14. Article — nosaka: "Šajā Konvencijā minēto tiesību un

brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa." Savukārt atbilstoši Konvencijas 1. protokola 3. pantam: "Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik pēc attiecīga laika perioda organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu." 1998. gada 15. oktobrī Saeima papildināja Satversmi ar 8. nodaļu "Cilvēka pamattiesības", kas stājās spēkā 1998. gada 8. novembrī. Šajā nodaļā ietvertajā 89. pantā teikts, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem". Savukārt 101. pants paredz, ka "ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu". 3. Piektā Saeima tika ievēlēta atbilstoši 1992. gada 20. oktobra likumam "Par 5. Saeimas vēlēšanām", kura 21. panta pirmā daļa noteica, ka "par kandidātu var pieteikt ikvienu Latvijas pilsoni, kaut arī viņš nedzīvo vēlēšanu apgabalā, kurā pieteikts par kandidātu, ja viņš Centrālās vēlēšanu komisijas noteiktā kārtībā ir parakstījis paziņojumu, ka nav bijis un šobrīd nav PSRS, LPSR Valsts drošības komitejas, PSRS Aizsardzības ministrijas, Krievijas (PSRS tiesību mantinieces) un citu valstu drošības dienesta vai armijas izlūkdienesta vai pretizlūkošanas štata vai ārštata darbinieks, kā arī šo iestāžu aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs. Šis paziņojums jāpievieno kandidātu sarakstam." Šā panta otrā daļa noteica, ka "par kandidātiem nedrīkst pieteikt tos Latvijas Republikas pilsoņus, uz kuriem attiecas šā panta pirmajā daļā minētā paziņojuma nosacījumi, kā arī tos, kuru tiesības darboties valsts varas un valsts pārvaldes institūcijās ir ierobežotas citos likumdošanas aktos". 1995. gada 25. maijā Saeima pieņēma Saeimas vēlēšanu likumu, kas stājās spēkā 1995. gada 6. jūnijā. Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6. punkts noteica, ka: "Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras: … 5) ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki; 6) pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās." 1994. gada 13. janvārī Saeima pieņēma Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likumu, kura 9. panta 4. punkts noteica, ka: "Domes (padomes) vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un domē (padomē) nevar ievēlēt personas: … 4) kuras ir vai ir bijušas PSRS vai Latvijas PSR Drošības komitejas, PSRS Aizsardzības ministrijas, Krievijas un citu valstu drošības dienestu, armijas, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas štata vai ārštata darbinieki, minēto iestāžu rezidenti vai konspiratīvā dzīvokļa turētāji." 1996. gada 6. novembrī Saeima grozīja minētā likuma 9. pantu: papildināja to ar jaunu 5. punktu, un turpmāk, arī lietas ierosināšanas brīdī, Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un 6. punkts bija spēkā šādā redakcijā: "Domes (padomes) vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un domē (padomē) nevar ievēlēt personas: … 5) kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās; 6) kuras ir vai ir bijušas PSRS vai Latvijas PSR Drošības komitejas, PSRS Aizsardzības ministrijas, Krievijas un citu valstu drošības dienestu, armijas izlūkdienesta vai pretizlūkošanas štata vai ārštata darbinieki, minēto iestāžu rezidenti vai konspiratīvā dzīvokļa turētāji." 1996. gada 6.decembrī Saeima pieņēma likumu, ar kuru tika mainīts Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likuma nosaukums, un turpmāk, arī lietas ierosināšanas brīdī, šā likuma nosaukums bija šāds: "Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likums". 2000. gada 4. aprīlī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā", kurš stājās spēkā 2000. gada 4. maijā un ar kuru tika izteikts jaunā redakcijā gan attiecīgā vēlēšanu likuma nosaukums - "Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likums" (turpmāk - Pašvaldību vēlēšanu likums), gan arī 9. panta 6. punkts: "Domes (padomes) vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un domē (padomē) nevar ievēlēt personas: … 6) kuras ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki." Pieteikumu iesniedzējs uzskata, ka Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6. punkts un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un 6. punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Satversmes 89. un 101. pantam, Konvencijas 14. pantam un Pakta 25. pantam, un lūdz atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām. Pieteikumos izteikts viedoklis, ka šīs normas, kas ierobežo Latvijas pilntiesīgo pilsoņu loku, kuriem ir tiesības piedalīties Saeimas darbībā (tai skaitā tiesības kandidēt un tikt ievēlētiem Saeimā) un pašvaldību darbībā [tai skaitā tiesības kandidēt un tikt ievēlētiem pašvaldības domē (padomē)], esot pretrunā ar Satversmes 101. pantu, kas neparedz šādu pilsoņu tiesību apjoma ierobežošanu. Pieteikumos uzsvērts, ka apstrīdētās normas liedzot pieteikt par kandidātiem un ievēlēt attiecīgi Saeimā vai pašvaldības domē (padomē) Latvijas pilsoņus tieši viņu politisko uzskatu dēļ, jo laikā no 1991. gada 13. janvāra līdz 10. septembrim neviena no apstrīdētajās normās minētajām organizācijām neesot bijusi aizliegta un darbība tajās šajā laika posmā vērtējama kā sabiedriskā un politiskā darbība, kas pati par sevi neradot kāda noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Tādējādi apstrīdētās normas esot pretrunā gan ar Konvencijas 14. pantu, kas noteic, ka Konvencijā minēto tiesību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas, arī neatkarīgi no politiskajiem vai citiem uzskatiem, gan arī ar Pakta 25. pantu, kas paredz katram tiesības un iespēju balsot un tikt ievēlētam īstās periodiskās vēlēšanās, kas notiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot, un kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpausmi, bez jebkādas šā Pakta 2. pantā minētās diskriminācijas un bez nepamatotiem ierobežojumiem, tātad bez jebkādas atšķirības politiskās vai citas pārliecības dēļ. Sakarā ar Saeimas atbildes rakstā pausto viedokli, ka Konvencijas 14. pants attiecas tikai uz Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošanu, pieteikumu iesniedzējs papildinājis savu juridisko pamatojumu, norādot uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 3. pantu, saskaņā ar kuru Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik pēc zināma laika perioda rīkot brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu. Pieteikumu iesniedzējs uzskata, ka vēlēšanas nevarot atzīt par brīvām, ja veselas pilsoņu grupas pārstāvjiem viņu politisko uzskatu dēļ ir liegta iespēja tikt ievēlētiem parlamentā un vietējās varas institūcijās - tas nozīmējot vēlētāju gribas brīvas izpausmes ierobežošanu, jo viņi deputātu kandidātus, attiecībā uz kuriem ir spēkā pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi, uzskata par vienīgajiem, kas varētu viņus pārstāvēt varas struktūrās. Vienlaikus pieteikumu iesniedzējs nācis arī pie tāda secinājuma, ka atsevišķu Latvijas pilsoņu tiesības piedalīties Latvijas Republikas Saeimas darbībā saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6. punkta noteikumiem tiekot ierobežotas, pamatojoties uz šo pilsoņu politisko pārliecību un iepriekšējo nodarbošanos, bet šādi ierobežojumi neatbilstot ne Satversmei, ne Latvijai saistošiem starptautiskiem līgumiem. Pieteikumu iesniedzēja pārstāvji uzsvēra, ka saskaņā ar Satversmes 91. pantu cilvēka pamattiesības jāīsteno bez jebkādas diskriminācijas, bet apstrīdētās normas pieļaujot diskrimināciju pēc politiskās piederības. Bez tam, nesniedzot juridisko pamatojumu, tika norādīts, ka apstrīdētās normas neatbilstot arī Konvencijas 10. un 11. pantam. Pieteikumu iesniedzēja pārstāvji atsaucās uz viedokli, kas esot pausts Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē, proti, "izteikums "apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēja varu" būtībā nozīmējot ne tikai vārda brīvību, ko sargā arī Konvencijas 10. pants, bet arī visu pilsoņu līdztiesību un tiesības balsot un balotēties" [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Mathieu-Mohin and Clerfayt (1987)]. Savukārt, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietu Gitonas and others v. Greece , pieteikumu iesniedzējs pauda viedokli, ka "valsts zināmā mērā pieļauj izveidot savā konstitucionālajā kārtībā likumus, kuri pārvalda parlamentāriešu statusu, iekļaujot tajos arī diskvalifikācijas kritērijus. Tomēr no kopējām interesēm garantēt deputātu neatkarību, kā arī elektorāta izvēles brīvību, kritēriji atšķiras un ir atkarīgi no vēsturisko un politisko faktoru īpatnības katrā valstī. Situāciju skaits, kas paredzētas konstitūcijas un vēlēšanu likumdošanā daudzās Eiropas Padomes valstīs, rada iespēju kritēriju izvēles dažādībai, tomēr nevienu no šiem kritērijiem nevar uzskatīt vairāk pamatotu nekā jebkuru citu, kas nodrošina cilvēku gribas izpausmi caur brīvām, taisnīgām un regulārām vēlēšanām." Pieteikumu iesniedzējs uzsvēra, ka, nosakot ierobežojumus vēlēšanu likumos, lai aizstāvētu valsts likumīgās intereses, šajā gadījumā valsts drošību, Saeima neatbilstoši izsludinātajam mērķim pārkāpusi daudz svarīgākas tiesības - proti, tiesības uz brīvas gribas izpausmi. Turklāt apstrīdēto ierobežojumu noteikšana personām, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, neesot pamatojama ar nepieciešamību garantēt valsts drošību, jo šie ierobežojumi noteikti tikai pēc tam, kad jau veselu leģislatūras periodu bija nostrādājusi 5. Saeima un 1994. gadā ievēlētās pašvaldības. Gan 5. Saeimā, gan pašvaldību domēs (padomēs) šajā laikā reāli bija ievēlētas un, neradot draudus valsts drošībai, strādājušas daudzas personas, kurām šobrīd liegtas pasīvās vēlēšanu tiesības. Pieteikumu iesniedzējs arī norādīja, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa atjaunojusi Turcijas Sociālistiskās partijas tiesības pat neraugoties uz to, ka tās programmā minēta proletariāta diktatūra. Pieteikumu iesniedzējs atzina, ka Konvencijas 1. protokola 3. pants neattiecoties uz pašvaldību vēlēšanām, taču norādīja, ka aizliegums tikt ievēlētam pašvaldībās diskriminējošā veidā pārkāpjot Konvencijas 10. un 11. pantā noteiktās tiesības. Pieteikumu iesniedzēja pārstāvis apgalvoja, ka apstrīdētajās normās saskatāmas kolektīvās atbildības iezīmes, jo tās paredzot ierobežojumus saistībā ar piederību norādītajām organizācijām, nevis ar katras personas darbības raksturu. Turklāt Latvijas jurisdikcijas praksē termins "darbojās" tiekot traktēts tādējādi, ka pietiekot konstatēt formālu sastāvēšanu organizācijā, lai personai tiktu liegta iespēja kandidēt. Saeima atbildes rakstā apgalvo, ka apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes 89. un 101. pantu, Konvencijas 14. pantu, 1. protokola 3. pantu un Pakta 25. pantu, un lūdz Saeimas deputātu pieteikumus uzskatīt par nepamatotiem un noraidīt. Atbildes rakstā uzsvērts, ka Satversmes 101. pantā noteiktās tiesības piedalīties valsts un pašvaldību darbībā neesot absolūtas, jo ietverot nosacījumu - "likumā paredzētajā veidā". Līdz ar to Satversme paredzot, ka šo tiesību izmantošanas veids nosakāms ar likumu. Gan Saeimas vēlēšanu likums, gan Pašvaldību vēlēšanu likums esot šādi likumi, un tajos paredzēts mehānisms šo tiesību īstenošanai, kā arī noteikts to personu loks, kurām ierobežotas tiesības tikt ievēlētām. Saeima izsaka viedokli, ka jebkura vēlēšanu sistēma izvērtējama, ievērojot valsts politisko attīstību. Esot jāņem vērā apstākļi, kādos noteikti ierobežojumi. Apstrīdētās normas esot vērstas nevis pret ideju plurālismu Latvijā, bet gan to personu kopu, kuras pavisam nesen ar aktīvu rīcību centušās aizkavēt demokrātiskas Latvijas valsts izveidošanu un Latvijas atgriešanos demokrātisko valstu saimē. Ierobežojumu mērķis esot aizsargāt Latvijas nacionālo drošību un demokrātisko valsts iekārtu. Ņemot vērā iepriekšminēto, kā arī to, ka vēl joprojām pastāvot nepieciešamība stiprināt valsts drošību un demokrātisko iekārtu, ierobežojumi uzskatāmi par samērīgiem minēto mērķu sasniegšanai. Pēc būtības šie pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi nevis ierobežojot demokrātiju un ideju daudzveidību, bet gan - tieši pretēji - nostiprinot demokrātiju un plurālismu. Attiecībā uz pieteikumos izteikto viedokli, ka aizliegums vērsts pret personām ar atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem, Saeima vērš uzmanību uz to, ka aizliegts kandidēt esot tikai tām personām, kuras ar savu darbošanos minētajās organizācijās apliecinājušas, ka iestājas pret Latvijas valstiskuma atgūšanu. Saeima uzsver, ka, ratificējot Konvencijas 1. protokolu, Latvija ir apņēmusies ik pēc zināma laika perioda rīkot brīvas un aizklātas vēlēšanas, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēja varu. Satversmes 6. pants papildinot Konvencijas 1. protokola 3. pantu un precīzi nosakot vēlēšanu principus un sistēmu Latvijā. Satversmes 9. pants nosakot vispārīgus kritērijus, kādiem personai jāatbilst, ja tā vēlas kandidēt. Vienu no tiem - pilntiesīgumu -Satversme atstājot likumdevēja kompetencē. Saeima vērš uzmanību uz Konvencijas 14. pantā ietvertā termina "diskriminācija" būtību un to, ka atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei par diskrimināciju nevarot uzskatīt jebkuras atšķirības Konvencijā minēto tiesību piemērošanā. Vienlīdzības princips būtu pārkāpts, ja atšķirības nebūtu pamatoti un objektīvi attaisnojamas, ņemot vērā attiecīgo likumīgo mērķi un samērīgumu. Atbildes rakstā norādīts, ka arī Pakta 25. pantā noteiktās tiesības tikt ievēlētam neesot absolūtas. Pakta 25. pants esot jāīsteno bez Pakta 2. pantā minētās diskriminācijas un nepamatotiem aizliegumiem. Līdz ar to Pakts pieļaujot pamatotus ierobežojumus, un esot jāņem vērā, ka ne jau visi ierobežojumi uzskatāmi par diskriminējošiem. Apstrīdēto normu nosacījumi esot vērsti uz teritoriālās vienotības, nacionālās drošības un demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzību un uzskatāmi par pamatotiem un atbilstošiem Pakta 25. pantam. Ņemot vērā iepriekšminēto argumentāciju, Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas atbilstot Satversmes 89. pantam, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē atzina pieteikumus par nepamatotiem, lūdza tos noraidīt un apgalvoja, ka apstrīdētās normas atbilstot Satversmes 89. un 101. pantam, Konvencijas 14. pantam, 1. protokola 3. pantam un Pakta 25. pantam. Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka tiesības piedalīties vēlēšanās arī demokrātiskās valstīs vienmēr tiekot ierobežotas un vēlētāju kopums vienmēr esot mazāks par pilsoņu kopumu. Svarīgi esot šo ierobežojumu pamatot. Viņš secināja, ka teorētiski vēlēšanās esot tiesības piedalīties visiem, kam ir vēlēšanu tiesības, un pamatoti šo tiesību ierobežojumi esot pieļaujami tikai tiktāl, ciktāl tie neesot pretrunā ar Satversmes 1. panta minēto demokrātijas jēdzienu, vispārīgu vēlēšanu būtību un citiem Satversmes pantiem. Turklāt esot jāpatur prāta, ka vēlēšanu tiesību ierobežojumi tiekot uztverti samērā jūtīgi un kā izņēmumi no principa tie, protams, esot interpretējami šauri. Attiecībā uz Konvencijas 1. protokola 3. pantu Saeimas pārstāvis papildināja atbildes rakstā izteiktos argumentus, norādot, ka uz šajā pantā minētajām vēlēšanu tiesībām attiecināma vispārējā ierobežojuma noteikšanas kārtība un līdz ar to esot jāvērtē, vai noteiktajam tiesību ierobežojumam ir likumīgs mērķis un vai tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Saeimas pārstāvis vērsa uzmanību uz to, ka demokrātiskā valstī ir atzīts tā sauktais pašaizsargājošas demokrātijas princips - tas nozīmējot, ka proporcionalitātes ietvaros demokrātiska valsts iekārta ir jāaizsargā no cilvēkiem, kuri to apdraud vai kuri ētiskajā ziņā nav kvalificēti, lai kļūtu par demokrātiskas valsts pārstāvjiem politiskajā vai pārvaldes līmenī. Viņš izteica viedokli, ka konkrētos vēsturiski politiskajos apstākļos daudzās valstīs esot pieņemti zināmi noteikumi, lai ne vien novērstu aktuālus draudus valsts drošībai, bet arī nodrošinātu to, ka pilsoņi nav spiesti kā valsts varas reprezentantus akceptēt personas, kuras ar savu darbību pierādījušas, ka nav bijušas lojālas demokrātiskai valsts iekārtai. Pretējā gadījumā tiktu iedragāta publiskās varas ticamība un līdz ar to arī leģitimitāte, kas esot absolūta demokrātijas prasība. Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka jebkura vēlēšanu sistēma izvērtējama, ievērojot valsts politisko attīstību. Esot jāņem vērā vēsturiski politiskie apstākļi, kādos noteikti šie ierobežojumi. Viņš pauda viedokli, ka apstrīdētie ierobežojumi esot pamatoti un attaisnojami. Aizliegums ārvalstu, pirmām kārtām, PSRS okupācijas varas, bijušo un esošo drošības dienestu darbiniekiem kļūt par Saeimas deputātiem izrietot no nacionālās drošības un Latvijas teritoriālās vienotības interesēm. Tas attiecoties ne tikai uz esošajiem, bet arī uz bijušajiem šo institūciju štata darbiniekiem, kuri nav šo faktu deklarējuši atklātībai un tādēļ joprojām esot pakļauti šantāžai. Bez tam ierobežojums esot saistīts ar demokrātiskā valstī nepieciešamo sabiedrības uzticību savas valsts politiskajiem reprezentantiem, kam esot jāapliecina zināms politiskās lojalitātes un demokrātiskās politiskās ētikas minimums. To nevarot atzīt attiecībā uz personām, kuras strādājušas okupācijas varas īstenotājā - tiešās apspiešanas un tiešo represiju aparātā. Savukārt personas, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, neatkarības atgūšanas laikā vēlējās saglabāt Latvijā totalitāru, nedemokrātisku režīmu un pretojās neatkarības atgūšanai. Šajā gadījumā primāras esot demokrātiskas sabiedrības leģitīmās intereses prasīt no saviem politiskajiem reprezentantiem zināmu lojalitātes un politiskās ētikas minimumu. Personas, kuras aktīvi piedalījušās cīņā pret neatkarīgu un demokrātisku Latviju, šādu valstiskās un demokrātiskās lojalitātes un ētikas minimumu apliecināt nevarot. Izsakot apgalvojumu par to, ka apstrīdētie ierobežojumi atbilst samērīguma principam, Saeimas pārstāvis norādīja, ka Latvijas valsts praktiski nepiemēroja nekādas krimināltiesiskas sankcijas pret personām, kuras izšķirīgajā brīdī ar savu līdzdalību likumā minētajās organizācijās un institūcijās bija stiprinājušas to pretvalstisko spēku pozīcijas, kas aktīvi cīnījās pret šo valsti un demokrātisko iekārtu. Līdz ar to atsevišķi amatu ienemšanas ierobežojumi nevarot tikt uzskatīti par nesamērīgiem. Runājot par ierobežojumiem, kas noteikti personām, kuras ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas štata darbinieki, Saeimas pārstāvis vērsa uzmanību uz likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" 17. pantu, atbilstoši kuram ierobežojumi nav beztermiņa. Turklāt kandidātu izsvītrošana no kandidātu saraksta notiekot nevis administratīvas patvaļas rezultātā, bet gan pamatojoties uz individuālu tiesas spriedumu. Līdz ar to šīm personām esot garantēta taisnīga tiesas aizstāvība, kā arī tiesības izmantot advokātu. Saistībā ar ierobežojumiem, kas noteikti personām, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka šie ierobežojumi paredzot individuālu, nevis kolektīvu atbildību, tas ir, tie attiecoties tikai uz tiem minēto organizāciju biedriem, kuri šajās organizācijās darbojās pēc 1991. gada 13. janvāra. Arī šajā gadījumā kandidātu izsvītrošana no kandidātu saraksta neesot administratīva patvaļa, bet gan pamatojoties uz individuālu tiesas spriedumu. Saeimas pārstāvis norādīja, ka Latvijas valsts attiecībā uz iepriekšējā režīma varas pārstāvju kriminālsodīšanu esot bijusi ļoti liberāla, turpretī attiecībā uz citu ierobežojumu noteikšanu - samērā konsekventa. Viņš secināja, ka samērīguma princips esot ievērots un labums, ko Latvijas sabiedrība kopumā iegūst ar minētajiem ierobežojumiem, esot svarīgāks nekā atsevišķu personu tiesību ierobežojums. Satversmes tiesa secināja: 1. Saskaņā ar Satversmes 1. pantu Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Savukārt Satversmes 101. pants paredz ļoti svarīgas tiesības, kas kalpo kā garants demokrātiskas iekārtas pastāvēšanai un ir vērstas uz demokrātiskas valsts iekārtas leģitimitātes nodrošināšanu. Tās ir tiesības ikvienam Latvijas pilsonim likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā. Taču šīs tiesības nav absolūtas, jo Satversmes 101. pants ietver nosacījumu - "likumā paredzētā veidā". Līdz ar to Satversme noteic, ka šo tiesību izmantošanas veids nosakāms ar likumu. Konstitucionālo tiesību teorijā tiek atzīts, ka konstitūcija var atstāt likumdevēja ziņā konkrētu pamattiesību satura noteikumus un robežas. "Šādā gadījumā pamattiesības ir spēkā "pēc likumu mērauklas"…, visbeidzot viss ir atkarīgs no parastā likumdevēja… Likumdevēja regulējuma pilnvaras var būt pozitīvas vai negatīvas: pozitīvas kā tiesības tuvāk noteikt pamattiesību saturu, negatīvas - kā pilnvaras ierobežot pamattiesības" (sk. Deutsches Staatsrecht. Dr. Theodor Maunz und Dr. Reinhold Zippelius. C.H.Beck'sche Verlagsbuchhandlung, Mūnchen, 1991, S.158-159). Izvērtējot Satversmes 101. panta pieņemšanas gaitu Saeimā, redzams, ka trešā lasījuma laikā veiktie grozījumi 101. panta redakcijā tulkojami kā likumdevēja griba ne vien izvirzīt šo tiesību baudīšanai kritēriju "pilsoņa pilntiesīgums" (likumprojekta pirmais un otrais lasījums), bet vēl vairāk - citu likumu darbības sfērā atstāt to Latvijas pilsoņu loka noteikšanu, kuriem ar Satversmes 101. pantu ir piešķirtas tiesības piedalīties valsts un pašvaldību darbībā. Ietverot Satversmes 101. panta tekstā vārdus "likumā paredzētajā veidā", likumdevējs noteicis, ka tiesību piemērotājam ikvienā konkrētā gadījumā vārdi "ikvienam Latvijas pilsonim" jātulko kopsakarā ar likumos noteiktajiem ierobežojumiem. Vērā ņemams ir Saeimas pārstāvja izteiktais viedoklis, ka "tiesības piedalīties vēlēšanās arī demokrātiskās valstīs vienmēr tiek ierobežotas". Attiecībā uz apstrīdētajām Saeimas vēlēšanu likuma normām Satversmes 101. pants tulkojams sasaistē ar Satversmes 9. pantu. Veidam, kādā tiek nodrošinātas personas tiesības piedalīties Saeimas darbībā gadījumos, kad persona tiecas kļūt par Saeimas deputātu, jāatbilst Satversmes 9. pantā noteiktajam, proti, ka "Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu". Arī Satversmes sapulce Satversmes 9. panta apspriešanas un pieņemšanas gaitā gan otrajā, gan trešajā lasījumā pieskārās jautājumam par vēlēšanu tiesību ierobežojumiem, lemjot, vai tie nostiprināmi Satversmē. Kā 1921. gada 11. oktobrī Satversmes sapulces sēdē atzīmēja referents Marģers Skujenieks, "ir zināmas pilsoņu kategorijas, kurām, bez šaubām, vēlēšanu tiesības nevar būt, piemēram, vājprātīgiem, personām, kas atrodas aizbildniecībā, smagiem krimināliem noziedzniekiem u. c. Pēc būtības komisijas vairākums ir par to, ka šie panti ir uzņemti vienā vai otrā likumā: vai nu vēlēšanu likumā, vai še Satversmes likumā" (Latvijas Republikas Satversmes sapulces stenogrammas, 14. burtnīca, 1575. lpp.). Tādējādi ir pamatots Saeimas pārstāvja viedoklis, ka Satversmes