14. Article

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma sasniedz šo mērķi, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. 14.1.Kā jau tika atzīmēts, saskaņā ar starptautiskajām normām ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēma (pabalstu veidi un apmēri) un tās uzturēšana ir pašas valsts ziņā un ir atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. 14.2.Mainot bērna kopšanas pabalsta sistēmu, valsts ir vēlējusies atrast optimālāko risinājumu - nodrošināt personai, kura kopj bērnu līdz viena gada vecumam, tādu atbalstu, kas pēc iespējas atbilstu personas ienākumiem pirms bērna piedzimšanas, ja persona strādāja, kā arī sniegt atbalstu tām personām, kuras pirms bērna piedzimšanas nav guvušas ienākumus no algota darba. Jaunizveidotajā sistēmā bērna kopšanas pabalsta apmērs tiek diferencēts atkarībā no sociāli apdrošinātās personas iemaksu algas. Līdz ar to šis pabalsts pēc savas būtības vairs nav universāls, kā tas bija pirms tam un kā tas ir gadījumā, kad personas kopj bērnu no viena gada līdz divu gadu vecumam. Tāpēc, aplūkojot minēto ierobežojumu, personas jāgrupē pēc nodarbinātības pazīmes. 14.2.1.Piesaistot bērna kopšanas pabalstu personas vidējai apdrošināšanas iemaksu algai, vienlaikus tika aizliegts strādāt (pat nepilnu darba laiku). Minētā situācija izskaidrojama ar to, ka personai tiek kompensēti ienākumi, kurus tā vairs nespēj gūt, kopjot bērnu. Līdz ar to nodarbinātība šajā situācijā nonāktu pretrunā ar jauno bērna kopšanas pabalsta sistēmas mērķi - kompensēt personas ienākumus, nodrošinot bērnam pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki. No tā izriet, ka valsts izraudzītais līdzeklis šajā gadījumā ir vērsts uz leģitīmā mērķa sasniegšanu. Tomēr atsevišķos gadījumos pabalstu saņēmējiem strādāšana nepilnu darba laiku var būt nozīmīga kā iespēja nezaudēt savu profesionālo kvalifikāciju un izvairīties no problēmām darba tirgū pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām. Tā, piemēram, viena no iesniedzējām - A.Putniņa - ir Latvijas Universitātes docente. Līdz 2005. gada 1.janvārim A.Putniņa veiksmīgi apvienojusi bērna kopšanu ar nepilna laika darbu. 2005.gada martā A.Putniņai piedzimis bērns, un saskaņā ar apstrīdēto normu viņa vairs nevar apvienot bērna kopšanu ar nepilna laika darbu. Taču A.Putniņai ir nepieciešams turpināt savu profesionālo darbību, jo 2006.gadā beidzas termiņš, uz kādu viņa tika ievēlēta docentes amatā, un tas sakrīt ar bērna kopšanas atvaļinājuma beigām. Lai A.Putniņa varētu piedalīties konkursā uz minēto amatu, viņai jāveic noteikta apjoma zinātniskais un akadēmiskais darbs. Pretējā gadījumā var tikt apdraudēta ne tikai viņas profesionālā karjera, bet arī viņas ģimenes - kurā aug četri bērni - materiālais stāvoklis. Tādējādi gan iesniedzējām, gan arī ģimenēm, kurās vecākiem ir nepieciešams nepārtraukti saglabāt savu profesionālo kvalifikāciju (piemēram, ārsta profesijā), šāds ierobežojums var būtiski kaitēt nākotnē. No tā izriet, ka valsts, cenšoties sasniegt leģitīmo mērķi - zīdaiņa pilnvērtīgu aprūpi, zināmā mērā aizskar citu ģimenes locekļu, tostarp bērnu, intereses. Tātad pastāv gadījumi, kad personas nodarbinātība noteiktajā laikā (arī bērna kopšanas laikā) ir priekšnoteikums profesionālās kvalifikācijas saglabāšanai vai paaugstināšanai, kas savukārt ir nozīmīga ģimenes interešu aizsardzībai ilgtermiņā (pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām). Tātad pastāv personu grupa, kas ir spiesta atteikties no valsts atbalsta (bērna kopšanas pabalsta), lai saglabātu savu profesionālo kvalifikāciju un vietu darba tirgū, kā arī nodrošinātu savu ģimeni nākotnē. Šādos gadījumos valsts izraudzītais līdzeklis nesasniedz leģitīmo mērķi. 14.2.2. Savukārt personām, kas pirms bērna piedzimšanas nav bijušas nodarbinātas, bērna kopšanas pabalsts ir noteikts 50latu apmērā. Tas ir lielāks nekā pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās (palielināts par Ls 20). Šajā gadījumā bērna kopšanas pabalsta mērķis ir sniegt atbalstu ģimenei sakarā ar papildu izdevumiem, kas rodas, kopjot bērnu. Līdz ar to šis pabalsts nav saistīts ar personas ienākumiem un nodarbinātību. Tam attiecībā uz nenodarbinātām personām, kuras kopj bērnu līdz viena gada vecumam (pabalsta apmērs Ls 50), kā arī uz personām, kuras kopj bērnu no viena gada līdz divu gadu vecumam (pabalsta apmērs Ls 30), ir universāls raksturs. Pirmajā gadījumā (pabalsta apmērs Ls 50) kā pabalsta saņemšanas nosacījums tiek izvirzīts aizliegums strādāt, savukārt otrajā gadījumā šāds aizliegums netiek izvirzīts. Taču ne likumprojekta anotācijā, ne citos lietas materiālos šādai situācijai nav rodams pamatojums. Turklāt bērna kopšanas pabalsta apmērs ir ievērojami mazāks par minimālo mēnešalgu (Ls80) un iztikas minimumu (Ls107, 22 lati - Centrālās statistikas pārvaldes dati par 2005.gada septembri). Tāpēc daudzas personas - īpaši tas attiecas uz maznodrošinātām ģimenēm un nepil­nām ģimenēm - , lai nodrošinātu pietiekamu iztiku, ir spiestas strādāt, atsakoties no pabalsta. Līdz ar to arī šajā gadījumā valsts izraudzītie līdzekļi nesasniedz leģitīmo mērķi. Tādējādi likumdevēja izraudzītie līdzekļi, lai arī kopumā ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, tomēr rada būtiskus ierobežojumus atsevišķām personām īstenot savas tiesības. 14.3. Bez tam tiesai jāizvērtē, vai likumdevēja noteikto leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tiesa piekrīt gan iesniedzēju, gan VCB pārstāves A.Kovaļevskas viedoklim, ka leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Piemēram, persona varētu strādāt nepilnu darba laiku un saņemt minimāla apmēra pabalstu vai arī tādu pabalstu, kas būtu mazāks nekā tad, ja persona nestrādātu. Tādējādi tiktu sekmēts tas, ka vecāki bērna dzīves pirmajā gadā izvēlētos nestrādāt, tomēr tiem vecākiem, kuriem tas būtu nepieciešams, tiktu saglabāta iespēja strādāt nepilnu darba laiku. Satversmes tiesas kompetencē neietilpst optimālāko risinājumu meklēšana, jo tas ir likumdevēja uzdevums. Tiesa var vienīgi norādīt, ka šādi saudzējošāki līdzekļi pastāv. Izmantojot tos, būtu iespējams sasniegt leģitīmo mērķi - aizsargāt bērna tiesības, iesaistot bērna kopšanā vienu no vecākiem. Vienlaikus saudzējošāki līdzekļi ļautu nodrošināt atbalstu ģimenei gan pēc bērna piedzimšanas, gan ģimenes aizsardzību nākotnē. Tādējādi leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar personu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Līdz ar to valsts izraudzītie līdzekļi (apstrīdētā norma) leģitīmā mērķa sasniegšanai nav samērīgi un neatbilst Satversmes 110.pantam. 15.Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to vairs nav nepieciešams vērtēt minētās normas atbilstību Satversmes 91. un 106.pantam. 16.Nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, tiesa ņem vērā to, ka apstrīdētajā normā ir ietverti bērna kopšanas pabalsta saņemšanas nosacījumi. To tūlītēja atcelšana, nepastāvot citam normatīvajam regulējumam, atsevišķos gadījumos var radīt personas tiesību aizskārumu. Tāpēc likumdevējam ir nepieciešams noteikts laiks bērna kopšanas pabalsta normatīvā regulējuma pilnveidošanai atbilstoši gan bērna, gan visas ģimenes interesēm. Savukārt, lai nodrošinātu iesniedzēju tiesību aizsardzību un dotu viņām iespēju saņemt bērna kopšanas pabalstu, ja viņas strādājušas nepilnu darba laiku, apstrīdētā norma atzīstama par spēku zaudējušu no brīža, kad iesniedzējas savu pamattiesību aizsardzībai vērsās Satversmes tiesā. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Valsts sociālo pabalstu likuma 7.panta pirmās daļas 1.punktā ietverto nosacījumu - "ja šī persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā" - par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110.pantam un spēkā neesošu no 2006.gada 1.marta. Attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzējām - Kristīni Dupati, Aiju Freimani un Aivitu Putniņu atzīt Valsts sociālo pabalstu likuma 7.panta pirmās daļas 1.punktā ietverto nosacījumu - "ja šī persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā" - par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110.pantam" un spēkā neesošu no 2005.gada 8.marta. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2005.gada 4.novembrī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš