19. Article — , Lietuvas Republikas konstitūcijas 29. pants,

Somijas Republikas konstitūcijas 6. pants un Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 3. pants nepieļauj diskrimināciju uz tāda kritērija pamata kā valoda. Tādējādi valoda kā viens no diskrimināciju izslēdzošajiem kritērijiem ir ietverta virknē starptautisko tiesību aktu, kā arī citu valstu konstitūcijās. 15. Lai secinātu, vai noteiktā kārtībā akreditētajās privātajās pamatizglītības un vispārējās izglītības iestādēs apmācība valsts valodā var kalpot par galveno kritēriju valsts vai pašvaldības finansējuma piešķiršanai, jānoskaidro, pirmkārt, vai šādam ierobežojumam piemīt leģitīms mērķis un, otrkārt, vai šādā gadījumā minētais regulējums ir samērīgs. 15.1. Gan Pieteicēji, gan Saeima pamatoti uzskata, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir nostiprināt valsts valodas lietošanu. Valsts valodas konstitucionālais statuss juridiski nostiprina Latvijas iedzīvotāju tiesības un arī pienākumu lietot latviešu valodu kā mutvārdu, tā arī rakstveida saziņā. Gan ECT, gan arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Latvijas valsts, ievērojot cilvēka pamattiesības, var reglamentēt valsts valodas lietošanu. Piemēram, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nepieciešamība aizsargāt valsts valodu un nostiprināt tās lietošanu ir cieši saistīta ar Latvijas valsts demokrātisko iekārtu: "…globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu" (Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 secinājuma daļas 3. punkta 2. apakšpunkts). 15.2. Savukārt ECT atzinusi, ka "lielākā daļa no līgumslēdzējvalstīm ir izvēlējušās vienai vai vairākām valodām piešķirt valsts valodas statusu un iekļāvušas šīs valodas kā tādas savās konstitūcijās. Ņemot to vērā, tiesa atzīst, ka šīm valstīm valsts valoda ir viena no konstitucionālajām pamatvērtībām, tāpat kā valsts teritorija, valsts iekārta vai valsts karogs. Taču valoda nav abstrakta vērtība; valodu nevar nodalīt no tā, kā to lieto tajā runājošie. Tādējādi valsts, nosakot valodu par valsts valodu, principā apņemas garantēt pilsoņiem tiesības lietot šo valodu bez ierobežojumiem ne tikai privātajā dzīvē, bet arī attiecībās ar valsts iestādēm, sūtot un saņemot informāciju šajā valodā. Tiesa uzskata, ka tieši šajā aspektā jāizvērtē pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt attiecīgo valodu. Citiem vārdiem, valsts valodas esamība nozīmē, ka tās lietotājiem pieder zināmas subjektīvas tiesības" (Mentzen alias Mencena c. Lettonie, no 71074/0, sk. arī: Latvijas Vēstnesis, 2005. gada 6. aprīlis, Nr. 54). Arī lietā "Podkolzina pret Latviju" saistībā ar nacionālā parlamenta darba valodu ECT uzsvērusi, ka prasība, lai deputāts atbilstošā līmenī prastu valsts valodu, "ir valsts ekskluzīvās kompetences joma" (sk.: Podkolzina v. Latvia, no. 46726/99, para. 34, ECHR 2002-II, sk. arī: Latvijas Vēstnesis, 2002. gada 21. maijs, Nr. 75). 15.3. Bez tam valsts varas institūciju lēmumi valstij būtisku vērtību, piemēram, valodas, pilsonības vai arī kultūras mantojuma, aizsargāšanai ir uzskatāmi par politiskiem lēmumiem. Arī Eiropas Kopienu tiesa atzinusi, ka Eiropas Savienības dalībvalstis var pieņemt politiskus lēmumus attiecīgās dalībvalsts valsts valodas aizsargāšanai. Taču valsts valodas sekmēšanas politikai jābūt proporcionālai un nediskriminējošai (sk.: C-379/87 Groener v. Ireland [1989] ECR 3967 para. 19., 24). Ņemot vērā Latvijas vēsturisko pieredzi, kā arī to, ka latviešu valodas dominance valsts teritorijā vēl joprojām nav pietiekami nodrošināta, Satversmes tiesa uzskata, ka arī pašlaik pastāv nepieciešamība valstij veikt pozitīvus pasākumus un pastiprināti aizsargāt valsts valodas lietošanu. Tādējādi apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis. 16. Apstrīdētā norma attiecas uz tām privātajām izglītības iestādēm, kurās tiek īstenotas akreditētas pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības programmas valsts valodā. Tomēr tā netieši skar gan tās privātās izglītības iestādes, kurās tiek īstenotas akreditētas pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības programmas kādā citā valodā, gan arī šo privāto izglītības iestāžu audzēkņus un viņu vecākus. Ir jāņem vērā, ka privātskolas 2004./2005. gadā veidoja četrus procentus no vispārizglītojošo skolu skaita, tajās visās kopā izglītību ieguva 2861 izglītojamais. No šā kopskaita 1185 izglītojamie apguva mācību programmu krievu valodā. Savukārt valsts un pašvaldību dienas skolās izglītību ieguva 297 806 izglītojamie, no tiem krievu valodā - 83 374 izglītojamie (sk. lietas pirmā sējuma 147. - 151. lpp.). Pieteicēji, uzskatot, ka apstrīdētā norma ir diskriminējoša, kā argumentu izmanto ANO Cilvēktiesību komitejas 2003. gada 6. novembra noslēguma secinājumu 20. punktu [sk.: UN Human Rights Committee 'Concluding observations: Latvia' (6 November 2003) UN Doc CCPR/CO/79/LVA, para. 20] un Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2003. gada 10. decembra noslēguma secinājumu 16. punktu [sk.: UN Committee on the Elimination of Racial Discrimination 'Concluding observations: Latvia' (10 December 2003) UN Doc CERD/C/63/CO/7, para. 16]. Šajos dokumentos norādīts, ka minētās komitejas ir nobažījušās par atšķirībām attiecībā uz Latvijas valsts atbalstu privātajām skolām saistībā ar valsts valodas kritēriju. Minētās komitejas uzskata, ka "valstij ir jānodrošina, lai valsts subsīdijas privātajām skolām tiktu piešķirtas bez jebkādas diskriminācijas". Minētajos dokumentos secinātais gan ir vērtējams kā pietiekami autoritatīvs viedoklis, tomēr valstij nav saistošs kā, piemēram, ECT vai Eiropas Kopienas tiesas spriedums. Šie dokumenti vērtējami kā avoti ar izteikti rekomendējošu raksturu (soft law), tie neuzliek valstij obligātus pienākumus, bet konkrētas problēmas risināšanā iesaka izvēlēties optimālo rīcības modeli. 17. Izglītības likums paredz, ka valstij ir pienākums nodrošināt, lai privātajās izglītības iestādēs sniegtā izglītība atbilstu noteiktiem izglītības standartiem, kā arī to, lai šādu izglītības iestādi absolvējušajiem būtu iespēja brīvi iekļauties Latvijas sabiedrībā un konkurēt darba tirgū. Vērtējot apstrīdētās normas attaisnojamību, jāņem vērā, ka privātajās izglītības iestādēs arī tad, ja tajās tiek īstenotas akreditētas pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības programmas citās valodās, izglītojamie saskaņā ar Ministru kabineta 2000. gada 5. decembra noteikumiem Nr. 462 "Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu" un noteikumiem Nr. 463 "Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu" apgūst valsts valodu, kā arī atbilstoši Izglītības likuma 9. panta trešajai daļai kārto valsts valodas zināšanu pārbaudes eksāmenus. 17.1. Tāpēc jāpiekrīt Pieteicējiem, ka nepieciešams vai nu pilnībā pārtraukt privāto izglītības iestāžu finansēšanu no valsts vai pašvaldību budžeta līdzekļiem, vai arī sniegt šādu finansējumu, pamatojoties uz vienlīdzības pamatiem. Arī Igaunijas Republikas un Lietuvas Republikas likumi, kas reglamentē privāto skolu finansēšanu, neparedz apstrīdētajai normai analoģisku regulējumu. Atbilstoši Igaunijas Privāto skolu likuma 22. panta otrajai daļai un Pamatskolu un vidusskolu likuma 44. panta trešajai daļai pamatskolas un vidusskolas neatkarīgi no mācību valodas saņem finansējumu no valsts budžeta. Savukārt Lietuvas Izglītības likuma 69. panta septītā daļa paredz, ka privātās skolas saņem finansējumu no valsts un pašvaldības saskaņā ar valdības noteikto procedūru. Minētais finansējums tiek piešķirts neatkarīgi no tā, kādā valodā notiek mācības privātajā mācību iestādē. 17.2. Saeima nav ņēmusi vērā arī Valsts prezidentes viedokli, ka atsevišķas Izglītības likuma normas, tostarp apstrīdētā norma, būtu grozāmas iespējami ātrākā laikā. Proti, atsaucoties uz Saeimas frakcijas "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā", sabiedriskās organizācijas "Strasbūra" un Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas lūgumu neizsludināt 2004. gada 5. februāra likumu "Grozījumi Izglītības likumā", viņa vēstulē Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai un Ministru prezidentam citastarp norādīja, ka Izglītības likuma 59. panta otrā daļa esot netaisnīga un nepamatota pret tām privātajām izglītības iestādēm, kurās izglītības programmas tiek īstenotas mazākumtautību valodās. Pretēji Izglītības likuma 9. pantam, apstrīdētā norma diskriminējot privātās izglītības iestādes un pārkāpjot principu, saskaņā ar kuru valsts un pašvaldību finansējums seko līdzi skolēnam tur, kur viņš mācās (Latvijas Republikas prezidentes 2004. gada 10. februāra vēstule Nr. 52 Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai un Latvijas Republikas Ministru prezidentam. Sk. lietas pirmā sējuma 213. un 214. lpp.). 17.3. Jāuzsver, ka valstij, pretstatā apstrīdētajā normā noteiktajam, ir pieejami citi līdzekļi, kas minēto mērķi - valsts valodas stiprināšanu - sekmētu atbilstošākā veidā. Lai nodrošinātu valsts valodas apguvi privātajās izglītības iestādēs, kurās izglītības programmas netiek īstenotas valsts valodā, var noteikt stingrākas prasības šo privāto izglītības iestāžu akreditācijai. Tā kā Ministru kabineta 2001. gada 27. novembra noteikumi Nr. 498 paredz, ka privātās mācību iestādes saņem valsts dotāciju tikai pedagogu darba samaksai un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (sk. minēto noteikumu 2. punktu), valsts valodas apmācībā ir iespējams iesaistīt kvalificētus pedagogus, kas nodrošinātu latviešu valodas apguvi augstā līmenī. Satversmes tiesa piekrīt Valsts cilvēktiesību biroja viedoklim, ka leģitīmā mērķa sasniegšanai ir iespējams izvēlēties citus līdzekļus - nevis liedzot atbalstu, bet gan īpaši atbalstot valsts valodas mācīšanu mazākumtautību privātskolās. Turklāt jāņem vērā, ka skolotāju skaits visās privātajās izglītības iestādēs kopā ir samērā neliels - aptuveni divi procenti no kopējā skolotāju skaita (sk. lietas pirmā sējuma 145. lpp.). 18. Satversmes tiesa atzīst par nepieciešamu norādīt, ka ne Satversmes 91. pants, ne arī 112. pants tieši neuzliek valstij par pienākumu piedalīties privāto izglītības iestāžu finansēšanā. Savukārt tad, ja valsts pieņēmusi politisku lēmumu un piedalās minēto iestāžu finansēšanā, Satversmes tiesa nav tiesīga apšaubīt šādu likumdevēja lēmumu. Tomēr gadījumā, ja valsts vai vietējā pašvaldība nolēmusi veikt kādas pozitīvas darbības un atbalstīt atsevišķas privātās izglītības iestādes, tad šāda atbalsta sniegšanai, ievērojot pamattiesības, ir jābalstās uz vienlīdzības pamatiem. Lemjot par minētā finansējuma piešķiršanu, ir pieļaujams ņemt vērā, piemēram, vietējās pašvaldības finansiālās iespējas. Tādējādi apstrīdētā norma nav samērīga ar tās leģitīmo mērķi un ir pretrunā ar Satversmes 91. pantu. 19. Ņemot vērā to, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. pantam, nav nepieciešams atsevišķi izvērtēt tās atbilstību ECK 14. pantam (saistībā ar Pirmā protokola 2. pantu). 20. Lai gan Pieteicēji pieteikumā ir ietvēruši prasījumu apstrīdēto normu atzīt par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža, tomēr pieteikumā šāds prasījums nav pamatots. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a: atzīt Izglītības likuma 59. panta otrās daļas otrajā teikumā ietvertos vārdus "valsts valodā" par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un spēkā neesošiem no sprieduma publicēšanas brīža. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš