5. Article

Saeimas deputāts Egils Levits pamatoti norādīja, ka tiesības noregulēt kādu jautājumu ar normatīvu aktu var tikt deleģētas Ministru kabinetam, taču tas var notikt tikai ar Saeimas ziņu (ir nepieciešams Saeimas izdotā likuma pilnvarojums) un Saeimas noteiktajā apmērā (sk. Latvijas Republikas 5. Saeimas 1993. gada 14. jūlija sēdes stenogrammu // Latvijas Vēstnesis, 1993. gada 15.jūlijs, Nr. 50, 1.lpp.). Tiesību normai, ar kuru likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt Satversmē noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt skaidrai un precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana, atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu. Ja likumdevēja pilnvarojuma apmērs rada šaubas, Ministru kabinetam šis pilnvarojums jāīsteno, iespēju robežās izvairoties no personas pamattiesību ierobežošanas, ja uz ierobežojumu nepieciešamību nav tieši norādīts pilnvarojošajā normā. 10.1. Ministru kabinets ir noregulējis notiesāto minimālo darba samaksu, atsaucoties uz Saeimas pilnvarojumu noteikt kārtību, kādā notiesātajiem maksā par padarīto darbu. Ņemot vērā Ministru kabineta iekārtas likuma 14. panta pirmās daļas 2. punkta prasības attiecībā uz normu, kas pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus, no Kodeksa 51. panta piektās daļas neizriet, ka Ministru kabinets ir aicināts noteikt minimālās darba samaksas apmēru notiesātajiem. Pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt darba samaksas kārtību neparedz tiesības noteikt darba samaksas minimālo apmēru. 10.2. Kodeksa 51. panta piektajā daļā nav skaidri un precīzi formulēts Saeimas pilnvarojums noteikt darba samaksu notiesātajiem, jo likumdevējs citos gadījumos šāda satura pilnvarojumu tiesību normās formulē daudz precīzāk. Tā tas, piemēram, ir izdarīts Darba likuma 61. pantā, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt minimālo darba samaksu valstī. Darba likuma 61.panta pirmajā daļā likumdevējs ir atkārtojis Satversmes 107. panta priekšrakstu, ka minimālā darba alga nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu. Darba likuma 61. panta otrajā daļā Saeima ir pilnvarojusi Ministru kabinetu noteikt minimālo mēneša darba algu normālā darba laika ietvaros, kā arī minimālo stundas tarifa likmi. Savukārt likuma 61. panta trešajā daļā Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtību. 10.3. Arī Kodeksa struktūra liedz uzskatīt, ka šā normatīvā akta 51. panta piektā daļa pilnvaro Ministru kabinetu noteikt notiesāto darba samaksu. Kodeksa 51. pants, kā jau norāda panta nosaukums, regulē ar brīvības atņemšanu notiesāto iesaistīšanu darbā. Kodeksa struktūra paredz, ka ar brīvības atņemšanu notiesāto darba samaksai jātiek regulētai Kodeksa 54. pantā. Līdz 1998. gada 14. oktobra grozījumiem 54. panta pirmā daļa noteica, ka "personām, kam atņemta brīvība, par darbu maksā saskaņā ar tā daudzumu un kvalitāti pēc tautas saimniecībā spēkā esošajām normām un likmēm. Aprēķinot notiesātajiem izpeļņu, ievēro, ka viņiem daļēji jāatlīdzina izdevumi brīvības atņemšanas iestāžu uzturēšanai". Savukārt 54. panta otrā daļa noteica, ka "darba samaksas noteikumus un kārtību personām, kam atņemta brīvība, nosaka Latvijas Republikas Ministru Padome". Kodeksa 54. pants ir saglabājis savu nosaukumu, lai gan tā teksts izslēgts ar 1998. gada 14. oktobra grozījumiem. Saeima 54. panta pirmo daļu izslēdza, savukārt otro daļu, redakcionāli precizējot, pārcēla uz 51. pantu. Pamatojoties uz šo pilnvarojumu, Ministru kabinets ir izdevis apstrīdēto normu, lai gan pilnvarojošā norma neietver pilnvarojumu noteikt minimālo darba samaksas apmēru notiesātajiem. 10.4. Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums. Tāpēc visupirms jāizvērtē, vai šī kārtība ir ievērota. No lietā esošajiem materiāliem nav konstatējams, ka Saeima likumdošanas ceļā būtu apsvērusi jautājumu par to, vai notiesātajiem jānosaka citāda minimālā darba samaksa nekā pārējiem nodarbinātajiem. Kodeksa 51. panta piektā daļa nepilnvaro Ministru kabinetu izdot šāda satura noteikumus. 10.5. Apstrīdētajā normā paredzētais minimālās darba samaksas samazinājums notiesātajiem nav noteikts, pamatojoties uz likumā ietverto pilnvarojumu. Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets nav ievērojis likumā noteiktās pilnvarojuma robežas, proti, Ministru kabinets jautājumu par notiesāto minimālo darba samaksu ir izlēmis ultra vires. Līdz ar to apstrīdētā norma nav uzskatāma par pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu un neatbilst Satversmes 64. pantam.