19. Article — , kas bija pieņemts 1999.gada 9.decembrī un stājās spēkā

2000.gada 1.septembrī, lasāms šādi: "(1) Personvārdus atveido saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un raksta atbilstoši spēkā esošajām literārās valodas normām, ievērojot šā panta otrās daļas noteikumus. (2) Personas pasē vai dzimšanas apliecībā papildus personas vārdam un uzvārdam, kas atveidots atbilstoši spēkā esošajām latviešu valodas normām, norādāma šīs personas dzimtas uzvārda vēsturiskā forma vai citas valodas personvārda oriģinālforma latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja persona vai nepilngadīgas personas vecāki to vēlas un var to apliecināt dokumentāri. (3) Vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju, kā arī citu valodu personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā reglamentē Ministru kabineta noteikumi." 2. Tiesību normas, kas ietvertas noteikumos, kuri pieņemti pirms 2001.gada 21.decembra Kas attiecas uz šo lietu, 1996.gada 14.maija noteikumi Nr.174 par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos nosaka: 1.punkts "(..) [P]ersonas dokumentos lietojams vārds un uzvārds. Visos dokumentos valsts valodā personas vārds un uzvārds rakstāms saskaņā ar latviešu literārās valodas pareizrakstības normām, izmantojot tikai latviešu literārās valodas alfabēta burtus. Katram vārdam un uzvārdam (izņemot nelokāmos vārdus un uzvārdus) jābūt ar latviešu valodas lietvārdu vai īpašības vārdu sistēmai atbilstošu galotni. Sieviešu dzimtes personu uzvārdos lietojamas sieviešu dzimtes galotnes. Nelokāmi latviešu valodā ir citvalodu cilmes vārdi un uzvārdi, kas vienskaitļa nominatīvā beidzas ar -o, -ā, -ē, -i, -ī, -u, -ū." 2.punkts "Citvalodu vārdi un uzvārdi neatkarīgi no to cilmes latviešu valodā rakstāmi iespējami tuvu izrunai oriģinālvalodā saskaņā ar citvalodu īpašvārdu atveides noteikumiem. Citvalodu vārdiem un uzvārdiem, izņemot nelokāmos vārdus un uzvārdus, atkarībā no personas dzimuma pievienojama vīriešu vai sieviešu dzimtes galotne." 3.punkts "Ja latviešu valodā izdotā dokumentā ierakstītā vārda vai uzvārda forma var apgrūtināt personas identificēšanu, pasē saskaņā ar Ministru kabineta 1995.gada 24.oktobra noteikumiem Nr.310 "Noteikumi par Latvijas pilsoņu pasēm" (..) var uzrādīt vārda vai uzvārda oriģinālformu. Ja oriģinālvalodā netiek lietota latīņalfabētiskā rakstība, ieraksts izdarāms latīņalfabētiskajā transliterācijā." 6.punkts "Personas vārda vai uzvārda ieraksts dokumentā ir juridiski idents ierakstam personas dzimšanas apliecībā (vai citā dokumentā), ja abi ieraksti ir pilnīgi vienādi vai arī atšķirības ir tikai šādas: 6.1. katrs ieraksts atbilst dažādos vēstures laikposmos pieņemtajām latviešu valodas gramatikas vai pareizrakstības normām: 6.1.1) vienā ierakstā vārds vai uzvārds lietots ar galotni, otrā ierakstā - bez galotnes; 6.1.2) katrā ierakstā vārdam vai uzvārdam ir citas deklinācijas galotne; (..) 6.1.4) katrā ierakstā vārds vai uzvārds rakstīts atšķirīgā ortogrāfijā; 6.3. vienā dokumentā vārds vai uzvārds ierakstīts kādā citā valodā, bet otrā dokumentā - latviešu valodā; (..) 6.5. katrā dokumentā vārds vai uzvārds ierakstīts atbilstoši atšķirīgiem citvalodu īpašvārdu atveides principiem." 2000.gada 22.augusta noteikumi Nr.295 par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju vairumā pārņem iepriekšējos noteikumos ietvertās tiesību normas. Šo noteikumu citas tiesību normas, kas attiecas uz šo lietu, nosaka sekojošo: 8.punkts "Ja persona vēlas saglabāt arī sava uzvārda vēsturisko formu vai oriģinālformu un uzrāda to apliecinošus dokumentus: 8.1. šo noteikumu 7.2. un 7.3.apakšpunktā minētās iestādes dokumentos noteiktā vietā norāda personas uzvārda vēsturisko formu, oriģinālformu vai transliterēto (no citu alfabētu rakstības burtu pa burtam pārcelto) formu latīņalfabētiskajā rakstībā; (..)" 10. punkts "Latviešu valodā rakstītā personvārda forma ir juridiski identa personvārdu oriģinālformai, vēsturiskajai vai transliterētajai formai latīņalfabētiskajā rakstībā." 12.punkts "Norakstos un izrakstos vārds un uzvārds rakstāms oriģināla rakstībā." 14.punkts "Ja personas vārda vai uzvārda rakstība aizskar būtiskas personas intereses, persona var griezties Valsts valodas centrā ar lūgumu atveidot personvārdu latviešu valodā attiecīgās personas intereses mazāk aizskarošā formā. Valsts valodas centra atzinums par to, kā personas vārds un uzvārds rakstāms valsts valodā, ir saistošs šo noteikumu 7.punktā minētajām iestādēm." Latvijā pase ir galvenais Latvijas pilsoņu identitātes dokuments. Saskaņā ar 1995.gada 24.oktobra noteikumu Nr.310 par Latvijas pilsoņu pasēm 6.punktu, kas bija spēkā līdz 2002.gada 1.jūlijam, - ja persona vēlas sava vārda vai sava uzvārda oriģinālo rakstību norādīt savā pasē, šī oriģinālforma ir ierakstāma šī identifikācijas dokumenta sadaļā "īpašas atzīmes". Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas departamenta (Pārvaldes saistību pārņēmējs) instrukcijas Nr.52 3.sadaļu oriģinālforma ir parādāma ar īpaša zīmoga palīdzību, iespiežot to pases 14.lappusē. 3. Izmaiņas pēc 2001.gada 21.decembra sprieduma Pēc augstāk minētā Satversmes tiesas sprieduma Ministru kabinets 2002.gada 5.martā pieņēma noteikumus Nr.96 par citvalodu personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, ieviešot ļoti detalizētu citvalodu personvārdu rakstības noteikumu apkopojumu. Šo noteikumu uz lietu attiecināmās tiesību normas lasāmas šādi: 45.punkts "Latviešu valodā gan latviešu, gan cittautu sieviešu uzvārdus veido un lieto ar attiecīgajām sieviešu dzimtes galotnēm." 48.punkts "Vīriešu uzvārdiem ar galotni -s atbilst sieviešu uzvārdi ar galotni -a vai galotni -e." 54.punkts "No vīriešu uzvārdiem ar izskaņu -ens, kas neatbilst līdzskaņu celmu sugasvārdiem, sieviešu uzvārdus veido ar galotni -a, piemēram: Rībens - Rībena, Kacens - Kacena." 123.punkts "Šo noteikumu 120. un 121.punktā minētās prasības neattiecas uz atsevišķiem līdzskaņiem vai līdzskaņu savienojumiem, kurus atveido šādi: (..) 123.31. tz - c (..)". 2002.gada 18.jūnijā Ministru kabinets, izpildot Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra spriedumu, pieņēma jaunus noteikumus Nr.245 par Latvijas pilsoņu pasēm, nepilsoņu pasēm un bezvalstnieku ceļošanas dokumentiem. Šo noteikumu uz lietu attiecināmās tiesību normas, kuras stājās spēkā 2002.gada 1.jūlijā un kuras aizstāja augstāk minētos noteikumus Nr.310, nosaka sekojošo: 4.punkts "Pasē personas vārdu vai vārdus un uzvārdu (turpmāk - personvārdus) ieraksta atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām par vārda un uzvārda rakstību latviešu valodā." 6.punkts "Ja personvārda rakstība pases 3.lappusē atšķiras no tā rakstības dokumentā, kurā personvārds rakstīts citas valodas oriģinālformā, vai atšķiras no personvārda vai personas dzimtas uzvārda vēsturiskās formas, pases 4.lappusē norāda personvārda vai personas dzimtas uzvārda vēsturisko formu vai personvārda citas valodas oriģinālformu latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja persona vai nepilngadīgas personas vecāki vēlas un var to apliecināt dokumentāri. Personvārda latīņalfabētisko transliterāciju veic saskaņā ar šo noteikumu 4.pielikumu." 15.punkts "Pasi izsniedz, ja: (..) 15.6. persona vēlas saņemt pasi derīgas Latvijas pilsoņa 1992.gada parauga pases vietā (..)." C. Salīdzinošo tiesību aspekti 1999.gada 21.oktobrī Lietuvas Konstitucionālā tiesa (Konstitucinis teismas) pieņēma spriedumu par Augstākās Padomes 1991.gada 31.janvāra rezolūcijas saistībā ar vārdu un uzvārdu rakstību Lietuvas Republikas pilsoņu pasēs (Dėl vardų ir pavardžių rašymo Lietuvos Respublikos piliečio pase) atbilstību Lietuvas Konstitūcijai. Attiecīgās šīs sprieduma daļas lasāmas šādi: "(..) Saskaņā ar Konstitūcijas 14.pantu valsts valoda ir lietuviešu valoda. Tas, ka valsts valodas statuss ir noteikts Konstitūcijā, nozīmē, ka lietuviešu valoda ir konstitucionāla vērtība. Valsts valoda saglabā nācijas identitāti, tā apvieno nāciju, nodrošina valsts suverenitātes izpausmi, valsts integritāti un nedalāmību, kā arī valsts un pašvaldību institūciju atbilstošu funkcionēšanu. Valsts valoda ir svarīga pilsoņu vienlīdzības garantija, jo tā ļauj visiem pilsoņiem, izmantojot savas leģitīmās tiesības un intereses, sazināties ar valsts un pašvaldību institūcijām tādos pašos apstākļos. Valsts valodas statusa konstitucionāla atzīšana arī nozīmē to, ka likumdevējam, pieņemot likumu, ir jānodrošina, ka šīs valodas lietošana tiek garantēta valsts dzīvē, un ka turklāt viņam ir jānosaka valsts valodas aizsardzības līdzekļi. Tā kā lietuviešu valodas valsts valodas statuss ir noteikts Konstitūcijā, tā ir jālieto visās valsts un pašvaldību institūcijās, kā arī visās Lietuvas teritorijā esošajās iestādēs, uzņēmumos un organizācijās; likumi un citi tiesību akti ir pasludināmi valsts valodā; uzņēmuma darba dokumenti, grāmatvedības, vadības un finanšu dokumenti ir rakstāmi lietuviešu valodā; visbeidzot, sarakste ar valsts un pašvaldību institūcijām, iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām ir veicama valsts valodā. (..) Ņemot vērā to, ka Lietuvas pilsoņa pase ir oficiāls dokuments, kas apliecina pastāvīgu tiesisku saikni starp indivīdu un valsti, proti, personas pilsonību, un ka pilsonība pieder valsts publiskās dzīves sfērai, personas vārds un uzvārds ir rakstāmi valsts valodā. Pretējā gadījumā tiktu apšaubīts valsts valodas konstitucionālais statuss. (..) Kā teikts iepriekš, valsts valodas obligātā lietošanas sfēra ir Lietuvas publiskā dzīve. Tādējādi tā nav obligāta privātajā dzīvē, kurā personas lieto valodu pēc savas izvēles. Augstākās Padomes rezolūcija nereglamentē privāto dzīvi; tajā tikai noteikta vārdu un uzvārdu rakstība Lietuvas pilsoņa pasē. (..) (..) (..) Jānorāda, ka Augstākās Padomes rezolūcijā iekļautās tiesību normas, saskaņā ar kurām personas vārds un uzvārds ir rakstāmi ar lietuviešu valodas burtiem [un] saskaņā ar to izrunu, ir piemērojamas visiem pilsoņiem bez izņēmuma, neatkarīgi no viņu etniskās piederības vai citām atšķirībām. Personas piederība kādai tautībai ir pašas personas lēmums, proti, tikai pati persona ir kompetenta nolemt par to, kāda ir tās etniskā piederība; tādējādi nav iespējams pieņemt ekskluzīvas tiesību normas, kas atļauj valsts valodas lietošanu atkarībā no personas etniskās izcelsmes. Tāpat personas etniskā izcelsme nevar būt par pamatu personas lūgumam nepiemērot attiecībā uz viņu tiesību normas par valsts valodas statusu. Pretējā gadījumā varētu tikt pārkāpts visu personu vienlīdzības princips likuma priekšā. (..)" D. Starptautisko tiesību aspekti Faktu norises laikā galvenie starptautiskie dokumenti par vārdu un uzvārdu lietošanu ir Starptautiskās Civilstāvokļa komisijas (CIEC) pieņemtās konvencijas. Jo īpaši, 1973.gada 13.septembra Konvencija Nr.14 par uzvārdu un vārdu norādi Civilstāvokļa reģistros, kuru ir ratificējušas Vācija, Austrija, Grieķija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Turcija. Latvija nav to valstu vidū, kas ir parakstījušas šo Konvenciju. Šīs Konvencijas uz lietu attiecināmās tiesību normas lasāmas šādi: