98. Article — noteic ikviena tiesības brīvi izbraukt no

Latvijas. Šīs tiesības sevī ietver vairākus aspektus. Tiesības atstāt valsts teritoriju nevar tikt ierobežotas, prasot iemeslu, kāpēc persona vēlas atstāt valsti. Tāpat šīs tiesības nevar tikt ierobežotas, nosakot, cik ilgu laiku indivīds drīkst atrasties ārpus valsts (sk.: Joseph S., Schultz J., Castan M., p. 355). Tās sevī ietver arī indivīda tiesības brīvi izbraukt uz citu valsti pēc savas izvēles, ja vien attiecīgā valsts šo personu uzņem (sk. Eiropas cilvēktiesību tiesas 2004. gada 13. februāra sprieduma lietā "Napijalo v. Croatia" 68.§). Satversmes 98. pants noteic arī ikviena, kam ir Latvijas pase, tiesības brīvi atgriezties Latvijā. To personu loks, kurām ir konstitucionāli noteiktas tiesības brīvi atgriezties Latvijā, nosakāms Personu apliecinošo dokumentu likuma kontekstā. Šā likuma 4. pants paredz, kāda veida pases izsniedzamas Latvijā. Atbilstoši šim pantam Latvijas pase tiek izsniegta ne tikai pilsoņiem, bet arī nepilsoņiem. Līdz ar to tiesības brīvi atgriezties Latvijā ir attiecināmas arī uz Latvijas nepilsoņiem. Satversmes 98. pants noteic, ka ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā. Tas nozīmē, ka Latvija īsteno diplomātisko aizsardzību attiecībā uz personām, kam ir Latvijas pase. Diplomātiskā aizsardzība nepieder pie pamattiesībām, bet ir uzskatāma par cilvēktiesību īstenošanas mehānismu un var izpausties, piemēram, tādējādi, ka personai tiek nodrošināta pieeja konsulārajām institūcijām. Tā ir valsts rīcības brīvība - īstenot diplomātisko aizsardzību attiecībā uz indivīdu vai ne. Tomēr valstij var būt pienākums īstenot diplomātisko aizsardzību, ja attiecībā uz indivīdu ir pārkāptas ius cogens normas. Pastāv atšķirīgi viedokļi par to, vai diplomātiskā aizsardzība īstenojama tikai attiecībā uz personām, kuras starptautisko tiesību kontekstā tiek uzskatītas par attiecīgās valsts valstspiederīgajiem Notebohma lietas [Nottebohm judgement (Liechtenstein v. Guatemala), Second Phase, [1955] ICJ Reports] izpratnē, vai arī tikpat nozīmīgs apstāklis var būt pastāvīgā uzturēšanās attiecīgajā valstī [sk.: Report of the International Law Commission on the work of its fifty-second session, 1 May to 9 June and 10 July to 18 August 2000 (A/55/10), Chapter V; http://www.un.org/law/ilc/reports/2000/english/chp5e.pdf]. Satversmes 98. panta formulējums norāda uz to, ka Latvija diplomātisko aizsardzību noteic arī attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem. 20. Apstrīdētās normas pēc satura ir atšķirīgas, tādēļ noskaidrojams, vai to saturs uzskatāms par Satversmes 98. pantā noteikto tiesību ierobežojumu. Nepilsoņu likuma 1. panta trešās daļas 5. punkts noteic to personu loku, kuras nevar pretendēt uz nepilsoņa statusu. Šī norma, it īpaši tad, ja tiek vērtēta kopsakarā ar tā paša likuma 7. panta pirmās daļas 2. punktu, var ietekmēt citu valstu imigrācijas politiku attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem. Ņemot vērā, ka ar 2004. gada 20. maija grozījumiem Nepilsoņu likuma 1. panta trešās daļas 5. punktā tika paplašināts to personu loks, uz kurām neattiecas Nepilsoņu likums, šīs normas saturs uzskatāms par tādu, kas var ierobežot Satversmes 98. pantā noteikto pārvietošanās brīvību, kā arī valsts garantēto aizsardzību, kas ir noteikta ikvienam, kam ir Latvijas pase. Nepilsoņu likuma 2. panta otrās daļas 2. punkts noteic nepilsoņu izraidīšanas kārtību. Šīs normas atbilstība Satversmes 98. pantam nav vērtējama, jo šis pants vispār neskar izraidīšanu. Nepilsoņu likuma 7. panta pirmās daļas 2. punkts paredz iespēju atņemt nepilsoņa statusu un līdz ar to arī īpašo valsts aizsardzību personām, kam ir izveidojusies ilgstoša un noturīga saikne ar Latviju. Tādējādi var tikt ierobežotas Satversmes 98. pantā noteiktās tiesības. Tāpat apstrīdētā norma var ietekmēt citu valstu imigrācijas politiku attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem. Līdz ar to Nepilsoņu likuma 7. panta pirmās daļas 2. punkts, kas vērtējams saistībā ar Nepilsoņu likuma 1. panta trešās daļas 5. punktu, ir uzskatāms par Satversmes 98. pantā noteikto tiesību ierobežojumu. 21. Lielākā daļa Satversmē noteikto pamattiesību nav absolūtas, un, pastāvot noteiktiem nosacījumiem, valsts var tās ierobežot. Atbilstoši Satversmes 116. pantam personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 98. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Arī Cilvēktiesību konvencijas Ceturtā protokola 2. panta 3. punkts paredz, ka tiesībām brīvi atstāt jebkuru valsti, arī savu valsti nedrīkst noteikt nekādus ierobežojumus, izņemot tos, ko nosaka likums un kas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami valsts un sabiedriskās drošības interesēs, lai uzturētu sabiedrisko kārtību, nepieļautu noziegumus, aizsargātu veselību un morāli vai arī citu cilvēku tiesības un brīvības. Līdzīgi Pakta 12. panta 3. punkts noteic, ka ikviena tiesībām atstāt jebkuru, arī savu, valsti nedrīkst būt nekādu ierobežojumu, izņemot tos, kas paredzēti likumā, ir nepieciešami valsts drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju veselības, tikumības vai citu cilvēku tiesību un brīvību aizsardzībai un ir savienojami ar citām Paktā atzītajām tiesībām. Attiecībā uz tiesībām iebraukt savā valstī Pakta 12. panta 4. punkts noteic, ka šīs tiesības nevienam nedrīkst atņemt patvaļīgi. Tātad Satversmes 98. pantā noteiktās tiesības var tikt ierobežotas, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, atbilstošs leģitīmam mērķim un nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. 22. Satversmes 98. pantā ietverto tiesību ierobežošana noteikta ar likumu, proti - ar Nepilsoņu likuma 1. panta trešās daļas 5. punktu un 7. panta pirmās daļas 2. punktu. Šis likums ir, pirmkārt, izsludināts likumā noteiktajā kārtībā, ir spēkā un ir publiski pieejams. Otrkārt, tiesību norma ir pietiekami skaidra, lai indivīds varētu paredzēt tās piemērošanas sekas. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 23. Ministru kabineta iesniegtajā Nepilsoņu likuma grozījumu projekta anotācijā norādīts, ka grozījumi bijuši nepieciešami, pirmkārt, lai atceltu priekšrocības tiem nepilsoņiem, kuri pārceļas uz pastāvīgu dzīvi valstīs, kas nav NVS dalībvalstis, un, otrkārt, lai paredzētu iespēju personai atteikties no nepilsoņa statusa, ja tā pastāvīgi dzīvo citā valstī un ir saņēmusi tajā ceļošanas dokumentus (sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības"" anotāciju, IEMAnot_190503; lietas materiālu 1. sējuma 49. lpp.). Izdarot grozījumus Nepilsoņu likumā, likumdevējs nav norādījis citu šo grozījumu mērķi. Arī Valsts prezidente, nosūtot likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai, minējusi, ka ir nepamatoti un nesamērīgi atņemt personai nepilsoņa statusu tikai tāpēc, ka tā ārvalstī saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju, kas personai negarantē nekādu ar konkrētās ārvalsts pilsonību vai pavalstniecību saistītu statusu. Prezidente uzsvērusi, ka, likumdevējs nolemjot attiecināt šādu nepilsoņa statusa atņemšanas priekšnoteikumu uz personām, kuras pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņēmušas pirms 2004. gada likuma grozījumu pieņemšanas, ir pārkāpis tiesiskās paļāvības principu [sk.: Prasot otrreiz caurlūkot likumu "Grozījumi likumā "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības"". Latvijas Vēstnesis, 2004. 25. marts, Nr. 47 (2995)]. Tomēr likumdevējs, izskatot Nepilsoņu likuma grozījumus otrreizējās caurlūkošanas kārtībā, tikai daļēji ņēma vērā Valsts prezidentes iebildumus un, grozot 7. panta pirmās daļas 2. punktu, noteica, ka nepilsoņa statuss tiek atņemts tikai tām personām, kuras pastāvīgās uzturēšanās atļauju ārvalstī saņēmušas pēc 2004. gada 1. jūnija. Tādējādi šie grozījumi saglabāja pieeju, ka nepilsoņa statusa atņemšana var tikt saistīta ar pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanu ārvalstī vai reģistrāciju (pierakstu) dzīvesvietā NVS dalībvalstī bez termiņa ierobežojuma. Ne Saeimas Juridiskā komisija, ne deputāti Saeimas sēdē pirms grozījumu pieņemšanas otrreizējās caurlūkošanas kārtībā nenorādīja to leģitīmo mērķi. Līdz ar to likumdevējs neizmantoja tam doto iespēju pieņemt Nepilsoņu likuma grozījumus tādā redakcijā, kas atbilstu Satversmei un Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām. Grozījumu leģitīmais mērķis nav norādīts arī Saeimas atbildes rakstā. Ņemot vērā to, ka pamattiesību ierobežojumam, kas izriet no Nepilsoņu likuma 1. panta trešās daļas 5. punkta un 7. panta pirmās daļas 2. punkta, trūkst leģitīmā mērķa, nav nepieciešams izvērtēt šo ierobežojumu nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā, kā arī atbilstību samērīguma principam. 24. No pieteikuma izriet, ka tiek apstrīdēta Nepilsoņu likuma 2. panta otrās daļas 2. punkta atbilstība Cilvēktiesību konvencijas Ceturtā protokola 3. panta 1. punktam, kas noteic, ka nevienu nedrīkst izraidīt nedz individuāli, nedz kolektīvi no tās valsts teritorijas, kuras pilsonis viņš ir. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka šis pants nodrošina vienīgi tādu personu absolūtas un neapstrīdamas tiesības netikt izraidītām, kuras ir uzskatāmas par attiecīgās valsts nationals (angļu val.). Taču šā jēdziena saturs ir nosakāms nacionālajos likumos (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmuma par sūdzības Nr. 48321/99 "Sļivenko un citi pret Latviju" pieņemšanu izskatīšanai 77.§ un 78.§). Tas, vai Latvijas nepilsoņi būtu uzskatāmi par nationals (angļu val.) starptautisko tiesību izpratnē, ir ne tikai juridisks, bet galvenokārt politisks jautājums, kas būtu jāizskata valstī pastāvošā demokrātiski politiskā procesa ietvaros. Tomēr, vērtējot šajā konvencijas pantā ietverto izraidīšanas aizlieguma principu attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem, secināms, ka Nepilsoņu likumā noteiktā izraidīšanas kārtība nerada cilvēktiesību aizskārumu. Nepilsoņu likuma 2. panta otrās daļas 2. punkts noteic, ka nepilsonim ir tiesības netikt izraidītam no Latvijas, izņemot gadījumus, kad izraidīšana notiek likumā noteiktajā kārtībā un ir saņemta kādas ārvalsts piekrišana uzņemt izraidāmo personu. Nepilsoņa izraidīšana uz valsti, kurā šī persona tiek vajāta rases, reliģijas vai etniskās piederības dēļ, kā arī kolektīva izraidīšana nav pieļaujama. Tātad Nepilsoņu likumā noteiktā izraidīšanas kārtība ir stingri regulēta un nepieļauj patvaļīgu izraidīšanas aizlieguma principa pārkāpšanu. Analizējot apstrīdētajā normā lietoto jēdzienu "likumā noteiktajā kārtībā", norādāms, ka Latvijā personu izraidīšana var notikt vai nu Imigrācijas likumā, vai arī Krimināllikumā noteiktajā kārtībā. Imigrācijas likumā paredzētā personu izraidīšanas kārtība neattiecas uz Latvijas nepilsoņiem. Pirmkārt, Imigrācijas likuma mērķis ir noteikt ārzemnieku ieceļošanas, uzturēšanās, tranzīta, izceļošanas un aizturēšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā ārzemniekus tur apsardzībā Latvijas Republikā un izraida no tās, lai nodrošinātu starptautiskajām tiesību normām un Latvijas valsts interesēm atbilstošas migrācijas politikas īstenošanu (Imigrācijas likuma 2. pants). Otrkārt, Imigrācijas likuma izpratnē ārzemnieks ir persona, kura nav Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis. Krimināllikums ļauj notiesātā izraidīšanu no Latvijas Republikas piemērot kā papildsodu (Krimināllikuma 36. pants). Krimināllikuma 43. pants savukārt noteic, ka citas valsts pilsoni vai personu, kurai ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja citā valstī, var izraidīt no Latvijas Republikas, ja tiesa atzīst, ka, ievērojot lietas apstākļus un vainīgā personību, nav pieļaujama viņa atrašanās Latvijas Republikā. Tādējādi šis pants var attiekties vienīgi uz tiem nepilsoņiem, kam ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja citā valstī. Būtiski, ka tiesnesim, piemērojot izraidīšanu kā papildsodu, ir noteikts pienākums izvērtēt attiecīgās lietas apstākļus un vainīgā personību. Līdz ar to tiesnesim katrā konkrētajā gadījumā ir jāpārbauda, vai izraidīšana no Latvijas kā papildsods nerada nepamatotu cilvēktiesību ierobežojumu. Līdz ar to secināms, ka Nepilsoņu likuma 2. panta otrās daļas 2. punkts atbilst personas izraidīšanas aizlieguma principam. 25. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka nepieciešams izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību arī Bezvalstnieku konvencijas 8. panta 1. punktam. Bezvalstnieku konvencijai Latvija pievienojusies ar 1990. gada 4. maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos". Šī konvencija Latvijā ir spēkā no 1992. gada 13. jūlija. Lai arī Bezvalstnieku konvencija Latvijas valstij ir saistoša, tās oficiālais tulkojums latviešu valodā nav publicēts. Tādējādi konvencijas neoficiālais tulkojums latviešu valodā atbilstoši 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 33. pantam ir izmantojams tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā ar šīs konvencijas autentisko tekstu. Konvencijas autentiskie teksti - konkrēti, angļu un franču valodā - norāda , ka šīs konvencijas 8. panta 1. punkts attiecas uz aizliegumu atņemt nationality (angļu val.) jeb nationalité (franču val.). Jautājums par to, kāds būs nepilsoņa statuss Bezvalstnieku konvencijas un starptautisko tiesību izpratnē, ir lemjams šā sprieduma 24. punktā norādītajā kārtībā. Tomēr jāņem vērā, ka Bezvalstnieku konvencijā ir ietverts vispārējs bezvalstnieku skaita palielināšanas aizlieguma princips. Šī konvencija ir starptautisks līgums, kas pieņemts, lai īstenotu valstu pienākumu samazināt bezvalstnieku skaitu. Izvērtējot apstrīdēto normu saturu, secināms, ka Nepilsoņu likuma 7. panta pirmās daļas 2. punkts tā pašreizējā redakcijā potenciāli pieļauj bezvalstnieku skaita palielināšanos. Šī norma nepilsoņa statusa atņemšanu saista ar pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanu ārvalstī vai ar pastāvīgu pierakstu NVS dalībvalstī. Kā šajā spriedumā iepriekš norādīts, ne pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšana ārvalstī, ne arī pastāvīgs pieraksts NVS dalībvalstī personai nenoteic tādu statusu, ko nodrošinātu pilsonības (pavalstniecības) iegūšana. Līdz ar to Nepilsoņu likuma 7. panta pirmās daļas 2. punkts uzskatāms par neatbilstošu bezvalstnieku skaita palielināšanas aizlieguma principam. 26. Nepilsoņu likuma 1. panta trešās daļas 5. punkts un 7. panta pirmās daļas 2. punkts nepamatoti ierobežo Satversmē, kā arī Latvijai saistošajās starptautisko tiesību normās noteiktās cilvēktiesības. Apstrīdēto normu atcelšana ar sprieduma pasludināšanas brīdi, kā to lūdz pieteikuma iesniedzēji, radītu tādu situāciju, ka zustu jebkāds konkrēto attiecību tiesiskais regulējums. Tādēļ, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētās normas zaudēs spēku, Satversmes tiesa ņem vērā, ka ir nepieciešams noteikts laika periods, lai izteiktu šīs normas tādā redakcijā, kas atbilst Satversmē noteiktajiem un Latvijai saistošajiem cilvēktiesību standartiem. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" 1. panta trešās daļas 5. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 98. pantam un spēkā neesošu no 2005. gada 1. septembra. 2. Atzīt likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" 7. panta pirmās daļas 2. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 98. pantam un spēkā neesošu no 2005. gada 1. septembra. 3. Atzīt likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" 2. panta otrās daļas 2. punktu par atbilstošu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Ceturtā protokola 3. panta 1. punktam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš