18. Article

1. Ikviena dalībvalsts atsakās no visām savām prasībām pret jebkuru citu dalībvalsti par jebkādu tai piederošu īpašumu bojājumiem, kas ir lietoti LES 17.panta otrajā daļā minēto uzdevumu sagatavošanai un izpildei, tostarp mācībām, ja šādus bojājumus: a) ir izraisījis otras dalībvalsts militārais vai civilais personāls, izpildot savus pienākumus saistībā ar iepriekš minētajiem uzdevumiem; vai b) ir radījusi jebkāda otrai dalībvalstij piederoša transportlīdzekļa, kuģa vai lidaparāta lietošana, kuru lieto tās dienesti, ja šis transportlīdzeklis, kuģis vai lidaparāts, kas radīja bojājumus, tika lietots saistībā ar iepriekš minētajiem uzdevumiem vai ja bojājumi tika nodarīti šādi lietojamam īpašumam. Dalībvalsts atceļ prasības pret jebkuru citu dalībvalsti par glābšanu uz jūras, ja izglābtais kuģis vai krava piederēja dalībvalstij un to lietoja tās militarizētie dienesti saistībā ar iepriekš minētajiem uzdevumiem. 2. a) Gadījumā, ja citu dalībvalstij piederošu īpašumu bojājumi, kas atrodas tās teritorijā, ir nodarīti vai radušies, kā norādīts 1.punktā, jautājumu par jebkuras citas dalībvalsts atbildību nosaka un bojājumu apjomu izvērtē sarunu ceļā starp attiecīgajām dalībvalstīm, ja vien šīs dalībvalstis nevienojas citādi. b) Tomēr ikviena dalībvalsts atsauc savu prasību gadījumos, ja bojājumi ir mazāki nekā summa, ko nosaka ar Padomes vienprātīgu lēmumu. Jebkura cita dalībvalsts, kuras īpašums ir bojāts tajā pašā starpgadījumā, arī atsauc savu prasību, kas ir mazāka par iepriekš minēto summu. 3. Pirmajā un otrajā daļā terminā "pieder dalībvalstij", ja tas lietots attiecībā uz kuģi, ietilpst kuģis, ko dalībvalsts nofraktējusi bez apkalpes vai rekvizējusi uz berbouta noteikumiem vai saņēmusi kā trofeju, izņemot, ja zaudējumu risku vai atbildību uzņemas kāda cita struktūra, nevis šāda dalībvalsts. 4. Ikviena dalībvalsts atsauc visas savas prasības pret jebkuru citu dalībvalsti par savu dienestu militārā vai civilā personāla traumām vai bojāeju laikā, kamēr šāds personāls veica savus dienesta pienākumus. 5. Prasības (izņemot līgumiskas prasības un prasības, uz kurām attiecas sestā un septītā daļa) , ko izraisa militārā vai civilā personāla darbības vai bezdarbība, veicot dienesta pienākumus, vai jebkura cita darbība, bezdarbība vai atgadījums, par kuru spēki ir juridiski atbildīgi, un kurš uzņemošajā valstī rada bojājumus trešajām pusēm, izņemot jebkuru no dalībvalstīm, izskata uzņemošā valsts saskaņā ar šādiem noteikumiem: a) prasības reģistrē, apsver un izšķir vai izskata saskaņā ar uzņemošās valsts normatīvajiem aktiem par prasībām, kuru iemesls ir šīs valsts bruņoto spēku darbības; b) uzņemošā valsts var izšķirt šādas prasības, un summu, par kuru panākta vienošanās vai kura noteikta ar nolēmumu, samaksā uzņemošās valsts savā valūtā; c) šāds maksājums, kas izdarīts saskaņā ar izlīgumu vai nolēmumu, kuru lietā pieņēmis kompetents uzņemošās valsts tribunāls, vai galīgais šāda tribunāla nolēmums, kas liedz izdarīt maksājumu, ir saistošs un neapstrīdams attiecīgajām dalībvalstīm; d) visas uzņemošās valsts samaksātās prasības dara zināmas attiecīgajām nosūtītājām valstīm līdz ar pilnīgām ziņām un ierosināto sadalījumu saskaņā ar e) apakšpunkta i) , ii) un iii) punktu. Ja divu mēnešu laikā netiek saņemta atbilde, ierosināto sadalījumu uzskata par pieņemtu; e) ar prasību apmierināšanu saistītās izmaksas atbilstoši a) , b) , c) un d) apakšpunktiem un otrajā daļā dalībvalstīm sadala šādi: i) ja atbildīga ir tikai viena nosūtītājām valstīm, piešķirto vai ar nolēmumu piešķirto summu sadala tā, ka 25 procenti ir jāmaksā uzņemošajai valstij un 75 procenti — nosūtītājai valstij; ii) ja par bojājumiem ir atbildīga vairāk nekā viena valsts, piešķirto vai ar nolēmumu piešķirto summu starp tām sadala vienlīdzīgi; tomēr, ja uzņemošā valsts nav viena no atbildīgajām valstīm, tās iemaksa ir puse no katras nosūtītājas valsts summas; iii) ja bojājumus ir radījuši dalībvalstu dienesti, un tos nevar attiecināt konkrēti uz vienu vai vairākiem šādiem dienestiem, piešķirto vai ar nolīgumu piešķirto summu sadala vienlīdzīgi starp attiecīgajām dalībvalstīm; tomēr, ja uzņemošā valsts nav viena no valstīm, kuras dienesti radīja bojājumus, tās iemaksa ir puse no katras attiecīgās nosūtītājas valsts summas; iv) reizi pusgadā attiecīgajām nosūtītājām valstīm līdz ar atlīdzības pieprasījumu nosūta paziņojumu par uzņemošās valsts samaksātajām summām pusgada laikā par visiem gadījumiem, kuros ir pieņemts ierosinātais procentuālais sadalījums. Šādu atlīdzību samaksā iespējami īsākā laikā uzņemošās valsts valūtā; f) ja b) un e) apakšpunktu piemērošana rada kādai dalībvalstij nopietnas grūtības, tā var lūgt, lai citas attiecīgās dalībvalstis savstarpēju pārrunu ceļā izšķir jautājumu citādi; g) uz militāro vai civilo personālu neattiecas nekādi spriedumu izpildes procesi, kas pret tiem ir vērsti uzņemošajā valstī jautājumā, kas izriet no to dienesta pienākumu izpildes; h) izņemot tiktāl, cik uz prasībām, kas ietvertas otrajā daļā, attiecas e) apakšpunkts, šī punkta noteikumi neattiecas ne uz kādām prasībām, kas izriet vai rodas saistībā ar kuģa navigāciju vai ekspluatāciju, vai kravas iekraušanu, pārvadāšanu vai izkraušanu, izņemot prasības par nāvi vai miesas bojājumiem, uz kuriem neattiecas ceturtā daļa. 6. Prasības pret militāro vai civilo personālu, kuras izriet no kaitnieciskām darbībām vai bezdarbības uzņemošajā valstī, kas nav saistīta ar dienesta pienākumu īstenošanu, izskata šādi: a) uzņemošās valsts iestādes izskata prasību un izvērtē kompensāciju prasītājam patiesā un godīgā veidā, ņemot vērā visus lietas apstākļus, tostarp cietušā uzvedību, un sagatavo ziņojumu par šo jautājumu; b) ziņojumu nogādā nosūtītājas valsts iestādēm, kuras pēc tam nekavējoties izlemj, vai piedāvāt gratifikācijas maksājumu, kā arī izlemj, kāda būs maksājuma summa tā piedāvāšanas gadījumā; c) ja tiek izdarīts gratifikācijas maksājuma piedāvājums, un ja prasītājs to pieņem kā tādu, kas pilnīgi apmierina viņa prasību, nosūtītājas valsts iestādes pašas izdara maksājumu un informē uzņemošās valsts iestādes par savu lēmumu un samaksāto summu; d) šis punkts nekādi neietekmē uzņemošās valsts tiesu piekritību izskatīt prasības pret militāro un civilo personālu, ja vien un kamēr ir izdarīts maksājums, kas pilnīgi apmierina prasību. 7. Prasības, kas izriet no neatļautas jebkāda nosūtītājas valsts dienestu transportlīdzekļa lietošanas izskata saskaņā ar sesto daļu, izņemot, ja attiecīgā vienība, formējums vai struktūra ir tiesiski atbildīga. 8. Ja rodas domstarpības par to, vai militārā vai civilā personāla kaitnieciska darbība vai bezdarbība ir notikusi, veicot dienesta pienākumus, vai arī par to, vai jebkura nosūtītājā valsts dienesta transportlīdzekļa lietošana nav bijusi atļauta, jautājumu atrisina sarunu ceļā starp attiecīgajām dalībvalstīm. 9. Nosūtītāja valsts nepieprasa neaizskaramību militārajam vai civilajam personālam attiecībā uz uzņemošā valsts tiesu civiltiesisko jurisdikciju, izņemot kā noteikts piektās daļas g) punktā. 10. Nosūtītāja valsts un uzņemošā valsts iestādes sadarbojas, lai iegūtu pierādījumus lietu taisnīgai izskatīšanai un prasību atrisināšanai, kuras attiecas uz dalībvalstīm. 11. Ikvienu strīdu, kas saistīts ar prasību nokārtošanu, kuru nevar atrisināt sarunu ceļā starp attiecīgajām dalībvalstīm, iesniedz šķīrējtiesnesim, kuru no uzņemošās valsts pilsoņiem, kuri ieņem vai ir ieņēmuši augstus tiesnešu amatus, attiecīgās dalībvalstis izvēlas, savstarpēji vienojoties. Ja attiecīgās dalībvalstis divu mēnešu laikā nespēj vienoties par šķīrējtiesnesi, katra no dalībvalstīm var lūgt Eiropas Kopienu Tiesas priekšsēdētāju izvēlēties personu ar minētajām kvalifikācijām. IV DAĻA NOBEIGUMA NOTEIKUMI