34. Article — , kā to norāda iesniedzēji, bez redakcionālām

izmaiņām ietvēra pavisam jaunas prasības un pensionāriem radās jauns, iepriekš nebijis pienākums ziņot par savām darba attiecībām. Turklāt šis pienākums tika uzlikts netieši. Proti, 26. punkts neietvēra pienākumu ziņot, bet noteica, ka obligāti sociāli apdrošināmajām personām (darba ņēmējiem vai pašnodarbinātajiem) ar tā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim, kurā pensijas saņēmējs kļuvis par obligāti sociāli apdrošināmo personu, pārtraucama likumā noteikta pensijas daļas izmaksa. Tādējādi Pensiju likuma 34. pantā ietvertais pienākums nav nepārprotami saistāms ar 26. punktā norādītajiem apstākļiem. 9.3. Satversmes 109. pantā ikvienam ir paredzētas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Valstij, nostiprinot Satversmē indivīda tiesības uz sociālo nodrošinājumu kā cilvēka pamattiesības, ir pienākums gādāt par šo tiesību īstenošanu, izveidojot tādu regulēšanas mehānismu, atbilstoši kuram mērķa sasniegšanai tiek izmantoti efektīvi, personu pēc iespējas mazāk apgrūtinoši līdzekļi. 9.3.1. Valstij atbilstoši labas pārvaldības principam, kas izriet no Satversmes 89. panta un Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta, ir pienākums vienkāršot un uzlabot pārvaldes kārtību, kā arī organizēt to pēc iespējas efektīvi. Izvērtējot to, kā valsts nodrošina sociālās tiesības un šajā jomā īsteno labas pārvaldības principu, jāņem vērā vairāki apstākļi. Satversmes tiesa savulaik jau minējusi pasākumus, kurus valsts veikusi pensiju budžeta izdevumu samazināšanai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.2. punktu). Taču vēl līdz šim valsts neefektīvi īsteno citas tai dotās iespējas attiecībā uz sociālās apdrošināšanas budžeta palielināšanu, piemēram, iespēju nodrošināt obligāto iemaksu parādu aktīvāku iekasēšanu [sociālās apdrošināšanas iemaksu parāds 2005. gada 1. martā bija gandrīz 70 miljoni latu (sk. Valsts ieņēmumu dienesta Galvenās nodokļu pārvaldes ziņas par nodokļu parādu struktūru, http://www.vid.gov.lv, aplūkots 10.03.2005.)], rūpīgāk izvērtēt nodokļu maksātājiem piešķirtās nodokļu atlaides, samazināt administrācijas izdevumus. Būtiska ietekme sociālo tiesību nodrošināšanā bija un joprojām ir valsts veiktajam aizņēmumam "pašai no sevis". Tā kā valsts aizņēmās 81,96 miljonus latu no valsts pamatbudžeta kādas citas valsts budžeta daļas - sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta nodrošināšanai, Aģentūra Valsts kasei līdz pat 2008. gadam turpina maksāt kredītprocentus 31,30 miljoni latu apmērā (vēl atmaksājami 5,18 miljoni latu). Aģentūra ir valsts iestāde, kas izveidota, lai īstenotu valsts politiku sociālās apdrošināšanas un valsts sociālo pabalstu jomā. Aģentūra šajā jomā administrē valsts pārvaldes funkcijas (sk. likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 24. pantu un Ministru kabineta 2003. gada 16. decembra noteikumus Nr. 733 "Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras nolikums"). Aģentūrai ir tiesības pieprasīt un bez maksas saņemt no dažādām institūcijām un personām, tostarp no valsts iestādēm, Aģentūras funkciju izpildei nepieciešamo informāciju. Savukārt likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 23. panta trešā daļa noteic, ka "Valsts ieņēmumu dienests Ministru kabineta noteiktajā kārtībā sniedz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai ziņas par veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām". Tādējādi Aģentūrai bija iespējams konstatēt gadījumus, kad pensionārs kļūst par obligāti sociāli apdrošināmo personu (uzsāk darbu) un viņa pensija pārsniedz 26. punktā noteikto apjomu. Daudzos gadījumos Aģentūra to arī bija konstatējusi un, pamatojoties uz Pensiju likuma 36. panta pirmās daļas 3. punktu (tas ir, vēl pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās), veica ieturējumus līdz 10 procentiem no pensijām. Piemēram, 2002. gada 1. janvārī Aģentūrai bija zināmi 1630 pensionāri, kuriem sakarā ar neziņošanu par darba attiecībām pensijas bija pārmaksātas (sk. lietas materiālu 2. sējuma 27.-28. un 54.-63. lpp.). Ja Aģentūra savlaicīgi būtu izmantojusi savas iespējas visos gadījumos, tad pensiju pārmaksas nebūtu tik lielas. Tādējādi Pensiju likuma 34. pants nav efektīvākais līdzeklis 26. punktā ietvertā mērķa sasniegšanai. 9.3.2. Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punkts noteica tikai vienu gadījumu, kad ir pārtraucama valsts pensijas izmaksa. Šī tiesību norma nepārprotami uzlika institūcijai, kuras kompetencē ietilpst pensiju izmaksu administrēšana, pienākumu pārtraukt noteiktas pensijas daļas izmaksu tām obligāti sociāli apdrošināmajām personām, kuru pensija pārsniedz 26. punktā noteikto apmēru, bet nevis tām personām, kuras ir ziņojušas par darba attiecībām. Lai Aģentūra varētu pildīt minēto pienākumu, tai nepieciešama informācija par pensijas saņēmējiem, kas ir kļuvuši par obligāti sociāli apdrošināmām personām. Šādu informāciju Aģentūra ieguva par visiem pensijas saņēmējiem, kas bija kļuvuši par obligāti sociāli apdrošināmajām personām, izmantojot tai pieejamos resursus, jo Valsts ieņēmumu dienests sniedz Aģentūrai ziņas par veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām atbilstoši likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 23. panta trešajai daļai Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. 1996. gada 1. janvārī spēkā stājās likums "Par sociālo nodokli", kura 11. panta pirmajā daļā noteikts, ka Valsts sociālās apdrošināšanas fonds - valsts pārvaldes institūcija, kas ir sociālā nodokļa administrācija, uzskaita sociālā nodokļa maksājumus par katru sociāli apdrošināto personu. Šajā pašā likumā bija noteikts, ka reizi gadā katrai sociāli apdrošinātajai personai tiek izsūtīts paziņojums par tās apdrošināšanas konta stāvokli. Tādējādi Aģentūrai bija informācija gan par katram pensionāram izmaksājamās pensijas apmēru, gan par katru pensionāru, kurš uzsāka darba attiecības vai bija darba attiecībās, gan par katra pensionāra apdrošināšanas konta stāvokli. Satversmes tiesa jau savā 2002. gada 19. marta spriedumā lietā Nr. 2001-12-01 norādīja, ka nav nodrošināta 26. punkta efektīva piemērošana. Atsaucoties uz Valsts kontroles konstatēto, tiesa secināja, ka, pieņemot Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punktu, nebija paredzēti konkrēti kontroles mehānismi. Tomēr valstij bija iespējams nodrošināt uzraudzību pār to, vai izmaksājamās pensijas tiek ierobežotas visiem nodarbinātajiem pensionāriem. Tiesību aktos jau bija noteikts mehānisms, kā, neuzliekot personai papildu pienākumu, kurš turklāt nebija skaidri formulēts kā pienākums, valsts institūcijai bija iespējams, balstoties uz tās rīcībā esošo informāciju un pastāvošo paziņošanas sistēmu, gan savlaicīgi konstatēt faktu, ka pensionārs strādā un viņa pensija pārsniedz 26. punktā noteikto apmēru, gan informēt katru šādu pensionāru par ieturējumu no pensijas (izmaksas pārtraukšanu) valsts sociālā budžeta glābšanas interesēs. Tiesību normā ietvertā mērķa sasniegšanas līdzekli var uzskatīt par pieņemamu tikai tādā gadījumā, ja nav citu - efektīvāku, personu mazāk apgrūtinošu līdzekļu. Izveidotajai pensiju sistēmai jādarbojas personu interesēs, tādēļ nav attaisnojami tādi pasākumi, kas gan atvieglo pensiju sistēmas administrēšanu, taču rezultātā ierobežo pensionāru tiesības (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3.2. punktu). Tādējādi Pensiju likuma 34. pantā noteiktā pienākuma izpratnē pensijas saņēmēja neziņošanu par savām darba attiecībām, lai valsts varētu īstenot 26. punktā noteiktos ierobežojumus, nevar uzskatīt par pensionāra vainu. 10. Ministrija, pretēji Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta spriedumā lietā Nr. 2001-12-01 nolemtajam, atbildes vēstulē Satversmes tiesai 2004. gada 29. novembrī joprojām norāda, ka pensiju izmaksas ierobežojuma noteikšana strādājošiem pensionāriem, papildinot Pensijas likuma pārejas noteikumus ar 26. punktu, "nekādā gadījumā neierobežoja personu tiesības uz pensiju" (sk. 2004. gada 29. novembra Labklājības ministrijas vēstuli Nr. S-01-15/2512, lietas materiālu 2. sējuma 202.-205. lpp.). Tāpēc Satversmes tiesa atkārtoti uzsver, ka likumā noteiktā kārtībā piešķirto pensiju neizmaksāšana pilnā apmērā ierobežo Satversmes 109. pantā garantētās un Pensiju likumā konkretizētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Tiesību ierobežojumam jābūt noteiktam likumā vai pamatojoties uz likumu, attaisnojamam ar leģitīmu mērķi, kā arī jāatbilst samērīguma principam. 10.1. Pensijas ieturējumi, lai piedzītu summu, kas pensionāram pārmaksāta viņa vainas dēļ, ir noteikti Pensiju likuma pārejas noteikumu 32. punktā. Tādējādi ierobežojums ir noteikts ar likumu. 10.2. Kļūdains ir Aģentūras apgalvojums, ka Satversmes tiesa 26. punktu ir atzinusi par neatbilstošu Satversmei tikai ar sprieduma spēkā stāšanās brīdi. Tiesību normas atzīšana par neatbilstošu Satversmei un šādas normas spēka zaudēšana ir divi dažādi jēdzieni. Satversmes tiesa 2002. gada 19. marta spriedumā lietā Nr. 2001-12-01 konstatēja, ka Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punktā noteiktajam ierobežojumam bija leģitīms mērķis - atrisināt radušās budžeta finansiālās problēmas, taču šī norma neatbilda samērīguma un tiesiskās paļāvības principam. Tāpēc Satversmes tiesa ar minēto spriedumu atzina likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 26. punktu par neatbilstošu Satversmes 1. pantam. Taču Satversmes tiesai atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajai daļai ir tiesības lemt par laiku, no kura tiesību norma, kuru tā atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu. Nosakot šo brīdi, Satversmes tiesa izvērtēja gan tiesiskos, gan faktiskos (sociālo tiesību jomā īpaši nozīmīgos) apstākļus normas pieņemšanas un arī tiesas spriešanas laikā. Tāpēc Satversmes tiesa nolēma, ka Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punkts nav spēkā ar sprieduma spēkā stāšanās brīdi. Saeima savā atbildes rakstā norādījusi, ka apstrīdētās normas mērķis ir "nodrošināt likuma pārejas noteikumu 26. punkta efektīvu izpildi". Satversmei neatbilstošas tiesību normas "efektīva izpilde" nevar tikt uzskatīta par normas leģitīmu mērķi. Nav attaisnojama atsaukšanās uz tiesiskās vienlīdzības principu kā pamatojumu antikonstitucionālas normas piemērošanai. Tiesiskas valsts mērķis nevar būt prettiesisku normu vienlīdzīga piemērošana. Līdz ar to ierobežojumam nav leģitīma mērķa. Ņemot vērā to, ka pamattiesību ierobežojumam, kas izriet no Pensiju likuma pārejas noteikumu 32. punkta, trūkst leģitīma mērķa, nav nepieciešams izvērtēt šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 109. pantam. Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to vairs nav nepieciešams vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam. 11. Nepamatots ir Aģentūras apgalvojums, ka apstrīdētās normas atcelšana var radīt neparedzētas sekas no to pensionāru puses, kuriem laikā, kad Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punkts bija spēkā, pensija atbilstoši šai normai netika izmaksāta pilnā apjomā. Līdz 2002. gada 20. martam 26. punkts bija spēkā un tajā noteiktā pensijas daļas izmaksas pārtraukšana un pensijas ieturējumi bija likumīgi. 12. Satversmes tiesa uzskata, ka ieturējumi no pensijas, pamatojoties uz Pensiju likuma pārejas noteikumu 32. punktu vai likuma 36. pantu (ja ieturējuma rašanās cēlonis ir pārejas noteikumu 26. punktā ietvertā norma), nav pieļaujami un ir prettiesiski kopš Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punkta atzīšanas par spēku zaudējušu. Līdz ar to personām, kurām izdarīts minētais ieturējums, ir tiesības uz to, ka tām tiek atmaksāta ieturētā naudas summa. Iestādei un tiesai, pamatojoties uz Administratīvā procesa likumu, jārīkojas tā, lai pēc iespējas efektīvi nodrošinātu pensionāru tiesības, kas izriet no šā sprieduma. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 32. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 109. pantam un par spēkā neesošu no brīža, kad spēku zaudēja Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punkts, tas ir, no 2002. gada 20. marta. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš