8. Article — Šis pants, ciktāl tas ir būtisks šajā lietā, nosaka

sekojošo: "1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību. 2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības." 1. Pušu argumenti a) Valdība Valdība atzīmē, ka galotnes pievienošana iesniedzējas uzvārdam var nozīmēt iejaukšanos viņas tiesībās saskaņā ar Konvencijas 8.pantu. Tomēr valdība uzskata, ka šī iejaukšanās atbilst šī panta otrā punkta prasībām, proti, tā ir "noteikta ar likumu", tai ir "leģitīms mērķis" un tā ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", lai sasniegtu šo mērķi. Pirmkārt, valdība ir pārliecināta, ka apstrīdētā iejaukšanās ir "noteikta ar likumu". Šajā sakarā tā atgādina, ka attiecīgās galotnes pievienošana notika saskaņā ar noteikumiem Nr.174, kurus ar 2000.gada 1.septembri aizstāja noteikumi Nr.295, kā arī saskaņā ar vēlāk pieņemtajiem noteikumiem Nr.49, Nr.42 un Nr.245. Kas attiecas uz "leģitīmo mērķi", valdība atzīst, ka Konvencijas 8.panta 2.punktā ietverto mērķu uzskaitījums ir izsmeļošs. Tomēr tā ir pārliecināta, ka attiecībā uz apstrīdēto iejaukšanos ir piemērojams šis uzskaitījums, jo tās "nolūks ir aizsargāt citu cilvēku tiesības dzirdēt un lietot pareizu latviešu valodu Latvijas teritorijā, atpazīstot arī personas pēc viņu personvārdiem, kā arī nodrošināt latviešu valodas kā Latvijas valsts valodas statusa pilnīgu īstenošanu". Šajā sakarā valdība atgādina, ka latviešu valoda savu valsts valodas statusu atguva tikai samērā nesen un ka padomju piecdesmit gados tikai latviešu griba saglabāt un cik vien iespējams veicināt savas valodas lietošanu ļāva tai izdzīvot. Pat šodien, laikā, kad latviešu valodas valsts valodas statuss ir aizsargāts konstitucionālā veidā, nepieciešamība stiprināt tās lietošanu sabiedrībā ir vēl svarīgāka, lai "saglabātu nācijas identitāti, lai vienotu un garantētu valsts darbību", kā arī lai nepieļautu iespēju, ka tā nākotnē varētu izzust. Tādējādi - ja latviešu valoda ir valsts valoda, ir loģiski, ka tiek prasīta pareiza tās lietošana oficiālos dokumentos. Attiecībā uz lokāmu galotņu pievienošanu attiecīgajiem uzvārdiem valdība uzsver, ka tas ir pamatnoteikums: kopš brīža, kad pastāv latviešu valoda, šajā valodā runājošie ir vienmēr to darījuši. Šajā sakarā valdība jo īpaši uzsver lielo valodu dažādību Eiropas Padomes dalībvalstīs, no kurienes nāk uzvārdu un vārdu jomā pieņemto izvēļu dažādība. Šajā lietā, ierakstot iesniedzējas uzvārda oriģinālformu viņas pasē kā "Kuharec", nozīmētu, ka sabiedrībai tiek prasīts lietot izkropļotu valodu, kas ir pretrunā ar latviešu valodas izrunas un gramatikas principiem. Valdība iesniedz dažus pārpratumu piemērus, kuri varētu rasties gadījumā, ja minētais uzvārds būtu ietverts teikumā bez fleksīvās galotnes: visbiežāk nebūs iespējams saprast, vai "Kuharec" ir darbības vārda subjekts vai objekts, kas tādējādi teikumu varētu padarīt par nelasāmu. Ja tiktu atļauta uzvārdu sistemātiska lietošana bez galotnes pasēs, tas prasītu cilvēkiem tos lietot arī sarunvalodā; taču, padarot šādu praksi par ikdienišķu, tas novestu pie valodas izkropļošanas un tās nopietnas postīšanas. Kopumā valdība uzskata, ka būtu bīstami tik pēkšņi mainīt dažus gadsimtus senu praksi, pat nemaz nerunājot par lielākās iedzīvotāju daļas noteikti negatīvu attieksmi. Proti, nav pieņemams, ka viena persona var visai pārējai sabiedrībai uzlikt par pienākumu lietot "pretdabiskas" valodas formas un tādējādi izkropļotu valodu, kamēr citiem ir tiesības lietot, lasīt un dzirdēt pareizu latviešu valodu. Valdība nenoliedz, ka ikvienai personai, kas atrodas iesniedzējai līdzīgā situācijā, varētu būt īpašas vēlmes par viņas uzvārda rakstīšanu personu apliecinošā dokumentā; tomēr šādas personiskās vēlmes vienmēr ir sabalansējamas ar sabiedrības leģitīmajām vajadzībām. Jo īpaši valdība uzskata, ka uzvārda lietošana personas apliecinošā dokumentā nevar būt nošķirta no tā lietošanas sabiedrībā - gan oficiālā, gan neoficiālā veidā. Valdība tālāk atzīst, ka attiecīgās lokāmās galotnes pievienošana nav atcēlusi vai atņēmusi oriģinālformas "Kuharec" juridisko spēku. Tieši pretēji, noteikumi tieši atļauj ierakstīt šo formu attiecīgās personas pasē; ar noteikumu Nr.245 pieņemšanu oriģinālforma tiek ierakstīta ceturtajā lappusē, kas seko tūlīt aiz galvenās lapas. Tāpat noteikumu Nr.295 10.pants ietver principu, saskaņā ar kuru abām formām ir vienāds juridiskais spēks. Kopumā ņemot, valdība ir pārliecināta, ka Latvijas iestādes ir izvēlējušās mazākierobežojošus līdzekļus, lai saskaņotu divus mērķus: no vienas puses, apmierinātu neatliekamu sabiedrības vajadzību un, no otras puses, samazinātu iespējamos šķēršļus iesniedzējas personiskai identificēšanai un viņas identificēšanai ar ģimeni. Tādējādi bija ievērots taisnīgs līdzsvars, un iejaukšanās atbilst Konvencijas 8.panta 2.punkta prasībām. b) Iesniedzēja Iesniedzēja apstrīd valdības vērtējumu. Viņa uzskata, ka ir notikusi iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto dzīvi un ka šī iejaukšanās atbilda valsts likumiem un noteikumiem. Tomēr atšķirībā no valdības iesniedzēja uzskata, ka šai iejaukšanai nav nekāda leģitīma mērķa Konvencijas 8.panta 2.punkta izpratnē un ka tā jebkurā gadījumā bija nesamērīga jebkuram mērķim, kuru tā varētu sasniegt. Iesniedzēja uzskata, ka valdība cenšas pārmērīgi dramatizēt iespējamos draudus latviešu valodai un tās saglabāšanai; citvalodu uzvārdu un vārdu oriģinālformas norāde pasēs neradītu nekādas briesmas valstij vai latviešu valodai. Nekāda lokāmā galotne netiek pievienota preču zīmju nosaukumiem, lai arī tie ir daudz redzamāki un biežāk sastopami ikdienas dzīvē nekā personvārdi; taču Latvijas iestādes par to neraizējas. Tāpat iesniedzēja apstrīd pārpratumu piemērus, uz kuriem atsaukusies valdība: pirmkārt, latviešu valodā jau pastāv nedeklinējami uzvārdi; otrkārt, saprātīgs runātājs vienmēr sapratīs, par ko ir runa pēc konteksta, uzvārdiem, teikuma citu vārdu gramatiskās formas utt. Iesniedzēja norāda, ka šajā lietā pastāv patiess konflikts starp vairākām subjektīvām tiesībām. No vienas puses, runa ir par tiesībām, uz kurām atsaukusies valdība, proti, tiesībām "dzirdēt un lietot pareizu latviešu valodu". No otras puses, pastāv iesniedzējas tiesības saskaņā ar Konvencijas 8.pantu, kā arī viņas tiesības "saglabāt un attīstīt [viņas] valodu, [viņas] etnisko un kultūras savdabību", kuras tā bauda saskaņā ar Konstitūcijas 114.pantu kā persona, kas pieder pie mazākumtautības. Taču, tā kā starptautiskās tiesības neiekļauj pirmo no šīm tiesībām, divām pārējām ir jāprevalē. Iesniedzēja arī atsaucas uz Eiropas Padomes Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas 11.panta 1.punktu, kas personām, kuras pieder pie šīm mazākumtautībām, garantē viņu uzvārdu un vārdu oriģinālformas izmantošanas brīvību. Iesniedzēja atzīst, ka Latvija vēl nav ratificējusi šo konvenciju; tomēr viņa uzskata, ka šis fakts pierāda valdības gribas trūkumu ievērot mazākumtautību aizsardzības pamatnoteikumus. Visbeidzot iesniedzēja norāda, ka lokāmās galotnes pievienošana viņas uzvārdam patiesībā ir viņas uzvārda "piespiedu latviskošana". Viņa uzskata, ka šis pasākums ir daļa no vispārējās Latvijas iestāžu "agresīvās un diskriminējošās politikas" attiecībā pret krievu minoritāti, kurai viņa pieder. 2. Tiesas vērtējums a) Par Konvencijas 8.panta piemērojamību un iejaukšanās esamību attiecīgajās tiesībās Neviena no pusēm neapšauba Konvencijas 8.panta piemērojamību šajā lietā, un Tiesa pati nesaskata nevienu iemeslu, lai to darītu. Strīdos par fizisko personu uzvārdiem un vārdiem Tiesa pati ir vairākas reizes atzinusi 8.panta piemērojamību - kā "privātās dzīves", tā arī "ģimenes dzīves" kontekstā (skat. 1994.gada 22.februāra spriedumu lietā Burghartz c. Suisse (Burghartz pret Šveici), A sērija, Nr.280-B, 28. lpp.; 1994.gada 25.novembra spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), A sērija, Nr.299-B, 60. lpp., 37.punkts; 1996.gada 24.oktobra spriedumu lietā Guillot c. France (Guillot pret Franciju), Recueil des arr?ts et décisions 1996-V, 1602. - 1603. lpp., 21.punkts). Tādējādi Konvencijas 8.pants ir piemērojams šajā lietā. Valdība neapstrīd iesniedzējas apgalvojumu par to, ka veids, kādā viņas uzvārds bija ierakstīts Latvijas nepilsoņa pasē, ir iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi. No savas puses Tiesa atgādina, ka jebkurš tiesisks regulējums uzvārdu un vārdu jomā ne vienmēr rada šādu iejaukšanos. Taisnība, ka pienākums mainīt uzvārdu acīmredzami ir šāda iejaukšanās (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 60. - 61.lpp., 38.punkts). Tomēr Tiesa neuzskata, ka galotnes pievienošana, kā tas ir šajā lietā, var tikt pielīdzināta "uzvārda maiņai". Turklāt iesniedzēja pati neapstrīd veidu, kādā viņas uzvārds tika atveidots no slāvu alfabēta latīņalfabēta burtos. Vienīgais jautājums, par kuru viņa sūdzas, ir lokāmās galotnes "-a" pievienošana, kas latviešu valodā norāda sieviešu dzimtes nominatīvu. Taču Latvijas Satversmes tiesa savā 2001.gada 21. decembra spriedumā attaisnoja citvalodu uzvārdu transkribēšanas principu un to pielāgošanu gramatiskajām normām, atsaucoties uz vairākiem apsvērumiem un jo īpaši uz nepieciešamību saglabāt latviešu valodas kā valsts valodas gramatisko sistēmu un pareizrakstības tradīcijas. Atbilstoši Satversmes tiesas teiktajam "citvalodu uzvārdu var iekļaut teikumā [..] tikai tad, [..] ja tam ir pievienota galotne". Citiem vārdiem, ierakstot attiecīgo uzvārdu kā "Kuhareca", Latvijas iestādes ir piemērojušas likumos un noteikumos ietvertās tiesību normas par citvalodu uzvārdu un vārdu lietošanu, kuru mērķis, no vienas puses, ir tuvināt uzvārda rakstību tā izrunai un, no otras puses, pielāgot šo uzvārdu latviešu valodas gramatiskajai sistēmai. Tādējādi Tiesa uzskata, ka šajā gadījumā runa ir par uzvārda lietošanas tiesisko regulējumu un nevis par tā piespiedu maiņu. Tomēr, ņemot vērā visas lietas apstākļus, Tiesa atzīst, ka iesniedzējas ģimenes uzvārda gramatiska pielāgošana, kas izmaina viņas uzvārda oriģinālformu, var radīt iejaukšanos viņas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi. Šāda iejaukšanās nepārkāpj Konvenciju, ja tā ir "noteikta ar likumu", sasniedz vienu vai vairākus leģitīmos mērķus 8.panta 2.punkta izpratnē un ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", lai tos sasniegtu. b) Par iejaukšanās attaisnojumu Puses ir vienisprātis par to, ka apstrīdētā iejaukšanās ir "noteikta ar likumu" (Valsts valodas likuma 19.pants un attiecīgās noteikumu Nr.174., 295. un 310. tiesību normas). Tiesa nesaskata nevienu iemeslu, lai lemtu citādi. Attiecībā uz mērķiem, ko sasniedz apstrīdētais pasākums, Tiesa konstatē, ka Latvijas konstitucionālā tiesa [Satversmes tiesa] savā 2001.gada 21. decembra spriedumā attaisnoja citvalodu uzvārdu transkribēšanas principu un to pielāgošanu gramatiskajām normām, atsaucoties uz vairākiem apsvērumiem un jo īpaši uz nepieciešamību saglabāt latviešu valodas kā valsts valodas gramatisko sistēmu un pareizrakstības tradīcijas. Valdība pēc būtības pārņem Satversmes tiesas argumentus, uzsverot Latvijas valsts īpašo pienākumu saglabāt un veicināt latviešu valodu. Tomēr, tā kā valsts valodas vai valodu aizsardzība nav tieši minēta Konvencijas 8.panta 2.punktā, Tiesai jāizvērtē, vai argumenti, uz kuriem atsaucas valdība, atbilst vienam vai vairākiem šajā punktā uzskaitītajiem mērķiem. Tiesa uzreiz atklāj, ka valodas brīvība kā tāda nav iekļauta to jautājumu vidū, kurus reglamentē Konvencija (skat., mutatis mutandis, lietu Podkolzina pret Latviju (Podkolzina c. Lettonie), Nr.46726/99, 34.punkts, CEDH 2002-II, kā arī Komisijas 1994.gada 29. jūnija lēmumu lietā Pahor c. Italie (Pahor pret Itāliju), Nr.19927/92, 2002.gada 10.janvāra lēmumu lietā Kozlovs pret Latviju (Kozlovs c. Lettonie), Nr.50835/99, un agrāku judikatūru - Komisijas 1968.gada 16. decembra lēmumu lietā Un groupe d'habitants de Leeuw-St-Pierre c. Belgique (Un groupe d'habitants de Leeuw-St-Pierre pret Beļģiju), Nr.2333/64, Recueil 28, 1. - 25. lpp.). Skaidrs, ka nav barjeras, kas nodala valodas politiku no Konvencijas piemērošanas jomas, un viens vai vairāki Konvencijas panti var attiekties uz ikvienu šīs politikas ietvaros pieņemtu pasākumu. Tomēr jāņem vērā, ka, izņemot Konvencijas 5.panta 2.punktā un 6.panta 3.punkta a) un b) apakšpunktos paredzētās īpašās tiesības, Konvencija per se negarantē ne tiesības lietot noteiktu valodu attiecībās ar valsts iestādēm, ne tiesības saņemt informāciju savā izvēlētajā valodā. Tādējādi katrai līgumslēdzējvalstij, ievērojot Konvencijā aizsargātās tiesības, ir tiesības noteikt un reglamentēt valsts valodas vai valodu lietošanu personu apliecinošos un citos oficiālajos dokumentos. Turklāt Tiesa atzīmē, ka lielākā daļa no līgumslēdzējvalstīm ir izvēlējusies vienai vai vairākām valodām piešķirt valsts valodas statusu un iekļāvušas tās kā tādas savās konstitūcijās. Ņemot to vērā, Tiesa atzīst, ka šīm valstīm valsts valoda ir viena no pamatkonstitucionālām vērtībām tāpat kā valsts teritorija, valsts iekārta vai valsts karogs. Taču valoda nav abstrakta vērtība; to nevar nodalīt no tā, kā to lieto tajā runājošie. Tādējādi valsts, nosakot valodu par valsts valodu, uzņemas principā garantēt pilsoņiem tiesības lietot to bez ierobežojumiem ne tikai to privātajā dzīvē, bet arī to attiecībās ar valsts iestādēm, sūtot un saņemot informāciju šajā valodā. Tiesa uzskata, ka tieši šajā aspektā ir jāizvērtē pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt attiecīgo valodu. Citiem vārdiem, valsts valodas esamība nozīmē, ka to lietotājiem pieder zināmas subjektīvas tiesības. Valdība izklāsta grūtības, ar kurām latviešu valoda saskārās piecdesmit padomju gadu laikā. Tā jo īpaši norāda uz Latvijas iestāžu raizēm par latviešu valodas saglabāšanu un attīstību; valdība uzskata, ka latviešu valodas pašreizējais stāvoklis attaisno to, ka tiek pieņemti un ieviesti stingri noteikumi, kas paredz tās atbilstošu lietošanu. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka valsts iestādes un jo īpaši tiesas, pateicoties tam, ka tām ir tiešs un pastāvīgs kontakts ar valsts dzīvi, atrodas principā labākā pozīcijā nekā starptautiska tiesa, lai lemtu par iejaukšanās nepieciešamību tik īpašā un jutīgā sfērā (skat., mutatis mutandis, 1976.gada 7. decembra spriedumu lietā Handyside c. Royaume-Uni (Handyside pret Apvienoto Karalisti), A sērija, Nr.24, 22. lpp., 48.punkts, Lielajā palātā skatīto lietu Cha'are Shalom Ve Tsedek c. France (Cha'are Shalom Ve Tsedek pret Franciju), Nr.27417/95, 84.punkts, CEDH 2000-VII, un lietu Fretté c. France (Fretté pret Franciju), Nr.36515/97, 41.punkts, CEDH 2002-I). Ņemot to vērā, valsts iestādēm pirmām kārtām - un nevis Tiesai - piekrīt izvērtēt latviešu valodas reālo stāvokli Latvijā un novērtēt to faktoru būtiskumu, kuri, iespējams, to apdraud. Savā 2001.gada 21. decembra spriedumā Satversmes tiesa atzina, ka latviešu valodas stāvoklis vēl joprojām ir samērā trausls valsts sabiedriskajā dzīvē un tādējādi tā secināja, ka ir nepieciešams tai noteikt īpašu aizsardzību. Tiesa var apšaubīt šo novērtējumu tikai gadījumā, ja tas liktos patvaļīgs, kas acīmredzami nav šis gadījums. Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa piekrīt valdības uzskatam par to, ka šajā lietā pastāv "leģitīms mērķis". Tādējādi tā secina, ka apstrīdētā iejaukšanās atbilst vismaz vienam Konvencijas 8.panta 2.punktā ietvertajam leģitīmajam mērķim, proti, "citu tiesību un brīvību aizsardzībai". Paliek izvērtēt, vai apstrīdētā iejaukšanās bija "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", proti, vai tā bija samērīga sasniedzamajam leģitīmajam mērķim. Šajā sakarā Tiesa atgādina savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru - ja 8.panta mērķis ir pēc būtības aizsargāt indivīdu no valsts varas īstenotām patvaļīgām iejaukšanām, tas papildus var radīt arī pozitīvus pienākumus, lai efektīvi ievērotu privāto dzīvi. Robežai starp valsts pozitīvajiem un negatīvajiem pienākumiem nav noteiktas definīcijas; tomēr abos gadījumos jāņem vērā taisnīgs līdzsvars starp konkurējošajām indivīda un sabiedrības interesēm (skat., starp daudziem citiem, iepriekš minēto spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 60. - 61. lpp., 38.punkts). Šī līdzsvara noteikšanas laikā tomēr jāņem vērā valstīm attiecīgajā jomā atstātā rīcības brīvība. Tā, uzvārdu un vārdu piešķiršana, atzīšana un lietošana ir joma, kurā īpaši izpaužas valsts iezīmes un kurā praktiski nav vienotības starp līgumslēdzējvalstu iekšējām sistēmām. Šī joma norāda uz lielu dažādību, kāda pastāv Eiropas Padomes dalībvalstīs; katrā no šīm valstīm personvārdu lietošanu ietekmē vairāki vēsturiskie, valodas, reliģiskie un kultūras faktori, kas nozīmē, ka ir ļoti grūti, pat neiespējami, atrast kopīgu kopsaucēju. Tādējādi rīcības brīvība, ko valsts iestādes bauda šajā jomā, ir jo īpaši liela (skat. spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 61.lpp., 39.punkts, kā arī iepriekš minēto lēmumu lietā G.M.B. un K.M. c. Suisse (G.M.B. un K.M. pret Šveici). Šajā lietā Tiesa uzreiz piezīmē, ka atšķirība starp attiecīgā uzvārda sākotnējo rakstību ("Kuharec") un atveidoto rakstību ("Kuhareca") ir minimāla; jo īpaši, nekas lietas materiālos nenorādīja, ka abu rakstību atšķirība ir radījusi jelkādu šķērsli iesniedzējas identificēšanai. Nenoliedzami, no lietas materiāliem izriet, ka dažos viņas personiskajos dokumentos (vadītāja apliecībā, mašīnas reģistrācijas apliecībā, privatizācijas apliecībā un ģimenes dārziņa īpašuma apliecībā) viņas vārds ir rakstīts "Kuharec"; tomēr iesniedzēja nekad nav apgalvojusi, ka atšķirība starp abām rakstībām viņai ir kavējusi izmantot šos dokumentus vai izmantot tiesības, kuras šie dokumenti viņai piešķir. Tāpat no iesniedzējas paskaidrojumiem neizriet, ka sakarā ar attiecīgās galotnes pievienošanu viņas uzvārds ir ieguvis rupju vai smieklīgu nozīmi, kas varētu viņai radīt neērtības viņas sociālajā dzīvē. Tiesa nevar piekrist iesniedzējas argumentam, ka ir notikusi viņas uzvārda "piespiedu latviskošana". Patiesībā iesniedzējai nebija uzlikts par pienākumu pieņemt latviešu uzvārdu vai pat mainīt savējo uzvārdu tādējādi, lai tam būtu latvisks skanējums. Latvijas iestādes tikai pievienoja deklinējamu galotni viņas pasē norādītajam uzvārdam; taču no iepriekš minētā Satversmes tiesas sprieduma izriet, ka latviešu valodā šādas galotnes tiek pievienotas visiem personvārdiem vienādi neatkarīgi no tā, vai tiem ir latviešu valodas vai citas valodas izcelsme. Ņemot to vērā, Tiesa nesaskata, kāpēc apstrīdētais pasākums ir diskriminējošs. Attiecībā uz iesniedzējas sūdzību par to, ka viņas uzvārda gramatiska pielāgošana pārkāpj viņas etnisko identitāti, Tiesa piezīmē, ka attiecīgā galotne ir tikai latviešu valodas iezīme. Tādējādi nekas neuzliek iesniedzējai par pienākumu to lietot, kad viņa runā vai raksta krievu vai ukraiņu valodā. Bez tam Tiesa ievēro, ka visi vēlāk pieņemtie noteikumi par nepilsoņu pasēs iekļaujamo informāciju paredz iespēju pases īpašā sadaļā norādīt pases turētāja uzvārda oriģinālformu un ka saskaņā ar noteikumu Nr.174 par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos 6.pantu šī rakstība ir juridiski identa atveidotajai rakstībai. Papildu noteikumi Nr.245, kuri stājās spēkā 2002.gada 1. jūlijā, jūtami samazināja attālumu starp abām formām. Tādējādi uzvārda oriģinālforma ir ierakstīta 4. lappusē, kas seko tūlīt aiz galvenās lapas; tas ļauj drošāk un ātrāk vizuāli redzēt uzvārda abas formas un būt pārliecinātam par to pilnīgu identumu. Tiesa nesaskata iemeslus tam, lai iesniedzēja rīkotos atbilstoši minēto noteikumu 15.pantam un iegūtu jaunu pasi, kas atbilst šī panta prasībām. Turklāt nav izslēgts, ka dažos gadījumos tas var radīt problēmas attiecībā uz tiesību izmantošanu Konvencijas izpratnē. Šī iemesla dēļ valsts iestādēm ir jāturpina uzmanīgi uzraudzīt šo jomu (skat., mutatis mutandis, 1998.gada 30. jūlija spriedumu lietā Sheffield et Horsham c. Royaume-Uni (Sheffield un Horsham pret Apvienoto Karalisti), Recueil 1998-V, 2029. lpp., 60.punkts, un Lielajā palātā skatīto lietu Christine Goodwin c. Royaume-Uni (Christine Goodwin pret Apvienoto Karalisti), Nr.28957/95, 74. - 75.punkts, CEDH 2002-VI), lai attiecīgā gadījumā pieņemtu atbilstošus pasākumus. Apkopojot iepriekš minēto, Tiesa uzskata, ka Latvijas iestādes nav pārkāpušas šajā jomā tām piešķirto rīcības brīvību. Tādējādi no tā izriet, ka iesniegums atbilstoši Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktam ir noraidāms kā acīmredzami nepamatots. B. Sūdzība par Konvencijas 13.pantu Iesniedzēja sūdzas par to, ka viņa nav saņēmusi efektīvu tiesisko aizsardzību, lai aizsargātu savas tiesības uz privāto dzīvi. Šajā sakarā viņa atsaucas uz Konvencijas 13.pantu, kas lasāms šādi: "Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, ir pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu aizsardzību no valsts institūciju puses, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot publiskos dienesta pienākumus." Valdība atgādina, ka 13.pants neiekļauj prasību pēc tiesību aizsardzības līdzekļa, ar kuru valsts iestādē var apstrīdēt līgumslēdzējvalsts likumus kā tādus kā pretrunīgus Konvencijai. Tā kā iesniedzējas apstrīdētais pasākums izriet tieši no likuma un vairākiem noteikumiem, jāsecina, ka šī sūdzība nav savienojama ratione materiae ar Konvencijas noteikumiem. Iesniedzēja nav atsevišķi sniegusi apsvērumus par šo jautājumu. Tiesa konstatē, ka iesniedzēja ir izmantojusi tiesību aizsardzības līdzekli visās Latvijas tiesu instancēs, kuras ir efektīvi izskatījušas viņas sūdzību un izvērtējušas viņas argumentus un pamatus. Bez tam Tiesa konstatē, ka valsts tiesu pieņemtie nolēmumi lietā ir plaši motivēti kā no faktu, tā tiesību viedokļa. Tādējādi Tiesa nav atklājusi nekādu šķietamu Konvencijas procesuālo garantiju pārkāpumu. Tādējādi atbilstoši Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktam šī sūdzība ir arī noraidāma kā acīmredzami nepamatota. Ar šādu pamatojumu Tiesa vienbalsīgi atzīst iesniegumu par nepieņemamu izskatīšanai. [paraksts] [paraksts] Michael O'Boyle Nicolas Bratza Sekretārs Priekšsēdētājs LR Ārlietu ministrijas tulkojums