9. Article — pēc formas pilnvaro Saeimu precizēt jēdziena

"pilntiesīgs pilsonis" saturu Saeimas vēlēšanu likumā. Pamatots ir arī Saeimas pārstāvja viedoklis, ka pamatoti šo tiesību ierobežojumi ir pieļaujami tikai tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar Satversmes 1. panta minēto demokrātijas jēdzienu, vispārīgu vēlēšanu būtību un citiem Satversmes pantiem, ka "vēlēšanu tiesību ierobežojumi tiek uztverti samērā jūtīgi un kā izņēmumi no principa tie, protams, interpretējami šauri". Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdētās tiesību normas, ir nevis pārkāpis Satversmes 101. pantu, bet izpildījis šā panta uzdevumu - izdot pamattiesību īstenošanai nepieciešamo tiesību normu. 2. 1990. gada 4. maijā Augstākā padome, pieņemot deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos", pasludināja, ka atzīst par saistošiem virkni starptautisku dokumentu cilvēktiesību jomā, arī Paktu un ANO 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Pakts ir iekļauts ANO Cilvēktiesību hartā (bilā), kurā ietilpst svarīgākie ANO cilvēktiesību jomā pieņemtie globāla rakstura dokumenti, tostarp arī Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 21. panta pirmā daļa noteic, ka "katram cilvēkam ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē tieši vai ar brīvi izvēlētu pārstāvju starpniecību", savukārt šā panta trešā daļa paredz, ka "tautas gribai ir jābūt valdības varas pamatam: šai gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un nefalsificētās vēlēšanās, kam jānotiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot vai arī citās līdzvērtīgās formās, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu." Šā panta ietveršana minētajā deklarācijā savā laikā bija "revolūcija revolūcijā", jo tas "noteica ne vien vienlīdzīgas un neatsavināmas tiesības indivīdam attiecībā pret valsti, bet arī prasību minimumu attiecībā uz valsts struktūru un funkcionēšanu: valsts varas pilnvarām jābūt pamatotām ar tautas gribu, kā arī jāpastāv sistēmai, kas nodrošina demokrātiskas piedalīšanās iespējas un katra pilsoņa vienlīdzīgas politiskas tiesības" (sk. The Universal Declaration of Human Rights: A Commentary. Scandinavian University press, Oslo, 1992., p.299). Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 21. pants tulkojams ciešā sasaistē gan ar šīs deklarācijas 1., 2., 4., un 7. pantā nostiprināto vienlīdzības principu, gan ar 29. pantā noteikto, proti, ka katram cilvēkam ir pienākumi pret sabiedrību un, realizējot savas tiesības un brīvības, ir jāpakļaujas tikai likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuru nolūks ir vienīgi citu cilvēku tiesību un brīvību pienācīgas atzīšanas un cienīšanas nodrošinājums un morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgu prasību apmierināšana demokrātiskā sabiedrībā. Vēl jo vairāk - šo tiesību un brīvību īstenošana nekādā ziņā nedrīkst būt pretrunā ar ANO mērķiem un principiem, tas ir, miera un drošības apdraudējuma nepieļaušanu un novēršanu, valstu līdztiesības un suverenitātes principa respektēšanu. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas idejas konkretizētas Paktā, kura 25. pantā ietvertās normas nosaka tiesības katram pilsonim bez jebkādas Pakta 2. pantā minētās diskriminācijas un bez nepamatotiem ierobežojumiem balsot un tikt ievēlētam īstās periodiskās vēlēšanās. Atbilstoši Pakta interpretācijas praksei tā 25. panta normas attiecināmas ne vien uz Saeimas, bet arī uz pašvaldību domes (padomes) vēlēšanām (sk. The Universal Declaration of Human Rights: A Commentary. Scandinavian University press, Oslo, 1992., p.307). Pakta 25. pants, kaut arī uzsver diskriminācijas nepieļaujamību attiecībā uz tajā minēto tiesību īstenošanu, atzīst šo tiesību ierobežošanas iespēju, uzsverot, ka "katram pilsonim bez … nepamatotiem ierobežojumiem jābūt tiesībām un iespējai". Tādējādi pamatotu ierobežojumu noteikšana attiecībā uz Pakta 25. pantā ietvertajām tiesībām ir pieļaujama. ANO Cilvēktiesību komiteja 1989. gada 10. novembrī (37. sesija), akceptējot ANO augstā cilvēktiesību komisāra komentārus par diskriminācijas būtību, atzinusi, ka ne katra atšķirīga attieksme uzskatāma par diskrimināciju. Par diskrimināciju nav uzskatāmas saprātīgu un objektīvu atšķirību noteikšana ar mērķi, ko Pakts atzīst par leģitīmu. Turklāt ANO Ģenerālā asambleja, izvērtējot Pakta 25. pantā ietverto regulējumu, atzīst, ka starptautiskās sabiedrības pūles paaugstināt periodisku un īstu vēlēšanu principa efektivitāti nedrīkst pārkāpt katras valsts suverēnās tiesības brīvi izvēlēties un attīstīt savu politisko, sociālo, ekonomisko un kultūras sistēmu, neraugoties uz to, vai tas atbilst citu valstu izvēlei ( sk. 1989. gada 15. decembra ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju A/RES/44/146 ). 3. Konvencijas 1. protokola 3. pantā noteikto saistību izpilde ir būtiski svarīgs nosacījums demokrātiskai un uz cilvēktiesībām pamatotai valsts varas sistēmai. Šis pants garantē demokrātiskas sabiedrības pamatu - uz noteiktu laika posmu ievēlēta reprezentatīva likumdevēja eksistenci (sk. The Greek case, Comm. Report 05.11.69, para. 416, Yearbook 12pp. 179 - 180) , jo saskaņā ar Konvencijas preambulu cilvēka pamattiesības un brīvības valstī vislabāk saglabāt ar "spēkā esošu politisku demokrātiju". Šis pants ietver noteikumus par likumdevēja vēlēšanām, bet neietver noteikumus par pašvaldību vēlēšanām (sk. Frede Castberg. The European Convention on Human Rights. A. W. Sithoff-Leiden Oceana publications inc. - Dobbs ferry, N. Y., 1974., p.181). Tādējādi Konvencijas 1. protokola 3. pants neattiecas uz Pašvaldību vēlēšanu likumu. Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Mathieu-Mohin and Clerfayt, lai arī valstīm ir "plaša rezerve novērtēšanai šajā sfērā (wide margin of appreciation in this sphere) ", katram līdzeklim vai prasībai, kas ierobežo Konvencijas 1. protokola 3. pantā noteikto, jāatbilst šādiem priekšnoteikumiem: tam nepieciešams leģitīms mērķis, un tā izmantošana nedrīkst būt nesamērīga ar šo mērķi; tiesības kādā jautājumā drīkst samazināt tikai "tādā apjomā, lai neatņemtu tiesību būtību un nepavājinātu to efektivitāti"; jārespektē "vienlīdzīgas izturēšanās pret visiem pilsoņiem princips"; nevar tikt izmantoti ierobežojumi, kas ir patvaļīgi (arbitrary) (sk. The Human Rights Act 1998: Enforcing The European Convencion In The Domestic Courts. p.390). Tādēļ par pamatotu atzīstams Saeimas pārstāvja viedoklis, ka uz 1. protokola 3. pantā minētajām vēlēšanu tiesībām ir attiecināma vispārējā ierobežojumu noteikšanas kārtība, ka ir jāizvērtē, vai noteiktajam tiesību ierobežojumam ir likumīgs mērķis un vai tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. 4. Nepamatots ir pieteikumu iesniedzēja apgalvojums, ka apstrīdētās normas, liedzot pieteikt par kandidātiem un ievēlēt Saeimā vai pašvaldībā Latvijas pilsoņus, diskriminē viņus politiskās piederības dēļ, kas esot pretrunā ar Pakta 2. pantā un Konvencijas 14. pantā ietverto ar personas politisko pārliecību (uzskatiem) saistītās diskriminācijas aizliegumu. Apstrīdētās normas paredz nevis atšķirīgu izturēšanos atkarībā no personas politiskās pārliecības (uzskatiem), bet gan vēlēšanu tiesību ierobežojumu par darbošanos pret atjaunoto demokrātisko iekārtu pēc 1991. gada 13. janvāra. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka Konvencijas 14. pants neietver jebkādas atšķirīgas izturēšanās (difference in treatment) aizliegumu attiecībā uz Konvencijā atzīto tiesību un brīvību realizāciju. Vienlīdzīgas izturēšanās princips tiek atzīts par pārkāptu tikai tad, ja atšķirību noteikšanai nav objektīva vai pamatota attaisnojuma un likumīga mērķa. Šāda attaisnojuma pastāvēšana jāvērtē saistībā ar apskatāmā jautājuma mērķiem un sekām, kas parasti dominē demokrātiskā sabiedrībā [s k. Eiropas cilvēktiesību tiesas spriedumus: Belgian Linguistic case (1968) un Karlheinz Schmidt v. Germany (1994) ] . Jāpiekrīt Saeimas paustajam viedoklim, ka arī Pakts pieļauj pamatotus vēlēšanu tiesību ierobežojumus un ka ne visi ierobežojumi uzskatāmi par diskriminējošiem. Satversmes tiesa, iepazinusies ar pieteikumu iesniedzēja pārstāvju un Saeimas pārstāvja viedokli, kā arī ar Centrālās vēlēšanu komisijas un vispārējās jurisdikcijas tiesu praksi apstrīdēto tiesību normu piemērošanā, uzskata, ka nepieciešams noskaidrot termina "darboties" patieso saturu un nozīmi. Noskaidrojot šā termina vārdisko jēgu, redzams, ka "darboties" nozīmē ilgāku laiku veikt kaut ko, aktīvi piedalīties, būt saistītam darbā (sk. Latviešu valodas vārdnīca. Rīga, Avots, 1998, 168.lpp.). Izpētot minētā termina ieviešanu apstrīdētajās normās, redzams, ka deputāts Māris Grīnblats, atbalstot frakcijas "Tēvzemei un Brīvībai" priekšlikumu iekļaut apstrīdēto tiesību normu Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktā, Saeimas 1995. gada 25. maija sēdē noraidīja Juridiskās komisijas iebildumus un atzīmēja, ka, ja nāk "gaismā fakti, ka viņš ir kaut kur vienā, otrā vai trešā tomēr darbojies vai atradies, tad šie fakti liecina par to, ka viņš ir pārkāpis likumu un sniedzis par sevi nepatiesas ziņas". Arī deputāts Māris Budovskis šajā sēdē vārdu "darbojies" traktēja tā plašākajā nozīmē, tas ir, uzskatīja, ka attiecīgo pretvalstisko organizāciju biedri "nevar iekļūt tālāk politiskajā apritē". Taču 1997. gada 18. decembrī, apspriežot grozījumus Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktā, deputāta Māra Grīnblata priekšlikums aizstāt vārdu "darbojušās" ar formulējumu "ir vai ir bijušas biedri, dalībnieki vai locekļi šajās organizācijās vai padomēs" tika noraidīts. Piemēram, deputāts Ilmārs Bišers norādīja: "Mēs neesam sajūsmā par to formulējumu "darbojušās", jo mēs arī saprotam, ka to ir grūti pierādīt, bet daudz grūtāk būtu, daudz bīstamāk būtu pieņemt Grīnblata kunga labojumus. Kāpēc? Tāpēc, ka daudzi no komunistiskās partijas biedriem formāli netika izstājušies no komunistiskās partijas….ir daudzi tādi, kuri vienkārši saplēsa publiski savas partijas biedra kartes, es zinu tādus, kuri pameta šo partiju, un, pat ja viņi ir izstājušies, mums nav nekādas pārliecības, vai kompartijas komitejas tos priekšlikumus ir izskatījušas. Varbūt viņas tos ir sakrāvušas kaudzē un formāli arhīvos varat uziet, ka viņi formāli nav izslēgti." Līdz ar to likumdevējs saistījis ierobežojumus ar katras personas individuālās atbildības pakāpi šo organizāciju mērķu un programmas realizēšanā un apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums tikt ievēlētam Saeimā vai pašvaldībā saistīts ar konkrētās personas darbību attiecīgajās sabiedriski politiskajās organizācijās. Tikai formāla piederība pie minētajām organizācijām nevar kalpot par iemeslu, lai personu nedrīkstētu pieteikt par kandidātu un ievēlēt Saeimā. Piemēram, saskaņā ar Augstākās padomes 1991. gada 23. augusta lēmuma "Par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā" 5. pantu "piederība pie Latvijas Komunistiskās partijas nav pamats cilvēktiesību ierobežošanai, diskriminācijai un vajāšanai". Arī Augstākās padomes 1991. gada 10. septembra lēmumā "Par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības izbeigšanu" konstatēta galvenokārt tur minēto organizāciju un to līderu aktīva darbība pret Latvijas valstisko neatkarību. Tādējādi apstrīdētās normas ir vērstas tikai pret tām personām, kuras ar aktīvu darbību pēc 1991. gada 13. janvāra okupācijas armijas klātesamības apstākļos mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu, bet nav attiecināmas uz personām ar atšķirīgu politisko pārliecību (uzskatiem). Atsevišķām tiesām raksturīgā tendence koncentrēties tikai uz formālās piederības fakta konstatēšanu un neizvērtēt personas darbību neatbilst mērķim, kuru likumdevējs, pieņemot apstrīdēto tiesību normu, centies panākt. 5. Satversmes