4. Article

Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs (turpmāk - LCESC) ir sniedzis viedokli par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. un 107. pantam un Cilvēktiesību konvencijas 14. pantam. LCESC norāda, ka ne nacionālās, ne arī starptautisko tiesību normas nenoteic, ka notiesāto darba samaksai jābūt vienādai ar citu personu darba samaksu. Viens no apstrīdētās normas pieņemšanas iemesliem ir iespēja Ieslodzījuma vietu pārvaldei iegūt līdzekļus pabalstu un kompensāciju izmaksām saviem darbiniekiem. Apstrīdētajai normai nav leģitīma mērķa, jo par tādu nevar uzskatīt notiesāto darbu Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbinieku labā. LCESC uzsver, ka apstrīdētā norma ietekmē ne tikai notiesātos. Jāņem vērā, ka noteiktā darba samaksa ievērojami samazina cietušo personu iespējas saņemt noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto zaudējumu atlīdzību, kā arī notiesāto iespējas maksāt uzturlīdzekļus bērniem. Tāpat ir minēts, ka faktiski finanšu līdzekļu trūkuma dēļ netiek pildīts Kodeksa 118. pants un Ministru kabineta 1999. gada 12. oktobra noteikumu Nr. 351 "Noteikumi par materiālo palīdzību personām, kuras tiek atbrīvotas no brīvības atņemšanas iestādēm" 2.4.punkts. Latvijas cietumu nodarbinātības stratēģijai jābūt vērstai ne tikai uz darba vietu skaita palielināšanu, bet arī uz darba samaksas palielināšanu. Lielākas algas ir stimuls notiesātajiem iesaistīties darbā, kas vienlaikus veicina šo personu izpratni par nodarbinātības priekšrocībām un sekmē disciplīnu un kārtību ieslodzījuma vietā. Secinājumu daļa 5.Satversmes 107. pants noteic, ka "ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu". No konstitucionālajām sūdzībām izriet, ka Satversmes tiesai tiek lūgts izvērtēt, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 107. pantā ietvertajām tiesībām saņemt atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu.