60. Article

Apmācība un tehniskā palīdzība 1. Katrai Dalībvalstij pēc nepieciešamības jānodrošina un jāpilnveido speciālas apmācību programmas saviem darbiniekiem, kas darbojas korupcijas novēršanā un apkarošanā. Šādas apmācību programmas var būt savstarpēji saistītas ar sekojošām jomām: (a) efektīvi pasākumi, lai novērstu, atklātu, izmeklētu koruptīvus noziedzīgus nodarījumus, kā arī sodītu par tiem, ietverot gan pierādījumu vākšanas, gan izmeklēšanas metožu izmantošanu; (b) stratēģiskas pretkorupcijas politikas izstrādāšanas un plānošanas iespēju palielināšana; (c) kompetentu iestāžu apmācība savstarpējās tiesiskās palīdzības prasību sagatavošanā, atbilstoši Konvencijas prasībām; (d) iestāžu, valsts pakalpojumu vadības, valsts finanšu vadības, tai skaitā valsts pasūtījumu, un privātā sektora novērtējumi un nostiprināšana; (e) noziedzīgi iegūtu līdzekļu pārskaitījumu novēršana un apkarošana saskaņā ar šo Konvenciju un šādu līdzekļu atgūšana; (f) noziedzīgi iegūtu līdzekļu, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, pārskaitījumu atklāšana un iesaldēšana; (g) noziedzīgi iegūtu līdzekļu, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, kustības un šādu līdzekļu pārskaitīšanai, slēpšanai vai maskēšanai izmantoto metožu uzraudzība; (h) atbilstīgi un efektīvi tiesiski un administratīvi mehānismi un metodes noziedzīgi iegūtu līdzekļu, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, atgriešanas veicināšanai; (i) metodes, ko izmanto, lai aizsargātu cietušos un lieciniekus, kas sadarbojas ar tiesas iestādēm; un (j) apmācība nacionālos un starptautiskos noteikumos un valodu apgūšana. 2. Dalībvalstīm iespēju robežās jāizvērtē iespēja savstarpēji piedāvāt plašu tehniskās palīdzības līdzekļu klāstu, īpaši par labu attīstības valstīm, atbilstoši to izstrādātajiem plāniem un programmām cīņā ar korupciju, tajā skaitā sniedzot materiālu atbalstu un apmācību jomās, kas norādītas šī panta 1.punktā, kā arī apmācību un palīdzību, savstarpēju pieredzes un specializētu zināšanu apmaiņu starp Dalībvalstīm izdošanas un savstarpējas tiesiskas palīdzības jautājumos, kas nostiprinās Dalībvalstu savstarpējo sadarbību šajās jomās. 3. Dalībvalstīm nepieciešamā apmērā jāstiprina centieni maksimāli palielināt darbību un apmācību starptautiskās un reģionālās organizācijās un attiecīgu divpusēju vai daudzpusēju līgumu vai vienošanos ietvaros. 4. Dalībvalstīm jāizvērtē iespēja pēc pieprasījuma sniegt savstarpēju palīdzību, lai veiktu novērtējumu, izpēti un pētījumus par korupcijas veidiem, cēloņiem, sekām un tās radītajiem zaudējumiem attiecīgajās valstīs, nolūkā izveidot stratēģiju un rīcības plānus korupcijas apkarošanai ar kompetentu valsts iestāžu un sabiedrības līdzdalību. 5. Lai veicinātu noziedzīgi iegūtu līdzekļu, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šo Konvenciju, atgūšanu, Dalībvalstis var sadarboties, norādot cita citai ekspertu vārdus, kas varētu palīdzēt šī mērķa sasniegšanā. 6. Dalībvalstīm jāizvērtē iespēja izmantot subreģionālas, reģionālas un starptautiskas konferences un seminārus, lai veicinātu sadarbību un tehnisku palīdzību, kā arī lai rosinātu diskusiju par kopīgām problēmām, tajā skaitā par attīstības valstu un valstu ar pārejas ekonomiku īpašām problēmām un vajadzībām. 7. Dalībvalstīm jāizvērtē iespēja izveidot brīvprātīgus palīdzības mehānismus nolūkā sniegt finansiālu ieguldījumu attīstības valstu un valstu ar pārejas ekonomiku centieniem piemērot šo Konvenciju, izmantojot tehniskas palīdzības programmas un projektus. 8. Katrai Dalībvalstij jāizvērtē brīvprātīgu ieguldījumu iespējas Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziegumu apkarošanas birojā, nolūkā ar šī biroja palīdzību atbalstīt programmas un projektus attīstības valstīs šīs Konvencijas ieviešanai.