109. Article — garantē ikvienam tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos gadījumos. Minētā panta saturu Satversmes tiesa ir analizējusi vairākos spriedumos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta spriedumu lietā Nr. 2000-08-0109, 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā Nr. 2001-02-0106 un 2002. gada 19. marta spriedumu lietā Nr. 2001-12-01). Satversmes tiesa ir norādījusi, ka sociālās tiesības ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas un atšķirīgas cilvēktiesības, jo šo tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem - tā ir cieši saistīta ar katras valsts iespējām (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu). Valsts pienākums ir nodrošināt sociālās tiesības, veicot ne tikai likumdošanas pasākumus, bet arī administratīvos, tiesu, ekonomiskos, sociālos un izglītības pasākumus [sk.: The nature of States parties obligations (Art.2, par.1): 14/12/90, CESCR General comment 3, UN Doc. E/1991/23, http://cesr.org/generalcomment3, aplūkots 08.02.2005.]. Nostiprinot Satversmē indivīda tiesības uz sociālo nodrošinājumu kā personas pamattiesības, valstij ir pienākums izveidot efektīvu šo tiesību normu realizēšanas mehānismu, kā arī gādāt par šo tiesību īstenošanu, tas ir, panākt, lai valsts institūcijas izmantotu visus tām pieejamos resursus. Sociālā nodrošinājuma jomā izdotie likumi nosaka ne vien indivīda tiesības, bet arī pienākumus pret valsti, piemēram, valsts pensiju apdrošināšanu u.tml. Šie normatīvie akti arī pilnvaro valsts institūcijas administrēt, uzraudzīt un kontrolēt likuma izpildi. 7. Apstrīdētā norma vienlaikus ietver gan valsts, gan personas pienākumu. Tāpēc, tikai noskaidrojot noteikto pienākumu pamatotību un to izpildes mehānismu, var izvērtēt šajā normā ietvertā tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmei. Apstrīdētā norma, tāpat kā Pensiju likuma 36. pants, paredz ieturējumus no valsts pensijas. Bez tam tā tieši atsaucas uz Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punktu, kā arī likuma 34. pantu, kas tieši nosaka valsts pensijas saņēmēja pienākumus. Tāpēc apstrīdētā norma jāskata kopsakarā ar minētajām normām. 8. Ja personai ir pārmaksāta pensija pašas personas vainas dēļ, tad, pamatojoties uz Pensiju likuma 36. panta pirmās daļas 3. punktu, valsts no izmaksājamās pensijas ik mēnesi var ieturēt ne vairāk kā 10 procentus. Neraugoties uz šādu iespēju, likumdevējs 2001. gada 20. decembrī papildināja Pensiju likumu ar apstrīdēto normu, kura paredzēja, ka vienā konkrētā gadījumā - ja pārmaksa radusies saskaņā ar pārejas noteikumu 26. punktu - ieturēt var līdz pat 30 procentiem no izmaksājamās pensijas. Turklāt tas notika laikā, kad Satversmes tiesā izskatīšanai tika sagatavota lieta par Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punkta atbilstību Satversmei. Šī norma pēc labklājības ministra priekšlikuma likumprojektā tika iekļauta tikai uz otro lasījumu. Gan Pensiju likuma 36. panta, gan pārejas noteikumu 32. punkta norma pieļauj iespēju izdarīt ieturējumus no pensijas, ja tā pārmaksāta saistībā ar pārejas noteikumu 26. punktā noteikto gadījumu. Abas minētās normas ir saistītas ar Pensiju likuma 34. pantu, kas nosaka pensijas saņēmēja pienākumu. Šis pants paredz valsts pensijas saņēmēja pienākumu "ziņot Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras filiālei par tādu apstākļu iestāšanos, kas izraisa pensijas izmaksas pārtraukšanu vai grozījumus izmaksājamās pensijas apmērā". Atšķirībā no 36. panta pirmās daļas 3. punkta, kurš noteic, ka ieturējumu var izdarīt no pensijas, kas pensionāram pārmaksāta viņa vainas dēļ, apstrīdētā norma atsaucas uz 34. pantā uzliktā pienākuma nepildīšanu - ja persona pretēji likuma 34. pantā noteiktajam nav ziņojusi Aģentūras filiālei. Gan Saeima, gan Ministrija, gan arī Aģentūra Pensiju likuma 34. panta neievērošanu attiecībā uz 26. punktu uzskata vienīgi par pensionāra vainu un līdz ar to par pamatu ieturējumu izdarīšanai no pensijas. 9. Lai noteiktu, vai Pensiju likuma 34. pants nepārprotami uzlika pensionāriem pienākumu ziņot par 26. punktā minētajiem apstākļiem un vai šādu neziņošanu var uzskatīt par pensionāra vainu, jāizvērtē: 1. Vai personai visos gadījumos ir pienākums ievērot spēkā esošu tiesību normu? 2. Vai attiecībā uz 26. punktā norādītajiem apstākļiem Pensiju likuma 34. pantā ietvertā norma ir skaidri saprotama? 3. Vai valsts, nosakot šādu normatīvo regulējumu, ir pienācīgi gādājusi par Satversmē nostiprināto personas tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošanu? 9.1. Likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 7. pants noteic, ka spēkā esošie likumi ir saistoši visā Latvijas teritorijā. Likuma varas princips noteic, ka ikviens ir pakļauts likumam. Var piekrist Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta viedoklim, ka "tiesiskās drošības labad personai ir jāpakļaujas arī tādiem likumiem, kurus tā pati uzskata par netaisnīgiem. Kamēr tiesību norma ir spēkā, tā ir jāievēro vai pret to likumā noteiktā kārtībā ir jāceļ iebildumi" (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-5 C 10081702, 2004. gads). Tādējādi ikvienam ir jāievēro spēkā esošās tiesību normas. 9.2. Pensiju likuma