3. Article — paredz bērnu tiesību vienlīdzības principu, nosakot, ka

bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem neatkarīgi no bērna, viņa vecāku, aizbildņu vai ģimenes locekļu dzīvesvietas. Tātad nav pamata bērnam paredzētā pabalsta piešķiršanas ierobežojumu saistīt ar zaudētā apgādnieka dzīvesvietu. 11. ANO Konvencija par bērna tiesībām (turpmāk - Konvencija) paredz vairākus bērna tiesību aizsardzības pamatprincipus. Gan Konvencijas 3.panta pirmā daļa, gan Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmā daļa noteic bērna interešu prioritāti. Šis princips paredz, ka visās darbībās un lēmumos, kas skar bērnu, uzmanība pirmām kārtām jāveltī viņa interešu iespējami labākai nodrošināšanai. Šis ir viens no galvenajiem Konvencijas principiem, kas nosaka visu bērna tiesību un brīvību interpretāciju. Tas attiecas uz visiem trim valsts varas atzariem - likumdevēja varu, izpildvaru un tiesu varu. Šis Konvencijā ietvertais princips ir jāievēro arī, nosakot politikas prioritātes un virzienu. Īpaša uzmanība, izstrādājot bērnu tiesību aizsardzības politiku, ir jāpievērš budžeta sadalei, kā arī tam, kā šī politika ietekmēs bērnu dzīvi. Satversmes tiesa ir norādījusi: bērna tiesību un interešu prioritāte nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, ievērojot bērnu tiesības un intereses, bet arī likumdevējam normatīvie akti jāpieņem vai jāgroza, aizsargājot bērnu tiesības un intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr.2004-02-0106 11.punktu). Jebkurš lēmums, kas attiecas uz bērnu, jāpieņem tādā veidā, lai, cik vien tas iespējams, tiktu ievērotas bērna intereses un nodrošinātas viņa tiesības. Tās tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Arī tad, ja bērns nav lēmuma objekts, minētais prioritātes princips ir jāievēro, ja vien šis lēmums bērnu var skart. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama. Satversmes tiesai nav iesniegti materiāli un tiesa arī nav atradusi pietiekamus iemeslus, kas attaisnotu bērna interešu neievērošanu šajā gadījumā. Gan Konvencijas 2.pants, gan Bērnu tiesību aizsardzības likuma 3.pants nosaka diskriminācijas aizliegumu. Apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kas ir vienādos apstākļos, - pret bērniem, kas zaudējuši apgādnieku. Kā Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, attieksme ir diskriminējoša, ja tai nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa un ja izmantotie līdzekļi nav samērīgi ar mērķi, kura dēļ noteikts ierobežojums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr.2005-02-0106 11.punktu). Ņemot vērā konstatēto, Satversmes tiesa nesaskata objektīvu un saprātīgu pamatu atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret tiem bērniem, kuru bijušais apgādnieks ir dzīvojis Latvijā, un tiem bērniem, kuru apgādnieks Latvijā nav dzīvojis. Tādējādi likumdevēja izraudzītie līdzekļi nav piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, kā arī rada būtiskus tiesību ierobežojumus atsevišķām personām. 12. Apstrīdētā norma 2005.gada 3.novembrī zaudēja spēku. Taču laika posmā no tās spēkā stāšanās dienas (2003.gada 1.janvāra) līdz spēka zaudēšanas brīdim apstrīdētā norma ir aizskārusi E.Volmaņa un, iespējams, citu bērnu konstitucionālās tiesības, kas nostiprinātas Satversmes 110.pantā. Lai nodrošinātu bērnu tiesību aizsardzību, apstrīdētā norma atzīstama par spēku zaudējušu no tās spēkā stāšanās brīža. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32.pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Valsts sociālo pabalstu likuma 4.panta piektās daļas 2.punkta vārdus "un Latvijas Republikā nodzīvojis kopumā ne mazāk kā 60 mēnešus, no tiem pēdējos 12 mēnešus nepārtraukti" par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 110.pantam un par spēkā neesošiem no 2003. gada 1. janvāra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš