3. Article — (sal. ar supra). Tiesa atzina sekojošo:

"11. (..) [J]āatzīmē, ka, uzdodot abus šos jautājumus, iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai Līguma 52.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas iestājas pret to, ka tāda Grieķijas pilsoņa uzvārds, kas ierodas citā dalībvalstī nolūkā tajā būt par pašnodarbinātu personu, ir iekļauts šīs valsts civilstāvokļa aktu reģistros saskaņā ar rakstību, kas neatbilst viņa uzvārda fonētiskai atveidei, un pret to, ka viņa uzvārda izruna tiek izmainīta un izkropļota. 12. Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāatgādina, ka, kā jau Tiesa to ir konstatējusi vairākas reizes, Līguma 52. pants ir viens no Kopienas pamatnoteikumiem. Aizliedzot valsts likumos, noteikumos un praksē ietverto diskrimināciju pilsonības dēļ, šis pants attiecībā uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību tiecas nodrošināt to, ka dalībvalsts attiecas pret citu dalībvalstu pilsoņiem tāpat kā pret savējiem pilsoņiem (..). 13. Tādējādi jāizvērtē, vai valsts tiesību normas par Grieķijas pilsoņa uzvārda atveidi latīņu alfabēta burtos tās dalībvalsts civilstāvokļa aktu reģistros, kurā viņš veic uzņēmējdarbību, var viņu nostādīt no tiesību vai faktisko apstākļu viedokļa neizdevīgā situācijā salīdzinājumā ar situāciju, kura attiecināma tādos pašos apstākļos uz šīs dalībvalsts pilsoni. 14. Šajā sakarā jākonstatē, ka nekas Līgumā neiestājas pret grieķu uzvārda atveidi latīņu alfabēta burtos tās dalībvalsts civilstāvokļa aktu reģistros, kura lieto latīņu alfabētu. Šādos apstākļos šai dalībvalstij pašai ir jāpieņem noteikumi likumdošanas vai administratīvā veidā un saskaņā ar tādās starptautiskajās konvencijās ietvertiem noteikumiem, kuras pieņemtas civilstāvokļa aktu jomā. 15. Šāda veida noteikumi ir uzskatāmi par nesaderīgiem ar Līguma 52. pantu tikai tad, ja to piemērošana rada Grieķijas pilsonim tādas neērtības, kas kavē tiesību uz uzņēmējdarbību īstenošanu, ko garantē šis pants. 16. Taču tāds ir gadījums, ja tās dalībvalsts tiesību akti, kurā persona veic uzņēmējdarbību, uzliek par pienākumu Grieķijas pilsonim lietot savā profesijā sava uzvārda rakstību, kādā tas tika transliterēts civilstāvokļa aktu reģistros, ar nosacījumu, ka šī rakstība ir tāda, ka izruna ir mainījusies, un ar nosacījumu, ka šīs izmaiņas rada varbūtību, ka viņa potenciālie klienti varētu viņu sajaukt ar citām personām. 17. Tādējādi iesniedzējtiesai jāatbild šādi - Līguma 52.pants ir interpretējams tādējādi, ka tas iestājas pret to, ka Grieķijas pilsonim ir ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem uzlikts pienākums, pildot savu profesiju, lietot tādu sava uzvārda rakstību, kura izruna to izmaina un kuras rezultātā radušais izkropļojums rada varbūtību, ka viņa potenciālie klienti varētu viņu sajaukt ar citām personām." SŪDZĪBA Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzēja sūdzas par to, ka viņas uzvārda rakstības pārveidošana viņas pasē ir neattaisnota un nesamērīga iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi. JURIDISKAIS ASPEKTS Iesniedzēja sūdzas, ka veids, kādā viņas uzvārds ir ierakstīts viņas pasē pārkāpj viņas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, ko garantē Konvencijas 8.pants. Šis pants, ciktāl tas ir būtisks šajā lietā, nosaka sekojošo: "1. Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi (..). 2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības." A. Pušu argumenti 1. Valdība Valdība savu argumentāciju uzsāk, izskaidrojot dažas latviešu valodai piemītošas īpatnības, un jo īpaši to, ka ikviens citvalodu uzvārds šajā valodā tiek rakstīts atbilstoši latviešu valodas izrunas noteikumiem. Šis princips ir tikpat vecs, cik veca ir latviešu rakstiskā valoda; tā, piemēram, pirmā iespiestā grāmata latviešu valodā, Sv.Pētera Canisius sarakstītā "Catechismus catholicorum", tika izdota 1585.gadā un to, ņemot vērā šo pieeju, uz latviešu valodu bija tulkojuši vācu garīdznieki, tostarp atveidojot vācu valodas fonēmu z vai tz kā c. Valdība arī atsaucas uz pēc simt gadiem izdoto darbu, proti, H. Ādolfa izdoto latviešu valodas gramatiku (1685), kā arī pirmo Bībeles pilnīgo tulkojumu (1685 - 1689), kas bija pieņēmis identisku pieeju. Tā atsaucas uz vēl diviem mūsdienu avotiem, proti, Zinātņu akadēmijas "Citvalodu vārdu pareizrakstības un izrunas vadlīnijām latviešu literārajā valodā" (1960) un Valsts valodas centra "Vārdu un uzvārdu lietošanas un izrunas vadlīnijām latviešu valodā" (1998). Kopumā valdība uzsver to, ka latvieši vienmēr un visur ir rakstījuši vācu valodas z vai tz kā c; tādējādi, ieviešot šo noteikumu noteikumos Nr.96, Latvijas valdība tikai apkopoja jau pastāvošu vispārējo un neapstrīdamo praksi. Tas pats ir sakāms par uzvārdiem pievienojamām fleksīvām galotnēm; kopš laika, kad pastāv latviešu valoda, tās lietotāji vienmēr tās ir lietojuši. Valdība atzīst, ka abi iepriekš minētie principi, proti, transkribēšana un galotņu pievienošana, nav attiecināmi uz tirdzniecības zīmēm. Tomēr šī atšķirība ir dabiska, jo latviešu valodas lietotājs, runājot vai rakstot, savā prātā atsaucas uz attiecīgo vispārējo lietvārdu - [veikals] "X", [ledusskapis] "Y", [mašīna] "Z" -, pat ja tas nav minēts. Turklāt attiecībā uz preču zīmju lietošanu tekstā tās vienmēr tiek rakstītas vai nu pēdiņās vai slīprakstā. Valdība uzreiz atzīst, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Konvencijas 8. pants ir piemērojams šajā lietā. Tāpat tā piebilst, ka, atveidojot iesniedzējas uzvārdu, Latvijas iestādes ir iejaukušās viņas tiesībās uz privāto dzīvi, ko garantē šis pants. Valdība tomēr uzskata, ka šī iejaukšanās atbilst 8.panta 2.punkta prasībām, proti, tā ir "noteikta ar likumu", tai ir leģitīms mērķis un tā ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", lai sasniegtu šo mērķi. Pirmkārt, valdība ir pārliecināta, ka apstrīdētā iejaukšanās ir "noteikta ar likumu" Konvencijas 8.panta 2.punkta izpratnē. Šajā sakarā tā atgādina, ka valsts iestādes, izsniedzot iesniedzējai viņas pasi, tajā ierakstīja uzvārdu "Mencena" saskaņā ar iepriekš spēkā esošā Valodu likuma 18.pantu, noteikumiem Nr.310 un noteikumiem Nr.174, kuru ar 2000. gada 1.septembri aizstāja noteikumi Nr.295. Neviena minētajos noteikumos iekļautā tiesību norma neļauj atbildīgajiem ierēdņiem patvaļīgi ierakstīt ziņas dzimšanas apliecībās vai pasēs; citvalodu uzvārds netiek ierakstīts sazin kā, bet gan saskaņā ar iedibinātiem principiem, kas pastāv četrus gadsimtus. Kas attiecas uz "leģitīmo mērķi", valdība atzīst, ka Konvencijas 8.panta 2.punktā ietverto mērķu uzskaitījums ir izsmeļošs. Tomēr tā ir pārliecināta, ka attiecībā uz apstrīdēto iejaukšanos ir piemērojams šis uzskaitījums, jo tās "nolūks ir aizsargāt citu cilvēku tiesības dzirdēt un lietot pareizu latviešu valodu Latvijas teritorijā, atpazīstot arī personas pēc viņu personvārdiem, kā arī nodrošināt latviešu valodas kā Latvijas valsts valodas statusa pilnīgu īstenošanu". Šajā sakarā valdība atgādina, ka latviešu valoda savu valsts valodas statusu atguva tikai samērā nesen un ka padomju piecdesmit gados tikai latviešu griba saglabāt un cik vien iespējams veicināt savas valodas lietošanu ļāva tai izdzīvot. Pat šodien, laikā, kad latviešu valodas valsts valodas statuss ir aizsargāts konstitucionālā veidā, nepieciešamība stiprināt tās lietošanu sabiedrībā ir vēl svarīgāka, lai "saglabātu nācijas identitāti, lai vienotu un garantētu valsts darbību", kā arī lai nepieļautu iespēju, ka tā nākotnē varētu izzust. Tādējādi - ja latviešu valoda ir valsts valoda, ir loģiski, ka tiek prasīta pareiza tās lietošana oficiālos dokumentos. Valdība nenoliedz, ka ikvienai personai, kas atrodas iesniedzējai līdzīgā situācijā, varētu būt īpašas vēlmes par viņas uzvārda rakstīšanu personu apliecinošā dokumentā; tomēr šādas personiskās vēlmes vienmēr ir sabalansējamas ar sabiedrības leģitīmajām vajadzībām. Jo īpaši, valdība uzskata, ka uzvārda lietošana personas apliecinošā dokumentā nevar būt nošķirta no tā lietošanas sabiedrībā - gan oficiālā, gan neoficiālā veidā. Šajā lietā, ierakstot iesniedzējas uzvārda oriģinālformu viņas pasē kā "Mentzen", nozīmētu, ka sabiedrībai tiek prasīts lietot izkropļotu valodu, kas ir pretrunā latviešu valodas izrunas un gramatikas principiem. Valdība iesniedz dažus pārpratumu piemērus, kuri varētu rasties gadījumā, ja minētais uzvārds būtu ietverts teikumā bez fleksīvās galotnes: visbiežāk nebūs iespējams saprast, vai "Mentzen" ir darbības vārda subjekts vai objekts, kas tādējādi teikumu varētu padarīt par nelasāmu. Ja tiktu atļauta uzvārdu sistemātiska lietošana bez galotnes pasēs, tas prasītu cilvēkiem tos lietot arī sarunvalodā; taču, padarot šādu praksi par ikdienišķu, tas novestu pie valodas izkropļošanas un tās nopietnas postīšanas. Šajā sakarā valdība uzskata, ka būtu bīstami tik pēkšņi mainīt četrus gadsimtus senu praksi, pat nemaz nerunājot par lielākās iedzīvotāju daļas noteikti negatīvu attieksmi. Proti, nav pieņemams, ka viena persona var visai pārējai sabiedrībai uzlikt par pienākumu lietot "pretdabiskas" valodas formas un tādējādi izkropļotu valodu, kamēr citiem ir tiesības lietot, lasīt un dzirdēt pareizu latviešu valodu. Valdība tādējādi uzskata, ka šajā lietā pastāv "neatliekama sabiedrības vajadzība" atveidot iesniedzējas uzvārdu. Tā ir arī pārliecināta, ka apstrīdētā iejaukšanās nepārsniedz to, kas ir strikti nepieciešams šīs vajadzības apmierināšanai. Šajā sakarā valdība uzsver Eiropas Padomes dalībvalstu lielo valodu dažādību, no kurienes izriet pieņemto izvēļu dažādība vārdu un uzvārdu jomā. Atbilstoši valdības teiktajam to, ka šajā jomā nepastāv vienotas normas un principi, parāda nelielais CIEC Konvencijas Nr. 14 (skat. supra) parakstītāju skaits, kuru vidū nav Latvija. Valdība uzskata, ka citvalodu uzvārda atveide citā valodā, burtu pa burtam, ir tikai viens no vairākiem risinājumiem, kas varbūt apmierinātu dažus, bet būtu neizdevīgi citiem. Nav universāli pieņemamas sistēmas un var būt cilvēki, kuri labāk gribētu dzirdēt attiecīgā uzvārda pareizu izrunu. Valdība tālāk atzīst, ka iesniedzējas uzvārda atveidošana nav atcēlusi vai atņēmusi oriģinālformas "Mentzen" juridisko spēku. Tieši pretēji, noteikumi tieši atļauj ierakstīt šo formu attiecīgās personas pasē; ar noteikumu Nr.245 pieņemšanu oriģinālforma tiek ierakstīta ceturtajā lappusē. Tāpat noteikumi Nr.295 ietver principu, saskaņā ar kuru abām formām ir vienāds juridiskais spēks. Visbeidzot, valdība nenoliedz dažas neērtības, kas iesniedzējai varētu rasties ārzemēs, jo īpaši sakarā ar uzņemošās valsts ierēdņu informācijas trūkumu. Tomēr nevar nekad pilnībā izslēgt pārpratumu iespēju, jo visi nevar zināt atveides sistēmas, kas pastāv dažādās valstīs. Tomēr valdība norāda, ka iesniedzējas norādītās praktiska rakstura neērtības notika laikā pirms noteikumu Nr.245 pieņemšanas; tādējādi tā secina, ka visas šīs problēmas būtībā bija sakarā ar uzvārda atveidotās un oriģinālās formas atrašanās vietu atstatumu pasē. Taču iesniedzējai ir tiesības saņemt jaunu pasi, kurā viņas uzvārda oriģinālforma būs ierakstīta ceturtajā lappusē, tādējādi tuvāk oriģinālajai formai; saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sniegto informāciju viņa vēl nav izmantojusi šīs tiesības. Kopumā ņemot, valdība ir pārliecināta, ka Latvijas iestādes ir izvēlējušās mazāk ierobežojošus līdzekļus, lai saskaņotu divus mērķus: no vienas puses, apmierinātu neatliekamu sabiedrības vajadzību un, no otras puses, samazinātu iespējamos šķēršļus iesniedzējas personiskai identificēšanai un viņas identificēšanai ar ģimeni. Tādējādi bija ievērots taisnīgs līdzsvars, un iejaukšanās atbilst Konvencijas 8.panta 2.punkta prasībām. 2. Iesniedzēja Tāpat kā valdība arī iesniedzēja atzīst, ka iejaukšanās Konvencijas 8.pantā viņai garantētajās tiesībās ir "noteikta ar likumu" šī panta 2.punkta izpratnē. Tomēr viņa apstrīd šīs iejaukšanās sasniedzamo mērķi, kā arī tās "nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā". Attiecībā vispirmām kārtām uz apstrīdētā pasākuma mērķi iesniedzēja atsaucas uz Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra spriedumu, lai no tā secinātu, ka Latvijas iestāžu patiesais mērķis bija valsts valodas aizsardzība un nevis "citu cilvēku tiesību aizsardzība", kā to uzsver valdība. Taču šāds mērķis nav "leģitīms mērķis" Konvencijas 8. panta 2. punkta izpratnē. Kas attiecas uz iejaukšanās samērīgumu, iesniedzēja uzsver to, ka minētā prakse rada sajaukumu starp viena un tā paša vārda divām rakstībām, kas tādējādi citiem kavē personas identificēšanu. Iesniedzēja no tā secina, ka mērķis, uz kuru atsaucas valdība, proti, "citu personu tiesību aizsardzība", būtu labāk sasniegts ar pilnīgi pretēju praksi tai, kāda ir spēkā. Proti, lai aizsargātu citu personu tiesības, būtu labāk jāsaglabā uzvārda sākotnējā rakstība. Turklāt attiecībā uz nepieciešamību aizsargāt valsts valodu iesniedzēja uzsver to, ka latviešu valoda kā jebkura cita valoda netiek lietota izolētā vidē; to neizbēgami ietekmē citas valodas un sarunvalodā ir vairāki citvalodu vārdi, kuri nemaz nav tādi, kurus visi nevar salasīt vai kuru izruna visiem nav skaidra. Turklāt šajā jautājumā Latvijas iestāžu pieņemtā prakse nav vienota. Piemēram, kopš Latvijas neatkarības atgūšanas 1991.gadā liels skaits ārvalstnieku ieradās, lai apmestos uz dzīvi vai vienkārši - lai uzturētos valstī. Daudzi no viņiem tajā nodibināja uzņēmumus; taču viņu vārdi Uzņēmumu reģistrā bija ierakstīti tādi, kādi tie bija, nemainot to rakstību (iesniedzēja šajā sakarā min dažus piemērus). Tāpat iesniedzēja iesniedz automašīnas reģistrācijas kartes kopiju, kuru Latvijas iestādes izdeva viņas vīram un kurā ir ierakstīts viņa uzvārda oriģinālforma ("Ferdinand Carl Friedrich Mentzen" tā vietā, lai rakstītu "Ferdinands Kārlis Frīdrihs Mencens", kā tam būtu jābūt, ja piemērotu minētos noteikumus). Papildus, jaunas Latvijas estrādes dziedātājas skatuves pseidonīms ir "Leen" un tāds tas parādās visās avīzēs un žurnālos, un neviens to nevēlas atveidot kā "Līn(a)". Dažos oficiālos iesniedzējas uzrādītos dokumentos, tostarp starp ministrijām esošo saraksti un izraidīšanas rīkojumu, ārvalstnieku uzvārdi tiek rakstīti to oriģinālformā. Iesniedzēja iesniedz vairākus konkrētus citus piemērus; viņa atsaucas uz vislielāko dienas laikrakstu latviešu valodā "Diena", kur ārvalstu sporta komandu un klubu nosaukumi, kā arī ārvalstu skautu komandu nosaukumi ir rakstīti slīprakstā to oriģinālvalodā. Kas attiecas uz personu uzvārdiem, to rakstība faktiski vienmēr ir latviskota, pat ja viņu personu apliecinošos dokumentos nav veikta nekāda transkribēšana vai transliterācija (piemēram, "Jacques Chirac" tiek rakstīts kā "Žaks Širaks" un "Ari Fleischer" kā "Ari Fleišers"). Iesniedzēja nesaskata iemeslus, kāpēc to pašu nevar darīt ar viņas uzvārdu: oficiālos dokumentos atstāt to tādu, kāds tas ir, un formu "Mencena" lietot neoficiālos tekstos. Pretēji tam, ko apgalvo valdība, jautājums par citvalodu uzvārdu rakstību pasēs var tikt uzskatīts par atsevišķu jautājumu no šo uzvārdu lietošanas sarunvalodā; ja nē, jāņem vērā, ka šiem uzvārdiem ir nepieciešama īpaša uzņemošās valsts iestāžu "leģitimizācija". Iesniedzēja arī apstrīd valdības iesniegtos pārpratumu piemērus: pirmkārt, latviešu valodā jau pastāv uzvārdi, kuri nav deklinējami; otrkārt, "saprātīgs" lasītājs vienmēr sapratīs, par ko ir runa. Iesniedzēju arī nepārliecina piemērs par preču zīmju nosaukumiem - viņas uzvārds ļoti labi varētu iekļauties teikumā, izmantojot vārdu "kundze" vai viņas vārdu "Juta", kuri ir deklinējami. Visbeidzot, viņas uzvārdu varētu rakstīt slīprakstā, kā to jau dara ar preču zīmēm. Kopumā ņemot, iedzīvotāju (un dažreiz arī valsts iestāžu) pieņemtie rakstības principi ir daudz liberālāki nekā tiesību aktos noteiktās normas, un attiecīgo uzvārdu "nepareiza" lietošana ir turpmāk sadzīves realitāte. Atbilstoši iesniedzējas teiktajam neviens neapstrīd valsts valodas aizsardzības svarīgumu; tomēr dzīva valoda nekad nevar būt izolēta no sabiedrībā notiekošajām pārmaiņām un jo īpaši no citvalodu vārdu masīvas ienākšanas. Iesniedzēja nepiekrīt valdības argumentiem, kas balstīti uz 16. un 17.gs. praksi un uz 1927.gada likumu. Viņa uzskata, ka kopš tā laika ir notikušas būtiskas izmaiņas, kas skar gan cilvēktiesības, gan sabiedrības komunikācijas līdzekļus, proti, tas, ko uzskatīja par atbilstošu pagājušā gadsimta sākumā, var būt pārāk ierobežojošs šodien. Iesniedzēja arī vērš Tiesas uzmanību uz daudz neierobežojošākām šajā jautājumā esošajām tiesību normām, kuras pastāv divās citās Baltijas valstīs. Igaunijā citvalodu uzvārdus raksta tā, kā tie tiek rakstīti oriģinālformā; Lietuvā pastāv iespēja saglabāt oriģinālformu, ja persona to vēlas. Iesniedzēja uzskata, ka no visām valstīm, kuras lieto latīņu alfabētu, tikai Latvija izmanto stingru transkribēšanas metodi. Iesniedzēja tāpat uzsver iejaukšanos viņas ģimenes dzīvē. Izvēloties sava vīra uzvārdu, viņa parādīja savu vēlēšanos identificēties ar sava vīra ģimeni; šajā gadījumā runa ir par "kultūras, psiholoģisko un tiesisko izvēli" un viņas uzvārda rakstības pārveidošana kaitē "[viņas] jaunās identitātes stabilitātei un drošībai". Iesniedzēja norāda vairākas problēmas un neērtības, ar kurām viņa ir spiesta saskarties sakarā ar viņas uzvārda un viņas vīra uzvārda rakstības atšķirībām. Iesniedzēja nepiekrīt valdības argumentam par Latvijas iestāžu centieniem samazināt atstatumu starp abām rakstībām. Faktiski tas, ka pastāv abas, juridiski vienādas rakstības, var pieļaut to, ka pastāv divas dažādas personas. Neko nemaina tas, ka oriģinālformas rakstība atrodas 4.lappusē un nevis 14.lappusē: pirmkārt, vienmēr vajag pāršķirt lapu, lai ieraudzītu oriģinālformu; otrkārt, nebrīdināta persona to nedarīs, jo visi pases turētāja pamatdati ir iekļauti galvenajā lapā. Tieši šī iemesla dēļ viņa nav apmainījusi savu pašreizējo pasi pret pasi, kas atbilst jaunajiem noteikumiem. Iesniedzēja visbeidzot izklāsta praktiska rakstura neērtības, kas viņai rodas sakarā ar viņas uzvārda rakstības atšķirīgumu dažādos dokumentos; Vācijas iestāžu izdotie dokumenti visbiežāk raksta oriģinālo formu "Mentzen". Kā piemēru iesniedzēja norāda - tad, kad viņa brauc uz citu valsti, šo valstu iestādes dažreiz apšauba viena un tā paša uzvārda abu rakstību līdzvērtīgumu; tādējādi tās apšauba viņas personisko identitāti. Protams, visi šie pārpratumi vienmēr tiek atrisināti, bet tas prasa papildu paskaidrojumus, kas paņem laiku. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iesniedzēja secina, ka apstrīdētā iejaukšanās neatbilst nekādai "neatliekamai sabiedrības vajadzībai"; tādējādi tā nebija samērīga leģitīmam mērķim, kuru šāda iejaukšanās varētu sasniegt. B. Tiesas vērtējums 1. Par Konvencijas 8. panta piemērojamību un iejaukšanās esamību attiecīgajās tiesībās a) 8. panta piemērojamība Neviena no pusēm neapšauba Konvencijas 8.panta piemērojamību šajā lietā un Tiesa pati nesaskata nevienu iemeslu, lai to darītu. Strīdos par fizisko personu uzvārdiem un vārdiem Tiesa pati ir vairākas reizes atzinusi 8.panta piemērojamību - kā "privātās dzīves", tā arī "ģimenes dzīves" kontekstā (skat. 1994.gada 22.februāra spriedumu lietā Burghartz c. Suisse (Burghartz pret Šveici), A sērija, Nr. 280-B, 28. lpp.; 1994.gada 25.novembra spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), A sērija, Nr. 299-B, 60. lpp., 37.punkts; 1996.gada 24.oktobra spriedumu lietā Guillot c. France (Guillot pret Franciju), Recueil des arrets et décisions 1996-V, 1602. - 1603. lpp., 21.punkts; kā arī 1999.gada 29.jūnija lēmumu lietā Szokolczy-Syllaba un Palffy de Erdoed Szokoloczy-Syllaba c. Suisse (Szokolczy-Syllaba un Palffy de Erdoed Szokoloczy-Syllaba pret Šveici), Nr. 41843/98; 2000.gada 27.aprīļa lēmumu lietā Bijleveld c. Pays-Bas (Bijleveld pret Nīderlandi), Nr. 42973/98; 2001. gada 20.marta lēmumu lietā Taieb dite Halimi c. France (Taieb dite Halimi pret Franciju), Nr. 50614/99; 2001.gada 27.septembra lēmumu lietā G.M.B. un K.M. c. Suisse (G.M.B. un K.M. pret Šveici), Nr. 36797/97; 2001.gada 8.novembra lēmumu lietā Šiškina un Šiškins c. Lettonie (Šiškina un Šiškins pret Latviju), Nr.59727/00; un 2001.gada 6.decembra lēmumu lietā Petersen c. Allemagne (Petersen pret Vāciju), Nr.31178/96). Tādējādi Konvencijas 8.pants ir piemērojams šajā lietā. b) Iejaukšanās esamība Valdība neapstrīd iesniedzējas apgalvojumu par to, ka veids, kādā viņas vīra uzvārds bija ierakstīts Latvijas pasē, ir iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi. No savas puses Tiesa atgādina, ka jebkurš tiesisks regulējums uzvārdu un vārdu jomā ne vienmēr rada šādu iejaukšanos. Taisnība, ka pienākums mainīt uzvārdu acīmredzami ir šāda iejaukšanās (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 60. - 61.lpp., 38.punkts). Tomēr šajā lietā Tiesa neuzskata, ka iesniedzējas ģimenes uzvārda rakstība varētu tikt pielīdzināta šī uzvārda reālai izmainīšanai. Atveidojot uzvārdu "Mentzen" kā "Mencena", Latvijas iestādes piemēroja likumus un noteikumus par citvalodu uzvārdu un vārdu lietošanu, kuru mērķis, no vienas puses, ir tuvināt uzvārda rakstību tā izrunai un, no otras puses, pielāgot to latviešu valodas gramatiskās sistēmas īpatnībām. Tiesa jo īpaši atzīmē, ka Valsts valodas likuma 19.panta otrā daļa un noteikumu Nr.310 6.pants (sal. ar supra, nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu) piešķir attiecīgajām personām iespēju savās pasēs norādīt sava uzvārda oriģinālo rakstību, kas ir juridiski vienāda ar atveidoto rakstību; iesniedzēja turklāt ir izmantojusi šo iespēju. Tādējādi Tiesa uzskata, ka runa ir par uzvārda lietošanas tiesisko regulējumu un nevis par tā piespiedu izmainīšanu. Tomēr Tiesa uzskata, ka šāda tiesiskā regulējuma ieviešana arī var radīt iejaukšanos Konvencijas 8.pantā garantētajās tiesībās. Tiesa konstatē, ka Latvijas iestādes, norādot attiecīgo uzvārdu iesniedzējas pasē, ir atveidojušas fonēmu "tz" kā "c", pievienojot uzvārdam fleksīvo galotni. Tiesa neuzskata par nepieciešamu atsevišķi izvērtēt katru no šīm izmaiņām; Tiesa tikai atzīmē, ka vizuālā atšķirība starp atveidoto rakstību ("Mencena") un oriģinālo rakstību ("Mentzen") ir pietiekami liela, lai neuzmanīgs vērotājs varētu apšaubīt to, ka runa ir par vienu un to pašu uzvārdu. No iesniedzējas paskaidrojumiem izriet, ka dažos oficiālajos dokumentos, kas attiecas uz viņu, un jo īpaši Vācijas iestāžu izdotajos oficiālajos dokumentos viņas uzvārds ir rakstīts oriģinālformā ("Mentzen"), kas nozīmē, ka dažreiz viņai ir nepieciešams gan Latvijā, gan ārvalstīs sniegt papildu paskaidrojumus par viņas identitāti un abu uzvārdu formu identumu. Tādējādi Tiesa pieņem iesniedzējas argumentu par to, ka šāda situācija var viņai radīt noteiktas problēmas un grūtības viņas sabiedriskajā un profesionālajā dzīvē; Tiesa šajā sakarā atgādina, ka tiesības uz privāto dzīvi Konvencijas 8. panta izpratnē iekļauj tiesības indivīdam veidot attiecības ar citiem indivīdiem un dzīvot normālu sabiedrisko dzīvi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Burghartz c. Suisse (Burghartz pret Šveici), 28.lpp., 24.punkts, un 1992.gada 16.decembra spriedumu lietā Niemietz c. Allemagne (Niemietz pret Vāciju), A sērija, Nr. 251-B, 33.-34. lpp., 29.punkts). Tāpat Tiesa atgādina - ja laulātie izvēlas vienu uzvārdu, šis uzvārds ir būtisks faktors, kas liecina par viņu savstarpējo saiti un ģimenes vienotību (skat., mutatis mutandis, iepriekš minēto lēmumu lietā Szokolczy-Syllaba un Palffy de Erdoed Szokoloczy-Syllaba c. Suisse (Szokolczy-Syllaba un Palffy de Erdoed Szokoloczy-Syllaba pret Šveici). Kā Tiesa atzina iepriekš, atšķirība starp rakstībām "Mentzen" un "Mencena" ir pietiekami liela, lai radītu šaubas par šo abu rakstību identiskumu; tādējādi, tā kā iesniedzēja un viņas vīrs ir spiesti izmantot savas attiecīgās pases, kurās iekļauta dažāda viņu uzvārda rakstība, viņu identificēšana kā ģimeni noteiktos gadījumos var tikt traucēta. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Tiesa secina, ka iesniedzējas ģimenes uzvārda transkribēšana un gramatiska pielāgošana, kas izmaina viņas uzvārda oriģinālformu, ir iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi. Šāda iejaukšanās nepārkāpj Konvenciju, ja tā ir "noteikta ar likumu", sasniedz vienu vai vairākus leģitīmos mērķus 8.panta 2.punkta izpratnē un ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", lai tos sasniegtu. 2. Par iejaukšanās attaisnojumu a) Vai iejaukšanās ir "noteikta ar likumu"? Puses ir vienisprātis par to, ka apstrīdētā iejaukšanās ir "noteikta ar likumu" (Valsts valodas likuma 19. pants un attiecīgās noteikumu Nr.174., 295. un 310.tiesību normas). Tiesa nesaskata nevienu iemeslu, lai lemtu savādāk. b) Vai iejaukšanās sasniedz "leģitīmu mērķi"? Attiecībā uz mērķiem, ko sasniedz apstrīdētais pasākums, Tiesa konstatē, ka Latvijas Konstitucionālā tiesa [Satversmes tiesa] savā 2001.gada 21.decembra spriedumā attaisnoja citvalodu uzvārdu transkribēšanas principu un to pielāgošanu gramatiskajām normām, atsaucoties uz vairākiem apsvērumiem un jo īpaši uz nepieciešamību saglabāt latviešu valodas kā valsts valodas gramatisko sistēmu un pareizrakstības tradīcijas. Valdība pēc būtības pārņem Satversmes tiesas argumentus, uzsverot Latvijas valsts īpašo pienākumu saglabāt un veicināt latviešu valodu. Tomēr, tā kā valsts valodas vai valodu aizsardzība nav tieši minēta Konvencijas 8.panta 2.punktā, Tiesai jāizvērtē, vai argumenti, uz kuriem atsaucas valdība, atbilst vienam vai vairākiem šajā punktā uzskaitītajiem mērķiem. Tiesa uzreiz atklāj, ka valodas brīvība kā tāda nav iekļauta to jautājumu vidū, kurus reglamentē Konvencija (skat., mutatis mutandis, lietu Podkolzina pret Latviju (Podkolzina c. Lettonie), Nr.46726/99, 34.punkts, CEDH 2002-II, kā arī Komisijas 1994.gada 29.jūnija lēmumu lietā Pahor c. Italie (Pahor pret Itāliju), Nr. 19927/92, 2002.gada 10.janvāra lēmumu lietā Kozlovs pret Latviju (Kozlovs c. Lettonie), Nr. 50835/99, un agrāku judikatūru - Komisijas 1968.gada 16.decembra lēmumu lietā Un groupe d'habitants de Leeuw-St-Pierre c. Belgique (Un groupe d'habitants de Leeuw-St-Pierre pret Beļģiju), Nr. 2333/64, Recueil 28, 1.-25.lpp.). Skaidrs, ka nav barjeras, kas nodala valodas politiku no Konvencijas piemērošanas jomas, un viens vai vairāki Konvencijas panti var attiekties uz ikvienu šīs politikas ietvaros pieņemtu pasākumu. Tomēr jāņem vērā, ka, izņemot Konvencijas 5.panta 2.punktā un 6.panta 3.punkta a) un b) apakšpunktos paredzētās īpašās tiesības, Konvencija per se negarantē ne tiesības lietot noteiktu valodu attiecībās ar valsts iestādēm, ne tiesības saņemt informāciju savā izvēlētajā valodā. Tādējādi katrai līgumslēdzējvalstij, ievērojot Konvencijā aizsargātās tiesības, ir tiesības noteikt un reglamentēt valsts valodas vai valodu lietošanu personu apliecinošos un citos oficiālajos dokumentos. Turklāt Tiesa atzīmē, ka lielākā daļa no līgumslēdzējvalstīm ir izvēlējusies vienai vai vairākām valodām piešķirt valsts valodas statusu un iekļāvušas tās kā tādas savās konstitūcijās. Ņemot to vērā, Tiesa atzīst, ka šīm valstīm valsts valoda ir viena no pamatkonstitucionālām vērtībām, tāpat kā valsts teritorija, valsts iekārta vai valsts karogs. Taču valoda nav abstrakta vērtība; to nevar nodalīt no tā, kā to lieto tajā runājošie. Tādējādi valsts, nosakot valodu par valsts valodu, uzņemas principā garantēt pilsoņiem tiesības lietot to bez ierobežojumiem ne tikai to privātajā dzīvē, bet arī to attiecībās ar valsts iestādēm, sūtot un saņemot informāciju šajā valodā. Tiesa uzskata, ka tieši šajā aspektā ir jāizvērtē pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt attiecīgo valodu. Citiem vārdiem, valsts valodas esamība nozīmē, ka to lietotājiem pieder zināmas subjektīvas tiesības. Valdība izklāsta grūtības, ar kurām latviešu valoda saskārās padomju piecdesmit gadu laikā. Tā jo īpaši norāda uz Latvijas iestāžu raizēm par latviešu valodas saglabāšanu un attīstību; valdība uzskata, ka latviešu valodas pašreizējais stāvoklis attaisno to, ka tiek pieņemti un ieviesti stingri noteikumi, kas paredz tās atbilstošu lietošanu. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka valsts iestādes un, jo īpaši, tiesas, pateicoties tam, ka tām ir tiešs un pastāvīgs kontakts ar valsts dzīvi, atrodas principā labākā pozīcijā nekā starptautiska tiesa, lai lemtu par iejaukšanās nepieciešamību tik īpašā un jūtīgā sfērā (skat., mutatis mutandis, 1976.gada 7.decembra spriedumu lietā Handyside c. Royaume-Uni (Handyside pret Apvienoto Karalisti), A sērija, Nr.24, 22 lpp., 48.punkts, Lielajā palātā skatīto lietu Cha'are Shalom Ve Tsedek c. France (Cha'are Shalom Ve Tsedek pret Franciju), Nr. 27417/95, 84.punkts, CEDH 2000-VII, un lietu Fretté c. France (Fretté pret Franciju), Nr.36515/97, 41.punkts, CEDH 2002-I). Ņemot to vērā, valsts iestādēm pirmām kārtām - un nevis Tiesai - piekrīt izvērtēt latviešu valodas reālo stāvokli Latvijā un novērtēt to faktoru būtiskumu, kuri, iespējams, to apdraud. Savā 2001.gada 21.decembra spriedumā Satversmes tiesa atzina, ka latviešu valodas stāvoklis vēl joprojām ir samērā trausls valsts sabiedriskajā dzīvē, un tādējādi tā secināja, ka ir nepieciešams tai noteikt īpašu aizsardzību. Tiesa var apšaubīt šo novērtējumu tikai gadījumā, ja tas liktos patvaļīgs, kas acīmredzami nav šis gadījums. Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa piekrīt valdības uzskatam par to, ka šajā lietā pastāv "leģitīms mērķis". Tādējādi tā secina, ka apstrīdētā iejaukšanās atbilst vismaz vienam Konvencijas 8.panta 2.punktā ietvertajam leģitīmajam mērķim, proti, "citu tiesību un brīvību aizsardzībai". c) Vai iejaukšanās ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā"? Paliek izvērtēt, vai apstrīdētā iejaukšanās bija "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", proti, vai tā bija samērīga sasniedzamajam leģitīmajam mērķim. Šajā sakarā Tiesa atgādina savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru - ja 8.panta mērķis ir pēc būtības aizsargāt indivīdu no valsts varas īstenotām patvaļīgām iejaukšanām, tas papildus var radīt arī pozitīvus pienākumus, lai efektīvi ievērotu privāto dzīvi. Robeža starp valsts pozitīvajiem un negatīvajiem pienākumiem nav noteiktas definīcijas; tomēr abos gadījumos jāņem vērā taisnīgs līdzsvars starp konkurējošajām indivīda un sabiedrības interesēm (skat., starp daudziem citiem, iepriekš minēto spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 60. - 61. lpp., 38.punkts). Šī līdzsvara noteikšanas laikā tomēr jāņem vērā valstīm attiecīgajā jomā atstātā rīcības brīvība. Tā uzvārdu un vārdu piešķiršana, atzīšana un lietošana ir joma, kurā īpaši izpaužas valsts iezīmes un kurā praktiski nav vienotības starp līgumslēdzējvalstu iekšējām sistēmām. Šī joma norāda uz lielu dažādību, kāda pastāv Eiropas Padomes dalībvalstīs; katrā no šīm valstīm personvārdu lietošanu ietekmē vairāki vēsturiskie, valodas, reliģiskie un kultūras faktori, kas nozīmē, ka ir ļoti grūti, pat neiespējami, atrast kopīgu kopsaucēju. Tādējādi rīcības brīvība, ko valsts iestādes bauda šajā jomā, ir jo īpaši liela (skat. spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 61. lpp., 39. punkts, kā arī iepriekš minēto lēmumu lietā G.M.B. un K.M. c. Suisse (G.M.B. un K.M. pret Šveici). Tiesa uzskata, ka tas pats ir sakāms attiecībā uz citvalodu izcelsmes uzvārdu un vārdu norādīšanu oficiālajos dokumentos. Šajā sakarā Tiesa norāda nedaudzo to valstu skaitu, kas ir ratificējušas CIEC Konvenciju Nr. 14, kuras mērķis ir tieši ieviest šo vienotību šajā jomā (sal. ar supra, starptautisko tiesību aspektiem). Turklāt tas, ka pastāv šāda konvencija, nav uzskatāms kā problēmas galīgs atrisinājums, jo tās piemērošana praksē var radīt sarežģījumus (skat. jo īpaši lietu Konstantinidis, supra, Kopienu tiesību aspekti). Jebkurā gadījumā, ja valsts kompetentām iestādēm ir pienākums personas apliecinošā vai citā oficiālā dokumentā ierakstīt tādu personas uzvārdu, kura izcelsme nāk no valsts, kuras valoda lieto rakstību, kas atšķiras no valodas, kurā rakstāms dokuments, alfabētu atšķirība var radīt nepieciešamību pēc transliterācijas. Sasniedzot vienmēr vienu un to pašu mērķi, proti, uzvārda nēsātāja integrēšanu uzņemošās valsts sabiedriskajā dzīvē, šo transliterēšanu var veikt dažādos veidos. Visizplatītākā tomēr ir fonētiskā metode, saskaņā ar kuru, cik vien iespējams tuvu, tiek atveidota attiecīgā uzvārda izruna tā izcelsmes valodā. Pretēji būtu tad, ja attiecīgā uzvārda oriģinālforma ir ierakstīta, izmantojot alfabētu, kurā ir rakstāms dokuments. Tiesa ievēro, ka absolūtais Eiropas Padomes dalībvalstu vairākums, kuru valsts valoda vai valodas izmanto latīņu alfabētu, ir izvēlējušās vienkārši burtu pa burtam atveidot uzvārdu, kāds tas ir ierakstīts izcelsmes valodā, pat ja noteiktu burtu izrunas atšķirība abās valodās var radīt grūtības un pārpratumus attiecībā uz izrunu. Citiem vārdiem, būtiska ir uzvārda rakstība un nevis izruna; šī pieeja, kuras pamatā ir tiesiskās noteiktības princips, ir arī noteikts CIEC Konvencijas Nr.14 2.pantā. Savukārt Latvijā citvalodu uzvārdus atveido pēc izrunas, pat ja to oriģinālforma ir rakstīta ar latīņu alfabēta burtiem; turklāt lielākajai daļai uzvārdu tiek pievienota fleksīvā galotne. Šajā lietā Satversmes tiesa atzina, ka, ņemot vērā latviešu valodas gramatikas īpatnības, citvalodu uzvārda rakstības pielāgošana balstījās uz nepieciešamību nodrošināt šīs valodas pareizu lietošanu oficiālos dokumentos. Satversmes tiesa jo īpaši atzīmēja, ka "citvalodu uzvārdu var iekļaut teikumā [..] tikai tad, ja tas ir rakstīts tā, kā to izrunā un ja tam ir pievienota galotne". Tiesa atzīst, ka šī pielāgošana ļauj personām, kuras pārvalda latviešu valodu, izrunāt pareizi konkrēto uzvārdu un to bez grūtībām ietvert sarunvalodas teikumos, bet ka nenoliedzami šāda pielāgošana izmaina šī uzvārda rakstību. Tiesa atgādina, ka lietā, kas ierosināta sakarā ar individuāla pieteikuma iesniegšanu, tās uzdevums nav abstrakti pārbaudīt apstrīdētos tiesību aktus vai praksi, bet, cik vien iespējams, tai jāaprobežojas, neaizmirstot vispārīgo kontekstu, ar to jautājumu izskatīšanu, kuri tai iesniegti konkrētajā lietā (skat. starp daudziem citiem 1988.gada 24.marta spriedumu lietā Olsson c. Suede (Nr. 1) (Olsson pret Zviedriju (Nr. 1)), A sērija, Nr.130, 27. - 28. lpp., 54.punkts, 1994.gada 9.decembra spriedumu lietā Les Saints Monasteres c. Grece (Les Saints Monasteres pret Grieķiju), A sērija, Nr.301-A, 30. - 31. lpp., 55.punkts, un Lielajā palātā skatīto lietu Amann c. Suisse (Amann pret Šveici), Nr.27798/95, 88. punkts, CEDH 2000-II). Tāpat Tiesa atgādina - tas, ka kāda valsts kādā konkrētā tiesību jautājumā atrodas izolētā situācijā, uzreiz nenozīmē, ka tas pārkāpj Konvenciju, it īpaši jomā, kura ir tik cieši saistīta ar katras valsts kultūras un vēstures tradīcijām (skat., mutatis mutandis, 1987.gada 18.decembra spriedumu lietā F. c. Suisse (F. pret Šveici), A sērija, Nr.128, 16. - 17. lpp., 33.punkts). Tādējādi Tiesa uzskata, ka tās kompetencē nav lemt par Latvijas izvēlēto uzvārdu rakstības sistēmu kā tādu. Tās vienīgais uzdevums ir pateikt, vai iesniedzējas uzvārda rakstības pielāgošana, kuru šajā lietā veica valsts iestādes, var pārkāpt viņas Konvencijas 8.pantā garantētās tiesības (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 61. lpp., 39.punkts, un 1994.gada 23.septembra spriedumu lietā Hokkanen c. Finlande (Hokkanen pret Somiju), A sērija, Nr. 299-A, 20.lpp., 55.punkts, kā arī Komisijas 1998.gada 21.aprīļa lēmumu lietā ex-roi de Grece et autres c. Grece (ex-roi de Grece un citi pret Grieķiju), Nr.25701/94). Šajā lietā Tiesa atzīst, ka iesniedzēju, kura bija spiesta lietot rakstību "Mencena" Latvijas oficiālajos dokumentos, skāra vairākas praktiska rakstura problēmas un grūtības. Tomēr no viņas pašas paskaidrojumiem izriet, ka minētās grūtības nav radušās sakarā ar šo jauno rakstību kā tādu (šāds gadījums būtu, ja, piemēram, šādi rakstītam uzvārdam būtu rupja vai smieklīga nozīme), bet vairāk sakarā ar atšķirību starp uzvārda atveidoto un oriģinālformu. Tiesa tomēr konstatē, ka Latvijas iestādes, reglamentējot citvalodu uzvārdu transkribēšanu, zināja šo problēmu. Lai to novērstu, tās, pirmkārt, apstiprināja abu uzvārda versiju - oriģinālformas un atveidotās formas - juridisko identiskumu (skat. noteikumu Nr. 174 6.pantu, supra, tiesību normas, kas attiecas uz lietu). Otrkārt, tās paredzēja iespēju pasē norādīt uzvārda nēsātāja oriģinālformu. Tiesa it īpaši atzīmē to, ka Satversmes tiesa savā 2001.gada 21. decembra spriedumā atzina par nepietiekamiem centienus, kurus sākotnēji bija veikušas valsts iestādes šajā otrajā jautājumā; šajā sakarā Satversmes tiesa nolēma, ka pases 14.lappuse, kurā atradās uzvārda oriģinālforma, bija pārāk tālu no atveidotās formas, kas bija ierakstīta galvenajā lapā; šis attālums tādējādi bija tāds, kas kavēja personas identificēšanu. Noteikumi Nr.245, kas bija pieņemti pēc šī sprieduma un kuri stājās spēkā 2002.gada 1.jūlijā, labo minēto nepilnību, samazinot attālumu starp abām formām. Tādējādi uzvārda oriģinālforma ir ierakstīta 4.lappusē, tūlīt pēc galvenās lapas, kas ļauj drošāk un ātrāk vizuāli redzēt uzvārda abas formas un būt pārliecinātam par to identiskumu. Turklāt Tiesa atzīmē, ka iepriekš minēto noteikumu Nr.245 15. pants ļauj visām attiecīgajām personām saņemt jaunu Latvijas pasi, pat ja to pašreizējā pase vēl ir derīga. Ņemot to vērā, Tiesa nesaskata objektīvus un pastāvošus šķēršļus tam, ka iesniedzēja apmaina savu pašreizējo pasi pret personas apliecinošu dokumentu, kas atbilst minēto noteikumu prasībām. Tiesa neapstrīd to, ka abu apstrīdēto uzvārda formu tuvināšana nevar atrisināt visas iesniedzējas minētās grūtības. Turklāt nav izslēgts, ka noteiktos gadījumos tas var radīt problēmas attiecībā uz tiesību izmantošanu Konvencijas izpratnē. Šī iemesla dēļ valsts iestādēm ir jāturpina uzmanīgi uzraudzīt šī joma (skat., mutatis mutandis, 1998.gada 30.jūlija spriedumu lietā Sheffield et Horsham c. Royaume-Uni (Sheffield un Horsham pret Apvienoto Karalisti), Recueil 1998-V, 2029.lpp., 60.punkts, un Lielajā palātā skatīto lietu Christine Goodwin c. Royaume-Uni (Christine Goodwin pret Apvienoto Karalisti), Nr. 28957/95, 74. - 75. punkts, CEDH 2002-VI), lai attiecīgā gadījumā pieņemtu atbilstošus pasākumus. Tomēr šajā lietā Tiesa nav pārliecināta, ka šīs grūtības ir pietiekami nopietnas, lai radītu nesamērīgu iejaukšanos privātajā vai ģimenes dzīvē. Jo īpaši, no lietas materiāliem neizriet, ka formas "Mencena" lietošana ir kavējusi iesniedzējai izmantot visas viņas politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, ko paredz Latvijas Konstitūcija un tiesību akti, ieskaitot tiesības izbraukt no Latvijas un tajā atgriezties; Satversmes tiesa to jau atzina savā 2001.gada 21.decembra spriedumā. Tāpat Tiesa konstatē, ka iesniedzējai vienai vai kopā ar vīru nekad nav bijusi atteikta iebraukšana un uzturēšanās ārvalstī sakarā ar abu apstrīdētā uzvārda formu atšķirību. Kas attiecas uz nepieciešamību ārvalstu iestādēm sniegt papildu paskaidrojumus šajā jautājumā, Tiesa neuzskata, ka šis fakts ir pietiekami nopietns, lai padarītu iejaukšanos par nesamērīgu Konvencijas 8.panta 2.punkta izpratnē; jebkurā gadījumā nevar izslēgt pārpratumu iespējamību šajā jomā, ņemot vērā to, ka ceļošanas un personu apliecinošie dokumenti visā pasaulē nav pilnībā vienādi. Apkopojot iepriekš minēto, Tiesa uzskata, ka Latvijas iestādes nav pārkāpušas šajā jomā tām piešķirto rīcības brīvību. Tādējādi no tā izriet, ka iesniegums atbilstoši Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktam tādējādi ir noraidāms kā acīmredzami nepamatots. Ar šādu pamatojumu Tiesa vienbalsīgi atzīst iesniegumu par nepieņemamu izskatīšanai. [paraksts] [paraksts] Michael O'Boyle Nicolas Bratza Sekretārs Priekšsēdētājs LR Ārlietu ministrijas tulkojums