18. Article — , ir šaurākas nekā tās, kas izriet no līguma

ratifikācijas. 8.2. Satversmes tiesa uzskata, ka valodu lietojuma proporcijas noteikšana mācību satura apguvē nav darbība, kas atceltu starptautiskā līguma - Minoritāšu konvencijas - objektu vai būtu pretrunā ar šīs konvencijas mērķiem. Šīs konvencijas mērķis nav izslēgt mācībvalodu proporcijas noteikšanu mazākumtautību skolās un paredzēt mazākumtautību pārstāvju tiesības iegūt izglītību tikai dzimtajā valodā. Tieši otrādi. Eiropas Padomes dotajos Minoritāšu konvencijas skaidrojumos ir teikts, ka tās normas dalībvalstīm sniedz plašu izvēles brīvību attiecībā uz līdzekļiem, ar kādiem mazākumtautību pārstāvjiem tiek nodrošinātas tiesības uz izglītību dzimtajā valodā. Viens no šādiem līdzekļiem ir bilingvālās izglītības ieviešana (sk.: Framework Convention for the Protection of National Minorities. Explanatory Report // http://conventions.coe.int/Treaty/EN/Reports/Html/157.htm.). Pie tam Minoritāšu konvencijas 14.panta trešajā daļā ir noteikts, ka neviena no šā panta prasībām neierobežo valsts valodas apguvi vai izglītības ieguvi valsts valodā. Tiesas sēdē pieteikuma iesniedzēja pārstāvis norādīja, ka Minoritāšu konvencijas 14.panta otrā daļa patiešām neparedz valsts pienākumu vidusskolā nodrošināt mācību satura apguvi mazākumtautības valodā. Viņš arī neapstrīd to, ka minētā norma nav kļuvusi par starptautisko paražu tiesību normu. Tādējādi Minoritāšu konvencijas parakstīšanas fakts un tās saturs neierobežo Latviju īstenot tādu izglītības politiku, kādu tā uzskata par pamatotu. Tomēr pieteikuma iesniedzēja pārstāvis uzsvēra, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Vīnes konvencijas 18.pantu tādēļ, ka kopš Minoritāšu konvencijas parakstīšanas brīža esot sašaurinātas mazākumtautību iespējas iegūt izglītību dzimtajā valodā. Satversmes tiesa piekrīt pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka kopš Minoritāšu konvencijas parakstīšanas mazākumtautību pārstāvju iespējas iegūt izglītību dzimtajā valodā ir sašaurinātas, jo tās parakstīšanas brīdī normatīvie akti neparedzēja kāda priekšmeta apguvē obligāti izmantot valsts valodu. Toties šobrīd apstrīdētā norma nosaka mācībvalodu lietojuma proporciju. Parakstītā Minoritāšu konvencija Latvijai nav saistoša, jo vēl nav ratificēta. Tas pats attiecas uz Minoritāšu konvencijas 14.pantu. Šis pants nav kļuvis saistošs Latvijai kā starptautiska līguma norma. Vēl jo vairāk - tas nevar būt saistošs kā starptautisko paražu tiesību norma, jo šā panta piemērošana Minoritāšu konvencijas dalībvalstīs ir pārāk atšķirīga. Šajā pantā nav ietvertas nepārprotamas un precīzas prasības valstij, kuras turklāt pati valsts būtu atzinusi par sev saistošām bez Minoritāšu konvencijas ratifikācijas. Lai gan nacionālajos tiesību aktos paredzētās mazākumtautību tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā kopš Minoritāšu konvencijas parakstīšanas brīža ir sašaurinātas, Satversmes tiesa atzīst par pamatotu otru pieteikuma iesniedzēja apgalvojumu, ka šāds sašaurinājums nerada šķēršļus Minoritāšu konvencijas ratifikācijai. Savukārt tieši vēršanās pret šķēršļiem, kas apgrūtina starptautiskā līguma ratifikāciju, ir Vīnes konvencijas 18.panta mērķis. Līdz ar to nevar konstatēt, ka apstrīdētā norma atceltu Minoritāšu konvencijas mērķi un objektu. Tādējādi apstrīdētā norma atbilst Vīnes konvencijas 18.pantam. 9. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 114.pantam. Šis pants paredz, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Satversmes 114.pantā minētais jēdziens "mazākumtautība" Latvijas tiesību aktos nav definēts. Arī starptautiskajā līmenī mazākumtautību definēšanas problēma ir ļoti aktuāla un tiek dažādi risināta (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā "Gorzelik and others v. Poland" 67.§), vērtējot gan to, kas ir attiecīgās valsts vēsturiska (tradicionāla) mazākumtautība, gan to, cik liela aizsardzība tai nepieciešama. Satversmes tiesas uzdevums nav noteikt mazākumtautību definīciju. Tādēļ neko, kas minēts šajā spriedumā, nevar interpretēt tā, ka tas ierobežotu likumdevēja tiesības izstrādāt mazākumtautību definīciju, kuras šobrīd Latvijas tiesību aktos nav, un mazākumtautību aizsardzībai Satversmes 91.panta robežās noteikt atbilstīgu regulējumu. Kā tiesas sēdē norādīja pieteikuma iesniedzēja pārstāvis, no Satversmes tiesas tas netiekot prasīts un neesot arī nepieciešams. Lietas izspriešanā nav nozīmes mazākumtautību definēšanas problēmai, jo situācija nebūt nav tāda, ka Izglītības likuma regulējums liegtu kādam pieeju izglītībai skolās, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas. Apstrīdētajā normā minētie jēdzieni "mazākumtautību izglītības programmas" un "mazākumtautības valoda" ir tulkojami autonomi izglītības sistēmas ietvaros un attiecas uz tām izglītības iestādēm, kurās paralēli valsts valodai mācību satura apguve tiek nodrošināta vēl astoņās citās valodās - baltkrievu, čigānu, ebreju, igauņu, krievu, lietuviešu, poļu un ukraiņu valodā. Kopumā Latvijā darbojas 133 vispārējās vidējās izglītības iestādes, kuras īsteno mazākumtautību izglītības programmas un kuras tiek finansētas no valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem. 9.1. Satversmes 91.pants aizliedz diskriminēt mazākumtautību pārstāvjus, kuri izmanto tiem piešķirtās tiesības. Tas ir valsts negatīvs pienākums - atturēties no darbībām, kas var būt diskriminējošas. Savukārt Satversmes 114.pants pieprasa valsts pozitīvu rīcību, lai aizsargātu un nodrošinātu mazākumtautību pārstāvju tiesības. Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē apšaubīja to, vai apstrīdētajā normā ietvertā proporcija ļauj saglabāt bērnu kultūras identitāti. Viņš secina, ka pastāv būtiska atšķirība starp mazākumtautību valodas kā priekšmeta mācīšanu un tās izmantošanu par mācību pamatvalodu. Tieši dzimtās valodas kā mācību pamatvalodas izmantošana gadījumos, kad tas esot objektīvi iespējams, nodrošinātu pie mazākumtautībām piederošu personu kultūras identitātes saglabāšanu. Savukārt Saeima pamato, ka Satversmes 114.pants ir jāaplūko saistībā ar Satversmes 4.pantu, kurš arī attiecas uz mazākumtautību pārstāvjiem. Viņiem ir jāapgūst un jālieto valsts valoda. Papildus tam Satversmes tiesa norāda, ka mazākumtautības aizsardzības pakāpe ir jāsamēro ar valsts pamatnācijas un visas valsts interesēm. Šis princips uzsvērts arī Eiropas reģionālo valodu un mazākumtautību valodu hartas 8.panta pirmajā daļā, proti, izglītības jomā hartā noteikto piemēro, vadoties no katras valodas nozīmes un nekaitējot valsts valodas pasniegšanai. 9.2. Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, tajā ir paredzējusi veidu, kā mācību satura apguvē līdzsvarot mazākumtautības valodas un valsts valodas intereses. Lai gan šo pieeju, neapšaubāmi, ir iespējams pilnveidot, tas neprasa apstrīdētās normas grozīšanu, jo pati norma expressis verbis uzliek pienākumu mācību satura apguvē nodrošināt ar mazākumtautības valodu, identitāti un kultūru saistīta mācību satura apguvi mazākumtautības valodā. Līdz ar to apstrīdētā norma pati par sevi nodrošina Satversmes 114.pantā ietverto prasību izpildi. Šīs prasības tiek pildītas, ieviešot mazākumtautību izglītības programmas, kurām jānodrošina mazākumtautību valodu un kultūras savdabība. To apliecina Izglītības likuma 41.pants, kurš noteic, ka mazākumtautību izglītības programmās papildus iekļauj attiecīgās etniskās kultūras apguvei un mazākumtautību integrācijai Latvijā nepieciešamo saturu. Vidējā izglītībā tas izpaužas vairākos veidos. Pirmkārt, mazākumtautības valoda un literatūra tiek mācīti kā obligātie priekšmeti. Otrkārt, tiek dota iespēja 40 procentus mācību satura apgūt mazākumtautības valodā. Treškārt, mācību grāmatas galvenokārt tiek izdotas vismaz divās valodās - latviešu un krievu. Ceturtkārt, skola, saskaņojot to ar Izglītības un zinātnes ministriju, pati var ieviest kāda priekšmeta, piemēram, Krievijas vēstures, ukraiņu folkloras, mācīšanu. Taču, kā tiesas sēdē atzina pieaicinātā persona EvijaPapule, šādu iespēju skolas, izstrādājot mazākumtautību izglītības programmas, izmantojot reti. 9.3. Mazākumtautību pārstāvju tiesību apjoms izglītības jomā katrā valstī ir ļoti atšķirīgs. Nevar apgalvot, ka Eiropā būtu vienāda pieeja šim jautājumam. Piemēram, Zviedrijā mazākumtautību pārstāvjiem pamatizglītības un vidējās izglītības laikā paralēli ikdienas mācību stundām ir iespēja saņemt papildu apmācību dzimtajā valodā - mazākumtautības valoda tiek pasniegta kā priekšmets vai arī citi mācību priekšmeti tiek pasniegti tajā, ja uz šādām mācībām ir pieteikušies vismaz pieci skolēni. Īpašā situācijā ir sāmu tautības pārstāvji, kam tiek dota iespēja izvēlēties vienu no trim mācību modeļiem, kuros sāmu valoda tiek mācīta dažādās proporcijās vienlaikus ar zviedru valodu, vai arī iespēja mācīties sāmu sešgadīgajā skolā, bet tālāko izglītību apgūt zviedru valodā. Vācijā mācības valsts skolās dzimtajā valodā, kas nav vācu valoda, tiek nodrošinātas vienīgi dāņu (piemēram, Šlēsvigā - Holšteinā) un sorbu (piemēram, Kotbusas un Baucenes apvidos) valodās runājošiem bērniem. Savukārt skaitliski lielajai turku kopienai Vācijā nav oficiāli atzīta mazākumtautības statusa. Lai gan šīs tautības pārstāvji Vācijā dzīvo jau otrajā paaudzē, valsts skolās viņi var mācīties tikai vācu valodā (sk. arī: Dribins L. Etniskās un nacionālās minoritātes Eiropā. Rīga: Eiropas Padomes Informācijas birojs, 2004, 192. - 194.lpp.). Lietuvā pie pamatnācijas pieder gandrīz 86 procenti iedzīvotāju. Lielākās minoritātes ir poļi (6,7 procenti) un krievi (6,3 procenti), bet par nelielām mazākumtautībām atzīst ukraiņus un baltkrievus (ap 1 procentu). Šādam etniskajam sadalījumam atbilstoši noteikta arī izglītības sistēma. Lietuviešu skolās mācībvalodai ir jābūt lietuviešu valodai. Taču ciešās mazākumtautību kopienās var ieviest vai atbalstīt pirmsskolas, skolu vai vispārējās izglītības klašu mācību procesu dzimtajā valodā. Savukārt nelielām mazākumtautībām, kas neveido ciešu kopienu, nodibina obligātas vai fakultatīvas klases vai svētdienas skolas, kuru mērķis ir iemācīt dzimto valodu vai uzlabot tās zināšanas. Arī vispārējās valsts skolās var izveidot atsevišķas klases, fakultatīvas nodarbības vai svētdienas skolas tām etniskajām mazākumtautībām, kuras neveido ciešu kopienu, bet kuru bērni gribētu mācīties vai uzlabot zināšanas dzimtajā valodā. Tomēr visām vispārējās vidējās izglītības iestādēm - saskaņā ar Izglītības un kultūras ministrijas standartiem - ir jānodrošina tas, ka visi skolēni prot lietuviešu valodu. Tādējādi Latvijā ir paredzētas iespējas pie mazākumtautībām piederošajām personām saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Valodu lietojuma proporcijas noteikšana mācību satura apguvē nav pretrunā ar Satversmes 114.pantu. 10. Satversmē noteiktās pamattiesības veido savstarpēji līdzsvarotu sistēmu, un tās nav aplūkojamas atrauti cita no citas. Satversmes 110.panta pirmais teikums paredz, ka "valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības". Arī citu Eiropas valstu konstitūcijās paredzētas līdzīgas tiesības, kuras nereti ir formulētas detalizētāk. Piemēram, Vācijas Pamatlikuma 6.panta otrā daļa noteic: "Bērnu kopšana un audzināšana ir dabiskas vecāku tiesības un visupirms viņu pienākums. Par to īstenošanu gādā valsts." Arī Satversmes 110.pants, paredzot, ka valsts aizsargā vecāku un bērnu tiesības, citastarp noteic gan vecāku dabiskās tiesības rūpēties par saviem bērniem un audzināt tos atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem, gan arī pienākumus, kas saistīti ar bērnu kopšanu un audzināšanu. Jautājumos, kas saistīti ar bērnu izglītību, daudzos gadījumos vecāku tiesības rūpēties par bērniem, tostarp piedaloties ar viņu izglītošanu saistīto lēmumu pieņemšanā, konkurē ar personas tiesībām uz izglītību, kas tā vai citādi ir saistītas ar valsts noteiktu vai uzraudzītu izglītības sistēmu. Šādi konflikti daudzkārt risināti citu valstu konstitucionālo tiesu praksē. Tā Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa 1998.gada 14.jūlija spriedumā lietā par vācu valodas pareizrakstības reformu (sk.: BVerfGE 98, 218, 244), atsaucoties arī uz savu iepriekšējo praksi, uzsvēra, ka saskaņā ar Pamatlikuma 6.panta otrās daļas pirmo teikumu vecākiem ir tiesības un pienākums rūpēties par saviem bērniem un brīvi pēc saviem ieskatiem tos audzināt. Salīdzinājumā ar citām personām, kas piedalās bērnu audzināšanā, vecākiem ir prioritāras tiesības noteikt bērnu audzināšanu tiktāl, ciktāl to neierobežo Pamatlikuma 7.pantā valstij uzliktais pienākums pārraudzīt visu izglītības sistēmu. Tāpēc vecāki ir atbildīgi par savu bērnu audzināšanu un principā tiesīgi prasīt iespēju ietekmēt bērnu audzināšanu arī attiecībā uz skolas mācību priekšmetu saturu. Tomēr Pamatlikuma 6.panta otrās daļas pirmais teikums nedod vecākiem ekskluzīvas tiesības uz audzināšanu. Izglītošanas ziņā vecāku tiesības un pienākums audzināt savus bērnus saskaras ar valsts uzdevumu pārraudzīt izglītības sistēmu. Šis valsts uzdevums nav pakārtots vecāku tiesībām, bet nostādīts tām līdzās (gleichgeordnet). Bērnu audzināšana, kamēr tie apmeklē skolu, ir vecāku un skolas kopīgs pienākums. Tas jāpilda saprātīgas savstarpējas sadarbības veidā. Tāpēc valstij attiecībā uz skolām ir jāņem vērā vecāku atbildība par bērnu audzināšanas kopējo plānu un jārūpējas par atvērtību daudzveidīgiem uzskatiem, ciktāl to var "izturēt" sakārtota valsts skolu sistēma. Tam nepieciešamās robežas noteikšana starp vecāku tiesībām un valsts uzdevumu attiecībā uz bērnu audzināšanu ir likumdevēja pienākums. Arī ECK 1.protokola 2.pants citastarp paredz, ka valsts, veicot funkcijas, kuras tā uzņēmusies izglītības jomā, ievēro vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem. Šis pants garantē vecāku tiesības uz viņu uzskatu ievērošanu bērnu izglītošanā. To uzsver arī pieteikuma iesniedzējs. Vecāki, pildot savu pašsaprotamo pienākumu pret saviem bērniem, ir atbildīgi par tādu svarīgu bērnu dzīves posmu kā vidējās izglītības iegūšana. Līdz ar to vecāki var pieprasīt, lai viņu bērnu izglītošanas procesā tiktu respektēta vecāku reliģiskā un filozofiskā pārliecība. Tādējādi vecāku tiesības saskan ar atbildību, kas ir cieši saistīta ar tiesībām uz izglītību un šo tiesību izmantošanu. Kā skaidrojusi ECT, ECK 1.protokola 2.pantā nedz tieši, nedz netieši nav ietvertas norādes uz mācībvalodu. Pie šāda secinājuma ECT nonāca Beļģijas lingvistikas lietā (sk. minētā sprieduma I.B.6.§), kurā Beļģijas franciski runājošo bērnu vecāki apstrīdēja Beļģijas skolu sistēmu, proti, valsts sadalījumu vairākos reģionos, kura nolūks bija noteikt mācībvalodu konkrēta reģiona skolās. Tiesa atzina, ka tas neatbilst ECK 14.pantam (saistībā ar 1.protokola 2.pantu), jo franciski runājošiem bērniem tiek liegtas tiesības apmeklēt franču skolu tikai viņu dzīvesvietas dēļ. Tāpat šajā lietā ECT secināja, ka vecāku reliģiskā pārliecība un filozofiskie uzskati nav saistāmi ar lingvistiskiem faktoriem. ECT secināja: ja jēdzienos "reliģiskā pārliecība" un "filozofiskie uzskati" ietvertu arī lingvistiskus faktorus, tad tas nozīmētu "izlasīt konvencijā ko tādu, kas tur nemaz nav rakstīts". ECT atzina, ka ECK neuzliek valstij pienākumu ņemt vērā vecāku vēlmes attiecībā uz valodu, kādā iegūstama izglītība. ECT uzskata, ka 1.protokola 2.pants nekādā veidā neuzliek pienākumu valsts skolās garantēt vecākiem tiesības izvēlēties saviem bērniem tādu mācībvalodu, kas nav valsts valoda. Turklāt nevar apgalvot, ka Izglītības likums liegtu bērnu vecākiem ietekmēt izglītības procesa norisi. Saskaņā ar Izglītības likuma 30.panta trešo daļu izglītības iestādes vadītājam ir pienākums nodrošināt izglītības iestādes pašpārvaldes izveidošanu, ja to ierosina izglītojamie, pedagogi vai izglītojamo vecāki. Šā likuma 31.pants noteic, ka pamatizglītības un vidējās izglītības iestādes pašpārvaldē darbojas iestādes dibinātāja, izglītojamo, viņu vecāku un iestādes darbinieku deleģēti pārstāvji. Pašpārvalde izstrādā priekšlikumus izglītības iestādes attīstībai, nodrošina izglītības iestādes sadarbību ar izglītojamo vecākiem, iesniedz priekšlikumus izglītības iestādes vadītājam arī par izglītības programmu īstenošanu. Tādējādi apstrīdētā norma nav pretrunā ar ECK 1.protokola 2.pantu par vecāku reliģiskās pārliecības un filozofisko uzskatu ievērošanu izglītošanas procesā. 11. ECK 1.protokola 2.pants noteic, ka nevienam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību. Lai arī šis pants ir formulēts negatīvā izteiksmē, proti, "nevienam nedrīkst liegt tiesības [...]", nav šaubu, ka tas tomēr paredz "tiesības". Šā panta negatīvais formulējums nebūt nav nejaušs, un tam ir savas tiesiskās sekas. Šis pants valstij neuzliek nekādu pienākumu, kas tai liktu par budžeta līdzekļiem nodrošināt vai subsidēt jebkāda veida vai līmeņa izglītības ieguvi. Šāds ECT secinājums sakņojas apstāklī, ka Eiropas Padomes dalībvalstis jau bija izveidojušas katra savu izglītības sistēmu. Tāpēc 1.protokola 2.pants garantē personai tiesības baudīt tās iespējas, ko paver valstī jau pastāvošā izglītības sistēma. Lai tiesības uz izglītību būtu efektīvas, to beneficiāram ir jānodrošina iespēja gūt labumu no iegūtās izglītības, tas ir, iegūt izglītību tādā vai citādā veidā saskaņā ar valstī spēkā esošajiem noteikumiem, kā arī paļauties uz pabeigtās izglītības oficiālu atzīšanu (sk.: Grosz S., Beatson J., Duffy P. Human Rights. The 1998 Act and the European Convention. London: Sweet&Maxwell, 2000, p.359-360). Savukārt Eiropas Cilvēktiesību komisija (turpmāk - Komisija) ir secinājusi, ka 1.protokola 2.pants galvenokārt attiecas uz pamatizglītību. Valsts var regulēt citu izglītības veidu pieejamību, nepārkāpjot 1.protokola 2.pantu. Komisija uzskata, ka valstij nav pienākuma nodrošināt iespēju iegūt augstāko vai speciālo izglītību (sk., piemēram, iesniegumus Nr.5962/72 un Nr.7671/76). Vienlaikus jānorāda, ka ECK 1.protokola 2.pants attiecas gan uz vidējo, gan augstāko izglītību tādā apjomā, kādā attiecīgais izglītības līmenis ir pieejams saskaņā ar dalībvalsts normatīvajiem aktiem. Lai gan 1.protokola 2.pants galvenokārt attiecas uz pamatizglītību, tomēr, ja ir izveidoti citi izglītības veidi un līmeņi, tad šis pants attiecas arī uz tiem. Piemēram, Komisija secinājusi, ka valsts apmaksātas augstākās izglītības iegūšanas iespēju ir pieļaujams ierobežot tādējādi, ka pieeja augstākajām mācību iestādēm tiktu liegta tiem studentiem, kas sasnieguši tādu akadēmisko līmeni, kāds ir nepieciešams, lai gūtu vislielāko labumu no jau iegūtās izglītības (sk. iesniegumu Nr. 8844/80). Līdzīga ir ECT un Satversmes tiesas prakse, interpretējot personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Proti, ECK neuzliek pienākumu izveidot kasācijas instances tiesu, tomēr, ja tāda ir izveidota, tad šīs tiesas darbībā ir jāievēro ECK 6.panta pirmā daļa un Satversmes 92.panta pirmais teikums (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 27.jūnija sprieduma lietā Nr.2003-04-01 secinājumu daļas 1.punktu). ECT ir secinājusi, ka skolu programmu saturs principā ir dalībvalstu kompetencē (sk. ECT sprieduma "Kjeldsen, Busk Madsen and Pedersen v. Denmark" 53.§). Lai gan ECK 1.protokola 2.pantā nedz tieši, nedz netieši nav ietverta norāde par mācībvalodu, tiesības uz izglītību var kļūt bezjēdzīgas (meaningless), ja tās nebūtu iespējams īstenot valodas barjeras dēļ (sk.: "Case "Relating to certain aspects of the laws on the use of languages in education in Belgium" v.Belgium (Merits)" I. B. 3.§). Satversmes 112.panta pirmais teikums, kurš noteic, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību, interpretējams tāpat kā ECK 1.protokola 2.pants. Turpretī Satversmes 112.panta otrais un trešais teikums personām paredz plašākas tiesības. Lai gan ECK 1.protokola 2.pants neuzliek valstij pienākumu izveidot noteikta veida izglītības sistēmu, Satversmes 112.panta otrais teikums liek nodrošināt iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Savukārt šā panta trešais teikums pat noteic, ka pamatizglītība ir obligāta. Tā kā Latvijā ir izveidota un pastāv vidējās izglītības sistēma, Satversmes 112.panta pirmais un otrais teikums neapšaubāmi ietver arī vidējās izglītības pieejamību. Savukārt apstrīdētā norma, ņemot vērā lingvistiskus faktorus, varētu būt šajā pantā ietverto tiesību ierobežojums. Taču tas, vai šis ierobežojums ir attaisnojams, ņemot vērā pieteikumā ietvertā prasījuma formulējumu, vērtējams kopsakarā ar ECK 14.pantu un Satversmes 91.pantu. 12. Satversmes 91.pants paredz, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Līdzīgi vispārēji diskriminācijas aizliegumi ietverti vairākās Eiropas valstu konstitūcijās. Kā jau Satversmes tiesa ir secinājusi (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 22.februāra sprieduma lietā Nr.2001-06-03 secinājumu daļas 3.punktu), līdzīgi Satversmes 91.panta pirmajam teikumam Vācijas Pamatlikuma 3.panta pirmā daļa noteic, ka "visi cilvēki likuma priekšā ir vienlīdzīgi". Šajā pantā ietvertais vienlīdzības princips tiek vērtēts kā tiesības, kas darbojas nepastarpināti. Vācijā tiesas un vairākums speciālās literatūras avotu atzīst, ka no Pamatlikuma 3.panta pirmās daļas izriet subjektīvas publiskas tiesības uz vienlīdzīgu apiešanos (sk.: Grundgesetzkommentar. Band1, 5.Auflage, München, Verlag C.H.Beck, 2000, S.195). Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst minētajām diskrimināciju aizliedzošajām normām, nepieciešams noskaidrot: a) kuras personas atrodas vienādos vai atšķirīgos apstākļos; b) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; c) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai pastāv leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips. 13. Tiesiskās vienlīdzības princips liek vienādi izturēties tikai pret personām, kas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Šis princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Taču tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr.2000-07-0409 secinājumu daļas 1.punktu). Satversmes tiesa piekrīt pieteikuma iesniedzējam, kurš, citastarp norādot uz ECT spriedumu lietā Thlimmenos v. Greece (sk. minētā sprieduma 44.§), atzīmē, ka pie mazākumtautības piederoša persona neatrodas vienādos apstākļos ar personu, kura pieder pie pamatnācijas. Starp kritērijiem, kas nosaka šādu atšķirību, var minēt valodu un etnisko piederību. Šie kritēriji var arī nebūt pilnīgi atbilstoši situācijai, jo valoda, kurā runā skolēns, var nesakrist ar viņa etnisko piederību, kā arī izraudzītā skolas mācībvaloda var atšķirties no personas dzimtās valodas. Saskaņā ar Izglītības likuma 9.panta pirmo daļu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā. Šajās skolās galvenokārt mācās personas, kurām valsts valoda ir dzimtā valoda. Izglītības likuma 9.panta otrās daļas 2.punkts paredz, ka skolās, kur tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas, var iegūt izglītību arī citā valodā. Tātad, izstrādājot Izglītības likumu, likumdevējs ir rūpējies par to, lai šajās skolās pie mazākumtautībām piederošas personas varētu iegūt izglītību arī savā dzimtajā valodā. Apstrīdētā norma nepārprotami norāda uz to, ka skolās, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas, nav iespējama visa mācību satura apgūšana tikai mazākumtautības valodā. Šī norma, kā jau iepriekš minēts, paredz mācībvalodu proporciju, proti, vismaz trīs piektdaļas mācību satura jāapgūst valsts valodā, tas ir, valodā, kas izglītojamam nav dzimtā valoda. Līdz ar to apstrīdētā norma tikai daļēji paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kas ir atšķirīgos apstākļos. 14. Šādam secinājumam piekrīt arī pieteikuma iesniedzēja pārstāvis, kurš norāda, ka apstrīdētā norma tikai daļēji paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras ir atšķirīgos apstākļos. Tas nepārprotami izriet no apstrīdētās normas, kura neliedz skolās, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas, mācību satura apguvē lietot citu, nevis valsts valodu, bet tikai - ievērojot apstrīdētajā normā noteikto proporciju. Šā apstākļa dēļ ir noraidāms pieteikuma iesniedzēja arguments par izskatāmās lietas līdzību ar ECT izspriesto lietu Cyprus v. Turkey. Minētajā lietā tiesa secināja, ka ir pārkāpts ECK 1.protokola 2.pants, jo Ziemeļkipras Turku Republika bija liegusi grieķu bērniem turpināt vidējo izglītību salas ziemeļu daļā, lai gan bija uzņēmusies atbildību un izveidojusi grieķu pamatskolas. Grieķu bērniem, kuri pamatskolā bija mācījušies tikai grieķu valodā, vispār nebija iespēju iegūt vidējo izglītību šajā valodā salas ziemeļos, tas ir, Kipras turku daļā. Alternatīvo risinājumu, proti, ka izglītību grieķu valodā ir iespējams iegūt salas dienvidos, tas ir, Kipras grieķu daļā, ECT noraidīja, pamatojoties uz privātās dzīves pārkāpumu (sk. minētā sprieduma 277. - 280.§). Tāpat nav atzīstama izskatāmās lietas līdzība ar Pastāvīgās Starptautiskās tiesas 1935.gada 6.aprīļa skaidrojošo viedokli (advisory opinion) lietā par Albānijas mazākumtautību skolām, kurā tika analizētas Albānijas saistības atļaut mazākumtautībām dibināt savas privātās skolas. 1933.gadā Albānija, aizbildinoties ar attiecīgu konstitūcijas grozījumu, nolēma slēgt visas - gan albāņu, gan mazākumtautību - privātās skolas. Tiesa secināja, ka līdz ar privāto skolu slēgšanu pamatnācijas etniskās un reliģiskās īpatnības paliks neskartas, tomēr mazākumtautību pārstāvji zaudēs institūcijas, kas nepieciešamas to savdabības, rituālu utt. saglabāšanai. Tādējādi Albānija nevarēja aizbildināties ar vienādu attieksmi pret pamatnācijas un mazākumtautību pārstāvjiem, jo attiecībā uz mazākumtautību pārstāvjiem varētu būt vajadzīga atšķirīga attieksme (Sk.: Minority schools in Albania. Advisory opinion of Permanent Court of Justice. http://www.icj-cij.org/cijwww/cdecisions/ccpij/serie_ AB/AB_64/01_Ecoles_minoritaires_Avis_consultatif.pdf). 15. Tā kā Satversmes tiesa ir secinājusi, ka apstrīdētā norma tikai daļēji paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā jau minēts šā sprieduma 11.punktā, ir konstatējams tiesību uz izglītību ierobežojums. Tādējādi ir nepieciešams izvērtēt šo ierobežojumu, proti, noskaidrot, vai tas ir noteikts ar likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un vai tas atbilst samērīguma principam. 16. Ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka Satversmes 4.pants, nosakot, ka latviešu valoda Latvijas Republikā ir valsts valoda, piešķir tai konstitucionālu statusu. Ievērojot to, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams un var būt uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu (sk. Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra sprieduma lietā Nr.2001-04-0103 secinājumu daļas 3.2.punktu). Nosakot ierobežojumus, kuru mērķis ir valsts valodas aizsardzība, jāņem vērā tas, ka latviešu valoda kā valsts valoda Latvijā nostiprināta tikai nesen, kā arī tas, ka vēsturisku apstākļu dēļ no 1940.gada līdz 1990.gadam latviešu valodas lietošana bija ievērojami sarukusi (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 5.jūnija sprieduma lietā Nr.2003-02-0106 secinājumu daļas 3.punktu). Tomēr apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir ne tikai valsts valodas aizsardzība. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs ievērojis latviešu valodas konstitucionālo statusu un vēlējies nostiprināt valsts valodas lietošanu arī izglītības sistēmā kā pamatu personas tālākajām iespējām pilnvērtīgi lietot valsts valodu un tādējādi iekļauties sabiedrībā, gūt no izglītības sistēmas kādu labumu. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas viedoklim, ka apstrīdētajā normā paredzētā izglītības sistēmas pārveidošana sekmē mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā un vienlaikus ievēro viņu tiesības saglabāt, lietot un attīstīt savu dzimto valodu, etnisko un kultūras savdabību. Tādējādi arī netieši tiek nodrošinātas ikviena tiesības lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā. Analizējot starptautisko institūciju slēdzienus, secināms, ka principiāli iebildumi pret izglītības reformas nepieciešamību nav izteikti. Tieši otrādi. Tā, piemēram, 2004.gada 12. - 13.oktobrī savas vizītes laikā EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeuss atzina, ka Latvijai ir ne vien tiesības, bet pat pienākums nodrošināt mazākumtautību skolēniem apmācību valsts valodā un vienlaikus - mazākumtautību identitātes saglabāšanu (OSCE High Commisioner on National minorities. Statement to the Permanent Council. 28 October 2004. Sk. lietas 2.sēj., 77. - 83.lpp.). Šāds pienākums izriet arī no Konvencijas par bērna tiesībām 29.panta pirmās daļas. Tās "d"punkts prasa bērnu audzināt tādā garā, lai viņš būtu sagatavots apzinīgai dzīvei brīvā sabiedrībā, kur valda saprašanās, miers, iecietība, vīriešu un sieviešu līdztiesība un draudzība starp visu tautību un pie visām etniskajām, nacionālajām un konfesionālajām grupām, kā arī pie pamatnācijas piederošajām personām. Bez tam mācībvalodu proporcijas noteikšanai ir vēl viens mērķis - citu personu tiesību aizsardzība. Proti, mazākumtautību pārstāvjiem, kuri vēlas apgūt valsts valodu pietiekamā līmenī, arī izmantojot to mācību satura apguvē, ir jādod šāda iespēja. To ierobežojot, tiktu aizskartas ne tikai viņu tiesības uz izglītību, tostarp valsts apmaksātu augstāko izglītību, bet arī viņu iespējas lietot valsts valodu noteiktās jomās. Kā tiesas sēdē norādīja Saeimas pārstāvis, daudzi mazākumtautību pārstāvju bērni izvēlas mācīties skolās ar valsts valodu kā mācībvalodu. Par vajadzību mācību satura apguvē izmantot valsts valodu netieši liecina arī tiesas sēdē minētais, ka Latvijā nav tādas privātskolas, kurā par mācībvalodu netiktu izmantota arī valsts valoda. Tātad apstrīdētajai normai ir leģitīmi mērķi - valsts valodas lietojuma stiprināšana un citu personu tiesību aizsardzība. 17. Lai gan pieteikuma iesniedzējs un Saeima ir vienisprātis par to, ka apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis, atšķirīgi tiek vērtēta tās atbilstība samērīguma principam. Šis princips noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības un indivīda interesēm. Lai konstatētu, vai samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šo mērķu sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 19.marta sprieduma lietā Nr.2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.punktu un 2004.gada 27.jūnija sprieduma lietā Nr.2003-04-01 secinājumu daļas 3.punktu). 18. Leģitīmo mērķu sasniegšanai likumdevējs izglītības sistēmas ietvaros ir izvēlējies vairākus līdzekļus. Visupirms starp tiem minami valsts valodas kā atsevišķa priekšmeta mācīšana un tās izmantošana mācību satura apguvē. Apstrīdētajā normā ietverts viens no tiem - valsts valodas izmantošana mācību satura apguvē atbilstoši mācībvalodu lietojuma proporcijai. Saskaņā ar šo proporciju daļa mācību satura tiek apgūta dzimtajā mazākumtautības valodā, bet daļa - valsts valodā vai abās valodās. Skolas, veidojot savu pamatizglītības programmu, var izvēlēties vienu no mazākumtautību pamatizglītības programmu paraugiem. Savukārt, īstenojot mazākumtautībām paredzētās vispārējās vidējās izglītības programmas, izglītības iestādes pašas nosaka mācību priekšmetu apguvē lietojamo valodu, ievērojot apstrīdētajā normā noteikto proporciju. Izraudzītā programma tiek licencēta Izglītības un zinātnes ministrijā. Piemēram, Š.Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolas 2004./2005.gada mācību plānā paredzēts, ka vēsturi, sportu, lietišķo informātiku, ģeogrāfiju, ķīmiju, bioloģiju un kultūras vēsturi skolēni mācās valsts valodā, bet algebru un ģeometriju, biznesa ekonomiskos pamatus un fiziku - bilingvāli. Mācību satura apguve krievu valodā noteikta tādos priekšmetos kā krievu valoda un literatūra, jūdaisma pamati un ebreju tautas vēsture. Rīgas Zolitūdes ģimnāzijā valsts valodā tiek apgūti tādi priekšmeti kā algebra, vēsture, sports, biznesa ekonomiskie pamati, lietišķā informātika, ģeogrāfija. Pārējie priekšmeti tiek apgūti lielākoties krievu valodā; daži arī pamīšus - viena stunda latviešu, bet cita krievu valodā (sk. lietas materiālu 2.sēj., 160. - 177.lpp.). Dažās skolās vairāk nekā pieci vai pat visi priekšmeti jau pirms 2004.gada 1.septembra tiek mācīti valsts valodā, piemēram, Limbažu 2.vidusskolā, Gulbenes 2.vidusskolā, Bauskas rajona Iecavas vidusskolā un Rīgas Ukraiņu vidusskolā (sk. lietas materiālu 4.sēj., 5. - 6.lpp.). Izglītības un zinātnes ministrija paskaidrojumā Satversmes tiesai norāda vairākus faktorus, kas nosaka izraudzītā līdzekļa pamatotību. Pirmkārt, tas ir pēctecības faktors, jo atbilstoši valsts pamatizglītības standartam izveidotajiem modeļiem mācību satura apguvē valsts valodas lietojuma īpatsvars sasniedz 50 - 70 procentus. Tādējādi vidusskolā paredzētais valsts valodas īpatsvars - trīs piektdaļas - ir loģisks pamatizglītībā noteiktā valodu lietojuma proporcijas turpinājums. Bez tam valsts augstākajās mācību iestādēs studijas notiek tikai valsts valodā, bet iestājeksāmeni tajās ir apvienoti ar valsts pārbaudījumiem vidusskolā. Otrkārt, apstrīdētajā normā paredzētā līdzekļa izvēli nosaka zinātniskais faktors, proti, nepieciešamība veicināt pedagoģiski pareizu valsts valodā mācāmo priekšmetu izvēli izglītības iestādēs. Treškārt, svarīga loma ir arī praktiskajam faktoram. Tas ietver mērķi sekmēt tādu izglītības programmu izveidi un mācībvalodu izvēli, kas nodrošinātu absolventa sagatavotību un konkurētspēju valstī, kurā valsts valoda ir latviešu valoda. Kā tiesas sēdē atzīmēja Ina Druviete, Latvijā "zināšanu grozā" nenoliedzami ietilpst arī latviešu valoda, jo gadījumā, kad cilvēki nezina latviešu valodu, runa varot būt tikai "par abstraktu faktu apguvi, par to izpratni, bet par praktisku nespēju šīs zināšanas izmantot ikdienas darbā". Papildus šiem faktoriem jāņem vērā arī tas, ka likumdevējs 1995.gadā, izdarot grozījumus Latvijas Republikas Izglītības likumā (sk. šā sprieduma 4.punktu), konstatējis, ka ar latviešu valodas "izolētu" mācīšanu vien nevar sasniegt pietiekamu valodas zināšanu un praktiskas lietošanas līmeni. Kā norādīts Saeimas atbildes rakstā, zinātniski pamatota ir pieeja, ka valodas apguvi veicina citu priekšmetu mācīšanās šajā valodā. Kā tiesas sēdē atzina Ina Druviete, bilingvālās izglītības modelis ir izvērtējams nevis tikai pedagoģijas, bet arī sociolingvistikas ietvaros. Viņa nepiekrīt apgalvojumam, ka vajadzētu palielināt latviešu valodas stundu skaitu. Tas nedošot rezultātus. Apgūstot tikai valodu, cilvēks iemācās atbildēt uz jautājumu, lietojot vairāk vai mazāk gatavas frāzes u.tml., bet tādējādi netiek aktivizēts tas, ko sauc par iedzimto valodas apguves mehānismu. Tiesas sēdē tam piekrita arī pieteikuma iesniedzēja pārstāvis, sakot, ka bilingvālās izglītības metode kā tāda netiekot apstrīdēta. Viņš vērsa uzmanību uz to, ka bilingvālās izglītības metode esot sarežģīta un tās īstenošana - grūti prognozējama. Tomēr, lai nodrošinātu pie mazākumtautībām piederošu personu vienlīdzību un nediskrimināciju, kā arī tiesības saglabāt savu kultūras identitāti, veicinātu valsts valodas apgūšanu un šo personu integrāciju, bilingvālās izglītības metode tiek plaši piemērota. Šāda pieeja izglītošanas procesam mazākumtautību skolās ir norādīta EDSO Hāgas rekomendācijā par mazākumtautību tiesībām uz izglītību. Uz šo rekomendāciju tiesas sēdē atsaucās arī pieteikuma iesniedzēja pārstāvis. Rekomendācijas skaidrojuma 13.punktā norādīts, ka mazākumtautību skolās daļa priekšmetu jāmāca mazākumtautības valodā un pakāpeniski jāpalielina to priekšmetu skaits, kuri tiek mācīti valsts valodā (sk.: The Hague Recommendations Regarding the Educational Rights of National Minorities and Explanatory Note, October 1996 http://www.osce.org/hcnm/documents/recommendations/hague/index.php). Tādējādi likumdevēja izraudzītais līdzeklis - valsts valodas izmantošana mācību satura apguvē, nosakot mācībvalodu lietojuma proporciju, - kopumā ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai. 19. Apstrīdētā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs vienīgi tad, ja nav nekādu citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk jūtami. Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī saudzējošāk, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Noskaidrojot saudzējošāka risinājuma iespējamību, tiesa nevar darboties likumdevēja un valsts pārvaldes vietā. Tas attiecas arī uz izglītības politikas veidošanu, jo tā ir joma, kurā valsts institūcijām dota vislielākā rīcības brīvība. Piemēram, ja apmācības metodes ir dažādas un valsts ir izvēlējusies vienu no tām, tad tiesa nevar izvēlēties citu, kaut arī tā būtu zinātniski pareizāka. Kā tiesas sēdē tika konstatēts, bilingvālajai izglītībai vien ir 200 dažādi modeļi ar neskaitāmām to variācijām (sk. arī lietas materiālu 6.sēj., 90. - 110.lpp.). 19.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pastāv cits līdzeklis nekā apstrīdētajā normā paredzētais. Piemēram, varētu palielināt valsts valodas apguvei paredzēto stundu skaitu. Saeima pamatoti uzskata, ka šis līdzeklis būtu vēl lielākā mērā ierobežojošs, jo palielinātu skolēnu kopējo mācību slodzi un apdraudētu citu priekšmetu apguves kvalitāti. Tāpat par šāda līdzekļa efektivitāti šaubas raisa fakts, ka pēdējo 15 gadu laikā, kad valsts valoda tiek pasniegta kā atsevišķs priekšmets, latviešu valodas prasmi būtiski uzlabot nav izdevies. Tātad šis līdzeklis nekādā ziņā nav atzīstams par saudzējošāku. Kā jau norādīts iepriekš (sk. šā sprieduma 18.1.punktu), valsts valodas kā atsevišķa priekšmeta mācīšana vien nav efektīva. Nepieciešama arī prasme valodu lietot, un šo prasmi var iegūt galvenokārt izmantojot valodu mācību satura apguvē. 19.2. Citi saudzējošāki līdzekļi kā tikai valsts valodas stundu skaita palielināšana pieteikumā nav norādīti. Tos pieteikuma iesniedzēja pārstāvis neminēja arī tiesas sēdes laikā. No Saeimas komisiju un sēžu materiāliem redzams, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā tika debatēts arī par citām iespējamām tās redakcijām (sk. likuma "Grozījumi Izglītības likumā" trešolasījumu. Lietas materiālu 3.sēj., 97.lpp.). Mēģinot formulēt pašreizējo apstrīdētās normas redakciju, vārdus "tikai valsts valodā" bija ieteikts aizstāt ar vārdiem "galvenokārt valsts valodā" (priekšlikums Nr. 48), "ne mazāk kā trīs mācību priekšmetos, kā arī latviešu valodā un literatūrā" (Nr.46), "mazākumtautību vidējās izglītības iestādēs 40 procentus priekšmetu pasniedz dzimtajā valodā, neskaitot dzimtās valodas un literatūras pasniegšanu" (Nr. 52), "mācību satura apguves valodu nosaka saskaņā ar Izglītības likuma 41.pantu" (Nr. 53). Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2004.gada 28.janvāra sēdē deputāts JakovsPliners minēja, ka "mācībvaloda jānosaka skolai saskaņā ar vietējo pašvaldību, jo Izglītības un zinātnes ministrija nav gudrāka par skolu un vietējo pašvaldību" (sk. komisijas sēdes protokolu Nr.7. Lietas materiālu 3.sēj., 36.lpp.). Šis deputāts vairākām amatpersonām adresētā vēstulē ierosina, ka būtu vēlams valsts valodā pasniegt piecus mācību priekšmetus (ieskaitot latviešu valodu un literatūru) un vienlaikus latviešu valodai un literatūrai atvēlēt nevis četras, bet gan sešas stundas (sk. lietas materiālu 3.sēj., 110.lpp.). 19.3. Satversmes tiesa uzskata, ka pieteikuma iesniedzējs ne Saeimas sēdēs, ne tiesas sēdē nav norādījis nevienu tādu saudzējošāku līdzekli, kas ļautu leģitīmos mērķus sasniegt tikpat efektīvi. Visi minētie līdzekļi vai nu tikai koriģē apstrīdēto normu, nemainot tās būtību, vai arī paredz pavisam atšķirīgu pieeju. Piemēram, ja pašvaldībai tiktu deleģētas tiesības izvēlēties skolas mācībvalodu, tad skolēna tiesības varētu tikt pārkāptas, jo katra pašvaldība drīkstētu noteikt savu mācībvalodu, kas lietojama mācību satura apguvē. Tas apgrūtinātu skolēnu tālākās izglītības iespējas un ierobežotu viņu iespējas integrēties sabiedrībā, jo izglītošanas procesā lietotā mācībvaloda neatbilstu tai valodai, kādu saziņā izmanto citviet. Neviens no minētajiem līdzekļiem nav uzskatāms par saudzējošāku, jo, atšķirībā no apstrīdētajā normā paredzētā, neļautu pilnvērtīgi turpināt latviešu valodas nostiprināšanu izglītības sistēmā arī nākotnē, neievērotu pēctecību izglītības reformas gaitā un izglītības sistēmā, kā arī nenodrošinātu ar mācībvalodu saistīto noteikumu vienveidību visā valstī. Turpretī apstrīdētā norma ir pietiekami elastīga. Pirmkārt, tā ļauj mācību satura apguvē latviešu valodu izmantot vairāk nekā tikai trijās piektdaļās. Otrkārt, skolas, sadarbojoties ar Izglītības un zinātnes ministriju, var pietiekami brīvi noteikt savas izglītības programmas saturu, arī valodas izvēli konkrētos priekšmetos (valsts valoda, mazākumtautības valoda, priekšmeta sadalīšana mācīšanai divās valodās). Par to liecina arī apstāklis, ka valstī nav vienādu izglītības programmu, bet tās ir ļoti daudzveidīgas. Proti, katra skola ar ministrijas līdzdalību var pielāgot valodu lietojumu savai īpašajai situācijai. Treškārt, apstrīdētā norma prasa aizsargāt mazākumtautību identitāti un kultūru. Līdz ar to secināms, ka nav citu saudzējošāku līdzekļu, lai sasniegtu leģitīmos mērķus. 20. Visbeidzot Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Proti, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis nodrošina to, ka labums, ko iegūst sabiedrība, nosakot personas pamattiesību ierobežojumu, ir lielāks par atsevišķa indivīda interesēm nodarīto kaitējumu. Lai konstatētu, vai ir ievērots proporcionalitātes princips, jāpievērš uzmanība šādiem jautājumiem: a) vai apstrīdētajā normā paredzētā mācībvalodu lietojuma proporcija nosaka valodu, kādā kārtojami valsts pārbaudes darbi; b) vai apstrīdētās normas ieviešana nepasliktina mācību satura apguves kvalitāti; c) vai, pieņemot apstrīdēto normu, ir nodrošināta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. 20.1. Izglītošanās ir komplekss process, kas ietver gan mācību satura apguvi, gan arī šā procesa rezultāta novērtēšanu. Apstrīdētā norma nosaka mācībvalodu proporciju mācību satura apguvē, tomēr no tās tieši neizriet, kādā valodā kārtojami valsts pārbaudes darbi. Saskaņā ar Noteikumu 3.pielikuma 3.3.punktu no 2007.gada "valsts pārbaudes darbu saturs ir latviešu valodā". Saeima papildu paskaidrojumos norāda, ka, tulkojot Noteikumu 3.pielikuma 3.3.punktu atrauti no pārējām normām un izmantojot tikai gramatiskās interpretācijas metodi, to varētu interpretēt neprecīzi. Proti, tādējādi, ka valoda, kādā kārtojams valsts pārbaudes darbs, varētu būt atšķirīga no mācību satura apguves valodas. Noteikumu izdevējs - Ministru kabinets, atbildot uz Satversmes tiesas vēstuli, vērš uzmanību uz to, ka minētā norma neierobežo skolēna tiesības izvēlēties valsts pārbaudījumu atbildes valodu. Satversmes tiesa atzīst, ka Saeimas un Ministru kabineta kompetencē ir noteikt optimālo līdzsvaru starp apstrīdētajā normā paredzēto mācībvalodu proporciju un valsts pārbaudes darbu valodu, ņemot vērā to, ka eksāmenā jābūt iespējai pārbaudīt, vai skolas absolvents ir spējīgs turpināt izglītību latviešu valodā - vienīgajā valodā, kurā notiek mācības valsts augstākajās izglītības iestādēs. Tomēr, interpretējot Noteikumu 3.pielikuma 3.3.punktu tādējādi, ka šī norma neierobežo skolēna tiesības izvēlēties valsts pārbaudījumu atbildes valodu, tiek ievērota gan apstrīdētā norma, gan samērīguma princips. 20.2. Tiesas sēdes laikā tika izteiktas bažas par apstrīdētās normas ietekmi uz izglītošanas procesa un izglītības kvalitātes izmaiņām, kā arī par to, ka izglītošanas procesa un izglītības kvalitātes kontrole esot acīmredzami nepietiekama. Tā kā šo izteikumu kontekstā pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē norādīja uz institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, pierādīšanas un pamatošanas pienākumu, Satversmes tiesa uzskata, ka ir nepieciešams noskaidrot arī to, kuram no lietas dalībniekiem Satversmes tiesas procesā ir pierādīšanas un pamatošanas pienākums. 20.2.1. Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis uzskata, ka Satversmes tiesas procesā pierādīšanas un pamatošanas pienākums ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu. Satversmes tiesai pašai ir aktīva loma pierādījumu iegūšanā un pamatojuma sniegšanā. Bez tam Satversmes tiesas likuma 18.panta pirmās daļas 4.punkts uzliek pienākumu pieteikumā ietvert tā juridisko pamatojumu. Saeimai, gatavojot atbildes rakstu, ir ne vien jāaprobežojas ar piekrišanu pieteikumā minētajam vai tajā ietverto argumentu atspēkošanu, bet gan jādod izsmeļošs, pilnīgs pamatojums un jāiesniedz saviem apgalvojumiem nepieciešamie pierādījumi. Šāds secinājums sakņojas apstāklī, ka pats apstrīdētās normas pieņēmējs vislabāk zina tās pamatojumu, nepieciešamību un ietekmi uz pastāvošajām tiesiskajām attiecībām. Līdz ar to institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, pierādīšanas un pamatošanas pienākums ir nesalīdzināmi lielāks kā pieteikuma iesniedzējam. Lai gan tas neatbrīvo pieteikuma iesniedzēju no pienākuma iesniegt pierādījumus un sniegt pamatojumu, tomēr šīs lietas ietvaros tieši Saeimai bija jādod visi nepieciešamie pierādījumi tam, lai objektīvi un ciktāl vien tas iespējams, pamatotu apstrīdētās normas ietekmi uz izglītības un izglītošanas procesa kvalitāti. 20.2.2. Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē norādīja: apstrīdētā norma pati par sevi nav diskriminējoša, tomēr tajā paredzētais ierobežojums varot novest pie tādas situācijas, ka pie mazākumtautībām piederošajām personām tiek piedāvāta zemākas kvalitātes izglītība. Tāpat tiesas sēdē tika apšaubīts tas, vai skolas ir pilnībā sagatavotas, vai pedagogiem ir atbilstoša izglītība un iemaņas, vai ir izdoti nepieciešamie mācību līdzekļi utt. Pirmkārt, Satversmes tiesa norāda, ka, izskatot šo lietu, tās kompetencē neietilpst lemšana par apstrīdētās normas ieviešanas efektivitāti. Otrkārt, šobrīd vēl nav iespējams konstatēt apstrīdētās normas ietekmi uz izglītības un izglītošanas procesa kvalitāti, jo tā ir spēkā nepilnus deviņus mēnešus, bet ietekmi uz kvalitāti iespējams novērtēt tikai ilgtermiņā. Līdz ar to Saeimai objektīvi nebija iespējas pierādīt to, ka apstrīdētās normas ieviešanas rezultātā nepasliktināsies izglītības vai izglītošanas procesa kvalitāte. Gan Saeima, gan Inspekcija Satversmes tiesai ir sniegusi plašu informāciju par sagatavošanās pasākumiem apstrīdētās normas ieviešanai. Piemēram, pedagogiem tikuši nodrošināti tālākizglītības kursi valsts valodā un attiecīgā priekšmeta mācīšanas metodikā, tiekot ievērojami palielināta mācību priekšmetu pasniegšanai valsts valodā nepieciešamā materiālā bāze. Saeima arī norāda, ka septiņu gadu laikā mazākumtautību izglītības politikas īstenošanai ir piešķirts valsts budžeta finansējums 10 539 667 latu apmērā (detalizētāku informāciju par šīs summas izlietojumu skatīt lietas materiālu 6.sēj., 208. - 209.lpp.). Lietas materiāliem (sk. lietas materiālu 3.sēj., 198. - 218.lpp., 4.sēj., 1. - 64.lpp.) ir pievienota Inspekcijas 2003. un 2004.gadā apkopotā informācija par skolu gatavību ieviest Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunkta - apstrīdētās normas iepriekšējās redakcijas - prasību, ka izglītības iestādēs mācības notiek tikai valsts valodā. Šī informācija liecina, ka skolas pārsvarā bija gatavas šo prasību īstenot. Saskaņā ar minēto informāciju arī pedagogu valodas zināšanas kopumā bija pietiekamas, lai mācību saturu pasniegtu tikai valsts valodā. Kritiskāk vērtēts nodrošinājums ar grāmatām un metodiskajiem līdzekļiem, proti, 65 procenti pedagogu norādījuši, ka skolas ar grāmatām un metodiskajiem līdzekļiem apgādātas tikai daļēji. Šie dati, protams, tieši nevar apliecināt izglītības kvalitātes izmaiņas, nedz arī sniegt kādas prognozes. Minētie valsts institūciju atzinumi, arī Izglītības un zinātnes ministrijas 2004.gada 16.augusta un 1.oktobra informatīvie ziņojumi par mazākumtautību skolu gatavību izglītības reformai un mācību gada uzsākšanai (sk. lietas materiālu 6.sēj., 173. - 209.lpp.), apliecina līdzekļu un pūļu ieguldīšanu, kā arī dažādu pasākumu veikšanu nolūkā pēc iespējas efektīvi ieviest apstrīdēto normu. Tomēr tas, vai šie pasākumi ir bijuši pietiekami un patiesi efektīvi, nav Satversmes tiesas procesā konstatējams un vērtējams jautājums. Līdz ar to lietā šobrīd nav pierādāms, ka apstrīdētās normas ieviešana radīs izglītības un izglītošanas procesa kvalitātes kritumu. 20.2.3. Lai gan šobrīd nav pierādāma apstrīdētās normas ietekme uz izglītības un izglītošanas procesa kvalitāti, ir jābūt tādam mehānismam, ar kura palīdzību turpmāk varētu konstatēt kvalitātes izmaiņas. It īpaši tas attiecas uz izglītošanas procesa kvalitāti. Tās izmaiņas šobrīd ne tikai var kontrolēt, bet pat ir aktīvi jākontrolē. To pieprasa Satversmes 112.panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz izglītību. Bez tam no šā teikuma izriet, ka kvalitātes kontroles mehānismam jābūt objektīvam, vispusīgam, profesionālam, regulāram, kā arī uz zinātniskām atziņām un metodēm balstītam. Valstij ir pienākums nodrošināt tādu datu ieguvi, kurus analizējot varētu pieņemt izsvērtus lēmumus, kā arī sabiedrībai, izglītojamiem un viņu vecākiem sniegt informāciju par izglītības kvalitātes izmaiņām un izglītošanas procesa norisi. Neraugoties uz to, ka šīs lietas ietvaros Satversmes tiesas kompetencē nav analizēt vai vērtēt valstī pastāvošo izglītības un izglītošanas procesa kvalitātes kontroles mehānismu (piemēram, eksamināciju un uzraudzību, ko veic Inspekcija), tiesa, balstoties uz lietas sagatavošanas un iztiesāšanas laikā gūtajām atziņām, izsaka šaubas par šo mehānismu pietiekamu efektivitāti. Šobrīd kontroles mehānisms galvenokārt vērsts uz kvantitatīva, nevis kvalitatīva rakstura datu iegūšanu. Šo datu apkopošana un analīze ir nepietiekama. Jau iepriekš iegūtie dati nav pietiekami sistematizēti un analizēti. Netieši to apstiprina Izglītības un satura eksaminācijas centra vēstule Satversmes tiesai (sk. lietas materiālu 4.sēj., 65.lpp.). Turklāt kopš 1996./97.mācību gada nav veikti sistemātiski pētījumi par mazākumtautību izglītības kvalitātes izmaiņām. Līdz ar to var rasties tāda situācija, ka jebkuras izglītības sistēmā ieviestās pārmaiņas nesasniedz savu mērķi un izglītošanas process zaudē jēgu. Tātad pastāvošais izglītības un izglītošanas procesa kvalitātes kontroles mehānisms nav pietiekami efektīvs. 20.3. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē uzturēja Saeimas atbildes rakstā pausto viedokli, ka skolām ticis dots pietiekams laiks sagatavoties apstrīdētās normas prasībām, ka izglītošanas process tiekot uzraudzīts un pedagogi kopumā esot sagatavoti strādāšanai atbilstoši apstrīdētajā normā paredzētajai mācībvalodas proporcijai. To, kā minēts iepriekš, Satversmes tiesa nevar nedz apšaubīt, nedz apstiprināt. Taču, lai noskaidrotu, vai, pieņemot apstrīdēto normu, tika paredzēta saudzējoša pāreja, nav jāanalizē tikai reformai izlietotās naudas summas, izdotie mācību līdzekļi, pedagogu apmācībai rīkotie kursi u.tml. Izglītības procesā pats svarīgākais ir izglītojamais un viņa spējas pielāgoties jaunajām prasībām, it īpaši tādām, kas ietekmē mācību satura apguves valodu. Tā kā apstrīdētā norma attiecas uz vidējo izglītību, iepriekšējam mācību procesam vajadzēja būt pietiekami ilgi vērstam uz izglītojamā sagatavošanu apstrīdētās normas prasībām. Par to, cik šāds sagatavošanas process bijis atbilstošs katrā konkrētā skolā, tiesas procesā nav iespējams spriest. Toties, vadoties no normatīvajos aktos noteiktā, ir nepieciešams secināt, vai, pieņemot apstrīdēto normu, bija nepieciešams paredzēt saudzējošu pāreju. Proti, likumdevējam, pieņemot tiesību normu, vienmēr ir jāpārliecinās par tās ietekmi uz pastāvošajām tiesiskajām attiecībām. Demokrātiskā un tiesiskā valstī, izdarot grozījumus normatīvajos aktos, to izdevējam ir pienākums apsvērt un paredzēt saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 25.marta sprieduma lietā Nr.2002-12-01 secinājumu daļas 2.punktu). Šādos gadījumos, ja tas nepieciešams, ir jānosaka arī saprātīgi termiņi jauno prasību izpildei. Saudzējošas pārejas trūkums pats par sevi var būt pamats kādas tiesību normas prettiesiskumam. 20.3.1. Pieteikumā dota atsauce uz atsevišķu ANO institūciju viedokļiem, kuros saistībā ar vairākiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem vērtēta apstrīdētās normas iepriekšējā redakcija, kas paredzēja, ka no 2004.gada 1.septembra mācības izglītības iestādēs uzsākamas tikai valsts valodā. ANO institūcijas ir izteikušas iebildumus pret izglītības reformas norises termiņiem. 2003.gada 10.decembrī, interpretējot Starptautisko konvenciju par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu, ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja atzina (CERD/C/63/CO/7), ka, skolās mainot mācībvalodu uz valsts valodu likumā paredzētajā termiņā, mazākumtautību pārstāvjiem varētu rasties sarežģījumi. Tā paša gada 6.novembrī ANO Cilvēktiesību komiteja (CCPR/CO/79/LVA) saistībā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26.un 27.panta ievērošanu izteica līdzīgas bažas, proti, par termiņiem, kādi noteikti mazākumtautību skolu mācībvalodas maiņai uz valsts valodu. Tomēr minētos ANO institūciju secinājumus nevar pilnībā attiecināt uz apstrīdētajā normā paredzēto. Kā jau minēts, visi šie viedokļi ir izteikti par apstrīdētās normas iepriekšējo, daudz stingrāko redakciju, kas paredzēja nevis mācībvalodu proporciju, bet gan to, ka ar 2004.gada 1.septembri mācības vidusskolā tiek uzsāktas tikai valsts valodā. Ministru kabinets un Saeima atzina, ka Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunkta prasības ir jāmīkstina un šis apakšpunkts jāizsaka citā redakcijā. Toties netika grozīts brīdis - 2004.gada 1.septembris -, ar kuru apstrīdētā norma stājās spēkā. 20.3.2. Šajā lietā nav strīda par to, vai saudzējoša pāreja ir ievērota attiecībā uz tiem skolēniem, kuri pēc 2004. gada 1.septembra turpina mācības vidusskolas 11.un 12.klasē. Mācību saturu šīs personas apgūst ar tādu valsts valodas īpatsvaru, kāds bija noteikts pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās. Proti, saskaņā ar Noteikumu 3.pielikuma 3.2.punktu 2004./2005.mācību gadā 11. un 12.klasē un 2005./2006.mācību gadā 12.klasē latviešu valodā apgūst ne mazāk par trim mācību priekšmetiem. 20.3.3. Viens no svarīgākajiem tiesību uz izglītību satura elementiem ir iespēja gūt labumu no iegūtās izglītības. Visupirms par šādu labumu ir atzīstama iespēja turpināt mācības augstāka līmeņa mācību iestādē - gan vidusskolā, gan augstskolā. Tātad valstij ir pienākums nodrošināt šādas pārejas efektivitāti. Ikvienu jaunu prasību izglītošanas procesā var ieviest tikai tad, kad izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas, ka tā neradīs nekādas negatīvas sekas šā procesa norisē. Lai apmācības process būtu efektīvs, ieviešot pārmaiņas izglītības sistēmā, jāuztur pozitīva motivācija apgūt jebkuras jaunas zināšanas un iemaņas. Bez patiesas vēlmes mācīties apmācības process ir mazefektīvs vai pat neiespējams. Marija Golubeva rakstveida viedoklī Satversmes tiesai atzīst, ka pilnīga mazākumtautību pamatskolas pāreja uz jaunajiem bilingvālās izglītības modeļiem, ievērojot Izglītības likuma pārejas noteikumu 6.punktu, bija paredzēta līdz 2002.gada 1.septembrim, kad visās pamatskolās skolēniem bija jāmācās divās valodās. Tādējādi tie skolēni, kas uzsāka mācības pamatskolā divās valodās 1999.gadā, mācības vidusskolā uzsākšot tikai 2007./2008. mācību gadā. Tātad grozījumi, kas tika izdarīti vidusskolai paredzētajā valodu lietojuma proporcijā, nebija saskaņoti ar normatīvo aktu prasībām, kādas 1. līdz 9.klases posmā tika izvirzītas skolēnu, kuri 2004.gada 1.septembrī uzsāka mācības 10.klasē. Ministru kabineta 2002.gada 17.jūnijā pieņemtās Izglītības attīstības koncepcijas 2002. - 2005.mācību gadam 3.7.punkts kā vienu no izglītības politikas principiem paredz pēctecības principu. Tas noteic, ka pirms jaunu reformu sākšanas ir jāizvērtē iepriekšējo reformu rezultāti un jāturpina pozitīvi novērtētās iniciatīvas. Pēctecības princips bilingvālās izglītības ieviešanā nozīmē, ka, pirms vidusskolā tiek ieviestas jaunas valodu lietojuma prasības, jāizvērtē, ko devusi bilingvālās izglītības ieviešana pamatskolā. Tomēr, pieņemot apstrīdēto normu, nav uzskatāmi izvērtēti iepriekšējo reformas posmu īstenošanas rezultāti. Līdz 2002.gada 1.septembrim, kad pilnībā tika pabeigta bilingvālās izglītības modeļu ieviešana pamatskolā visā 1. līdz 9.klases posmā, valsts valodas izmantošana mācību satura apguvē bija visai nepilnīga - gan valsts valodā apgūstamo priekšmetu skaita, gan pedagogu un mācību līdzekļu nodrošinājuma ziņā. Tā, piemēram, no 1996./97.mācību gada pamatskolā vismaz divi priekšmeti bija jāmācās valsts valodā. Kā skaidroja Evija Papule, skolām tika ieteikts šo normu attiecināt uz priekšmetiem, kuru apguvē valoda nav dominējošā (piemēram, mājturība, rokdarbi, sports, bet vēlākā posmā - arī ģeogrāfija un bioloģija). Kā tiesas sēdē atzina Tatjana Liguta, šādam solim skolas neesot bijušas sagatavotas un laba kvalitāte šajos priekšmetos pirmajos gados noteikti neesot panākta. Pieņemot Izglītības likumu, esot konstatēts, ka norma par diviem valsts valodā apgūstamiem priekšmetiem pamatskolā nedarbojas, un Izglītības likumā ieviesti citi līdzekļi. Tāpēc, no vienas puses, secināms, ka, izvēloties apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdi, saudzējoša pāreja būtu iespējama tikai no 2007.gada 1.septembra, kad mācības 10.klasē uzsāks tie skolēni, kuru apmācības procesā pamatizglītības posmā tiek lietoti minētie bilingvālās apmācības modeļi. Taču, no otras puses raugoties, Satversmes tiesa atzīst, ka pienākumu nodrošināt saudzējošu pāreju nevar attiecināt uz visiem skolēniem. Šāda interpretācija attiecībā uz pienākumu nodrošināt saudzējošu pāreju, proti, ka skolēnam no 1.līdz12.klasei ir jāsaglabā vienāda mācībvalodu proporcija, aizskartu to skolēnu intereses, kuri pietiekami labi zina valsts valodu. Tas nonāktu pretrunā ar Izglītības likuma mērķi - nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu atbilstoši savām vajadzībām. Turklāt būtisks nosacījums sekmīgai bilingvālajai izglītībai ir valodas lietojuma īpatsvara mainīšana mācību procesa gaitā, lai nodrošinātu izglītojamam iespēju progresēt savās zināšanās un iemaņās. Līdz ar to ir nepieciešams rast līdzsvarotu risinājumu starp saudzējošas pārejas nodrošināšanu un to, lai ar šādas pārejas noteikšanu netiktu aizskartas citu skolēnu intereses. 20.3.4. Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētajā normā noteiktā proporcija daudzos gadījumos var izrādīties pieņemama un pat efektīva. Vairākās skolās patiešām to veiksmīgi īstenojot. Taču, viņaprāt, vienota termiņa noteikšana šīs proporcijas ieviešanai un nerēķināšanās ar skolu reģionālajām īpatnībām, specializāciju un skolotāju sastāvu var novest pie tā, ka mazākumtautību pārstāvjiem tiks piedāvāta zemākas kvalitātes izglītība. Sergejs Ancupovs tiesas sēdē atzina, ka ir diezgan daudz tādu skolēnu, kuriem mācību procesā dažādu apstākļu dēļ ir grūti pildīt apstrīdētās normas prasības. Viņaprāt, tas attiecas uz apmēram 30 procentiem skolēnu. Šo skolēnu izglītības līmenis potenciāli varētu pazemināties. Tā kā šī grupa esot pietiekami liela, tai varētu paredzēt kādus individuālus risinājumus. To esot iespējams īstenot, negrozot apstrīdēto normu. Uz individuāla risinājuma nepieciešamību norādīja arī Valērijs Buhvalovs. Viņaprāt, to varētu panākt, grozot apstrīdēto normu tādējādi, ka trīs piektdaļas apmācības tiek īstenotas valsts valodā vai bilingvāli. Tad varētu pakāpeniski pāriet uz apstrīdētajā normā paredzētās proporcijas ievērošanu. Lai gan ierobežotāk, arī Ina Druviete atzīst: ja stunda notiek latviešu valodā un skolēni nesaprot pasniegto, nav aizliegts sniegt terminu tulkojumus un skaidrojumus dzimtajā valodā. Tieši otrādi, tas esot pat ļoti ieteicams, tikai ar nosacījumu, ka šie paskaidrojumi nepārvēršas par stundas pamatsaturu. Ina Druviete norāda: tā esot konceptuāla un juridiska kļūda, ka Izglītības likumā attiecībā uz mazākumtautību izglītības reformu neparādās jēdziens "bilingvāli" (sk.: "Latviski nemācās, ja nevar" // Diena, 22.04.2005.). Evija Papule tiesas sēdē skaidroja, ka arī apstrīdētās normas ietvaros ticis rasts šāds risinājums. Proti, skolas tajos priekšmetos, kuru pasniegšana tikai vienā valodā varētu izraisīt vecākos bažas, stundu skaitu var dalīt, mācot vienu daļu priekšmeta valsts valodā, bet otru, piemēram, - krieviski. Priekšmets tiekot sadalīts pa stundām, kurās lieto dažādas valodas, un tas tiek ierakstīts mācību programmā. Tādējādi esot "legalizēta bilingvālā izglītība praksē". 20.3.5. Apstrīdētā norma paredz vienu no bilingvālās apmācības metodēm. Saskaņā ar šo metodi kāds priekšmets apgūstams tikai valsts valodā, cits - tikai mazākumtautības valodā. Tomēr, kā jau tika minēts, vairākās skolās viens priekšmets tiek mācīts tā, ka viena tā daļa programmā noteikta par valsts valodā, bet otra - par mazākumtautības valodā mācāmu. To apstiprina arī lietas materiāli (sk. lietas materiālu 2.sēj., 170.lpp.). Apstrīdētajā normā ietvertā bilingvālās apmācības metode ir jāvērtē kopsakarā ar saudzējošas pārejas nodrošināšanu. Proti, jāatrod līdzsvarots risinājums starp saudzējošas pārejas nodrošināšanu un to, lai ar šādas pārejas noteikšanu netiktu aizskartas citu skolēnu intereses. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs izvēlējies vairāk aizsargāt to skolēnu intereses, kuri ir gatavi īstenot tajā ietvertās prasības, bet likumā nav noteicis saudzējošu mehānismu attiecībā uz tiem skolēniem, kuru izglītošanas process pamatskolā bijis nepilnīgs. Tomēr šādu saudzējošu mehānismu var panākt, apstrīdēto normu interpretējot un piemērojot atbilstoši Satversmes 91.pantam. Saskaņojot ar mazākumtautību izglītības programmu licencētāju, apstrīdētajā normā paredzēto apmācības metodi varētu lietot saudzējošāk, proti, līdz 2007.gada 1.septembrim, kad mācības 10.klasē uzsāks tie skolēni, kuru izglītošanas procesā pamatizglītībā posmā ir lietoti bilingvālās apmācības modeļi, attiecīgu priekšmetu vienlaikus mācot divās valodās (bilingvāli). Šāda apstrīdētās normas interpretācija un piemērošana līdzsvarotu dažādu personu intereses - vieni varētu īstenot apstrīdētās normas prasības, bet citi tās izmantotu saudzējošāk. Satversmes tiesa uzskata, ka apstrīdētā norma, tikai atbilstoši interpretēta, nav pretrunā ar samērīguma principu. Līdz ar to, atbilstoši interpretējot apstrīdēto normu, jāsecina, ka tā atbilst Satversmes 91.pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32.pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 114.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola 2.pantam un tās 14.pantam (saistībā ar 1.protokola 2.pantu), Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. un 27.pantam, Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu 5.pantam, Konvencijas par bērna tiesībām 2. un 30.pantam, kā arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 18.pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2005.gada 13.maijā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš