10. Article

Ņemot vērā to, ka vairākus gadus demogrāfiskā situācija Latvijā vērtēta kā nelabvēlīga, tika apsvērta iespēja palielināt ģimenēm sniedzamo valsts atbalstu, izstrādājot Koncepciju par valsts sociālo pabalstu palielināšanu ģimenēm pēc bērna piedzimšanas. Koncepcijā tika norādīts: "Valsts sociālo pabalstu efektivitāte (ietekme uz ģimeņu materiālās bāzes stabilizēšanu, ģimenes dzīves kvalitātes uzlabošanu un sekojoši ietekme uz demogrāfiskajiem procesiem valstī) pēdējos gados samazinās. Īpaši strauji ir samazinājusies bērna kopšanas pabalsta efektivitāte. Bērna kopšanas pabalsta apmērs par bērna vecumā līdz 1,5 gadiem kopšanu (līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienai) sastādīja 37,5% no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas (Ls80), bet par bērna vecumā no 1,5 līdz 2 gadiem kopšanu tikai 9,37% no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas" (Koncepcija par valsts sociālo pabalstu palielināšanu ģimenēm pēc bērna piedzimšanas//http://www.politika.lv/polit_real/files/lv/LM_240804_Konc_par_soc_pabalstu_paliel_gim.doc.). Minētās situācijas uzlabošanai tika izstrādāts priekšlikums palielināt bērna piedzimšanas pabalstu un bērna kopšanas pabalstu. 2004.gada 7.decembrī tika pieņemti Noteikumi Nr.1003, kas stājās spēkā 2005.gada 1.janvārī un būtiski mainīja gan bērna kopšanas pabalsta apmēru, gan tā aprēķināšanas kārtību. Taču vienlaikus tika grozīti arī bērna kopšanas pabalsta saņemšanas nosacījumi, kas izteikti apstrīdētajā normā. Tādējādi, palielinot bērna kopšanas pabalsta apmēru, kā nosacījums tika izvirzīts aizliegums strādāt tām personām, kuras kopj bērnu līdz viena gada vecumam. Savukārt, palielinot bērna kopšanas pabalsta apmēru personām, kuras kopj bērnu līdz divu gadu vecumam, šāds nosacījums netika izvirzīts un tika atstāti spēkā iepriekšējie nosacījumi, proti, ka bērna kopšanas pabalstu var saņemt arī strādājot nepilnu darba laiku. Nosakot ierobežojumu saņemt likumā noteikto bērna kopšanas pabalstu personai, kura nodarbināta nepilnu darba laiku, apstrīdētā norma liedz Satversmes 110.pantā garantētās un normatīvajos aktos precizētās tiesības uz ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību bērna piedzimšanas gadījumā. Līdz ar to šāds ierobežojums uzskatāms par Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu. 11.Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips. Tādējādi tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums atbilst šādām prasībām: a)vai tas ir noteikts ar likumu; b)vai tas atbilst leģitīmam mērķim, kuru valsts vēlas sasniegt, nosakot šo ierobežojumu; c)vai tas atbilst samērīguma principam. 12.Tā kā apstrīdētā norma ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu un izsludinātu likumu, nav šaubu par to, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 13.Bērna kopšanas pabalsta apmēra palielināšana un jaunā aprēķināšanas kārtība (tostarp apstrīdētā norma) tika vērsta uz to, lai veicinātu dzimstību valstī un noteiktu "sociāli taisnīgāko un ekonomiski efektīvāko bērna kopšanas pabalsta sistēmas ieviešanu", paredzot, ka personai, kas kopj bērnu līdz viena gada vecumam un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, tiek nodrošināts tās iepriekšējais ienākumu līmenis, ja šī persona bijusi nodarbināta (sk. lietas 2.sēj., 58.lpp.). 13.1.Saeima atbildes rakstā kā apstrīdētās normas leģitīmo mērķi ir norādījusi: "pirmkārt, noteikt efektīvāku bērna kopšanas pabalstu sistēmu, t.i., tādu sistēmu, kas gan veicina demogrāfiskās situācijas uzlabošanu valstī, gan vienlaikus nodrošina bērnu, it īpaši zīdaiņu, pilnvērtīgu aprūpi. Otrkārt, stimulēt vecāku tiešu iesaistīšanos bērnu aprūpē, kopšanā un pieskatīšanā un nodrošināt iespēju vismaz vienam no vecākiem pastāvīgi būt kopā ar bērnu." Šāds komplekss leģitīmais mērķis ir noteikts bērna kopšanas pabalsta jaunajam regulējumam. Savukārt no lietas materiāliem un tiesas sēdē paustajām atziņām secināms, ka apstrīdētās normas (aizlieguma strādāt nepilnu darba laiku) leģitīmais mērķis ir bērna vecāku iesaistīšana bērna kopšanā, t.i., pastāvīga klātbūtne, kopjot bērnu līdz viena gada vecumam. 13.2.Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr.2004-02-0106 ir secinājusi, ka "tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērniem prioritāras ir bērna tiesības un intereses. Tas nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz to, kas ir bērna interesēs, bet arī likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā veidā" (Satversmes tiesas 2004.gada 11.oktobra sprieduma lietā Nr.2004-02-010611.punkts). 13.3.Vadoties tieši no šā principa, valsts ir vēlējusies aizsargāt bērna tiesības, lai bērnam dzīves pirmajā gadā nodrošinātu pienācīgu kopšanu, kuru veiktu viens no bērna vecākiem. Tādējādi apstrīdētajai normai (aizliegumam strādāt) ir leģitīms mērķis - bērna tiesību aizsardzība, nodrošinot bērnam līdz viena gada vecumam pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki.