7. Article — Faktiskā īpašnieka identitāte un rezidence

1. Katra puse tās teritorijā pieņem un nodrošina kārtību, kas ļauj izmaksātājam identificēt faktiskos īpašniekus un viņu rezidenci šī Līguma vajadzībām. Šai kārtībai jānodrošina šī panta otrajā un trešajā daļā noteikto minimālo prasību izpilde. 2. Izmaksātājam ir jānoskaidro faktiskā īpašnieka identitāte, pamatojoties uz minimālajām prasībām, kuras atkarībā no tā, kad ir nodibinātas attiecības starp izmaksātāju un uzkrājumu ienākuma saņēmēju, var atšķirties šādā veidā: a) attiecībā uz līgumattiecībām, kas izveidotas pirms 2004.gada 1.janvāra, izmaksātājam ir jānoskaidro faktiskā īpašnieka identitāte, ko veido viņa vārds, uzvārds un adrese, izmantojot izmaksātāja rīcībā esošo informāciju, it īpaši saskaņā ar noteikumiem, kas ir spēkā izmaksātāja valstī un saskaņā ar Padomes 1991.gada 10.jūnija direktīvu 91/308/EEK Latvijas Republikas gadījumā, vai līdzvērtīgiem tiesību aktiem par finanšu sistēmas izmantošanas naudas atmazgāšanai novēršanu Britu Virdžīnu salu gadījumā; b) attiecībā uz līgumattiecībām, kas izveidotas 2004.gada 1.janvārī vai pēc tam, vai attiecībā uz darbībām, kas, nepastāvot līgumattiecībām, veiktas 2004.gada 1.janvārī vai pēc tam, izmaksātājam ir jānoskaidro faktiskā īpašnieka identitāte, ko veido viņa vārds, uzvārds, adrese, un ja tāds ir — nodokļu maksātāja kods, kāds piešķirts tajā dalībvalstī, kuras rezidents ir šī persona nodokļu uzlikšanas vajadzībām. Šos datus noskaidro, ņemot par pamatu faktiskā īpašnieka pasi vai oficiālu personas apliecību, kuru iesniedz faktiskais īpašnieks. Ja pase vai oficiālā personas apliecība nesatur norādīto informāciju, tad adrese ir jānoskaidro, pamatojoties uz jebkuru citu identitāti apstiprinošu dokumentu, kuru uzrāda faktiskais īpašnieks. Ja nodokļu maksātāja kods nav norādīts pasē, oficiālajā personas apliecībā vai citā identitāti apstiprinošā dokumentā, tostarp, iespējams, rezidences apliecībā nodokļu uzlikšanas vajadzībām, kuru uzrāda faktiskais īpašnieks, identitāte ir jāpapildina ar norādi uz faktiskā īpašnieka dzimšanas datumu un vietu, pamatojoties uz viņa pases vai oficiālās personas apliecības datiem. 3. Izmaksātājam ir jānoskaidro faktiskā īpašnieka rezidence, pamatojoties uz minimālajām prasībām, kuras, atkarībā no tā, kad ir nodibinātas attiecības starp izmaksātāju un uzkrājumu ienākuma saņēmēju, ir atšķirīgas. Ņemot vērā turpmākos noteikumus, ir jāuzskata, ka faktiskais īpašnieks ir rezidents tajā valstī, kurā ir viņa pastāvīgā adrese: a) attiecībā uz līgumattiecībām, kas izveidotas pirms 2004.gada 1.janvāra, izmaksātājam ir jānoskaidro faktiskā īpašnieka rezidence, izmantojot izmaksātāja rīcībā esošo informāciju, it īpaši saskaņā ar noteikumiem, kas ir spēkā izmaksātāja valstī un saskaņā ar Padomes direktīvu 91/308/EEK Latvijas Republikas gadījumā, vai, līdzvērtīgiem tiesību aktiem Britu Virdžīnu salu gadījumā; b) attiecībā uz līgumattiecībām, kas izveidotas 2004.gada 1.janvārī vai pēc tam, vai attiecībā uz darbībām, kas, nepastāvot līgumattiecībām, veiktas 2004.gada 1.janvārī vai pēc tam, izmaksātājam ir jānoskaidro faktiskā īpašnieka rezidence, pamatojoties uz viņa adresi, kāda norādīta pasē vai oficiālajā personas apliecībā, vai nepieciešamības gadījumā, pamatojoties uz citu identitāti apstiprinošu dokumentu, kuru uzrāda faktiskais īpašnieks, ievērojot sekojošo kārtību: attiecībā uz fiziskajām personām, kuras uzrāda dalībvalsts izdotu pasi vai oficiālu personas apliecību un kas sevi uzrāda par trešās valsts rezidentu, rezidence ir jānoskaidro, izmantojot trešās valsts, par kuras rezidentu šī persona sevi uzrāda, kompetentās iestādes izsniegtu rezidences apliecību nodokļu uzlikšanas vajadzībām. Ja šāda apliecība netiek uzrādīta, tad par šīs personas rezidences valsti tiks uzskatīta dalībvalsts, kura izsniegusi pasi vai citu oficiālu personas apliecību.