju kā tādu, kas sagādā problēmu vienu vai vairāku Konvencijas garantēto tiesību punktos (skat. Ahmet Sad?k pret Grieķiju, 1996.gada 15.novembra lēmums, Krājums 1996-V, 1653.-1655.lpp., §§29-34, un Ždanoka pret Latviju (spried.), no58278/00, 2003.gada 6. marts). Šajā gadījumā no lietas pierādījumiem izriet, ka tiesvedības laikā nacionālajās tiesu instancēs iesniedzēja pastāvēja uz viņas pamata tiesību pārkāpumu, proti, faktu, ka viņa bija dzīvojusi Latvijā jau sešpadsmit gadus, un viņai nav vietas, uz kurieni doties piespiedu izraidīšanas gadījumā. Tiesas viedoklis ir, ka visus attiecīgos apstākļus izskatot, tāds apgalvojums ir pietiekams, lai tiktu izpildītas 35.panta 1. paragrāfa prasības. Ņemot vērā iepriekš teikto, šis iebildums arī jāuzskata par noraidāmu. 4. Par sešu mēnešu termiņa ievērošanu Valdība apgalvo, ka iesniedzēja nav ievērojusi sešu mēnešu termiņu, ko nosaka Konvencijas 35.panta §1. Iesniedzēja neizsakās šajā jautājumā. Tiesa konstatē, ka "valstī pieņemtais galīgais spriedums", kā tas jāsaprot pēc iepriekšminētajiem norādījumiem, ir Augstākās tiesas Senāta 2000.gada 10.jūlija spriedums, kurā paziņots, ka iesniedzējas prasība nav pieņemama. Pirmo vēstuli, kurā īsumā izklāstīta sūdzības būtība, iesniedzēja Tiesai nosūtīja 2000.gada 10. aprīlī, tas ir, pirms valstī pieņemtā galīgā sprieduma. Šai sakarā Tiesa atgādina savu pastāvīgo judikatūru, pēc kuras pēdējā instancē nacionālajās tiesību normās saskaņā ar 35.panta 1.paragrāfu var griezties pēc prasības iesniegšanas, ievērojot to, lai iekšējās tiesību aizsardzības iespējas tiktu izsmeltas pirms lēmuma par pieņemamību pieņemšanas (skat. Ringeisen pret Austriju, 1971.gada 16.jūlija lēmums,A sērija no 13, 37.-38. lpp., §§89-93; Vgt Verein gegen Tierfabriken pret Šveici, no 24699/94, § 33, ECT 2001-VI,un Leyla ?ahin pret Turciju, no 44774/98, § 62, ECT 2004-...). Tātad ir pamats noraidīt šo Valdības iebildumu. B. Par sūdzību pēc būtības 1. Pušu argumenti a) Valdība Valdība noliedz to, ka notikusi iejaukšanās iesniedzējas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi. Tā izvērš garu juridisko analīzi, lai pierādītu, ka visi Latvijas varas iestāžu pieņemtie lēmumi šai gadījumā ir likumīgi no nacionālo tiesību normu viedokļa, ka iesniedzējai nav un nekad nav bijušas tiesības uz "pastāvīgi dzīvojoša nepilsoņa" statusu, ko viņa pieprasa, un ka nav nekādu patvaļības pazīmju valsts varas iestāžu rīcībā. Bez tam Valdība atgādina, ka iesniedzēja patlaban neriskē tikt izraidīta no Latvijas un ka var legalizēt savu uzturēšanos, pieprasot "bezvalstnieka" statusu" (skat. Supra). Sekojoši, iesniedzējas izvēlētie pasākumi neatbilst tādam nopietnības līmenim, ka varētu runāt par "iejaukšanos" Konvencijas 8.panta 2.daļas izpratnē. Pieļaujot tomēr pretējo, Valdība apgalvo, ka tai pārmestā iejaukšanās ir atbilstoša iepriekšminētā 8.panta 2.daļas prasībām. Valdība uzskata, ka, pirmkārt, tas bija "likumā paredzēts", un, otrkārt, ka tā rīkojās "likumīga mērķa" labā, proti, "aizstāvot kārtību", proti, ņemot vērā īpaši plašo rīcības brīvību, kas valstīm atstāta imigrācijas jautājumos. Valdība tāpat ir pārliecināta, ka apstrīdamā iejaukšanās ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", ka tā ir proporcionāla likumīgajam mērķim. Šai sakarā Valdība atgādina, ka iesniedzēja ir dzimusi Gruzijā un no divdesmit sešu gadu vecuma dzīvojusi Krievijā. Viņa tur izglītojusies un ieguvusi profesionālo kvalifikāciju. Tur viņa arī apprecējusies ar krievu izcelsmes vīru, un tur 1984.gadā piedzimusi viņas meita. Valdība uzsver, ka iesākumā iesniedzēja pati nebija izvēlējusies ierasties Latvijas teritorijā; viņa pavadīja vīru, PSRS Iekšlietu ministrijas darbinieku, kas uz Latviju bija nozīmēts darbā uz laiku. No Valdības viedokļa to pierāda fakts, ka iesniedzējas bijušais vīrs varēja iegūt tikai istabu "dienesta mītnē" pastāvīga dzīvokļa vietā. Sekojoši, iesniedzēja nevar tikt pielīdzināta "integrētam ārvalstniekam" parastās Tiesas judikatūras nozīmē. Tieši pretēji, viņai ir pietiekami ciešas saites ar Krievijas valodas un kultūras vidi. Kā viņa to pati apliecinājusi savā pieraksta iesniegumā, kas iesniegts 1993.gadā (cf. Supra), valodas, kurā viņa runā ģimenē, ir krievu un gruzīnu, turpretī viņa tikpat kā nemaz neprot latviešu valodu. Šajos apstākļos viņai nebūtu nepārvaramu grūtību sociāli un kulturāli adaptēties Krievijā, ja viņai piespiedu kārtā būtu tur jāpārceļas. Kas attiecas uz iesniedzējas meitu, Valdība atgādina, ka iesniedzēja pati ir bezdarbniece; sekojoši, nevar būt nekādu ekonomiskās atkarības saišu starp viņām. Tāpat no lietas izriet, ka līdz 1994.gadam iesniedzējas meita dzīvoja kopā ar tēvu, kas līdz šim brīdim turpina viņu finansiāli atbalstīt. Visbeidzot, iesniedzēja nav uzrādījusi nevienu šķērsli, kas traucētu viņai apciemot meitu Latvijā, saņemot vīzu, vai uzņemt viņu pie sevis Krievijā. Saites starp iesniedzēju un viņas meitu nav tāda rakstura, lai padarītu iejaukšanos šai lietā neatbilstošu. b) iesniedzēja Iesniedzēja apstrīd Valdības nostāju. Tāpat kā pēdējā, viņa uzsāk garu analīzi, lai pierādītu, ka viņas izsvītrošana no iedzīvotāju reģistra bijusi nelikumīga no nacionālās likumdošanas viedokļa. Viņa tāpat atgādina, ka pati un viņas meita dzīvo Latvijā kopš 1984.gada, šai laikā Latvijas teritorija bija iekļauta Padomju Savienībā un personu pārvietošanās starp tās dažādajām daļām šai valstī bija brīva. Šai sakarā iesniedzēja pasvītro, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma viņai atņemta jebkura pilsonība; pēc viņas domām, Latvijas varas iestādes viņai atņēmušas Latvijas pilsonību, kas viņai agrāk bijusi. Vēl jo vairāk, tās noraidījušas lūgumu piešķirt viņai "pastāvīgi dzīvojoša nepilsoņa" statusu, uz kuru viņai bija tiesības. Iesniedzēja pasvītro problēmu sociāli ekonomisko aspektu, ko viņa izjūt, neatrodoties Latvijā likumīgā statusā; viņa nevar ne legāli strādāt, ne izmantot sociālos pabalstus un palīdzību; vēl jo vairāk, viņa jebkurā brīdī riskē zaudēt vienīgo dzīvojamo platību, kāda viņai ir. Kas attiecas uz lūgumu piešķirt viņas meitai "pastāvīgi dzīvojoša nepilsoņa statusu" 2001.gadā, iesniedzēja uzskata, ka šis līdzeklis adekvāti nelīdzsvaro kaitējumu, kas viņām nodarīts viņu morālo ciešanu dēļ. Rezumējot, ir noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums. 2. Tiesas vērtējums Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pušu izteiktos argumentus, šī sūdzība satur faktiski un tiesiski nopietnus jautājumus, kas nevar tikt atrisināti šai sūdzības izskatīšanas stadijā, bet kas prasa izskatīšanu pēc būtības, no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt uzskatīta kā acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Neviens cits nepieņemamības iemesls nav ticis norādīts. Šo iemeslu dēļ Tiesa vienprātīgi atzīst sūdzību par pieņemamu un izskatāmu pēc būtības. Søren Nielsen Christos Rozakis Sekretārs Priekšsēdētājs LR Ārlietu ministrijas tulkojums