8. Article

Satversmes 105.pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Kā secinājusi Satversmes tiesa, Satversmes 105.pants, līdzīgi kā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola 1.pants, paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Īpašuma tiesības var ierobežot, ja ierobežojumi ir attaisnojami, tas ir, ja tie noteikti ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 20.maija spriedumu lietā Nr.2002-01-03). Viens no veidiem, kā īpašuma tiesības var ierobežot sabiedrības interesēs, ir teritorijas plānošana. Saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma 1.pantu "teritorijas plānojums ir ilgtermiņa teritorijas plānošanas dokuments vai plānošanas dokumentu kopums, kurš izstrādāts un stājies spēkā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un kurā atbilstoši plānošanas līmenim un plānojuma veidam rakstveidā un grafiski attēlota teritorijas pašreizējā un noteikta plānotā (atļautā) izmantošana un šīs teritorijas izmantošanas aprobežojumi". Pašvaldību pienākums likumā noteiktajā kārtībā izstrādāt pašvaldības teritorijas plānojumu ir noteikts likumā "Par pašvaldībām" (14.panta otrās daļas 1.punkts). Rajona un vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā tiek noteiktas teritorijas attīstības iespējas, virzieni un aprobežojumi, grafiski attēlota rajona un vietējās pašvaldības teritorijas pašreizējā un noteikta plānotā (atļautā) izmantošana (Teritorijas plānošanas likuma 5.panta 3. un 4. punkts). Rajona un vietējā pašvaldība: 1) vada, uzrauga un nodrošina attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojuma un tā grozījumu izstrādi un īstenošanu; 2) apstiprina teritorijas plānojumu un tā grozījumus kā saistošos noteikumus (Teritorijas plānošanas likuma 7.panta piektās daļas 1. un 2.punkts un sestās daļas 1. un 2.punkts). Rajona un vietējās pašvaldības teritorijas plānojumi tiek pieņemti kā pašvaldības saistošie noteikumi. Tātad spēkā esošais teritorijas plānojums attiecīgajā administratīvajā teritorijā ir saistošs jebkurai fiziskajai un juridiskajai personai (likuma "Par pašvaldībām" 45.panta pirmā daļa). Teritorijas plānojumam kā pašvaldības lēmumam jāatbilst Satversmei, likumiem un Ministru kabineta noteikumiem (likuma "Par pašvaldībām" 41.panta otrā daļa). Teritorijas plānojumā pašvaldība paredz teritorijas izmantošanas nosacījumus un, kā jau minēts, konkrētiem nekustamajiem īpašumiem var noteikt īpašuma tiesību ierobežojumus. No vienas puses, plānojums pats par sevi nepiešķir tiesības, piemēram, uzsākt zemes gabala apbūvi, taču ar to tiek noteiktas priekšdispozīcijas lēmumu pieņemšanai konkrētos gadījumos nākotnē. No otras puses, zemes īpašniekam nav tiesību pēc saviem ieskatiem uz savas zemes veikt saimniecisko darbību, viņam nav tiesību to brīvi apbūvēt vai mainīt teritorijas plānojumā noteikto zemes izmantošanas mērķi (sk.: Meiere S. Teritorijas plānošana kā vides aizsardzību nodrošinošs līdzeklis: tiesiskais regulējums un ar to saistītās problēmas // Latvijas Universitātes Raksti, 2003, 657.sēj., 21.lpp.). Tādējādi teritorijas plānojums ir dokuments, ar kuru pašvaldība normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā var paredzēt teritorijas izmantošanas un līdz ar to arī īpašuma tiesību ierobežojumus.