105. Article — ).

13.3.Noteikumus Satversmes 81.panta kārtībā Ministru kabinets ir tiesīgs izdot vienīgi tad, ja to prasa neatliekama vajadzība. 14.Ja kāds ierobežojums tiek pārkāpts, šādi Ministru kabineta noteikumi uzskatāmi par antikonstitucionāliem un spēkā neesošiem [sk. Satversmes tiesas 1997. gada 7. maija sprieduma lietā Nr. 04-01(97) 1.punktu]. Jāņem vērā tas, ka šā sprieduma 13.punkta 2.un 3.apakšpunktā minētie kompetences ierobežojumi ir vienlīdz svarīgi un to pārkāpšana noved pie minēto noteikumu spēkā neesamības no to izdošanas brīža. "Ja viņi [Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi] izdoti bez neatliekamas vajadzības vai ar atzīmēto materiālo ierobežojumu pārkāpšanu (ko var konstatēt Saeima līdz ko Ministru kabineta izdotie noteikumi viņai iesniegti), tad viņi, kā pretkonstitucionāli, ieskatāmi kā neesoši no paša viņu izdošanas momenta" (Dišlers K. Latvijas valsts varas organi un viņu funkcijas. Rīga, Tieslietu Ministrijas Vēstneša izdevums, 1925, 120.lpp.). 15.Lai konstatētu, vai Noteikumi Nr.17 ir tiesiski, nepieciešams pārbaudīt, vai šajā gadījumā Ministru kabinets rīkojies savas kompetences ietvaros, proti, ievērojis visus Satversmes 81.pantā paredzēto tiesību izmantošanas ierobežojumus. Jāņem vērā tas, ka Noteikumi Nr.17 tika izdoti 2005.gada 11.janvārī. Saeimas rudens sesija tika slēgta 2004.gada 22.decembrī, uz nākamo sesiju Saeima sanāca 2005.gada 14.janvārī, un tajā pašā dienā minētie noteikumi tika iesniegti Saeimai. Nav šaubu par to, ka Noteikumu Nr.17 izdošanas procedūra atbilst šā sprieduma 13.punkta 1.apakšpunktā minētajam kritērijam, proti, Ministru kabinets Noteikumus Nr.17 ir izdevis Saeimas sesiju starplaikā un tie iesniegti Saeimā ne vēlāk kā trīs dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas. Vērtējot Noteikumos Nr.17 ietverto tiesību normu atbilstību šā sprieduma 13.punkta 2.apakšpunktā minētajam kritērijam, nepieciešams noskaidrot, vai šo noteikumu regulēšanas priekšmets neskar kādu jomu, kura atbilstoši Satversmes 81.pantam ir pilnībā izslēgta no Ministru kabineta kompetences. Šajā gadījumā jāņem vērā, ka "šādi noteikumi nevar grozīt tiesu iekārtas un procesa likumus". Vairākos Valsts kancelejas Juridiskā departamenta atzinumos (sk. piemēram, lietas 2.sēj. 174.un 175.lpp., 178.lpp. un 188.lpp.) izteikts viedoklis, ka Noteikumos Nr.17 ietvertas normas, kas regulē kārtību, kādā tiesas ceļā izskatāmi strīdi par taisnīgas atlīdzības lieluma noteikšanu, un kārtību, kādā institūcijas vai bijušie īpašnieki atbrīvojami no tiesas izdevumu samaksas, kā arī nosaka tiesas pienākumu pieaicināt ekspertus atsavinātā nekustamā īpašuma novērtēšanai un personas, kuras tiesai ir pienākums pieaicināt lietā. Noteikumi Nr.17 noteic arī kārtību, kādā tiek pieņemts tiesas lēmums par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā. Tātad tie groza 1992.gada Atsavināšanas likumā noteikto kārtību, kādā tiesa izskata lietas, ja nav panākta vienošanās par atlīdzības lielumu. Līdz ar to Ministru kabinets, izdodot Noteikumus Nr.17, tajos ir ietvēris normas, kas regulē virkni civilprocesuālu jautājumu. "Šo procesuālo tiesību gandrīz vienīgais avots ir likums, kas nosaka tiesāšanās kārtību (ordo judicii). Latvijas Republikas Satversmes 81.pants, dodot tiesības Ministru kabinetam starpsesiju laikā, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus ar likumu spēku, - tanī pašā laikā kategoriski aizliedz šādu noteikumu ceļā izdot vai grozīt tiesu procesa likumus" (Bukovskis V. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 111.- 112. lpp.). 16.Lai arī Ministru kabinets nav tieši grozījis Civilprocesa likumu, tomēr nepieciešams ņemt vērā to, ka visas civilprocesuālās normas nav apkopotas tikai Civilprocesa likumā. Civilprocesuālajā regulējumā ietilpst pilnīgi visas spēkā esošās civilprocesuālās tiesību normas neatkarīgi no tiesību avota, kurā tās atrodamas. Turpretim Civilprocesa likumā apvienota lielākā daļa civilprocesuālo normu, tomēr ne visas šīs normas. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka, piemēram, arī Administratīvā procesa likums nav izsmeļošs un tajā nav apkopotas visas administratīvo procesu tiesā regulējošās tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4.janvāra sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 14.punktu). Tādējādi secināms, ka Satversmes 81.pantā minētie "tiesu iekārtas un procesa likumi" nav saprotami tikai šauri gramatiski kā, piemēram, Kriminālprocesa likums, Civilprocesa likums vai Administratīvā procesa likums. Ar "tiesu iekārtas un procesa likumiem" ir saprotamas visas tās normas, kas nosaka konkrētās tiesvedības procesuālo kārtību vai kas var būt par pamatu tiesisko attiecību subjektu darbībai, tiem īstenojot savas procesuālās tiesības vai izpildot procesuālos pienākumus. Piemēram, atsevišķas procesuālās normas ietvertas gan Civillikumā un Darba likumā, gan Prokuratūras likumā un Latvijas Republikas advokatūras likumā (sk.: Civilprocesa likuma komentāri. Papildinātais izdevums. Prof. K.Torgāna un M.Dudeļa vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga, 2001, 11.lpp.). Tādējādi secināms, ka pretēji Satversmes 81.pantam Noteikumi Nr.17 groza "tiesu iekārtas un procesa likumus". 17.Vērtējot Noteikumu Nr.17 atbilstību "neatliekamai vajadzībai", Satversmes tiesa nepiekrīt tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāvja paustajam viedoklim, ka Satversmes tiesa neesot tiesīga pārbaudīt Noteikumu Nr.17 atbilstību minētajam kritērijam, jo "neatliekamu vajadzību" politiski izvērtēt varot tikai pats Ministru kabinets. Pirmkārt, nepieciešams ņemt vērā to, ka Satversmes normu saturu noteiktā apjomā vienmēr ir iespējams vērtēt arī no tiesību viedokļa. Nav šaubu par to, ka tiesības un politika pamatlikumā ir cieši saistīti jēdzieni, jo tiesiskā valstī politika nevar būt pilnīgi brīva no tiesībām un arī likumdevēju varu un izpildvaru saista Satversmes prasības. Tiesiskā valstī Satversmes galvenais uzdevums ir nodrošināt to, ka demokrātiski izveidotām institūcijām piešķirtā valsts vara kļūst saistoša tikai tad, kad tā izteikta tiesību veidā. Tādējādi Satversme aizsargā personu tiesības, jo nodrošina gan to, ka prasība pēc veicamās darbības tiesiskuma ir saistoša visiem valsts varas atzariem, gan arī to, ka valsts vara netiek izmantota ļaunprātīgi. Otrkārt, jāievēro, ka Satversme pēc savas būtības ir īss, lakonisks, tomēr komplicēts dokuments. Proti, neviena Satversmes norma vai tās daļa nevar tikt uzskatīta par lieku, jo šāda izpratne sagrautu Satversmes iekšējo loģisko struktūru. Satversmes izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs MarģersSkujenieks, referējot par Latvijas Republikas Satversmes projektu pirmajā lasījumā, uzsvēra: "[…] katra abstrakta definīcija un katra plašāka frāžaina formula var izsaukt pārpratumus. To var uzskatīt par nepilnīgu, pret atsevišķām tēzēm var celt iebildumus. Lai šādu pārpratumu nebūtu, lai iebildumi netiktu celti, Satversmes komisija vienojās par to, ka Satversmes likumā ļoti noteiktā veidā atsevišķos pantos izteicamas noteiktas domas. […] Šis lietišķais raksturs Satversmes projektā, pēc manām domām, ir uzskatāms par šī projekta pozitīvo īpašību" (sk. Latvijas Republikas Satversmes sapulces stenogrammas. Rīga, 1921, 14. burtnīca, 1309. lpp.). Satversmes 81.pantā ir lietots jēdziens "ja neatliekama vajadzība to prasa", tātad Satversmes sapulce šim jēdzienam piešķīrusi noteiktu saturu, kurš ņemams vērā, izvērtējot, vai Ministru kabinets bijis tiesīgs izdot noteikumus ar likuma spēku. Līdz ar to Satversmes tiesa ir tiesīga lemt, vai, izdodot Noteikumus Nr.17, Satversmes 81.pantā ietvertais priekšnoteikums - "ja neatliekama vajadzība to prasa" - ir ievērots. 18.Lietas materiālos ir vairākas atšķirīgas anotācijas par Noteikumu Nr.17 pieņemšanas nepieciešamību. Redzams, ka deviņu dienu laikā vairākkārt mainījies neatliekamas vajadzības pamatojums. Tam tiek minēti dažādi iemesli. Piemēram, 2004. gada 29. decembra anotācijā (sk. lietas 2.sēj. 160. - 164.lpp.) kā galvenais iemesls tiek minēts tiesvedības procesa ilgums un būvniecības projekta aizkavēšanās iespēja, kā arī tas, ka likums nenosakot kārtību, kādā atbildīgā institūcija pārņem atsavināto nekustamo īpašumu valdījumā. Savukārt 2005.gada 6.janvāra anotācijā (sk. lietas 2.sēj. 190. - 195.lpp.) minētas arī atsevišķu indivīdu spekulatīvās intereses, racionāla budžeta izmantošana, neskaidrības spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā, kas noteic nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, ir norādes arī uz spēkā esošā likuma reto piemērošanu un likumā nenoregulētajiem jautājumiem, kas neļaujot īstenot Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likuma 1.panta trešo daļu. Anotācijā arī norādīts, ka spēkā esošais likums nenosaka brīdi, ar kuru atsavināto dzīvojamo māju bijušie īpašnieki un viņu ģimenes locekļi zaudē tiesības lietot nekustamo īpašumu. Vēlāk, precizējot jautājumu par patiesajiem Noteikumu Nr.17 pieņemšanas neatliekamās vajadzības iemesliem, Ministru kabinets paskaidrojis, ka "galīgie neatliekamas vajadzības iemesli" norādīti 2005.gada 6.janvāra anotācijā (sk. lietas 3.sēj. 204.lpp.) un tie tad arī kalpojuši par pamatu Noteikumu Nr.17 izdošanai. 19.Vērtējot, vai apstākļus, kuros tika izdoti Noteikumi Nr.17, iespējams atzīt par "neatliekamu vajadzību", Satversmes tiesa vispirms ņem vērā Ministru kabineta 1995.gada 27.jūlija rīkojuma Nr.416 (sk.: Latvijas Vēstnesis, 1995.gada 2.augusts, Nr.114) 3.punktā noteikto. Šis punkts uzliek par pienākumu Kultūras ministrijai kopīgi ar Valsts īpašuma fondu un Rīgas Domi veikt nepieciešamās darbības LNB būvniecībai nepieciešamo zemes gabalu (kvartālos starp Kuģu, Mūkusalas, Akmeņu un Valguma ielu un Uzvaras bulvāri) pārņemšanai valsts īpašumā. Lai gan LNB būvniecībai konkrēta vieta tika noteikta jau daudzus gadus pirms Apstrīdētā likuma pieņemšanas, joprojām nav uzsākta pat detālplānojuma izstrādāšana attiecīgajai teritorijai. Tieši detālplānojums ir atzīstams par vienu no galvenajiem instrumentiem, kas nodrošina to, ka attiecīgās teritorijas izmantošanā sabiedrības un valsts intereses tiek noteiktā kārtībā saskaņotas ar konkrētu nekustamo īpašumu īpašnieku, arī Pieteikuma iesniedzēju, interesēm. Vairāk nekā deviņus gadus pirms Noteikumu Nr.17 izdošanas Kultūras ministrijai un citām valsts pārvaldes iestādēm tika uzlikts par pienākumu nodrošināt LNB būvniecībai nepieciešamo nekustamo īpašumu pārņemšanu valsts īpašumā. Taču pretēji tam, kā liecina lietā esošie dokumenti, uz zemi, kur bija paredzēta LNB celtniecība, tika atjaunotas īpašuma tiesības, bet daudzdzīvokļu mājas Uzvaras bulvārī 2 un Kuģu ielā 8/10 tika nodotas privatizācijai. Lai gan 2002.gada 13.jūnijā pieņemtā Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likuma 4.panta otrā daļa un 2003.gada 8.maijā pieņemtā tāda paša nosaukuma likuma 4.panta otrā daļa paredzēja, ka LNB vajadzībām nepieciešamo zemi, kā arī uz tās esošo ēku atsavināšanu valsts vajadzībām veic likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" (t.i., 1992.gada Atsavināšanas likumā) noteiktajā kārtībā, pirms Noteikumu Nr.17 izdošanas netika apsvērta iespēja grozīt spēkā esošo nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas kārtību. Šī kārtība, izdodot Noteikumus Nr.17, tika grozīta tikai pēc tam, kad Pieteikuma iesniedzēji 2004.gada otrajā pusē, veicot saraksti ar Kultūras ministriju, paziņoja, ka nav apmierināti ar tās piedāvāto atsavināmā nekustamā īpašuma cenu. 20.Ņemot vērā minētos apstākļus, secināms, ka Noteikumu Nr.17 izdošanu nav prasījusi neatliekama vajadzība, Ministru kabinets nav ievērojis Satversmes 81.pantā noteiktos kompetences ierobežojumus un ir rīkojies ultra vires, t.i., pārkāpjot savas kompetences robežas. Konstatējot Noteikumu Nr.17 neatbilstību Satversmes 81. pantam, nav nepieciešams papildus izvērtēt to atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam. 21.Satversmes 105.pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Šis pants paredz, no vienas puses, valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču no otras puses - valstij ir arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā. 21.1.Vērtējot Apstrīdētā likuma atbilstību Satversmes 105.pantam, visupirms jāņem vērā, ka minēto Satversmes pantu nedrīkst analizēt atrauti no Satversmes 1.panta, jo Satversme ir vienots veselums, tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Lai pilnīgāk un objektīvāk spētu noskaidrot minēto normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk. šā sprieduma 13.punktu). 21.2.Atbilstoši Satversmes 89. pantam "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem". No šā panta redzams, ka likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto un starptautisko cilvēktiesību normu savstarpēju harmoniju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 7.punkta 1.apakšpunktu). Interpretējot Satversmi un Latvijas starptautiskās saistības, jāmeklē risinājums, kas nodrošinātu to harmoniju, nevis pretnostatījumu (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2004-18-0106 5.punktu). 21.3.Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - ECK) Pirmā protokola 1.pants paredz: "Jebkurai fiziskajai vai juridiskajai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot gadījumus, kad tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem. Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu, vai sodu samaksu." Interpretējot minēto pantu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) ir secinājusi, ka tas ietver trīs dažādus nosacījumus: pirmkārt, panta pirmais teikums paredz tiesības netraucēti baudīt īpašumtiesības; otrkārt, panta otrais teikums aizliedz patvaļīgi atņemt īpašumu un paredz īpašuma atņemšanas nosacījumus, un, treškārt, panta otrajā daļā atzīts, ka valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm [sk., piemēram: Sporrong and Lönnroth v. Sweden, judgment of 23 September 1982, Series A no. 52, p. 24, para. 61; Iatridis v. Greece [GC], no. 31107/96, para. 55, ECHR 1999-II; Beyeler v. Italy [GC], no. 33202/96, para. 100, ECHR 2000-I]. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105.panta saturs ir līdzīgs ECK Pirmā protokola 1.panta saturam (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 20.maija sprieduma lietā Nr.2002-01-03 secinājumu daļu). 21.4.Īpašumtiesību sevišķo svarīgumu ir atzinusi arī Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa, kas savā praksē pēdējā laikā īpašumtiesību patvaļīgas atņemšanas aizliegumam ir piešķīrusi ius cogens normas statusu, atzīstot, ka patvaļīga īpašumtiesību atņemšana ir pretrunā ar ius cogens normām (sk.: T-306/01 Ahmed Ali Yusuf and Al Barakaat International Foundation v. Council of the European Union and Commission of the European Communities [2005]. http://europa.eu.int/eur-lex/lex/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:62001A0306:EN:HTML, para. 293). 22.Līdzīgi kā ECK Pirmāprotokola 1.pants, arī Satversmes 105.pants paredz valstij tiesības ne tikai regulēt un kontrolēt īpašuma izmantošanu, bet arī noteiktos gadījumos īpašumtiesības atņemt de jure. Tomēr šāda īpašuma atņemšana nekādā gadījumā nedrīkst būt patvaļīga. Satversmes 105.panta ceturtais teikums ietver trīs nosacījumus, kuru esamība attaisno īpašuma atņemšanu: 1) īpašumu piespiedu kārtā drīkst atsavināt tikai sabiedrības vajadzībām; 2) tas pieļaujams izņēmuma gadījumā uz atsevišķa likuma pamata; 3) īpašums tiek atsavināts pret taisnīgu atlīdzību. 22.1.1923.gada likumā "Par nekustamas mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskām vajadzībām", 1992.gada Atsavināšanas likumā, kā arī Apstrīdētajā likumā likumdevējs expressis verbis nav precizējis jēdzienu "valsts vai sabiedrības vajadzības", nedz arī devis tam kaut vai vispārīgu skaidrojumu. Ņemot vērā, ka katras tiesību normas rašanās vēsturiskie apstākļi ir specifiski, nepieciešams noskaidrot likumdevēja gribu, proti, noskaidrot, kādu saturu tas ir vēlējies ietvert jēdzienā "valsts vai sabiedriskās vajadzības". No 1923.gada Saeimas sēžu stenogrammām ir redzams galvenokārt tas, ka deputāti pauduši bažas par tādu iespēju, ka pēc likuma pieņemšanas varētu pārlieku plaši tikt izprasts šā jēdziena saturs un tas neizbēgami novestu pie nepamatotas īpašumtiesību aizskaršanas. Tā deputāts EgonsKnops norādījis: "Noteikums, ka nekustamus īpašumus var atsavināt valsts vai sabiedriskām vajadzībām, var novest caur savu nenoteiktību pie likuma nelietīgas lietošanas. Jēdzienu "sabiedriskām" var attiecināt tiklab uz vispārējām vajadzībām, kā arī uz atsevišķu organizāciju un sabiedrību interesēm." Tomēr minētais deputāts arī atzīmēja: "Ja rodas pretešķības starp privātām īpašuma tiesībām un spiedošām valsts interesēm, tad privātām vajag atkāpties valsts interešu priekšā" (sk. Saeimas II sesijas 6.sēdes 1923.gada 27.aprīlī stenogrammu, 218.lpp.). 1992.gadā Augstākās padomes sēdē, izskatot likumprojektu "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām", deputātiem bija atšķirīgi viedokļi par jēdziena "valsts vai sabiedriskās vajadzības" nozīmi. Piemēram, deputāts Pēteris Laķis norādīja, ka nepieciešams dot minētā jēdziena skaidrojumu: "Ja mēs nemēģinām šo jēdzienu skaidrot, tad tas empīriskais saraksts būs […] nelietojams. […] Ja nav paskaidrots, kas tad ir sabiedriskā nozīmība, tādā gadījumā mēs nevaram vispār nekādu sarakstu principā veidot" (sk.Augstākās padomes 1992.gada 19.augusta sēdes stenogrammu, 20.lpp.; lietas 4.sēj. 92.lpp.). Turpretim deputāts Leonīds Alksnis par nepieciešamību skaidrot jēdzienu "valsts vai sabiedriskās vajadzības" bija pretējās domās, norādot: "[…] nevar likumā prognozēt visus iespējamos gadījumus. […] noteikti ir jābūt tādai objektu grupai, kurus mēs saucam par "sabiedriskajiem objektiem". Tā, piemēram, mums būs jābūvē Valsts bibliotēka, valsts objekts. Pieņemsim, ka tur mums būs jāatsavina 10 zemes īpašumi. Viens no īpašniekiem […] nepiekrīt sava zemes īpašuma atsavināšanai. Protams, mums būs jāpieņem likums piespiedu kārtā atsavināt" (sk.Augstākās padomes 1992.gada 19.augusta sēdes stenogrammu, 18.lpp.; lietas 4.sēj. 90.lpp.). Savukārt deputāts Andris Grūtups, diskutējot par 1992.gada Atsavināšanas likuma 3.panta otrās daļas redakciju, norādījis: "Bez šaubām, pilnīgi izsmeļošu uzskaitījumu dot nevar, bet censties vajag, lai ievirzītu likumdevēja domu viendabīgā tulkošanā. Pretējā gadījumā, ja tas būs ļoti vispārējs formulējums (es to zinu no prakses), sāksies paplašināta tulkošana, lai piemērotu nezin kam" (sk.Augstākās padomes 1992.gada 19.augusta sēdes stenogrammu, 17.lpp.; lietas 4.sēj. 89.lpp.). Redzams, ka minēto debašu rezultātā Augstākā padome izšķīrusies par zināmu vidusceļu, t.i., 1992.gada Atsavināšanas likuma 3.panta otrajā daļā noteikusi vienīgi to, kas būtu atzīstams par "sabiedrisko vajadzību", ja nekustamā īpašuma atsavināšanu ierosinātu attiecīga pašvaldība. Proti, atsevišķas administratīvās teritorijas iedzīvotāju kultūras, izglītības, sporta, veselības aizsardzības vai sociālās nodrošināšanas vajadzības, kā arī sabiedriskā transporta attīstība, vides aizsardzība vai inženiertehnisko objektu celtniecība. Savukārt "valsts vajadzību" paplašināts skaidrojums likumā nav dots. ECT savā praksē, vērtējot ECK Pirmā protokola 1.panta pirmajā daļā ietvertā jēdziena "sabiedrības interesēs" saturu, secinājusi, ka valstij ir piešķirta plaša rīcības brīvība noteikt to, kas būtu atzīstams par sabiedrības interesēm. Tieši valsts vislabāk pārzina savas sabiedrības vajadzības, un tāpēc tai arī ir tiesības dot jēdziena "sabiedrības interesēs" sākotnējo novērtējumu (sk.: James and Others v. the United Kingdom, judgment of 21 February 1986, Series A no. 98, p. 32, para. 46). Jēdziena "sabiedrības interesēs" skaidrojums vienmēr būs pietiekami plašs. Apsverot jautājumu par konkrēta atsavināšanas likuma pieņemšanu, vienmēr tiks skarti gan politiski, gan ekonomiski, gan arī sociāli jautājumi. Tas ir pašsaprotami, ka šādā jautājumā likumdevēja rīcības brīvība ir ļoti plaša un tā dotais jēdziena "sabiedrības interesēs" skaidrojums būs pareizs, ja vien tam acīmredzami netrūks saprātīga pamatojuma (sk.: Pressos Compan?a Naviera S.A. and Others v. Belgium, judgment of 20 November 1995, Series A no. 332, p. 23, para. 37). Arī Satversmes 105.pants piešķir likumdevējam plašu rīcības brīvību noteikt, kādas ir tās vispārējās vajadzības, kuras nepieciešams apmierināt, lai sasniegtu īpašos publiskos mērķus. 1992.gada Atsavināšanas likumā lietotā un Apstrīdētajā likumā pārņemtā jēdziena "valsts vajadzības" izpratne ir ļoti tuva tai izpratnei, kas tika izmantota, paskaidrojot jēdzienā "sabiedriskās vajadzības" ietverto saturu, jo nebūtu taču pieļaujams sabiedriskās intereses pretstatīt valsts interesēm. Tomēr jāņem vērā, ka sabiedrisko vajadzību uzskaitījums likumā ir attiecināts vienīgi uz pašvaldībām. Līdz ar to par "sabiedrības vajadzībām" visas valsts mērogā (valsts vajadzībām) varētu atzīt arī tādas vajadzības, kuras iepriekšminētajā sabiedrisko vajadzību uzskaitījumā nav tieši norādītas. Tādējādi Apstrīdētais likums atbilst Satversmes 105.panta ceturtajā teikumā ietvertajam nosacījumam par sabiedrības vajadzībām. 22.2.Satversmes 105.panta ceturtais teikums noteic, ka īpašuma piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai uz tāda "atsevišķa likuma" pamata, kuru likumdevējs pieņem izņēmuma gadījumos. Īpašuma atsavināšana ne vien uz likuma pamata, bet "uz atsevišķa likuma pamata" zināmā mērā ir Latvijas Republikas Satversmes īpatnība. Liela daļa Eiropas valstu konstitūciju paredz vienīgi to, ka atsavināšanai jānotiek uz likuma pamata vai likumā noteiktā kārtībā. Mērķis, kam kalpo Satversmes 105.panta noteikums par īpašuma atsavināšanu uz atsevišķa likuma pamata, ir aizsargāt personas pamattiesības no iespējamas valsts pārvaldes iestāžu patvaļas. Vārds "atsevišķs" šajā gadījumā interpretējams ne vien formāli gramatiski, bet vispirms pēc būtības. Pieņemot šādu "atsevišķu" likumu, likumdevējam īpaša uzmanība ir jāpievērš visiem lietas apstākļiem, jānoskaidro, vai īpašuma atsavināšana patiešām notiek izņēmuma gadījumā un kalpo valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, kā arī jāpārliecinās, vai šī atsavināšana notiek pret taisnīgu atlīdzību. 1992.gada Atsavināšanas likums paredzēja, ka atsevišķs likums par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu tiek pieņemts tad, ja valsts vai pašvaldība īpašumu nevar iegūt vienojoties ar īpašnieku. Šis noteikums ir saglabāts arī Apstrīdētajā likumā. Tādējādi Apstrīdētais likums atbilst Satversmes 105.panta ceturtajā teikumā ietvertajam nosacījumam par īpašuma atsavināšanu izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata. 22.3.Atsavinot īpašumu piespiedu kārtā, taisnīgas atlīdzības institūtam ir jārada taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm, no vienas puses, un nepieciešamību aizsargāt Satversmē garantētās īpašnieka tiesības, no otras puses. Šajā gadījumā svarīgs samērīguma kritērijs ir atlīdzības (kompensācijas) apmērs (sk.: Papachelas v. Greece [GC], no. 31423/96, para. 48, ECHR 1999-II). Kā atzinusi ECT, valstij ir plaša rīcības brīvība noteikt, kā konkrētajos apstākļos, ņemot vērā atsavinājuma mērķi un indivīda intereses, taisnīgais līdzsvars ir sasniedzams (sk.: Pressos Compania Naviera SA and Others V. Belgium, November 20, 1995, Series A, No.332, para. 37, EHRR 301), tostarp arī to, kādam jābūt taisnīgās atlīdzības apmēram. Var piekrist gan Ministru kabineta, gan arī Saeimas pārstāvja tiesas sēdē teiktajam, ka Satversmes 105.pantā lietotais termins "taisnīga atlīdzība" ne vienmēr ir saprotams kā atsavināmā nekustamā īpašuma tirgus vērtība. Šāda secinājuma pamatotību apstiprina arī ECT prakse, kurā tiek atzīts, ka, atsavinot īpašumu kārtībā, kādu paredz ECK Pirmāprotokola 1.panta pirmā daļa, atlīdzībai jābūt saprātīgi saistītai ar īpašuma tirgus vērtību, taču šīs normas negarantē tiesības uz pilnu atlīdzību visos apstākļos (sk., piemēram: James and Others v. the United Kingdom, judgment of 21 February 1986, Series A no. 98, para. 54; Lithgow and Others v. the United Kingdom, judgment of 8 July 1986, Series A no. 102, p. 50, para 121; Papachelas v. Greece [GC], no. 31423/96, para.48, ECHR 1999-II). Līdz ar to var secināt, ka iespējami arī tādi gadījumi, kad valstij, atsavinot personai piederošo īpašumu nolūkā panākt lielāku sociālo taisnīgumu, nav pienākuma maksāt pilnu īpašuma tirgus cenu, piemēram, īpašuma reformas apstākļos. Personas īpašumtiesību patiesu aizsardzību garantē ne vien taisnīga atlīdzība (tās apmērs), bet arī nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas process pats par sevi. ECT ir atzinusi, ka valsts savu lēmumu nevar pieņemt, neuzklausot pretējās puses viedokli vai neļaujot tai, piemēram, izteikties par piedāvāto cenu. Arī īpašuma atsavināšanas noteikumiem ir jābūt pietiekami viegli pieejamiem, paredzamiem un precīziem (sk., piemēram: Lithgow and Others v. the United Kingdom, judgment of 8 July 1986, Series A no. 102, p. 47, para. 110; Hentrich v. France, judgment of 22 September 1994, Series A no. 296-A, pp. 19-20, para. 42). Tādējādi Satversmes 105.panta ceturtais teikums uzliek valstij par pienākumu radīt taisnīgu līdzsvaru (samērīgumu) starp sabiedrības un konkrētā īpašnieka interesēm ar skaidrā un iepriekš paredzamā procesā noteiktas taisnīgas atlīdzības palīdzību. 23.Lai noskaidrotu, vai Apstrīdētajā likumā paredzētā nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas procedūra nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un nepieciešamību aizsargāt īpašnieka pamattiesības, Satversmes tiesai jārod atbildes uz šādiem jautājumiem: 1) Vai, interpretējot tiesību normas, kas noteic īpašuma piespiedu atsavināšanu, proti, lemjot par brīdi, no kura īpašnieks zaudē īpašuma tiesības, kā arī par brīdi, kad viņam izmaksājama taisnīga atlīdzība, ir izmantojama pagājušā gadsimta 20. - 30. gadu Senāta prakse? 2) Vai Apstrīdētajā likumā noteiktā nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas procedūra atšķiras no 1992. gada Atsavināšanas likumā noteiktās, un, ja atšķiras, vai šī atšķirība būtiski ietekmē Pieteikuma iesniedzēju tiesisko stāvokli? 3) Vai Apstrīdētajā likumā paredzētie "taisnīgas atlīdzības" noteikšanas kritēriji un izmaksas termiņi ir pietiekami skaidri un paredzami? 23.1. Kļūdains ir Saeimas viedoklis, ka, interpretējot tiesību normas, kas noteic kārtību, kādā nekustamais īpašums atsavināms valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, jāņem vērā 20. gadsimta 20. - 30. gadu Senāta prakse. Pirmkārt, šādos gadījumos, kā jau iepriekš tika minēts, ir jāvadās no Satversmes 105. panta, kas šobrīd īpašumtiesībām piešķir konstitucionālu rangu. Otrkārt, gan Saeimas atbildes rakstā, gan arī Saeimas pārstāvja tiesas sēdē minētajā Senāta 1934. gada 10. aprīļa spriedumā [sk.: Latvijas Senāta spriedumi (1918-1940), 4.sējums. Faksimilizdevums. Rīga, 1997, 1545. - 1546.lpp.], vadoties no 1928. gada 22. marta Pilsētu zemju likuma 9. panta (sk.: Valdības Vēstnesis, 1928.gada 22.marts, Nr.67), ir runa par tādu arhaisku un, no mūsdienas skatpunkta raugoties, novecojušu tiesību institūtu kā dzimtsnomas tiesību piespiedu atsavināšanas kārtība un noteikumi. Minētā likuma 9. pants noteica: "[…] ja pilsētu administratīvās robežās, uz pilsētu pašvaldību vai privātpersonu - kā fizisku, tā juridisku - apbūvei iznomātās zemes, nomnieks uzcēlis vai ieguvis uz šīs zemes celtas ēkas, kuru pāriešana nomas devēja īpašumā nomas līgumā nav paredzēta, un nomas objekts vēl atrodas nomnieka vai viņa tiesību ņēmēja lietošanā, nomniekam resp. viņa tiesību ņēmējam ir tiesība gada laikā, skaitot no šī likuma spēkā stāšanās dienas, griezties pie Zemkopības ministrijas ar ierosinājumu - iegūt nomāto zemi uz tādām tiesībām, kādas ir nomas devējam. Zemkopības ministrija uz 1923.gada (Lik.kr.59.) likuma pamata atsavina zemi valstij par labu un nekavējoties to pārdod ierosinājuma iesniedzējam uz tiem pašiem noteikumiem, uz kuriem zeme iegūta." Lai novērstu dalītā nekustamā īpašuma pastāvēšanu, proti, tādu situāciju, ka zeme pieder vienai personai, bet uz šīs zemes uzceltās ēkas un būves - citai, ar 1931. gada 11. jūnija Likuma par nekustamas mantas atsavināšanu Jēkabpils, Kārsavas, Liepājas, Ludzas, Madonas, Rēzeknes, Salacgrīvas, Valkas, Viesītes un Rīgas pilsētās (sk.: Valdības Vēstnesis, 1931.gada 11.jūnijs, Nr.127) 2. panta 1. punktu, pamatojoties uz Pilsētu zemju likuma 9. pantu, tika atsavinātas dzimtsnomas tiesības arī Senāta spriedumā minētajai personai (Annai - Margaretei Bērens - Rautenfelds, dzimušai Karlile). Savukārt Senāts spriedumā atzinis, ka, piemērojot "augstāk norādīto" likumu noteikumus konkrētam gadījumam, agrākās nomas devējas tiesības iepriekš minētajai personai uz nekustamo īpašumu izbeidzas ar atsavināšanas likuma spēkā stāšanās dienu, t.i., ar 1931. gada 11. jūniju, un tajā pašā dienā pārgājušas uz Zemkopības ministriju. Bez tam "ar to pašu momentu ir nodibinātas bijušās nomas devējas tiesības uz atlīdzību". Treškārt, 1992. gada Atsavināšanas likums būtiski atšķiras no 1923. gada likuma "Par nekustamas mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskām vajadzībām". Ne 1923.gada likuma "Par nekustamas mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskām vajadzībām" sākotnējā redakcija (sk.: Valdības Vēstnesis, 1923.gada 24.maijs, Nr.107), ne arī vēlākie tā grozījumi, kas izdarīti 1936. gada 28. maijā (sk.: Valdības Vēstnesis, 1936.gada 29.maijs, Nr.120) un 1937. gada 30. augustā (sk.: Valdības Vēstnesis, 1937.gada 31.augusts, Nr.195), nenoteica atsevišķas mājas vai dzīvokļa piespiedu atsavināšanu, kā tas ir 1992. gada Atsavināšanas likumā. Netika paredzēta arī mājas (dzīvokļa) īpašnieka un tajā dzīvojošo viņa ģimenes locekļu nodrošināšana ar citu līdzvērtīgu dzīvojamo telpu, ja māja (dzīvoklis) netiek atbrīvota labprātīgi. Tātad minētajā Senāta spriedumā vērtētas pilnīgi atšķirīgas tiesiskās attiecības un tāpēc tas šajā lietā nav izmantojams. 23.2 Nav pamatots Saeimas apgalvojums, ka Apstrīdētais likums salīdzinājumā ar 1992. gada Atsavināšanas likumu būtiski nemaina un nepasliktina Pieteikuma iesniedzēju tiesisko stāvokli. 23.2.1.1992. gada Atsavināšanas likums (4., 12. un 18. pants) - salīdzinot ar Apstrīdētā likuma 4.pantu - expressis verbis neparedzēja brīdi, ar kuru īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu pāriet no bijušā īpašnieka uz jauno ieguvēju (valsti vai pašvaldību). Piespiedu atsavināšanas process, vadoties no 1992. gada Atsavināšanas likuma, nosacīti varētu tikt iedalīts vairākos posmos: 1) visupirms tika paredzēts t.s. iepriekšējās vienošanās posms (3.panta pirmā daļa). Proti, valdība priekšlikumu par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu varēja iesniegt Saeimai tikai tad, ja attiecīgā valsts vai pašvaldības institūcija šo nekustamo īpašumu nevarēja iegūt vienojoties ar īpašnieku; 2) ja vienošanās ar nekustamā īpašuma īpašnieku netika panākta, priekšlikums tika iesniegts Saeimai, tad sekoja likumprojekta izskatīšana, proti, deputātiem pienācīgā kārtā bija jāvērtē, vai nekustamais īpašums nepieciešams kādu īpašu publisku mērķu sasniegšanai un vai tas labums, ko sabiedrība varētu iegūt, ir lielāks nekā zaudējums, kas varētu tikt nodarīts nekustamā īpašuma īpašniekam; 3) pēc "atsevišķā likuma" pieņemšanas saskaņā ar 1992.gada Atsavināšanas likuma 4. pantu zemesgrāmatā tika izdarīta atzīme par aizliegumu nekustamo īpašumu atsavināt vai apgrūtināt. Šāda atzīme īpašniekam liedz tiesības rīkoties ar īpašumu, t.i., tiek novērsta iespēja slēgt attiecībā uz to jebkādus darījumus. Institūcijai, kas ierosinājusi atsavināšanu, pēc attiecīgā likuma pieņemšanas bija atkārtoti jāpiedāvā īpašniekam pēc saviem ieskatiem taisnīga atlīdzība par nekustamo īpašumu vai arī iespēja to apmainīt pret līdzvērtīgu mantu (4. un 5. pants); 4) ja šāda atlīdzība tika noteikta uz labprātīgas vienošanās pamata vai atsavinātā īpašuma vērtība tika atlīdzināta, apmainot atsavināto mantu pret citu mantu, tika slēgts attiecīgs līgums. Un tikai tad, kad šis līgums bija nostiprināts zemesgrāmatā, atsavinātais īpašums, brīvs no jebkādiem apgrūtinājumiem, pārgāja valsts vai pašvaldības īpašumā (6.pants); 5) ja vienošanās par taisnīgu atlīdzību netika panākta, uz attiecīgās institūcijas pieteikuma pamata lieta par atlīdzības noteikšanu bija jāizskata tiesai (9. pants). Tiesvedības laikā nekustamais īpašums tika arī aprakstīts, un atbilstoši likuma 12.pantam tas pēc aprakstīšanas pārgāja tās iestādes valdījumā, kuras vajadzībām bija atsavināts. Bez tam saskaņā ar 12. panta otro daļu nodrošināšana ar citu dzīvojamo telpu bija paredzēta tikai gadījumos, kad atsavināja dzīvojamo māju, kurā dzīvoja tās īpašnieks vai viņa ģimenes locekļi; 6) pēc tam, kad tiesas spriedums par nekustamā īpašuma atsavināšanu bija stājies likumīgā spēkā, īpašniekam bija jāizmaksā tiesas noteiktā atlīdzība un tiesas noteiktie procenti, bet ne mazāk par sešiem procentiem gadā no nekustamā īpašuma pārņemšanas dienas līdz samaksas dienai (17. pants), 7) un tikai pēc taisnīgas atlīdzības samaksas vai iemaksas valsts budžetā, pamatojoties uz 18. pantu, varēja notikt īpašuma reģistrācija zemesgrāmatā uz valsts vai pašvaldības vārda. 23.2.2.Apstrīdētajā likumā ir saglabāta iespēja labprātīgi vienoties par īpašuma atsavināšanu pirms attiecīga priekšlikuma iesniegšanas Saeimā. Taču turpmākā piespiedu atsavināšanas procedūra būtiski atšķiras no iepriekšējā tiesiskā regulējuma. Proti, 4. pants noteic, ka valsts vai pašvaldība iegūst īpašumtiesības uz attiecīgo nekustamo īpašumu jau tūlīt pēc "atsevišķā likuma" spēkā stāšanās un ir tiesīga prasīt to nostiprināšanu zemesgrāmatā, kaut arī īpašnieks taisnīgo atlīdzību vēl nav saņēmis. Tādējādi Apstrīdētais likums paredz būtiskus grozījumus 1992. gada Atsavināšanas likumā noteiktajā nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas procesuālajā kārtībā, jo īpašnieks zaudē savu titulu nevis pēc, bet gan pirms atlīdzības saņemšanas. 23.2.3. Nevar piekrist ne Ministru kabineta, ne Saeimas pārstāvja paustajam viedoklim, ka 1992.gada Atsavināšanas likums grozīts tikai skaidrības labad, jo arī tas, interpretēts saistībā ar Civillikuma normām, paredzot, ka nekustama īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumā īpašumtiesības uz jauno ieguvēju (valsti vai pašvaldību) pāriet ar "atsevišķā likuma" spēkā stāšanās dienu un jaunais ieguvējs ar atsavināto īpašumu var rīkoties kā īpašnieks, bet ierakstam zemesgrāmatā piemītot tikai deklaratīvs spēks. Civillikuma 1033. panta 6. apakšpunkts paredz, ka bez īpašnieka gribas īpašumtiesības izbeidzas, ja īpašums tiek atsavināts likumā paredzētā kārtībā valsts vai sabiedriskajām vajadzībām. Savukārt Civillikuma 1477. panta pirmā daļa noteic, ka koroborācija, t.i., ierakstīšana zemesgrāmatā, nepieciešama tajos gadījumos, kad darījuma rezultātā tiek iegūtas lietu tiesības uz nekustamo īpašumu. Juridiskajā literatūrā, analizējot Civillikuma 1477. panta otro daļu - "lietu tiesības, kas pastāv saskaņā ar likumu, ir spēkā arī tad, ja tās nav ierakstītas zemesgrāmatā", ir izteikts viedoklis, ka pie šādām tiesībām pieder daļa laulāto kopmantas un ieilguma ceļā iegūts īpašums (sk.: Rozenfelds J. Lietu tiesības. Rīga, 2004, 134.lpp.) vai arī, piemēram, likumisks mantojums (sk.:Sinaiskis V. Latvijas civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Rīga, 1940, LU Studentu padomes grāmatnīcas izdevums, 24. lpp.). "[…] īpašuma tiesības iegūšana, pamatojoties uz likumu, patiesībā ir sarežģīts juridisks sastāvs (faktu kopums), kad īpašuma tiesība rodas saskaņā ar likumā paredzētiem notikumiem un darbībām" (Rozenfelds J. Lietu tiesības. Rīga, 2004, 134. lpp.). 1992.gada Atsavināšanas likuma tiesību normas salīdzinājumā ar Civillikuma normām ir vērtējamas kā speciālās tiesību normas. Civillikuma 1033. panta 6. punktu interpretējot kopsakarā ar Satversmes 105. pantu un 1992. gada Atsavināšanas likuma jēgu un mērķi, jāsecina, ka īpašumtiesības izbeidzas nevis ar "atsevišķā likuma" spēkā stāšanās brīdi, bet tikai pēc tam, kad valsts pārvaldes iestādes ir veikušas visas likumā noteiktās darbības. Tādējādi, pirmkārt, nav pamatots uzskats, ka atbilstoši 1992. gada Atsavināšanas likumam līdz ar "atsevišķa likuma" spēkā stāšanos neatkarīgi no attiecīga ieraksta izdarīšanas zemesgrāmatā izbeidzas personas īpašumtiesības un tiesības uz atsavinātajiem īpašumiem pilnā apjomā iegūst valsts vai pašvaldība. Otrkārt, Apstrīdētais likums salīdzinājumā ar 1992. gada Atsavināšanas likumu ir sašaurinājis Pieteikuma iesniedzēju tiesību apjomu. 23.3.Kā liecina lietā esošie materiāli (sk. lietas 2.sēj. 140. - 144.lpp.) un tiesas sēdē pieaicinātās personas O. Spurdziņa un liecinieka D. Pavļuta teiktais, trūkst vienotu kritēriju gan 1992. gada Atsavināšanas likumā, gan Apstrīdētajā likumā lietotā termina "taisnīga atlīdzība" interpretēšanai, arī saistībā ar LNB būvniecībai nepieciešamo nekustamo īpašumu atsavināšanu. 23.3.1. Piemēram, iepazīstoties ar izrakstiem no Uzraudzības padomes sēžu protokoliem, kas saistīti ar taisnīgas atlīdzības noteikšanu par atsavināmajiem īpašumiem šajā lietā, redzams, ka padome 2004. gada 16. jūnija sēdē ir nolēmusi "Kultūras ministrijai apstiprināt zemāko cenu, kas norādīta nekustamo īpašumu vērtējumos, sarunu vešanai par nekustamo īpašumu atsavināšanu". 2005. gada 23. februārī tā atļāvusi Kultūras ministrijai vadīties pēc attiecīgo vērtētāju noteiktās atsavināmo nekustamo īpašumu "vidējās aritmētiskās vērtības". Kaut arī Uzraudzības padome 23. februārī citastarp atļāvusi Kultūras ministrijai turpmākās vienošanās procesā norādītās taisnīgās atlīdzības summas mainīt tikai 10 procentu robežās, 27. aprīļa sēdē tiek noteikta atlīdzība, kas ļoti būtiski atšķiras no iepriekš piedāvātās atlīdzības un pat no nekustamā īpašuma vērtētāju sniegtā augstākā vērtējuma. Proti, kā norāda Ministru kabinets, šajā sēdē, lemjot par konkrētām summām, esot izvērtēta bijušo īpašnieku iesniegumos ietvertā argumentācija un viena atsavinātā īpašuma kvadrātmetra cena (sk. lietas 3.sēj. 205.lpp.). Kā tiesas sēdes laikā tika noskaidrots (sk. šā sprieduma 9.un 10. punktu), normatīvie akti taisnīgas atlīdzības noteikšanas kritērijus neparedz. Vērtējot LNB būvniecības vajadzībām atsavinātos īpašumus, gan Kultūras ministrija, gan Uzraudzības padome vadījusies no Latvijas Īpašuma vērtētāju asociācijas ieteikumiem (rekomendācijām). Piemēram, vienai no Pieteikuma iesniedzējām par viņai piederošo dzīvokli sākotnēji nolemts piedāvāt 10 800 latus (sk. lietas 2.sēj. 169.lpp.), pēc tam - 11 500 latus (sk. lietas 2.sēj. 141.lpp.), bet, neraugoties uz ekspertu doto augstāko novērtējumu - 12 200 lati (sk. lietas 1.sēj. 59.lpp.), notikusi vienošanās par atlīdzību divkāršā apmērā - 25 329 latiem (sk. lietas 3.sēj. 213.lpp.). Arī citai personai par atsavināto dzīvokli sākotnēji piedāvāti 51 200 lati (sk. lietas 2.sēj. 170.lpp.), taču, neraugoties uz ekspertu doto augstāko novērtējumu - 56100 lati (sk. lietas 2.sēj. 90.lpp.), 2005.gada maijā notikusi vienošanās par atlīdzību 90863,35 latu apmērā (sk. lietas 3.sēj. 216. - 217.lpp.). Turpretī J.Jaunzemam, neraugoties uz ekspertu doto augstāko novērtējumu - 84 100 lati (sk.lietas 1.sēj. 137.lpp.), sākotnēji piedāvāta atlīdzība 73 000 latu apjomā, bet vēlāk tā palielināta līdz 79 466 latiem (sk. lietas 3.sēj. 205.lpp.). Savukārt tiesas sēdē I.Stuberovskas iesniegtajā un lietai pievienotajā Latvijas Īpašumu vērtētāju asociācijas vēstulē minēts, ka "nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumā tā īpašniekam (bijušajam īpašniekam) izmaksājamās atlīdzības aprēķins var tikt veikts, balstoties uz konkrētā nekustamā īpašuma tirgus vērtību, taču tas nedrīkstētu aprobežoties vienīgi ar tā tirgus vērtības apmēru. Ņemot vērā to, ka nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana saistās ar līdzvērtīga nekustamā īpašuma iegādi atsavinātā vietā, taisnīgas atlīdzības aprēķinā, mūsuprāt, būtu ietilpināmi arī citi izdevumi, kas saistīti gan ar nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu, gan jauna līdzvērtīga nekustamā īpašuma iegādi (piemēram, ar jauna nekustamā īpašuma iegādi atsavinātā vietā un reģistrāciju zemesgrāmatā saistītie notariālie izdevumi, valsts nodeva, kancelejas nodeva, izdevumi par nekustamā īpašuma māklera vai konsultanta starpniecības pakalpojumiem, izdevumi par juridisko palīdzību, izdevumi, kas saistīti ar pārcelšanos uz jauno dzīves vietu utt.)" (lietas 5.sēj. 227.lpp.). 23.3.2.Pieteikuma iesniedzēji gan konstitucionālajā sūdzībā, gan tiesas sēdē norādīja, ka Kultūras ministrija viņiem prettiesiski liegusi pieeju informācijai, kas ietverta ekspertu vērtējumos attiecībā uz atsavināmajiem nekustamajiem īpašumiem (dzīvokļiem). Pieteikuma iesniedzēji iepazīstināti vienīgi ar to vērtējumu, kurā noteikta zemākā cena. Liecinieks D.Pavļuts tiesas sēdē norādīja, ka atteikums sniegt minēto informāciju pamatots ar Kultūras ministrijas valsts sekretāra 2004.gada 21.septembra rīkojumu Nr.122 "Par ierobežotas pieejamības informācijas statusa piešķiršanu". Šis rīkojums saskaņā ar iepriekš minētās asociācijas ieteikumiem esot pieņemts, lai novērstu iespēju, ka Pieteikuma iesniedzēji vērtējumus, kuros noteikta lielāka dzīvokļu cena, darītu zināmus citiem īpašniekiem, kuru īpašumus arī plānots atsavināt. Kārtību, kādā privātpersonas iegūst informāciju no valsts pārvaldes iestādēm, galvenokārt regulē Informācijas atklātības likums. No šā likuma 6.panta trešās daļas izriet, ka ierobežotas pieejamības statusu minētajiem vērtējumiem valsts sekretārs bija tiesīgs piešķirt vienīgi līdz tam brīdim, kad Kultūras ministrija vai tās pārstāvis kādam no nekustamo īpašumu īpašniekiem izteicis piedāvājumu par konkrētu taisnīgās atlīdzības summu. Piemēram, I.Prazdnicanei Kultūras ministrijas pilnvarotās personas zvērināta advokāta Selvja Selgas vēstule ar konkrētu piedāvājumu tika izsūtīta 2004.gada 15.septembrī (sk. lietas 1.sēj. 37.lpp.), t.i., sešas dienas pirms minētā rīkojuma pieņemšanas. Līdz ar to rodas šaubas, vai Kultūras ministrijas valsts sekretāra rīkojuma Nr.122 "Par ierobežotas pieejamības informācijas statusa piešķiršanu" pieņemšanas brīdī - 2004.gada 21.septembrī - vēl pastāvēja tiesisks pamats šāda informācijas pieejamības ierobežojuma pieņemšanai. Turklāt rīkojumā pretēji Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmās daļas prasībai nav sniegts pamatojums tam, kādā veidā informācijas izpaušana varētu apgrūtināt iestādes darbu vai nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm. 23.3.3. Bez tam, piedāvājot, pēc saviem ieskatiem, taisnīgu atlīdzību, valsts pārvaldes iestādei (Kultūras ministrijai) nav jārīkojas tikai kā nekustamā īpašuma pircējam nekustamo īpašumu tirgū, kur pircējs ir ieinteresēts īpašumu iegādāties par viszemāko cenu. Valsts vai pašvaldības iestādes uzdevums izvēlēties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu vai piedāvājumu ar viszemāko cenu pretendentu brīvas konkurences apstākļos rodas gadījumā, kad tiek veikti iepirkumi atbilstoši likumam "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām". Turpretī darbības, kas tiek veiktas, atsavinot nekustamo īpašumu piespiedu kārtā, parasti ir vērstas tieši uz konkrēto nekustamo īpašumu. Valsts, īstenojot publiskās intereses un piedāvājot īpašniekiem atlīdzību par viņiem piederošo nekustamo īpašumu, nav tiesīga izmantot, piemēram, atsevišķu īpašnieku neinformētību vai neaizsargātību. Tādā gadījumā to nevarētu atzīt par taisnīgas atlīdzības piedāvājumu, tieši otrādi - šādā ceļā varētu tikt panākts netaisnīgs rezultāts. Nosakot taisnīgās atlīdzības apmēru, nav pieļaujams abstrahēties no atsavināmā īpašuma specifiskajām īpašībām un izmantošanas veida. Piemēram, atlīdzības apmērs, kas uzskatāms par taisnīgu, var būt atkarīgs no tā, vai tiek atsavināts neapbūvēts zemes gabals vai arī dzīvojamā māja (dzīvoklis). Nav pieļaujams tas, ka atsavināšanas rezultātā, īpaši tad, ja tiek atsavināta dzīvojamā māja (dzīvoklis), īpašnieks, kas tajā dzīvo kopā ar ģimeni, nonāk ievērojami sliktākā mantiskā situācijā. Ja šajā lietā Pieteikuma iesniedzēji nesaņemtu taisnīgu atlīdzību, kas būtu tuva tirgus vērtībai, var rasties risks, ka viņu sadzīves apstākļi pasliktinātos. Saņemot atlīdzību, kas ir ievērojami mazāka par dzīvokļa tirgus vērtību, pastāv pietiekami liela varbūtība, ka Pieteikuma iesniedzēji vairs nespētu iegādāties tādu dzīvokli, kas, piemēram, labiekārtotības vai atrašanās vietas dēļ būtu pielīdzināms atsavinātajam dzīvoklim. Šādu sadzīves apstākļu pasliktināšanās iespēju vēl jo vairāk pastiprina gan valstī pastāvošā pietiekami lielā inflācija, gan arī straujais nekustamo īpašumu cenu kāpums. Ja nav nekādu sevišķu apstākļu (piemēram, dabas katastrofa, sabiedrības drošības apdraudējums), tad, atsavinot dzīvokli, kurā atsavināšanas brīdī dzīvo tā īpašnieks vai viņa ģimenes locekļi, valstij ir pienākums maksāt cenu, kas atbilst vai ir tuva tirgus cenai. Tomēr atsavināšanas rezultātā īpašnieks nedrīkst iegūt arī nepamatotu (nepelnītu) labumu (sk. šā sprieduma 22.punkta 3.apakšpunktu). Ņemot vērā Satversmes 1.pantu un no Valsts pārvaldes likuma 10. panta izrietošo labas pārvaldības principu, kā arī lai panāktu taisnīgu līdzsvaru starp to īpašnieku interesēm, kuriem nekustamais īpašums tiek atsavināts piespiedu kārtā, un sabiedrības interesēm, likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" vai attiecīgi uz likuma pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos būtu jāietver iepriekš paredzami un pārskatāmi "taisnīgās atlīdzības" noteikšanas vispārējie kritēriji, pēc kuriem attiecīgās iestādes, piedāvājot īpašniekam konkrētas naudas summas vai līdzvērtīgu mantu, varētu vadīties sarunās par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu. Pašreiz šajā jomā pastāvošā nenoteiktība, no vienas puses, var veicināt korupciju, bet no otras puses - ļaut īpašniekiem sakarā ar atlīdzības noteikšanu izvirzīt nesamērīgas prasības. 23.4.Nevar piekrist arī šādam Saeimas viedoklim: "No iepriekš citētā Augstākās tiesas Senāta sprieduma izriet, ka normas daļa "vienīgi pret atlīdzību", neņemot vērā Likuma par piespiedu atsavināšanu jēgu un mērķi, tulkojama nevis kā īpašuma atsavināšana, vienlaikus izmaksājot atlīdzību, bet gan kā īpašuma atsavināšana līdz ar atsavināšanas likuma spēkā stāšanos, tikai pēc tam savstarpējās vienošanās vai tiesas ceļā nosakot atlīdzības apmēru" (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas 4.sēj. 173.lpp.). Satversmes tiesa uzsver, ka, tieši pretēji, interpretējot jebkuru tiesību normu, jāņem vērā tās jēga un mērķis. Saeima, ar Apstrīdēto likumu būtiski grozot nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas procedūru un nosakot, ka īpašumtiesības valsts vai pašvaldība iegūst tūlīt pēc "atsevišķā likuma" spēkā stāšanās, nav apsvērusi iespēju savukārt bijušajiem īpašniekiem nodrošināt konkrētas naudas summas saņemšanu vai līdzvērtīgu īpašumu apmaiņu jau pirms tiesvedības uzsākšanas. Pretējā gadījumā, vadoties no Apstrīdētā likuma 9., 12. un 17. panta, kā arī ņemot vērā to, ka tiesvedības process ir salīdzinoši ilgs, nekustamā īpašuma īpašniekam līdz taisnīgas atlīdzības saņemšanai varētu tikt uzkrauta pārmērīgi smaga nasta. Proti, ja tiek atsavināta dzīvojamā māja (dzīvoklis), tās īpašnieka un viņa ģimenes locekļu rīcība ar šo nekustamo īpašumu ir ierobežota un apstākļos, kad inflācija valstī ir augstāka par Apstrīdētā likuma 17. pantā minētajiem sešiem procentiem, viņi nenoteiktu laiku, iespējams, pat vairākus gadus, var būt spiesti mitināties attiecīgās institūcijas nodrošinātajā dzīvojamā telpā. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas Juridiskā biroja vadītāja Gunāra Kusiņa viedoklim, ka tikai "taisnīgas atlīdzības izmaksas apsolījums kaut kad nākotnē nevar tikt pielīdzināts taisnīgas atlīdzības izmaksai. […] Tikai tad, kad ir taisnīga atlīdzība, var pāriet īpašuma tiesības. Valsts nav nekāds citāds tiesību subjekts, kas var atļauties maksāt mazāk un pateikt, ka valsts intereses pāri visam" (sk. lietas 4.sēj. 147. un 165.lpp.). Ja likumdevējs ir noteicis, ka īpašumtiesības valstij vai pašvaldībai pāriet tūlīt pēc likuma pieņemšanas, un labprātīga vienošanās ar īpašnieku par atlīdzības summu nav panākta, "taisnīgas atlīdzības" izmaksa varētu tikt sadalīta divās daļās. Pirmā daļa varētu būt naudas summa, kas pēc pārskatāmiem un pamatotiem kritērijiem tiktu aprēķināta, kā arī saprātīgā laikā un noteiktā kārtībā izmaksāta nekustamā īpašuma īpašniekam līdz tiesvedības uzsākšanai. Savukārt otru daļu, ja īpašnieks ar sākotnēji piedāvāto summu nebūtu apmierināts, varētu noteikt vispārējās jurisdikcijas tiesa. Šo daļu bijušais īpašnieks saņemtu noteiktā laikā pēc tiesas sprieduma spēkā stāšanās. Šādas kārtības nepieciešamību pamato gan Latvijas juridiskajā literatūrā izteiktie viedokļi, gan Tieslietu ministrijas atzinums, gan arī citās valstīs pastāvošais tiesiskais regulējums. Piemēram, A.Grūtups, kā Augstākās padomes deputāts analizējot atsevišķas tiesiskās problēmas saistībā ar 1992. gada Atsavināšanas likuma pieņemšanu, uzsvēris, ka īpašniekiem, kuru īpašumi tiks atsavināti valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, jāparedz ne tikai reālas kompensācijas, bet arī "precīza un sabalansēta šo jautājumu izskatīšanas procedūra, kurai jābūt pietiekami komplicētai un respektablai, lai mēs nekristu kārdinājumā to lietot pārāk bieži un pilnīgi nevietā. […] Precīzi jānosaka kompensācijas apjoms, tikai tad var sākt kādu īpašumu atsavināt" (Grūtups A. Vai iesim pa īpašuma rekvizīcijas ceļu? - Diena, 1992.gada 4.aprīlis). Arī Tieslietu ministrijas atzinumā par Noteikumu Nr.17 projektu Kultūras ministrijai norādīts: "[…] atruna, ka taisnīgas atlīdzības vai līdzvērtīgas mantas apmērs ir nosakāms pēc atsavināšanu ierosinošās institūcijas ieskatiem, ir vienpusēja un nenodrošina Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu atlīdzību. Piedāvātā panta redakcija nenodrošina personai iespēju iebilst pret institūcijas ieskatiem un argumentēt savus ieskatus par taisnīgas atlīdzības apmēru." Ministrija ierosinājusi paredzēt tādu atlīdzības vai līdzvērtīgas mantas apmēra noteikšanas procedūru, kas atbilstu personas tiesībām uz taisnīgu atlīdzību (sk. lietas 2.sēj. 177.lpp.). Citās valstīs pat konstitūcijā ir noteikts atlīdzības izmaksāšanas brīdis. Piemēram, Beļģijas Karalistes konstitūcijas 16.pants paredz, ka šādai kompensācijai jātiek "iepriekš izmaksātai"; Ungārijas Republikas konstitūcijas 13.panta otrā daļa noteic, ka kompensācijas izmaksai jābūt tūlītējai, savukārt Nīderlandes Karalistes konstitūcijas 14.panta pirmā daļa - ka kompensācijai jābūt "iepriekš garantētai". Tādējādi, vērtējot Apstrīdētajā likumā paredzēto nekustamā īpašuma tiesību pāriešanas brīdi saistībā ar taisnīgas atlīdzības izmaksas brīdi, secināms, ka nav panākts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm un nepieciešamību aizsargāt īpašnieka tiesības. 24.Pieteikuma iesniedzēji gan konstitucionālajā sūdzībā, gan tiesas sēdē norādījuši, ka Ministru kabinets un Saeima, pieņemot Noteikumus Nr.17 un Apstrīdēto likumu, ir pārkāpuši tiesiskās paļāvības principu. No Satversmes 1.panta - kurš atzīstams par vienu no Latvijas Republikas kā demokrātiskas un tiesiskas valsts stūrakmeņiem - izrietošo principu uzdevums ir nodrošināt to, ka citas tiesību normas, arī Satversmē ietvertās, tiek piemērotas pareizi un to piemērošana, kā arī piemērošanas rezultāts pilnībā atbilst tiesiskas valsts prasībām. Piemēram, ne Satversmes 1. pants, ne arī 105. pants neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmei. Tomēr demokrātiskā un tiesiskā valstī tiesiskās paļāvības princips prasa, lai, izdarot šādus grozījumus, tiktu paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno regulējumu. Vērtējot, vai tiesiskās paļāvības princips šajā lietā ir pārkāpts, jānoskaidro: 1) vai Pieteikuma iesniedzējiem bija tiesības paļauties uz to, ka tiesiskais regulējums netiks mainīts; 2) vai šāda paļaušanās bija saprātīga un pamatota; 3) vai likumdevējs, atkāpjoties no iepriekšējā tiesiskā regulējuma, bija paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu. Kā redzams no konstitucionālajai sūdzībai pievienotajiem materiāliem, 2004.gada 2.aprīlī Kultūras ministrijas pārstāvis S.Selga LNB būvniecības vajadzību apmierināšanai piedāvājis vienai no Pieteikuma iesniedzējām noslēgt vienošanos par nekustamā īpašuma atsavināšanu (sk. lietas 1.sēj. 32.lpp.). Vēstulē tika norādīts, ka atteikuma gadījumā atsavināšanas procedūra tiks veikta 1992.gada Atsavināšanas likuma 9.pantā noteiktajā kārtībā. Kā iespējams secināt no tiesas sēdē konstatētā, 2004.gada pavasarī un vasarā līdzīga satura vēstules nosūtītas arī citiem Pieteikuma iesniedzējiem. Šis Kultūras ministrijas pārstāvis ar savu darbību ir radījis Pieteikuma iesniedzējiem paļāvību, ka tiem piederošo nekustamo īpašumu atsavināšanai netiks piemērota kāda cita - atšķirīga - kārtība. Turklāt pieaicinātā persona H.Demakova nav pamatojusi savu viedokli, ka Kultūras ministrijas pārstāvis S.Selga pārkāpis savas pilnvaras. Pieteikuma iesniedzēju paļāvību vēl jo vairāk nostiprināja 2003.gada 8.maija Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likuma 4.panta otrā daļas pirmais teikums: "Latvijas Nacionālās bibliotēkas vajadzībām nepieciešamo zemi, kā arī uz tās esošās ēkas atsavina valsts vajadzībām likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" noteiktajā kārtībā." Šādos apstākļos Pieteikuma iesniedzējiem bija tiesības paļauties uz to, ka Kultūras ministrija, nepanākot vienošanos par viņiem piederošo nekustamo īpašumu atsavināšanu, piemēros 1992.gada Atsavināšanas likumā paredzēto kārtību. Apstrīdētā likuma normas pārkāpj tiesiskās paļāvības principu, jo tas gadījumā, kad tiek ieviests jauns tiesiskais regulējums, citastarp paredz nepieciešamību noteikt pēc iespējas saudzējošāku pāreju. Taču, kā noprotams no tiesas sēdē pieaicinātās personas M. Segliņa paustā viedokļa, likumdevējs rīkojies pilnīgi pretēji. Proti, risinot jautājumus par nekustamo īpašumu atsavināšanu LNB vajadzībām un vienlaikus saskaroties ar īpašnieku nepiekāpību, ir nolemts valsts intereses aizstāvēt "agresīvāk". Kā redzams no Saeimas Juridiskās komisijas sēžu protokoliem, atsevišķi deputāti norādījuši, ka valsts nedrīkst savas intereses pārvērtēt, neņemot vērā privātpersonām Satversmē noteiktās pamattiesības. Piemēram, Saeimas Juridiskās komisijas 2005.gada 23.marta sēdē šīs komisijas loceklis Edgars Jaunups paudis viedokli, ka valsts desmit gadus neko nav darījusi šā tiesiskā regulējuma sakārtošanai, bet tagad Saeima izvēloties vienkāršāko ceļu un šo problēmu risinot uz atsavināšanai paredzēto nekustamo īpašumu īpašnieku rēķina (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2005.gada 23.marta sēdes protokolu Nr.284 lietas 4.sēj. 148.lpp.). Īpaši asi par Apstrīdētā likuma neatbilstību Satversmē noteiktajām personas pamattiesībām Saeimas sēdē izteikušies deputāti Juris Dobelis, Leopolds Ozoliņš un Juris Sokolovskis (sk. lietas 4.sēj. 122., 123., 126.un 132.lpp.). No tiesiskās paļāvības principa izrietošā prasība nodrošināt pēc iespējas saudzējošāku pāreju uz jauno tiesisko regulējumu ir īpaši nozīmīga, jo personai, kurai jaunais regulējums tiks piemērots, ir jādod iespēja pienācīgā kārtā tam sagatavoties. Šādu saudzējošāku pāreju iespējams nodrošināt, piemēram, pārejas noteikumos atliekot jaunā regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu laiku vai paredzot, ka tas netiek piemērots personām, kuru tiesiskais stāvoklis tādējādi tiktu būtiski pasliktināts. Taču attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējiem Saeima, pieņemot Apstrīdēto likumu, to nav darījusi un līdz ar to ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu. 25. Lemjot par brīdi, ar kuru Noteikumi Nr.17 un Apstrīdētais likums zaudē spēku, Satversmes tiesa ņem vērā, ka tās uzdevums ir novērst Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu, kas radies, piemērojot apstrīdētās normas. Tas iespējams vienīgi atzīstot šīs normas par spēkā neesošām no to izdošanas brīža. Turklāt Satversmes tiesai iespēju robežās ir jāgādā, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētās normas zaudē spēku, līdz brīdim, kad Saeima to vietā pieņems jaunas normas, neradītu Pieteikuma iesniedzējiem un citām personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm. Vairāku valstu konstitūcijas un likumi, kas regulē konstitucionālo tiesvedību, paredz konstitucionālajām tiesām, tām konstatējot kāda tiesību akta neatbilstību konstitūcijai, plašas pilnvaras noteikt gan brīdi, ar kuru apstrīdētās normas zaudē spēku, gan arī to, vai juridisko spēku atgūst ar apstrīdētajām normām grozītās tiesību normas. Turklāt nereti konstitucionālās tiesas pašas nosaka arī savu spriedumu izpildes veidu un kārtību. Tā, piemēram, Austrijas Federālā konstitucionālā likuma 140.panta sestās daļas pirmais teikums noteic: "Ja ar Konstitucionālās tiesas spriedumu kāds likums tiek atzīts par spēku zaudējušu sakarā ar to, ka tas neatbilst Konstitūcijai, un ja spriedums nenoteic citādi, tad ar to dienu, kad minētais likums zaudē spēku, atkal stājas spēkā tie likuma noteikumi, kurus atcēla likums, ko Konstitucionālā tiesa atzinusi par neatbilstošu Konstitūcijai." Austrijas Konstitucionālā tiesa katrā konkrētā gadījumā izlemj, vai iepriekšējais tiesiskais regulējums atbilstoši tikko citētajai konstitūcijas normai atkal stājas spēkā (sk., piemēram, Austrijas Konstitucionālās tiesas 2004.gada 28.septembra spriedumu lietā Nr.G98/04; 2001.gada 16.marta spriedumu lietā Nr.G150/00; 2002.gada 5.decembra spriedumu lietā Nr.G296/02, http://ris.bka.gv.at) vai arī nestājas spēkā (sk., piemēram, Austrijas Konstitucionālās tiesas 1981.gada 22.oktobra spriedumu lietā Nr.G48/81, V20/81; 1984.gada 26.jūnija spriedumu lietā Nr.G73/84, G74/84; 2001.gada 16.marta spriedumu lietā Nr.G152/00, http://ris.bka.gv.at). Savukārt Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas likuma 35.paragrāfs paredz, ka Federālā konstitucionālā tiesa savā spriedumā var noteikt sprieduma izpildītāju un izpildes veidu. Literatūrā ir atzīmēts, ka no minētā paragrāfa izriet pilnvarojums tiesai pašai noteikt svarīgas savu spriedumu tiesiskās sekas (sk.: Bundesverfassungsgerichtsgesetz. Mitarbeiterkommentar und Handbuch. C.F. Müller Juristischer Verlag Heidelberg, 1992, S. 695). Federālā konstitucionālā tiesa, ja nepieciešams, nosaka līdz turpmākajai likumdevēja rīcībai piemērojamo regulējumu vai regulējumu, kāds būs spēkā, ja likumdevējs noteiktā laikā neizpildīs Federālās konstitucionālās tiesas spriedumā noteikto (sk., piemēram: BVerfGE 39, 1[68], BVerfGE 48, 130 [184], BVerfGE 99, 216 [219], BVerfG, 1 BvL 4/97 vom 6.7.2004, Absatz 71, http://www.bundesverfassungsgericht.de). Līdzīgi mēdz rīkoties arī citu valstu konstitucionālās tiesas (sk., piemēram, Slovēnijas Konstitucionālās tiesas 1994.gada 31.marta spriedumu lietā Nr.U-I-25/92, http://odlocitve.us-rs.si/). Satversmes tiesas likums expressis verbis Satversmes tiesai tamlīdzīgas pilnvaras neparedz. Tomēr šā likuma 31.panta 12.punkts noteic, ka Satversmes tiesas spriedumā var tikt ietverti "citi tiesas nolēmumi". Saskaņā ar minēto punktu Satversmes tiesa ir tiesīga noregulēt arī jautājumus, kas ir būtiski, lai pēc apstrīdētā akta atzīšanas par spēku zaudējušu nerastos jauni Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumi un attiecīgo normu "izņemšana no aprites" neradītu traucējumus tiesiskajā regulējumā. Ja tas ir iespējams un nepieciešams, Satversmes tiesa sava sprieduma nolēmumu daļā var atzīt, ka juridisko spēku atgūst tiesību normas, kas grozītas ar tādu apstrīdēto aktu, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1.Atzīt Ministru kabineta 2005.gada 11.janvāra noteikumus Nr.17 "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 81.pantam un spēkā neesošiem no to izdošanas brīža. 2.Atzīt likumu "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1.un 105.pantam un spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža. 3. Attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem - Juri Jaunzemu, Tatjanu Čerkovsku, Valentīnu Leitēnu un Gintu Gailīti atzīt likumu "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" par spēkā neesošu no tā pieņemšanas brīža. 4. Noteikt, ka 1992.gada 15.septembra likums "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" ir spēkā redakcijā, kāda pastāvēja līdz Ministru kabineta 2005.gada 11.janvāra noteikumu Nr.17 "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" izdošanai. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2005.gada 16.decembrī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs R.Apsītis