2. Article — , ir pienākums noskaidrot, vai apstrīdētā norma neparedz

arī Satversmes 112.pantā noteikto tiesību uz izglītību ierobežojumu. Tādējādi apstrīdētās normas atbilstība ECK 1.protokola 2.pantam analizējama kopsakarā ar Satversmes 112.pantu. 5.4. Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 18.pantam. Satversmes tiesa secina, ka pieteikumā nav norādīta neviena pēc satura līdzīga Satversmē ietverta tiesību norma. Tādēļ apstrīdētās normas atbilstība Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 18. pantam vērtējama atsevišķi. 6. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību pieteikumā norādītajām tiesību normām, Satversmes tiesai jārod atbildes uz šādiem jautājumiem: a) vai, pieņemot apstrīdēto normu, tika ievērots līdzdalības princips; b) vai valstij ir saistošs parakstīts, bet vēl neratificēts starptautisks līgums - Minoritāšu konvencija; c) vai, nosakot mācībvalodu proporciju mazākumtautību skolās, tiek pārkāptas mazākumtautību pārstāvju tiesības saglabāt savu identitāti un savdabību; d) vai apstrīdētā norma ierobežo tiesības uz izglītību, un vai tiek ņemta vērā vecāku ieinteresētība pašiem risināt ar bērna izglītību saistītus jautājumus; e) vai apstrīdētā norma atbilst tiesiskās vienlīdzības principam. 7. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpj Satversmes 1.pantu, kurš noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka, izstrādājot un pieņemot apstrīdēto normu, esot pārkāpts efektīvas līdzdalības princips, jo mazākumtautību pārstāvji neesot pietiekami iesaistīti un uzklausīti, kā arī viņu priekšlikumi neesot pietiekami izvērtēti. Tāpat neesot noskaidroti un definēti pamatjēdzieni diskusijai un apstrīdētā norma esot pieņemta bez nepieciešamā pamatojuma. Pieteikumā vēl ietverti aptaujas dati, kas it kā liecinot par sabiedrības daļas negatīvu nostāju pret valsts politiku mazākumtautību izglītības jomā. Līdz ar to, kā secina pieteikuma iesniedzēja pārstāvis, neievērojot efektīvas līdzdalības principu, esot pārkāpti tādi no Satversmes 1.panta izrietoši principi kā tiesiskuma un taisnīguma princips. Taisnīguma princips izriet no Satversmes 1.panta, un Satversmes tiesa savos spriedumos to ir interpretējusi vairākkārt, piemēram, norādot, ka valsts varas institūciju pieņemtajiem lēmumiem ir jārada ticība, ka tie tiek pieņemti, ievērojot taisnīguma principu [sk. Satversmes tiesas 2000.gada 24.marta sprieduma lietā Nr.04-07(99) secinājumu daļas 3.punktu], ka, izvērtējot pamattiesību ierobežojumus, ir jāievēro arī taisnīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 21.janvāra spriedumu lietā Nr.2001-09-01). Satversmes tiesa piekrīt pieteikumā minētajam, ka taisnīguma princips prasa panākt iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm. Viens no šā principa īstenošanas ceļiem ir nodrošināt personas līdzdalības tiesību ievērošanu dažādu lēmumu pieņemšanā un politiskās gribas veidošanā. Demokrātiskā valstī ir jārada vislabvēlīgākie apstākļi, lai mazākumtautību pārstāvji un to institūcijas varētu efektīvi piedalīties tādas politikas un tādu programmu izstrādāšanā un īstenošanā, kas skar mazākumtautību izglītību. Līdzdalība ir tas pamatjēdziens, kas nodrošina demokrātijas leģitimitāti un efektivitāti. Pieteikuma iesniedzējs pamatoti norāda uz to, ka arī apstrīdētās normas izstrādāšanas un pieņemšanas procesā mazākumtautību pārstāvjiem vajadzēja tikt uzklausītiem un viņu priekšlikumiem - izvērtētiem. Taču uzklausīt un izvērtēt - tas nenozīmē visus priekšlikumus akceptēt. Līdzdalības jēga ir nevis tā, lai jebkādas personu grupas viedoklis likumdevējam būtu saistošs, bet gan tā, lai tiktu pieņemts objektīvs lēmums un panākts dažādu interešu līdzsvars. Viens no līdzdalības mērķiem ir nodrošināt to, ka lēmuma adresāti atbalsta izraudzīto risinājumu un tādējādi ir motivēti to ieviest. Tomēr nevar apgalvot, ka līdzdalība ir bijusi neefektīva tikai tādēļ, ka pieņemtā lēmuma adresāti tam nepiekrīt. Viņu negatīvs viedoklis pats par sevi nepadara pieņemto lēmumu par spēkā neesošu vai neizpildāmu. Lai atzītu kādu tiesību normu par neatbilstošu Satversmes 1.pantam, visupirms jākonstatē, kas tieši - normas saturs vai tās pieņemšanas process - ir pretrunā ar demokrātiskas republikas principu. Pieteikuma iesniedzējs nenorāda to, ka apstrīdētās normas saturs būtu pretrunā ar Satversmes 1.pantu. No iesniegtā pieteikuma un pieteikuma iesniedzēja pārstāvja paskaidrojumiem tiesas sēdē izriet, ka apstrīdētās normas izstrādāšanas un pieņemšanas process bijis pretrunā ar Satversmes 1.pantu, jo tajā neesot nodrošināta mazākumtautību pārstāvju efektīva līdzdalība. Nenoliedzot to, ka demokrātiskā valstī ir nepieciešama mērķauditorijas uzklausīšana un iesaistīšana lēmumu pieņemšanā, Satversmes tiesa uzskata, ka tās kompetencē neietilpst izvērtēt, vai, izstrādājot valsts politiku izglītības jomā, tika pietiekami ņemts vērā to personu viedoklis, uz kurām attieksies šīs politikas rezultāti. Tas nav un nevar būt tiesas kompetencē esošs jautājums - novērtēt politikas efektivitāti. Satversmes tiesas procesā var konstatēt tikai to, vai lēmumu pieņemšanas procedūra, ieskaitot sabiedrības tiesības uz līdzdalību šo lēmumu pieņemšanā, atbildusi normatīvo aktu prasībām (sk. Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr.2003-16-05 un lietā Nr.2002-14-04). Satversmes tiesa ir tiesīga vērtēt, vai apstrīdētās normas pieņemšanas procedūra atbilst Satversmes 1.pantam. Apstrīdēto normu nevarētu atzīt par atbilstošu Satversmes 1.pantam, ja tās izstrādāšanas un pieņemšanas process neatbilstu demokrātiskas republikas principiem. Tā kā apstrīdētā norma ir likuma norma un to pieņēmusi Saeima, tās pieņemšanas process ir jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 21.panta pirmo teikumu, proti: "Iekšējās darbības un kārtības noteikšanai Saeima izstrādā sev kārtības rulli." No vienas puses, Satversmes 21.pants noteic, ka Saeima pati sev noteic darba kārtību, tostarp kārtību, kādā tā izskatīs likumprojektus. No otras puses, izstrādājot Kārtības rulli, Saeimai ir jāievēro Satversme, arī no Satversmes 1.panta izrietošie tiesību principi. Spēkā esošais Kārtības rullis vērsts uz to, lai noteiktu tādu Saeimas darba kārtību, kas, īstenojot vairākuma gribu, vienlaikus garantē arī mazākuma tiesības un nodrošina Saeimas darba efektivitāti. Kārtības rullis garantē katram deputātam plašas iespējas noteiktā termiņā iesniegt priekšlikumus likumprojektiem (sk. Kārtības ruļļa 95.panta 4.punktu), aizstāvēt tos atbildīgās komisijas sēdēs un izteikties debatēs Saeimas sēdēs. Turklāt, atšķirībā no iepriekšējā Kārtības ruļļa, ir balsojami visi priekšlikumi, kurus iesniedzēji nav atsaukuši. Laikā, kad likumprojekts tika izskatīts Saeimā, pie mazākumtautībām piederošās personas, kas nepiekrita Ministru kabineta izstrādātajām normām, vairākos pasākumos piedalījās kopā ar atsevišķiem Saeimas deputātiem. Tāpēc konkrētās lietas ietvaros nav šaubu par to, ka attiecīgo viedokli bija iespējams darīt zināmu Saeimai ar šo deputātu starpniecību. Nav nekādu pierādījumu tam, ka deputāti, kas uzstājās kā mazākumtautību interešu aizstāvji, netika pietiekami uzklausīti un viņu priekšlikumi, pretēji Saeimas kārtības rullī paredzētajam, vispār netika izvērtēti. Tieši otrādi. No Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2004.gada 14.janvāra, 28.janvāra un 29.janvāra sēžu protokoliem (sk. lietas materiālu 3.sēj., 3., 32., 69.lpp.) redzams, ka deputāti, arī tie, kuri parakstīja pieteikumu par izskatāmās lietas ierosināšanu, iesniedza priekšlikumus, komisija vērtēja katru no tiem, skaidrojumus gandrīz par katru sniedza arī Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji. Par priekšlikumiem tika balsots. Tie izskatīti Saeimas sēdēs. Tādējādi apstrīdētā norma nepārkāpj Satversmes 1.pantu. 8. Viens no pieteikuma iesniedzēja prasījumiem skar jautājumu par Latvijas starptautisko saistību interpretāciju, proti, vai valstij var būt saistošs parakstīts, bet vēl neratificēts starptautiskais līgums. Pieteikumā pausts viedoklis, ka Vīnes konvencijas 18.pants liek ievērot 1995.gada 11.maijā parakstīto, bet vēl neratificēto līgumu - Minoritāšu konvenciju. Pieteikumā minēts, ka Latvija nedrīkst rīkoties pretēji Minoritāšu konvencijas objektam un mērķim. Latvijai esot jāsniedz pienācīgas iespējas mazākumtautību pārstāvjiem apgūt savu dzimto valodu vai iegūt izglītību šajā valodā un jāatturas no darbībām, kas varētu atcelt līguma objektu un mērķi. Turpretī Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, esot sašaurinājusi mazākumtautību pārstāvju iespējas iegūt izglītību dzimtajā valodā, salīdzinot ar to, kas Latvijas normatīvajos aktos bija noteikts Minoritāšu konvencijas parakstīšanas brīdī. 8.1. Vīnes konvencijas