89. Article — noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta redzams, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās cilvēktiesību normas starptautiskajām cilvēktiesību normām, bet bijis gluži pretējs - panākt šo normu savstarpēju harmoniju. Gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, kas saskaņā ar saistībām, ko Latvija uzņēmusies (likuma "Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu" 4. pants), ir obligāta attiecībā uz Konvencijas normu interpretāciju, un šī prakse izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu tulkošanai. Lai konstatētu, vai apstrīdētie ierobežojumi atbilst Satversmes 89. un 101. pantam, ir "pamatoti" Pakta 25. panta izpratnē un atbilst Konvencijas 1. protokola 3. pantam, jāvērtē, vai apstrīdētajās normās ietvertie ierobežojumi ir: 1) noteikti ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu; 2) attaisnojami ar leģitīmu mērķi; 3) nepieciešami demokrātiskā sabiedrība. Tā kā lietā nav strīda par to, ka apstrīdētās normas noteiktas ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tad izvērtējami tikai divi jautājumi: vai ierobežojumiem ir leģitīms mērķis, un vai tie nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā. Savukārt, lai konstatētu, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 89. un 101. pantam, Pakta 25. pantam saistībā ar Pakta 2. pantu un Konvencijas 1. protokola 3. pantam saistībā ar Konvencijas 14. pantu, jāvērtē, vai apstrīdētās normas tajās uzskaitīto personu tiesības ierobežo diskriminējošā veidā, proti, vai: 1) ierobežojumiem ir leģitīms mērķis; 2) ierobežojumi ir samērīgi ar šo mērķi. 6. Ar 1990. gada 4. maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" tika atjaunota Satversmes 1., 2., 3.un 6. panta darbība. Vienlaikus bija spēkā tikai tās Latvijas PSR Konstitūcijas normas, kas nebija pretrunā ar Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu. Lai gan bija atjaunota demokrātiska valsts, "LKP konservatīvajai vadībai bija svešs parlamentārisma princips, tā netaisījās atteikties no "sabiedrības vadošā un virzošā spēka" lomas. Nevarēdama panākt uzvaru LR AP vēlēšanās, tā ķērās pie pretvalstiskas darbības. Ar LKP un to atbalstošo satelītorganizāciju: LĻKJS, Interfrontes, Darba kolektīvu apvienotās padomes, Kara un darba veterānu padomes centieniem tika izveidota Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja. Šī organizācija, kas nepārstāvēja Latvijas Republikas likumīgo varu, 1990.gada decembrī vērsās pie PSRS prezidenta M. Gorbačova ar lūgumu ieviest tiešo prezidenta pārvaldi" ( V. Blūzma. Politisko partiju veidošanās Latvijā pirmsākumi.//V. Blūzma u. c. Latvijas valsts atjaunošana 1986 - 1993. Rīga, 1998, 268.-269.lpp. ). 1991. gada 13. janvārī Rīgā notika LKP CK 10. plēnums, kurā galvenokārt tika lemts par varas pārņemšanu jebkuriem līdzekļiem, pat pieļaujot asinsizliešanu. Bez tam tika izvirzītas prasības par valdības, Augstākās padomes un vietējo padomju atkāpšanos un izteikts aicinājums Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejai uzņemties varu valstī ( sk. ar Augstākās padomes 1992. gada 9. jūlija lēmumu apstiprināto parlamentārās izmeklēšanas komisijas slēdzienu ). Apstrīdētajās normās minētās sabiedriski politiskās organizācijas 1991. gada 20. augustā izplatīja aicinājumu, kurā Latvijas Republikas iedzīvotājiem paziņoja, ka Latvijā ieviests ārkārtējais stāvoklis, un aicināja visus iedzīvotājus vērsties pret tiem, kas nepakļaujas Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas pasākumiem. Tā kā šo organizāciju darbības mērķi bija saistīti ar pastāvošās valsts iekārtas graušanu, to būtība bija antikonstitucionāla. Kā tādas tās novērtēja arī likumdevējs, 1991. gada 24. augustā pieņemot lēmumus "Par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības apturēšanu" un "Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā". Darbošanās šajās organizācijās bija vērsta pret Latvijas Republikas neatkarību un demokrātiju. Tādējādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumu mērķis ir aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību. Apstrīdētās normas ir vērstas nevis pret ideju plurālismu Latvijā vai kādas personas politiskajiem uzskatiem, bet gan pret personām, kuras ar aktīvu rīcību ir mēģinājušas graut demokrātisko valsts iekārtu un līdz ar to vērsušās pret Satversmes 1. pantu. Cilvēktiesību izmantošana nedrīkst tikt vērsta pret demokrātiju kā tādu. Arī EDSO 1990. gada Kopenhāgenas konferences par cilvēka dimensiju nobeiguma dokumentā atzīts, ka tāda sabiedrības attīstība, kas balstīta uz demokrātiju plurālisma ietvaros, ir nepieciešams nosacījums, lai nodrošinātu stabilu miera, drošības, taisnīguma un sadarbības atmosfēru Eiropā. Šim dokumentam pievienojušās valstis, to skaitā arī Latvija, atzinušas par savu pienākumu saskaņā ar saviem likumiem un starptautiskajām saistībām aizsargāt valsts demokrātisko kārtību pret tādu atsevišķu personu, grupu vai organizāciju darbību, kuras izmanto terorismu vai vardarbību vai atsakās atteikties no terorisma vai vardarbības, kas vērsta uz attiecīgās valsts demokrātiskās kārtības graušanu vai arī tādas iekārtas graušanu citā dalībvalstī. Lai gan Latvijā nav pieņemts speciāls likums par tā saukto lustrāciju, postsociālistisko valstu pieredze, kas gūta vecā režīma seku pārvarēšanā un pārejā uz demokrātisku valsti, apkopota Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas rezolūcijā nr. 1096(1996) "Par pasākumiem bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidēšanā" (Resolution 1096 (1996) on measures to dismantle the heritage of former communist totalitarian systems). Šajā rezolūcijā, no vienas puses, atsaucoties uz Eiropas Padomes Cilvēktiesību un juridiskās komitejas dokumentu nr. 7568 par tiesiskas valsts prasībām atbilstošu lustrācijas likumu un administratīvu pasākumu garantēšanu (Guidelines to ensure that lustration laws and similar administrative measures comply with the requirements of a state based on the rule of law), uzsvērts, ka "diskvalifikācija lustrācijas procesa rezultātā nedrīkst pārsniegt piecu gadu laika limitu, jo nevajag novērtēt par zemu pozitīvu izmaiņu iespējas cilvēku attieksmē un paradumos; būtu vēlams, lai lustrācijas procesu pabeigtu līdz 1999. gada 31. decembrim, jo līdz tam laikam demokrātiskajai sistēmai bijušajās komunistiskajās totalitārajās valstīs būtu jābūt stabilai". Tomēr sabiedriski politiskā situācija katrā valstī būtu jāvērtē individuāli, jo, no otras puses, šajā rezolūcijā tiek izteiktas bažas, ka pārejas process, kura mērķis ir bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidācija, var ciest neveiksmi un tās rezultāts var izrādīties "samtaina" totalitāra režīma atjaunošana. Turklāt jāņem vērā, ka Parlamentārās Asamblejas rezolūcijai ir tikai ieteikuma raksturs (sk. Eiropas Padomes statūtus, kuriem Latvijas Republika pievienojusies ar 1995. gada 2. februāra likumu "Par Eiropas Padomes statūtiem"). Tiesību būtība un efektivitāte izpaužas arī to ētiskumā. Demokrātiskas sabiedrības leģitīmajās interesēs ir prasīt no saviem politiskajiem reprezentantiem lojalitāti pret demokrātiju. Nosakot ierobežojumus, netiek apšaubīta kandidātu cieņa un gods personiskā tiesiskā labuma nozīmē, bet gan tiek apšaubīts tas, vai attiecīgās personas ir cienīgas pārstāvēt tautu parlamentā vai attiecīgajā pašvaldībā. Šie ierobežojumi attiecas uz personām, kuras bija okupācijas varas represiju aparāta štata darbinieki vai pēc 1991. gada 13. janvāra darbojās apstrīdētajās normās minētajās organizācijās un aktīvi vērsās pret atjaunoto Satversmi un Latvijas valsti. Līdzīgu viedokli izteikusi arī VFR Federālā konstitucionālā tiesa: "Kas ir izspiegojis un apspiedis pats savu tautu, kas to ir apkrāpis, nodevis un pievīlis vai kas par to visu ir atbildīgs, tam nav vietas Bundestāgā pat tad, ja viņam nevar atņemt mandātu" (sk. 1996. gada 21. maija spriedumu lietā 2 BvE 1/95). Pamatots ir Saeimas pārstāvja apgalvojums, ka demokrātiska valsts iekārta ir jāaizsargā no cilvēkiem, kuri ētiskajā ziņā nav kvalificēti kļūt par demokrātiskas valsts pārstāvjiem politiskajā vai pārvaldes līmenī un kuri ar savu darbību ir pierādījuši, ka nav bijuši lojāli pret demokrātisko valsts iekārtu, tas ir, no personām, kuras strādāja okupācijas varas īstenotājā tiešās apspiešanas un tiešo represiju aparātā, un personām, kuras pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas centās atjaunot totalitāru nedemokrātisku režīmu un pretojās leģitīmajai valsts varai. Sabiedrības vērtību pamatos ir konsenss, kurā izpaužas sabiedrības domāšanas tradīcijas un tās ētiskie principi. Vienas sabiedrības ietvaros var eksistēt dažādi pasaules uzskati un vērtību sistēmas. Taču ir nepieciešami vienojoši, vispāratzīti un konsolidējoši pamatpriekšstati, uz kuriem varētu balstīties tiesības un visa sabiedriskā dzīve tautas, valsts vai sabiedrības ietvaros. Jo lielāks plurālisms, jo vairāk nepieciešama dažādo uzskatu savstarpēja tolerance un vienošanās par vispāratzītām vērtībām, kuru neievērošana izslēdz tolerantu attieksmi (sk. N.Horns. Ievads tiesību zinātnē un tiesību filosofijā.//Likums un tiesības, 2.sēj., 2.nr., 41. lpp.). Līdz ar to nepamatots ir pieteikumu iesniedzēja apgalvojums, ka ar apstrīdētajām normām ir pārkāpts princips, kas prasa vienlīdzīgu izturēšanos pret pilsoņiem, jo tiesības nav pārkāptas tādā mērā, ka tiktu atņemta šo tiesību būtība un pavājināta to efektivitāte. Tiesībām ir jābūt ētiskām. No apstrīdētajām tiesību normām izriet, ka pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojums attiecas nevis uz visiem minēto organizāciju biedriem, bet tikai uz tiem, kas šajās organizācijās darbojās (aktīvi piedalījās) pēc 1991. gada 13. janvāra. Kandidāta izsvītrošana no kandidātu saraksta, ja viņš ir darbojies minētajās organizācijās, nav administratīva patvaļa, tā pamatojas uz individuālu tiesas spriedumu. Saskaņā ar likumu individuālās atbildības vērtējums ir vispārējās jurisdikcijas tiesu kompetencē. Gan Latvijas Civilprocesa kodeksā, gan pašreiz spēkā esošajā Civilprocesa likumā ir nostiprināta īpaša kārtība lietu izskatīšanā par vēlēšanu tiesību ierobežojumu konstatēšanu. Līdz ar to nav pārkāpts princips, kas prasa vienlīdzīgu izturēšanos pret visiem pilsoņiem, ir garantēta tiesas aizsardzība un izmantotie ierobežojumi nav patvaļīgi. Tātad ierobežojumu mērķis ir leģitīms. 7. Nepamatots ir pieteikumu iesniedzēja apgalvojums, ka pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi personām, kuras darbojās apstrīdētajās normās minētajās sabiedriski politiskajās organizācijās, noteikti tikai pēc tam, kad jau veselu leģislatūras periodu bija nostrādājusi 5. Saeima un 1994. gadā ievēlētās pašvaldības. Apstrīdētās normas tik tiešām ir pieņemtas 1995. gada 25. maijā (Saeimas vēlēšanu likumā) un 1996. gada 6. novembrī (Pašvaldību vēlēšanu likumā), taču arī agrāk līdzīga rakstura ierobežojumi bijuši noteikti vai izteikti ierosinājumi tādus noteikt. 1991. gada 22. augustā Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošanu pretlikumīgā valsts apvērsuma mēģinājuma izmeklēšanai". Šīs komisijas slēdziens Augstākajā padomē apstiprināts 1992. gada 9. jūlijā. Ar šo pašu lēmumu, pamatojoties uz likuma "Par Latvijas Republikas tautas deputāta statusu" 5. panta otrās daļas 5. punktu, Augstākā padome anulēja 15 deputātu mandātus. Minētā norma, kas bija pieņemta 1992. gada 30. jūnija likuma redakcijā, noteica, ka "Augstākā padome lemj par deputāta mandāta anulēšanu, ja deputāts darbojies pretēji Latvijas Republikas Satversmei un citiem likumiem, Augstākās padomes lēmumiem, kuri nodrošina Latvijas kā neatkarīgas demokrātiskas valsts pastāvēšanu, ja tas konstatēts ar Augstākās padomes komisijas slēdzienu un apstiprināts Augstākās padomes plenārsēdē". Izpētot likuma "Par 5. Saeimas vēlēšanām" pieņemšanas gaitu (sēžu stenogrammas, deputātu iesniegtie priekšlikumi), redzams, ka jau 1993. gada 11. martā Augstākās padomes deputāts Linards Muciņš iesniedzis priekšlikumu par pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežošanu uz 10 gadiem PSKP un LKP pilsētu, pilsētu rajonu, rajonu un tiem tiesībās pielīdzināto komiteju algotiem partijas sekretāriem, PSKP un LKP biedriem, kuri darbojās Komunistiskajā partijā pēc 1991. gada 13. janvāra, PSRS prezidenta padomniekiem, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas un tās reģionālo komiteju dalībniekiem, LPSR Darbaļaužu internacionālās frontes, LPSR Darba kolektīvu apvienotās padomes, LPSR Kara un darba veterānu organizācijas locekļiem. Tomēr, ievērojot faktu, ka Augstākās padomes deputātus bija ievēlējuši "ne tikai Latvijas Republikas pilsoņi, bet arī Latvijā dzīvojošie PSRS pilsoņi, ieskaitot lielu skaitu okupācijas armijas karavīru" (E. Levits. 1990. gada 4. maija Deklarācija par neatkarības atjaunošanu.//V. Blūzma u. c. Latvijas valsts atjaunošana 1986 - 1993. Rīga, 1998, 217. lpp.), kā arī vēršanos pret visiem PSKP CK un LKP CK locekļiem un locekļu kandidātiem, PSKP un LKP pilsētu, pilsētu rajonu, rajonu un tiem tiesībās pielīdzināto komiteju algotiem partijas sekretāriem, bet vairāki no tiem bija kļuvuši par Augstākās padomes deputātiem ar ievērojamiem nopelniem Latvijas neatkarības atjaunošanā, šis priekšlikums netika pieņemts. Bez tam deputāti paredzēja citos likumos noteikt amatu ierobežojumus, kas attiektos arī uz Saeimas deputātiem. Likuma "Par 5.Saeimas vēlēšanām" 21. panta otrajā daļā bija noteikts, ka par Saeimas deputātu kandidātiem nevar pieteikt arī tās personas, kuru tiesības ieņemt noteiktus valsts amatus ir ierobežotas citos likumdošanas aktos. Taču šādi likumi līdz 5. Saeimas vēlēšanām netika pieņemti. Iepriekšminētā likumprojekta apspriešanas gaitā izskanēja viedoklis, ka tas ir pagaidu likums, ka pēc tam 5. Saeima, vērtējot politisko situāciju, pieņems pastāvīgu vēlēšanu likumu un lems par nepieciešamajiem vēlēšanu tiesību ierobežojumiem. Jebkura vēlēšanu sistēma izvērtējama, ievērojot valsts politisko attīstību. Kā liecina likumdošanas prakse pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, vēlēšanu likumu pieņemšana vai grozīšana ir bijusi aktuāla tieši pirms vēlēšanām. Tādēļ arī saprotams, ka attiecīgie ierobežojumi Pašvaldību vēlēšanu likumā noteikti tikai 1996. gada novembrī. Arī turpmāk likumdevējs ir vērtējis demokrātijas attīstības vēsturiskos un politiskos apstākļus Latvijā un pirms katrām vēlēšanām vēlēšanu likumi ir tikuši no jauna "atvērti". Lai noteiktu, vai piemērotais līdzeklis, tas ir, pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi, ir samērīgs ar mērķiem - aizsargāt, pirmkārt, demokrātisko valsts iekārtu, ko nodrošina arī vispāratzīto ētikas normu ievērošana, otrkārt, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību, jāizvērtē politiskā situācija valstī un ar to saistītie blakusapstākļi. Tā kā likumdevējs ir vairākkārt vērtējis demokrātijas attīstības vēsturiskos un politiskos apstākļus kopsakarā ar vēlēšanu tiesību jautājumiem, ņemot vērā spriedumā iepriekš minētos secinājumus, tiesa neuzskata, ka pašreiz būtu pamats apšaubīt piemērotā līdzekļa un mērķa samērīgumu. Taču likumdevējam, periodiski izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību, būtu jālemj par ierobežojumu termiņa noteikšanu apstrīdētajās normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku. Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6. punktu un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un 6. punktu par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 89. un 101. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam un šīs konvencijas 1. protokola 3. pantam, kā arī Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pantam. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2000. gada 30. augustā. Satversmes tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš Satversmes tiesas tiesnesis R.Apsītis Satversmes tiesas tiesnese I.Čepāne Satversmes tiesas tiesnesis J.Jelāgins Satversmes tiesas tiesnesis A.Lepse Satversmes tiesas tiesnese I.Skultāne Satversmes tiesas tiesnese A.Ušacka