2. Article

Konstitucionālo sūdzību iesniedzēji - Armands Altmanis, Aivars Bajārs, Uģis Finsters, Aigars Stāmers un Igors Ševčenko - lūdz atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91.un 107. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Cilvēktiesību konvencija) 14. pantam. Konstitucionālo sūdzību iesniedzēji uzskata, ka atšķirīgas darba samaksas noteikšana par vienādas vērtības darbu ir pretrunā ar Satversmē un starptautiskajos dokumentos nostiprināto taisnīgas darba samaksas principu, proti, netiekot ievērota viena no šā principa sastāvdaļām - taisnīga un līdzvērtīga samaksa par vienādas nozīmes darbu. Nosakot notiesātajiem mazāku darba samaksu nekā personām, kas tādas pašas nozīmes darbu veic uz darba līguma pamata, Ministru kabinets esot pārkāpis Satversmes 91. pantu. Konstitucionālo sūdzību iesniedzēji norāda: lai gan ir saprotams mērķis, ko Ministru kabinets ar apstrīdētās normas pieņemšanu vēlējies sasniegt, proti, veicināt notiesāto nodarbinātību, šā mērķa sasniegšanai izraudzītais līdzeklis nav samērīgs un pamatots. Konstitucionālajās sūdzībās tiek uzsvērts, ka naudas summa, kas tiek maksāta notiesātajiem par veikto darbu, ir nesamērīgi maza. Šo iemeslu dēļ sūdzību iesniedzēji pielīdzina ieslodzījuma vietās veikto darbu piespiedu darbam un cilvēka cieņu pazemojošam sodam. Ieslodzījuma vietu administrācijas finansiālās grūtības un notiesāto uzturēšanas dārdzība nav pietiekams attaisnojums personas pamattiesību neievērošanai. Ieslodzījuma vietas ir valsts budžeta iestādes un nav tiesīgas segt budžeta deficītu ar notiesāto nopelnītajiem līdzekļiem. Konstitucionālo sūdzību iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais regulējums ietekmē viņu tiesības arī pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas - ar apstrīdēto normu noteiktā darba samaksa ietekmē bezdarbnieka pabalsta un vecuma pensijas lielumu. 3.Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91., 107. pantam un Cilvēktiesību konvencijas 14. pantam, un lūdz Satversmes tiesu atzīt pieteikumu par nepamatotu un noraidīt. Ministru kabinets paskaidro, ka notiesātajiem ir īpašs tiesiskais stāvoklis, ko nosaka atsevišķs un atšķirīgs normatīvais regulējums. Uz notiesātajiem nav automātiski attiecināmas ne vispārējās darba tiesiskās attiecības un darbiniekiem izvirzāmās prasības, ne sociālās garantijas. Notiesāto tiesisko statusu Latvijas Republikā, tostarp arī notiesāto nodarbināšanas kārtību, nosaka Kodekss. Šis normatīvais akts ir novecojis un pilnībā neietver nepieciešamo normatīvo regulējumu. Tāpēc līdz jauna likuma pieņemšanai daudzu ar notiesāto nodarbinātību saistīto jautājumu risināšanā tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz darbiniekiem, kuri algotu darbu strādā brīvībā. Ministru kabinets atbildes rakstā īpaši norādījis, ka Darba likuma normas notiesātajiem netiek piemērotas tieši, bet gan pēc analoģijas. Ministru kabinets norāda: Darba likuma 61. panta pirmā daļa paredz, ka minimālā darba alga nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu. Savukārt valsts nodrošina notiesātajiem valsts noteikto iztikas minimumu citādā veidā nekā darbiniekiem, kas algotu darbu strādā brīvībā. Šo iemeslu dēļ notiesāto darbam ir cita sociālā funkcija. Notiesāto darba kā sociāli lietderīgas aktivitātes mērķis ir iespēja soda izciešanas laikā nezaudēt, uzturēt vai pat palielināt savas darba iemaņas un prasmes, lai pēc soda izciešanas būtu vieglāk integrēties sabiedrībā un pelnīt sev iztikas līdzekļus, jo atšķirībā no brīva darba ņēmēja notiesātie ieslodzījuma vietās atrodas valsts apgādībā un viņiem pašiem nav jāno­drošina savu sadzīves vajadzību apmierināšana. Notiesātie par valsts līdzekļiem tiek nodrošināti ar dzīvojamo platību, ēdināšanu, komunālajiem un saimnieciskajiem pakalpojumiem, valstī noteikto veselības aprūpes pakalpojumu minimumu. Valsts budžeta dotācija viena ieslodzītā uzturēšanai ir Ls 123 mēnesī, tas ir, lielāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu. Ministru kabinets norāda arī uz to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas izstrādātie Ieslodzīto režīma minimālie standartnoteikumi neprasa, lai notiesāto darba samaksas sistēma atbilstu darba samaksas līmenim, kāds tiek piemērots par līdzīgu darbu ārpus ieslodzījuma vietām. Citu Eiropas valstu prakses analīze arī norāda uz to, ka atlīdzība notiesātajiem par viņu paveikto darbu ir ievērojami mazāka nekā pārējiem sabiedrības locekļiem par līdzvērtīgu darbu. Ministru kabinets uzsver, ka ar apstrīdētās normas regulējumu notiesātie netiek diskriminēti ne tieši, ne netieši. Notiesātie neatrodas vienādos faktiskos un tiesiskos apstākļos ar citiem strādājošajiem - personām, kas par minimālo darba algu strādā algotu darbu brīvībā. Notiesātajam ir īpašs tiesiskais statuss, kam nepieciešams atšķirīgs normatīvais regulējums, līdz ar to ir pieļaujama un pat nepieciešama atšķirīga attieksme un atšķirīgs normatīvais regulējums. Ministru kabinets īpaši norāda, ka šajā gadījumā ir jāņem vērā diskriminācijas aizliegums attiecībā uz pārējiem iedzīvotājiem. Notiesātie, saņemot atlīdzību par padarīto darbu pilnā apmērā (atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai minimālajai darba algai), tiktu nostādīti būtiski labākā materiālā stāvoklī nekā likumpaklausīgie iedzīvotāji, kuri saņem minimālo darba algu.