12. Article — , kā arī Bezvalstnieku konvencijas 8. panta

1. punkts. 18. No pieteikuma izriet, ka jāizvērtē apstrīdēto normu atbilstība tikai Satversmes 98. panta pirmajiem diviem teikumiem, kas noteic: "Ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā." Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu praksē (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). Turklāt no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem", izriet, ka likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto tiesību normu un starptautisko cilvēktiesību normu savstarpēju harmoniju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 7. 1. punktu). Tādēļ noskaidrojams, cik lielā mērā Paktā un Cilvēktiesību konvencijā noteiktās tiesības un to īstenošanas prakse ir piemērojama, interpretējot Satversmes 98. pantā ietverto tiesību saturu. Pakta 12. panta 2. punktā ietvertās tiesības izbraukt no valsts, arī savas valsts, attiecas uz jebkuru personu, ne tikai uz attiecīgās valsts pilsoni. Līdz ar to šīs normas saturs ir piemērojams, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 98. pantam. Pakta 12. panta 4. punktā ir noteiktas tiesības atgriezties savā valstī. Cilvēktiesību komiteja norādījusi, ka šajā normā ietvertās tiesības ir interpretējamas, ņemot vērā personas īpašo saikni ar valsti. Šajā pantā noteikto tiesību piemērošana nav ierobežota ar pilsonības valsti tās formālajā izpratnē. Tiesības atgriezties savā valstī attiecas arī uz valsti, ar kuru personai ir īpaša saikne [sk.: Joseph S., Schultz J., Castan M. (ed.) The International Covenant in Civil and Political Rights. Cases, materials and commentary, 2nd ed., Oxford University Press, 2004, p. 366]. Līdz ar to arī Pakta 12. panta 4. punktā ietverto tiesību saturs ir piemērojams, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 98. pantam. Cilvēktiesību konvencijas Ceturtā protokola 2. panta 2. punkts noteic ikviena tiesības brīvi atstāt jebkuru valsti, arī savu valsti. Eiropas Cilvēktiesību tiesa līdz šim nav norādījusi, ka šajā pantā ietvertās tiesības būtu attiecināmas tikai uz attiecīgās valsts pilsoņiem. Līdz ar to šī norma ir piemērojama, interpretējot Satversmes 98. pantā ikvienam nostiprinātās tiesības izbraukt no valsts. Cilvēktiesību konvencijas Ceturtā protokola 3. panta 2. punkts noteic, ka nevienam cilvēkam nedrīkst liegt tiesības atgriezties tās valsts teritorijā, kuras pilsonis viņš ir. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka "Konvencija negarantē personai tiesības iebraukt un uzturēties valstī, kuras pilsonis attiecīgā persona nav, kā arī negarantē tiesības netikt izraidītam no šīs valsts. Līgumslēdzējām valstīm saskaņā ar starptautiskajās tiesībās iedibinātu principu ir tiesības kontrolēt tādu personu iebraukšanu, uzturēšanos un izbraukšanu, kuras nav tās pilsoņi (non-nationaux)" (Cour europeénne des Droits de l'Homme, Décision finale sur la recevabilité de la requ?te no 50183/99 présentée par Aleksandr Kolosovskiy contre la Lettonie, le point B.c). Tātad šī Cilvēktiesību konvencijas norma garantē tiesības tikai attiecīgās valsts pilsoņiem un nav piemērojama attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem, interpretējot Satversmes 98. pantā noteiktās tiesības atgriezties Latvijā. No iepriekšminētā izriet, ka Paktā un Konvencijā noteikto tiesību apjoms ir atšķirīgs, bet no Latvijas tiesību viedokļa Latvijai ir saistošs plašākais starptautiskais cilvēktiesību standarts. 19. Satversmes