13. Article — , gan arī likumu "Par namīpašumu denacionalizāciju"

un "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" attiecīgās normas, gan arī Ministru kabineta 2002. gada 29. janvāra noteikumi Nr. 45 "Dzīvojamās telpas īres maksā ietilpstošo apsaimniekošanas izdevumu aprēķināšanas metodika". Lai arī ir manāmi centieni noteikt nepamatoti augstas īres maksas, nav pamata bažām par šo mēģinājumu izdošanos, jo namīpašnieks, nepanākot vienošanos ar īrnieku, vienpersoniski šo apmēru nav tiesīgs noteikt. Līdz ar to šis Saeimas izvirzītais apstrīdētās normas mērķa aspekts nav attaisnojams. Tādējādi no Saeimas atbildes raksta izriet, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir tikai trūcīgo un mazturīgo pirmsreformas īrnieku aizsardzība apstākļos, kad pastāv lētu dzīvokļu trūkums. 15.4. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes biļetenā "Privātie īres nami" apkopotajiem datiem 2004. gada septembrī vairāk nekā pusei denacionalizētajos un likumīgajiem īpašniekiem atdotajos namos mītošo mājsaimniecību bijušas grūtības veikt īres maksājumus vai jau radušies parādi (sk. lietas materiālu 1. sējuma 109. lpp.). Savukārt Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija pirms apstrīdēto grozījumu pieņemšanas secinājusi, ka mēneša īres maksu viena lata apmērā par kvadrātmetru nebūtu pa spēkam samaksāt 62 procentiem mājsaimniecību, bet divus latus par kvadrātmetru vairs nespētu samaksāt 80 procenti mājsaimniecību (sk. lietas materiālu 2. sējuma 37. - 38. lpp.). Tas liecina, ka vismaz daļai šo īrnieku norēķini par pajumti veido lielu kopējo izdevumu daļu un būtiski ietekmē citu ekonomisko labumu patēriņu. Tā kā izdevumi par dzīvojamo telpu īri attiecībā pret ienākumiem ir salīdzinoši neelastīgi, jāsecina, ka arī pieprasījums šajā tirgū ir salīdzinoši neelastīgs attiecībā pret cenas svārstībām. Tātad īres maksas pieaugums salīdzinoši nozīmīgi mazinātu kopējā mājsaimniecības patēriņa derīgumu (sk.: Škapars R. Mikroekonomika. Latvijas Universitāte, 2004, 132. - 136. lpp.). Ierobežojums prasīt un saņemt augstāku īres maksu samazina mājsaimniecību izdevumus un tātad aizsargā trūcīgos un mazturīgos pirmsreformas īrniekus apstākļos, kad pastāv lētu dzīvojamo telpu trūkums. Līdz ar to apstrīdētā norma kopumā ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. 15.5. Tomēr apstrīdētie ierobežojumi nesaista īres maksas maksimālo apjomu ar īrnieku mantisko stāvokli. Iespēju maksāt ierobežotu īres maksu apstrīdētā norma paredz gan trūcīgām un mazturīgām personām, gan arī īrniekiem, kuru mantiskais stāvoklis, iespējams, ir pat labāks nekā denacionalizētā vai atdotā nama īpašniekam. Saskaņā ar I. Gatera sniegto informāciju Rīgā denacionalizētajos un likumīgajiem īpašniekiem atdotajos namos dzīvo aptuveni 25 tūkstoši personu, uz kurām attiecas apstrīdētā norma. Atbilstoši pašvaldības noteiktajiem kritērijiem palīdzības saņemšanai reģistrējušies aptuveni 11,5 tūkstoši personu (sk. lietas materiālu 4. sējuma 105. lpp.). I. Oša tiesas sēdē atzina: "Nevienā mirklī nav bijis apstiprinājuma tam, ka visiem 25 tūkstošiem ir problēmas ar īpašniekiem. […] Mēs zinām ļoti daudzus gadījumus, kad vecie īrnieki ir jau pārslēguši līgumus ar īpašniekiem, vienojušies par citu samaksu, par citiem termiņiem un viņi iet šajā veco īrnieku kategorijā, bet viņiem nav problēmas, pirmkārt, sadzīvot ar esošo mājas īpašnieku un, otrām kārtām, vēl nomaksāt šo maksu, ko īpašnieks ar viņiem ir nolīdzis. Mēs paredzam, ka tas apjoms, kam varētu būt obligāti un tuvākajā laikā jāsniedz palīdzība, ir krietni mazāks, tie varētu būt kādi 7 - 8 tūkstoši" (lietas materiālu 4. sējuma 89. lpp.). Savukārt no informācijas, ko aģentūrai LETA sniegusi Rīgas pilsētas informācijas un sabiedrisko attiecību projektu koordinatore Dzintra Āboliņa, izriet, ka Rīgas pilsētas pašvaldības palīdzības saņemšanai mājokļu jomā līdz augusta sākumam reģistrējušās 11 089 rīdzinieku ģimenes. Reģistrējamo personu lokā iekļauti arī denacionalizēto namu iedzīvotāji, kuru ienākumi nepārsniedz 200 latus uz cilvēku viena cilvēka ģimenē vai 150 latus uz cilvēku vairāku cilvēku ģimenē. Tādas 2005. gada augustā bijušas 1756 ģimenes, t. i., aptuveni sestā daļa no personām, kas reģistrētas palīdzības saņemšanai (sk.: Pašvaldības palīdzības saņemšanai mājokļu jautājumos reģistrējušās 11 089 rīdzinieku ģimenes, Leta, 10.08.2005., www.leta.lv). Tādējādi pamatots ir Pieteikuma iesniedzēju pārstāvju tiesas sēdē izteiktais viedoklis, ka ar šo mērķi nav iespējams attaisnot īres maksas ierobežojumu noteikšanu visiem pirmsreformas īrniekiem. 15.6. Turklāt leģitīmais mērķis, īpaši skatot to Saeimas norādītajā plašākajā kontekstā ar sociālajām tiesībām un it īpaši bērnu tiesību aizsardzību, ar apstrīdēto normu tiek sasniegts tikai daļēji. Proti, tā pasargā no augstas īres maksas noteikšanas tikai tos trūcīgos un mazturīgos īrniekus, kuri ir pirmsreformas īrnieki. Šī aizsardzība neattiecas uz citiem trūcīgiem un mazturīgiem īrniekiem, piemēram, jaunām ģimenēm ar bērniem, kas ir nodibinājušas patstāvīgu mājsaimniecību pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Lai segtu izdevumus par namīpašuma uzturēšanu un gūtu kaut minimālu peļņu, līdzekļi, ko likums liedz īpašniekam saņemt no pirmsreformas īrniekiem īres maksas veidā, visdrīzāk tiek gūti, nosakot augstāku īres maksu citiem īrniekiem. Tā, piemēram, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 40% īrnieku maksā īri, kas pārsniedz 0,60 latus par kopējās platības vienu kvadrātmetru un kopumā "nedenacionalizētajos dzīvokļos" tā ir vairāk nekā 10% augstāka nekā "denacionalizētajos dzīvokļos" (sk. http://www.csb.lv). Līdz ar to tieši trūcīgām un mazturīgām ģimenēm ar bērniem var rasties grūtības uzsākt īrēt atbilstošu dzīvokli. 15.7. Apstrīdētā norma nesasniedz savu mērķi arī attiecībā uz tām trūcīgajām un mazturīgajām personām, kuru ģimenes sastāvs aizvadītajos 10 gados samazinājies. Šīs personas tiek aizsargātas tikai tik ilgi, kamēr tās dzīvo iepriekšējā, reizēm pat nesamērīgi plašajā dzīvoklī. Tādējādi apstrīdētajai normai attiecībā uz trūcīgajiem un mazturīgajiem pirmsreformas īrniekiem ir leģitīms mērķis, taču tas tiek sasniegts tikai daļēji. 15.8. Lai konstatētu, vai apstrīdētā norma daļā, kurā tai ir leģitīms mērķis, atbilst proporcionalitātei, proti, vai labums, ko sabiedrība no tās gūst, ir lielāks nekā indivīda pamattiesībām noteiktais ierobežojums, visupirms jāizvērtē, vai nepastāv citi, Pieteikuma iesniedzēju tiesības mazāk aizskaroši līdzekļi, kas piemēroti šā mērķa sasniegšanai. Kā to norādīja Pieteikuma iesniedzēji, likumdevējam bija iespēja noteikt regulējumu, kas būtu saudzīgāks pret namīpašniekiem, vismaz zināmā daļā kompensējot viņiem izdevumus, kas saistīti ar negūto īres maksu, piemēram, paredzot nekustamā īpašuma nodokļa atlaides par nama daļu, kurā mitinās pirmsreformas īrnieki, citas nodokļu atlaides vai arī cita veida kompensācijas. Tādējādi likumdevējam bija iespējas noteikt risinājumu, kas ne tik būtiski aizskartu Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības. Kā to atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, alternatīvu risinājumu iespējamā eksistence pati par sevi nepadara izvērtējamo normu par nepamatotu. Ja vien likumdevējs nav pārkāpis savas rīcības brīvības robežas, Eiropas Cilvēktiesību tiesai nav jāizvērtē, vai izraudzītais risinājums bija labākais vai arī būtu vajadzējis izvēlēties kādus citus līdzekļus (sk.: Mellacher et al v. Austria, para. 53). Arī Satversmes tiesai nav jāizvērtē, ciktāl alternatīvie risinājumi būtu vai nebūtu piemērotāki situācijas risinājumam. Taču no debatēm par apstrīdēto normu Saeimas sēdē redzams, ka likumdevējs vispār nav vērtējis nekādus alternatīvus risinājumus, kas līdzsvarotu īrnieku un īpašnieku intereses, bet galvenokārt rūpējies tikai par vienas puses - pirmsreformas īrnieku - aizsardzību. Polijas Konstitucionālais tribunāls spriedumā par maksimālās īres maksas noteikšanu atzīmē, ka likumdevējs mainījis vienīgi situāciju, kas attiecas uz īri, bet nav mainījis nekādus citus namīpašnieku tiesiskā stāvokļa aspektus, lai kompensētu viņiem zaudējumus, kas ar to saistīti. Polijas Konstitucionālais tribunāls šādos apstākļos atzinis, ka apstrīdētās normas ietver neproporcionālus Konstitūcijas 31. panta trešajā daļā noteikto pamattiesību ierobežojumus (sk. Polijas Konstitucionālā tribunāla 2002. gada 2. oktobra spriedumu lietā Nr. K 48/01). Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa, risinot jautājumus par īres maksas ierobežojumiem, ir norādījusi, ka, nosakot saistošus priekšrakstus īres tiesībās, likumdevējam šajos priekšrakstos vienlīdz jāņem vērā kā īrnieka, tā arī izīrētāja intereses. Tas gan nenozīmē, ka šīs intereses katrā laikā un katrā kontekstā ir vienlīdz svarīgas. Tomēr vienpusīgas priekšrocības vai kaitējums nav savienojams ar konstitucionāli tiesisko priekšstatu par "sociāli saistošu privātīpašumu" (sk. BVerfGE 37, 132, 141). Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzīmējusi, ka valsts "rīcības brīvība, lai cik ievērojama tā arī būtu, nav neierobežota un tās izmantošana pat vissarežģītāko reformu kontekstā nedrīkst radīt sekas, kas ir pretrunā ar Konvencijas standartiem" (Broniowski v. Poland [2004] ECHR 274, para. 182; Hutten-Czapska v. Poland, para. 185). Neapšaubot valsts pienākumu gādāt par iedzīvotāju labklājību, Satversmes tiesa nevar piekrist, ka tas īstenojams tikai vienā veidā, proti, ar apgrūtinoša īres tiesību regulējuma palīdzību. Kaut arī īslaicīga iejaukšanās īres tiesiskajās attiecībās var būt attaisnojama, ilgā laika posmā atbildība par sociāla satricinājuma risku jāuzņemas valstij. Visumā līdzīgus secinājumus par īres maksas regulējumu, kas kādreiz noteikts sakarā ar pāreju no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, ir izdarījis Polijas Konstitucionālais tribunāls. Tas norādījis, ka, pirmkārt, likumdevējs ir rīkojies sevišķi bezatbildīgi, 2004. gada pēdējās dienās pagarinot pārejas laika regulējuma darbības termiņu, kam vajadzēja beigties 31. decembrī. Otrkārt, valstij ir jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp izīrētāju un īrnieku interesēm, taču iedzīvotāju finansiālo grūtību novelšana tikai uz īpašnieku pleciem nav uzskatāma par taisnīgu. Ja valsts sociālo atbalstu uzskata par vajadzīgu, tam saskaņā ar pareizu sociālās solidaritātes principa izpratni jātiek sniegtam no visas sabiedrības, t. i., valsts līdzekļiem (sk. 2005. gada 19. aprīļa spriedumu lietā Nr. K 4/05, www.trybunal.gov.pl). Savukārt Čehijas Konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka nav pieļaujama valsts sociālo pienākumu "pārnešana" uz namīpašniekiem, vērību veltot vienīgi īrnieku finansiālajam interesēm (sk. 2004. gada 23. septembra spriedumu lietā Nr. IV. US 524/03, codices.coe.int). Līdz ar to namīpašnieku tiesībām noteiktie ierobežojumi nav samērīgi ar labumu, ko sabiedrība kopumā gūst no šiem ierobežojumiem. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktie ierobežojumi attiecībā uz īres maksas apmēru pirmsreformas īrniekiem, kas nav trūcīgas un mazturīgas personas, nav attaisnojami ar Saeimas atbildes rakstā norādīto leģitīmo mērķi. Savukārt attiecībā uz īres maksas apmēru pirmsreformas īrniekiem, kas ir trūcīgas vai mazturīgas personas, tie ir attaisnojami ar šo mērķi, taču neatbilst samērīguma principam. 16. Kaut arī Saeimas pārstāvis tiesas sēdē un Saeima atbildes rakstā nav norādījusi citus leģitīmus mērķus, Satversmes tiesai, ņemot vērā Satversmes tiesas procesa principus, pašai pēc savas iniciatīvas ir jāpārliecinās, vai apstrīdētajiem ierobežojumiem nav saskatāmi vēl citi leģitīmi mērķi. Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis L. Liepa tiesas sēdē norādīja: "mēs saredzam leģitīmu mērķi, kas pamato šo likumu […]. Un faktiski tie ir veseli divi.[…] otrais ir ekonomiskais mērķis. […] arī šeit tika debatēts par tā saucamā īres namu īpašumu tirgus attīstību, kas noteikti arī ir viens no mērķiem, kāpēc šīs normas ir tādas, kādas viņas ir likumdevējs formulējis"(sk. lietas materiālu 4. sējuma 126. - 127. lpp.). Arī 1924. gada 16. jūnijā pieņemtais "Likums par telpu īri" savulaik paredzēja īres maksas ierobežojumus. Tā 37. pants noteica robežas, kuras īres maksa par noteiktas kategorijas telpu nedrīkst pārsniegt, salīdzinot ar īres maksu, kāda pastāvēja līdz 1914. gada 1. augustam. Savukārt likuma 38. pants paredzēja, ka gadījumos, kad "nams uzlabots ar labierīcībām un ērtībām, kādu pirms kara nebija, īres maksu attiecīgi var paaugstināt līdz noteiktam lielākam apmēram" (Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums. 1924, dok. Nr. 91). Valsts cilvēktiesību birojs, izsakot Satversmes tiesai viedokli par lietu, atzīmē, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Melahers un citi pret Austriju" ir atzinusi, ka īres griestu noteikšana valstī atkarībā no mājokļu tipa bija samērīga ar izvirzīto mērķi. Konkrētajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa par leģitīmiem atzina šādus mērķus: mazināt pārmērīgās un nepamatotās īres maksu atšķirības līdzvērtīgiem dzīvokļiem un apkarot spekulācijas ar īpašumiem; padarīt pieejamākus mājokļus par saprātīgām cenām mazāk pārtikušajiem iedzīvotājiem, tai pašā laikā mudinot uzlabot mājokļu standartus (sk.: Mellacher et al v. Austria, para. 47). Taču atšķirībā no apstrīdētās normas, kas nosaka vienu un to pašu īres maksas maksimālo apmēru visiem dzīvokļiem bez jebkādas diferenciācijas, Eiropas Cilvēktiesību tiesas vērtētais Austrijas īres likums paredzēja: kā nosakāma īres pamatlikme un dažādas papildlikmes; kādos gadījumos likumā noteiktais īres maksas ierobežojums nav saistošs (piemēram, tiek izīrēts arhitektūras piemineklis, nedzīvojamās telpas, bijuši lieli ieguldījumi); īres maksas "griestus" atkarībā no dzīvokļa kategorijas (dzīvokļa platība, labierīcības); kādos gadījumos īres maksu var palielināt (steidzami nepieciešami ieguldījumi); atskaites par naudas izlietojumu; uzturēšanas maksas aprēķināšanu; ja līgums noslēgts pirms likuma spēkā stāšanās, tad īres maksa samazināma līdz "griestiem" gadījumā, kad to prasa īrnieks. Šādā gadījumā īres maksas "griesti" tiek palielināti par 50% no likumā noteiktās īres maksas. Ja izīrētājs nepiekrīt īres maksas samazināšanai, ir iespējams vērsties administratīvā institūcijā un tad tiesā (sk.: Mellacher et al v. Austria, para. 32). Ja, pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs būtu vēlējies sasniegt kādu no minētajiem mērķiem, tas būtu atzīstams par leģitīmu mērķi. Tomēr apstrīdētā norma nav piemērota šo mērķu sasniegšanai. Pirmkārt, tā, atšķirībā no attiecīgā Austrijas likuma, vispār nesaista īres maksu ar konkrētā dzīvokļa kategoriju. Līdz ar to apstrīdētā norma nevis mazina, bet daudzos gadījumos palielina īres maksu atšķirības par līdzvērtīgiem dzīvokļiem, ko īrē pirmsreformas īrnieki un citi īrnieki, tādējādi kavējot līdzsvarota dzīvokļu īres tirgus izveidi. Otrkārt, apstrīdētā norma nemudina uzlabot mājokļu standartus, jo pirmsreformas īrniekiem attiecīgā aizsardzība tiek garantēta tikai tik ilgi, kamēr viņi aizņem tās pašas telpas, ko aizņēma pirms piecpadsmit gadiem, neraugoties uz to, kā šajā laikā izmainījies ģimenes sastāvs un vajadzības, tostarp arī gadījumos, kad ģimenē piedzimuši bērni un tai būtu nepieciešams lielāks dzīvoklis. Tādējādi apstrīdētie ierobežojumi nav attaisnojami ar Pieteikuma iesniedzēju un Valsts cilvēktiesību biroja norādīto mērķi - attīstīt dzīvokļu īres tirgu, mazināt pārmērīgās un nepamatotās īres maksu atšķirības līdzvērtīgiem dzīvokļiem un mudināt uzlabot mājokļu standartus. 17. Saeima atbildes rakstā citastarp norāda arī uz īrnieku tiesisko paļāvību, ka valsts pildīs savu pienākumu un turpinās noteiktā veidā aizsargāt viņu intereses. Atbildes rakstā atzīmēts: "Šāds secinājums sakņojās arī apstāklī, ka denacionalizēto namu īrnieki nevarēja privatizēt dzīvojamo platību. Tādēļ īres maksas ierobežošana bija viens no mehānismiem, kas nodrošināja līdzsvaru starp īrnieku un izīrētāju interesēm un sasniedza sociāli taisnīgu mērķi. To, ka valsts tiecas uz šādu mērķi arī tagad, apliecina iepriekšminētie normatīvie akti, kurus jau pieņēmis vai vēl izstrādā Ministru kabinets" (lietas materiālu 1. sējuma 58. lpp.). Citu personu tiesību un likumīgo interešu aizsardzība var būt leģitīms mērķis Satversmē noteikto pamattiesību ierobežošanai. Tā konstatēšanai visupirms nepieciešams izvērtēt, vai pastāv attiecīgas citu personu tiesības un likumīgās intereses, kuru aizsardzībai noteikts apstrīdētais ierobežojums. Vienlaikus jāņem vērā, ka arī Pieteikuma iesniedzēji pieteikumā norāda uz Satversmes 1. panta pārkāpumu, tikai attiecībā uz denacionalizēto un likumīgajiem īpašniekiem atdoto namu īpašniekiem. 17.1. "Vērtējot apstrīdētā likuma atbilstību Satversmes 105. pantam, […] jāņem vērā, ka minēto Satversmes pantu nedrīkst analizēt atrauti no Satversmes 1. panta, jo Satversme ir vienots veselums, tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Lai pilnīgāk un objektīvāk spētu noskaidrot minēto normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām" (Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2005-12-0103, 21.1. punkts). "No Satversmes 1. panta - kurš atzīstams par vienu no Latvijas Republikas kā demokrātiskas un tiesiskas valsts stūrakmeņiem - izrietošo principu uzdevums ir nodrošināt to, ka citas tiesību normas, arī Satversmē ietvertās, tiek piemērotas pareizi un to piemērošana, kā arī piemērošanas rezultāts pilnībā atbilst tiesiskas valsts prasībām. Piemēram, ne Satversmes 1. pants, ne arī 105. pants neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmei. Tomēr demokrātiskā un tiesiskā valstī tiesiskās paļāvības princips prasa, lai, izdarot šādus grozījumus, tiktu paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno regulējumu" (Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2005-12-0103, 24. punkts). Vērtējot, vai apstrīdētā norma atbilst tiesiskās paļāvības principam, jānoskaidro: 1) vai pirmsreformas īrniekiem un Pieteikuma iesniedzējiem bija tiesības paļauties uz to, ka tiesiskais regulējums netiks mainīts; 2) vai šāda paļaušanās bija saprātīga un pamatota; 3) vai likumdevējs, atkāpjoties no iepriekšējā tiesiskā regulējuma, bija paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu. 17.2. Kā jau minēts, 1991. gada 30. oktobrī pieņemtajā redakcijā likumi "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" un "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" paredzēja, ka "īpašniekam ir obligāti līdzšinējā valdītāja noslēgtie īres vai nomas līgumi". Pirmsreformas īrnieku īres līgumi bija noslēgti apstākļos, kad īres maksa tika noteikta administratīvā kārtībā, nevis īrnieka un izīrētāja vienošanās rezultātā. Kā redzams no lietai pievienotajiem pirmsreformas īrnieku īres līgumiem Pieteikuma iesniedzēju namīpašumos (sk. lietas materiālu 1. sējuma 111. - 187. lpp.), dzīvojamo telpu tipveida īres līgumā nebija norādīta īres maksa. Īres likuma 11. panta pirmā daļa, kas stājās spēkā 1993. gada 1. aprīlī, attiecās uz visiem īres līgumiem neatkarīgi no tā, kāda īpašnieka mājā dzīvoklis atradās, un noteica, ka "dzīvokļa īres maksu nosaka, pusēm vienojoties, taču tā nedrīkst pārsniegt valdības noteikto maksimālo īres maksu." 1994. gadā likumos "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" un "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" tika izdarīti grozījumi, kas noteica, ka "īpašniekam ir obligāti denacionalizētā nama līdzšinējā valdītāja noslēgtie īres vai nomas līguma termiņi, izņemot šajā likumā paredzētos gadījumus", un ka īres maksa bez attiecīgo īrnieku piekrišanas nedrīkst pārsniegt Ministru kabineta noteikto īres maksas līmeni. Tādējādi laikā, kad tika uzsākta namīpašumu atgūšana, attiecībā uz īres maksas lielumu bija noteikti vienādi ierobežojumi, kas atbilda īpašuma reformas tā brīža stadijai. 17.3. Īres likuma 11. panta redakcija tika grozīta tikai ar 1997. gada 1. janvāri. Sākumā to paredzēja Satversmes 81. panta kārtībā izdotie Ministru kabineta 1996. gada 6. augusta noteikumi Nr. 306 "Grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu īri"". Izskatot šos noteikumus Saeimā, minētais pants tika izteikts atšķirīgā redakcijā, nosakot, ka "dzīvokļa īres maksu, izņemot šā panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā paredzētos gadījumus, nosaka, pusēm rakstveidā vienojoties". Šā panta ceturtā daļa noteica, ka "denacionalizētajās mājās un mājās, kas atgūtas likumā "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" paredzētajā kārtībā, attiecībā uz īrniekiem, kuri šajās mājās īrējuši dzīvojamās telpas līdz māju denacionalizācijai (atdošanai to īpašniekiem), īres maksa nosakāma, pusēm rakstveidā vienojoties, saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par dzīvokļa īres maksas aprēķināšanas kārtību". Debatējot par šo normu Saeimas sēdē, tika atzīmēts arī risinājuma pagaidu raksturs. Toreizējais Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijas priekšsēdētājs deputāts Jānis Lagzdiņš izteica viedokli, ka "privātajā īpašumā esošos dzīvokļus vajadzētu iedalīt divās daļās. Vieni ir neizīrētie dzīvokļi jeb brīvie dzīvokļi, un attiecībā uz šiem dzīvokļiem namīpašniekam […] vajadzētu dot diezgan lielu brīvību un dot tiesības noteikt brīvi īres maksu katrā konkrētajā gadījumā, lai namīpašnieks varētu gūt zināmus ienākumus dzīvojamās mājas remontam un uzturēšanai. Cits jautājums ir, kā rīkoties ar tiem dzīvokļiem, kuri ir privātajā īpašumā, bet tiek izīrēti trešajām personām? […] Manuprāt, tomēr attiecībā uz denacionalizētajām mājām parlaments pirms nedēļas ir pieņēmis pareizu lēmumu, atļaujot vēl zināmu laiku Ministru kabinetam visā valstī noteikt īres maksas "griestus" tā saucamajās denacionalizētajās mājās" [Saeimas 1996. gada 28. novembra sēdes stenogramma, Latvijas Vēstnesis, Nr. 207/208 (692/693), 03.12.1996.]. Tādējādi īres maksas noteikšanu pirmsreformas īrniekiem administratīvā kārtībā likumdevējs uzskatīja par pagaidu jeb pārejas pasākumu, kas raksturīgs īpašuma reformas apstākļiem. Valsts šajos apstākļos uzņēmās saistības regulēt namīpašnieku un pirmsreformas īrnieku attiecības, nosakot īres maksas maksimālo apmēru. Valsts pienākums, nosakot šo apmēru, bija nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp namīpašnieku un pirmsreformas īrnieku tiesībām, kā arī ievērot tiesiskas valsts principus un Satversmē noteiktās pamattiesības. 17.4. Namīpašumu reformas realizēšanas sākumposmā likumdevējs namīpašniekiem bija noteicis virkni ierobežojumu, kas izriet no saistībām, ko uzņēmušies iepriekšējie nama valdītāji. Vienlaikus no tiesību normām bija gūstama pārliecība, ka šie ierobežojumi tiks pakāpeniski laika gaitā atcelti. Atsevišķos jautājumos pakāpeniska īpašniekiem uzlikto ierobežojumu atcelšana tika arī īstenota. Tā, piemēram, sākotnēji denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā nama īpašniekam bija obligāti gan iepriekšējā valdītāja noslēgtie īres, gan arī nomas līgumi, tostarp līgumi, saskaņā ar kuriem namīpašumā telpas tika izīrētas valsts institūcijām. Likumā bija paredzēts septiņu gadu termiņš, kurā pirmsreformas īrniekus nevar izlikt no dzīvojamās telpas bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas. Namīpašniekiem bija tiesības paļauties, ka administratīvā kārtā uzliktie ierobežojumi, kas bija nepieciešami reformas sākumposmā, tiks saprātīgā laikā un saprātīgā veidā atcelti. Ņemot vērā šo paļāvību, viņi izdarīja izvēli atgūt namīpašumu vai ne, kā arī plānoja savu turpmāko rīcību ar namīpašumu. Tomēr reformas sākumposmā izteiktie solījumi nevarēja radīt paļāvību, ka namīpašnieks pilnīgi brīvi un pēc sava ieskata varēs noteikt īres maksu pirmsreformas īrniekiem. Īpašniekam bija tiesības paļauties vienīgi uz to, ka valsts saprātīgā laika posmā noteiks saprātīgu risinājumu piespiedu īres attiecību nokārtošanai. Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesiskās paļāvības princips neliedz veikt plašas un būtiskas reformas, taču laika ziņā "bezgalīga reforma" ir pretrunā ar šo principu. Secīgi realizējot reformu, valstij bija pienākums to novest līdz saprātīgam regulējumam, kurā administratīvā kārtībā noteiktā īres maksa tiek aizstāta ar ilglaicīgu, tirgus ekonomikas apstākļiem piemērotu risinājumu, kas līdzsvaro pirmsreformas īrnieku un namīpašnieku intereses. 17.5. Tiesiskās paļāvības principa īstenošanā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu). Nedz īpašuma reformas sākumposmā, nedz tās gaitā tiesību normas neparedzēja, ka pirmsreformas īrniekiem arī pēc reformas procesa beigām būs kāds īpašs, no citiem īrniekiem atšķirīgs stāvoklis. Sākotnēji viņiem bija garantētas īres tiesības ar tādiem pašiem noteikumiem kā ikvienam īrniekam. Kad likumdevējs izšķīrās par īres tirgus liberalizāciju attiecībā uz citiem īrniekiem, tika atrunāts, ka pirmsreformas īrniekiem noteiktajam statusam īres maksas jautājumos ir pagaidu raksturs. Nav pamatots arī Saeimas atbildes rakstā paustais viedoklis, ka šāda īrnieku tiesiskā paļāvība saistīta ar to, ka viņiem, atšķirībā no valsts un pašvaldību dzīvokļu īrniekiem, netika dota iespēja dzīvokli privatizēt. Nacionalizēto un nelikumīgi atņemto namu atdošana bijušajiem īpašniekiem bija īpašuma reformas sastāvdaļa, kuras ietvaros tika visupirms atjaunots vēsturiskais taisnīgums. Īrnieki, kas dzīvoja šajos namos, neatradās vienādos un salīdzināmos apstākļos ar personām, kas dzīvoja valsts vai pašvaldību mājās. Valsts īpašuma privatizācija bija īpašuma reformas cita sastāvdaļa, kuras ietvaros noteiktais regulējums nevarēja pirmsreformas īrniekiem radīt nekādu tiesisku paļāvību uz to, ka arī viņi varētu privatizēt savu dzīvokli. Šajā procesā pirmsreformas īrnieki bija vienādos un salīdzināmos apstākļos ar tām personām, kas, piemēram, reformas uzsākšanas laikā īrēja dzīvojamo telpu pilsoņu personiskajā īpašumā esošajās dzīvojamās mājās. Arī šīm personām nebija tiesību privatizēt savu dzīvojamo telpu, lai gan tām bija īrnieka statuss. Jautājumi, kas saistīti ar to, vai pirmsreformas īrniekiem bija nodrošinātas pietiekamas tiesības piedalīties valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas procesā, nav apskatāmi šīs lietas ietvaros. Šie jautājumi risināmi valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas procesa ietvaros. Arī Igaunijas Augstākā tiesa lietā par īres likuma grozījumu konstitucionalitāti ir secinājusi, ka, "nosakot īres maksas ierobežojumus, valsts nav solījusi šo ierobežojumu atcelšanu saistīt ar citu normu pieņemšanu, kas palielinātu atdoto namu īrnieku labklājību. Lai gan parlamentārajās debatēs ir tikuši aplūkoti dažādi risinājumi […], valstij nav radies attiecīgs no likuma izrietošs pienākums. Tiesiskās paļāvības princips nevar tikt pielietots, lai likumdevējam pieprasītu veikt atbalsta pasākumus, kas apspriesti politiskās diskusijās" (2004. gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 3-4-1-20-04 23. punkts, www.nc.ee). Tādējādi īpašuma reformas gaitā pirmsreformas īrniekiem nebija tiesību paļauties uz to, ka viņiem arī pēc reformas procesa beigām būs kāds īpašs, no citiem īrniekiem atšķirīgs statuss un viņi mūžīgi varēs dzīvot tajā pašā dzīvoklī, maksājot būtiski mazāku īres maksu nekā citas personas attiecīgajos namos par tādas pašas kvalitātes dzīvojamo telpu. 17.6. Tomēr pirmsreformas īrniekiem bija tiesības paļauties uz to, ka valsts rūpēsies par viņu tiesību aizsardzību un saprātīgās robežās nodrošinās saudzīgu pāreju no administratīvā kārtībā noteikta īres maksas apmēra uz īres līgumattiecībām, kas vienlīdz apmierinātu gan pirmsreformas īrnieku, gan namīpašnieku intereses. Jāņem vērā, ka līdz pat 2005. gadam būtiski īrnieku atbalsta pasākumi netika veikti. Šo trūkumu tiesas sēdē atzina S. Šķesters. Viņa atbilde uz tiesas jautājumu par to, kāda atbalsta programma tika īstenota līdz 2004. gada beigām, bija lakoniska: "Viņas nebija vienkārši" (lietas materiālu 4. sējuma 73. lpp.). Komentējot valsts bezdarbību līdz 2005. gadam, S. Šķesters sacīja, ka "faktiski netika šajos gados iedalīti naudas līdzekļi, lai šo problēmu risinātu. […] šajā periodā faktiski šie īres griesti bija uzlikti, bet pārējās saistības gan no politiķu puses, gan varbūt arī no pārējo puses, netika realizētas" (lietas materiālu 4. sējuma 65. lpp.). Par to, ka valsts ilgus gadus nav bijusi ieinteresēta denacionalizēto un likumīgajiem īpašniekiem atdoto namu īrnieku un izīrētāju attiecību normalizēšanā, liecina ne tikai naudas līdzekļu nepiešķiršana pārejas laika pasākumu veikšanai. Vēl jo skaidrāk uz šo neieinteresētību norāda informācijas trūkums par problēmas apmēru. Tiesas sēdē S. Šķesters informēja, ka vēl 2004. gadā atbildīgajai Saeimas "komisijai nebija arī precīzas informācijas, cik tad īsti dzīvo šajos namos īrnieku, jo faktiski pašvaldībās arī nebija šīs uzskaites" (lietas materiālu 4. sējuma 68. lpp.). Informācijas tūkumu apstiprināja arī I. Oša (sk. lietas materiālu 4. sējuma 82. lpp.). Viņa atzīmēja, ka, apzinot situāciju, kas pašvaldību teritorijās ir darīts līdz šim, veidojot mājokļus, konstatēts, ka pašvaldību rīcībā līdzekļi ir ļoti minimāli un jaunai būvniecībai nauda netiek piešķirta. Līdz ar to dzīvojamais fonds, kas ir bijis, lielāko daļu ir privatizēts, bet jauns izveidots nav. Un, ja nav jauna dzīvojamā fonda, tad attiecīgi arī risināt to personu dzīvokļu jautājumus, kas stāv rindā pēc dzīvokļiem, pašvaldības nav varējušas (sk. turpat). Valsts šajā jomā bija veikusi tikai atsevišķus pasākumus. Likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" likumdevējs noteica, ka dzīvokli, par kura lietošanu nav noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums, valsts vai pašvaldība piedāvā privatizēt atklātā izsolē. Šajās izsolēs priekšrocības noteiktas divām iedzīvotāju grupām, tostarp fiziskajām personām, kuras īrē dzīvojamo telpu denacionalizētās vai likumīgajiem īpašniekiem atdotās mājās, pamatojoties uz dzīvojamās telpas īres līgumu, kas noslēgts pirms šo māju denacionalizācijas vai atdošanas bijušajiem īpašniekiem, un fiziskajām personām, pret kurām vērstas prasības tiesā par dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu un kurām ierādīt citu līdzvērtīgu dzīvojamo telpu saskaņā ar Īres likuma noteikumiem īpašniekiem nav pienākuma. Tikai gadījumā, ja šajā likumā minētās pirmo divu grupu personas nepiesakās, tiesības piedalīties izsolē iegūst citas personas. Tiesas sēdē I. Oša paskaidroja, ka īrnieki šo iespēju esot izmantojuši ļoti neaktīvi un lielākoties izsolēs iegūtie dzīvokļi tūdaļ pat tikuši pārdoti. Tādēļ 2005. gadā likums grozīts, nosakot, ka tie dzīvokļi, kas varētu tikt privatizēti, vispirms piedāvājami īrei (lietas materiālu 4. sējuma 84. lpp.). Šīs lietas ietvaros Satversmes tiesas uzdevums nav izvērtēt, cik efektīva bijusi minēto normu darbība, tomēr gan no apstrīdētās normas apspriešanas gaitas Saeimas sēdē, gan arī no pieaicināto personu tiesas sēdē izteiktajiem viedokļiem redzams, ka līdz 2005. gada 1. janvārim veiktie pasākumi bijuši acīmredzami nepietiekami, lai aizsargātu pirmsreformas īrnieku tiesības. No I. Ošas tiesas sēdē teiktā izriet, ka arī valsts līdzdalība dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalsta izmaksāšanā, valsts galvojumi mājokļu iegādei un būvniecībai un valsts mērķdotāciju piešķiršana pašvaldībām uzsākta tikai pēc apstrīdētās normas pieņemšanas. 2005. gadā sagatavoti normatīvie akti, kas regulē atbalsta pasākumus. Savukārt nauda tika ieplānota tikai 2006. gadam, tādēļ patiesa valsts darbība noris vien divus mēnešus (sk. lietas materiālu 4. sējuma 88. lpp.). Tādējādi valsts ar savu bezdarbību ir aizskārusi pirmsreformas īrnieku tiesisko paļāvību uz to, ka viņi savus dzīvokļa jautājumus varēs atrisināt ilgtermiņā, vai nu noslēdzot saprātīgu līgumu ar denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā nama īpašnieku, vai arī rodot citu stabilu risinājumu. Uz to apstrīdētās normas apspriešanas gaitā Saeimas sēdē norādīja arī deputāts Kārlis Šadurskis: "Tā vietā, lai piedāvātu konkrētu risinājumu, tiek piedāvāts trīs gadus ilgs īrnieku un namīpašnieku mocīšanas plāns: namīpašniekiem - namīpašuma tālāka degradācija, savukārt īrniekiem... - pakāpeniska īres griestu celšana, tātad pakāpeniska mocīšana. Un pēc trim gadiem - atkal nekā!" [Saeimas 2004. gada 17. novembra sēdes stenogramma, Latvijas Vēstnesis, Nr. 187 (3135), 25.11.2004.]. Tomēr minētā bezdarbība nevarēja radīt pirmsreformas īrniekiem tiesisko paļāvību vai kādas konkrētas tiesības, kuru aizsardzība būtu leģitīms mērķis, lai ar apstrīdēto normu ierobežotu Satversmes 105. pantā noteiktās namīpašnieku pamattiesības. 17.7. Leģitīms mērķis namīpašnieku pamattiesību ierobežošanai ir citu personu, proti, pirmsreformas īrnieku tiesiskās paļāvības aizsardzība tikai tiktāl, ciktāl šī paļāvība skar tiesības sagaidīt no likumdevēja saprātīgu regulējumu attiecībā uz kārtību, kādā namīpašnieks un pirmsreformas īrnieks vienojas par atbilstošu cenu piespiedu īres attiecībās. Tomēr, kā jau tas secināts iepriekš, apstrīdētā norma šādu regulējumu neparedz. Līdz ar to atsauce uz pirmsreformas īrnieku tiesiskās paļāvības aizsardzību nevar attaisnot apstrīdētos ierobežojumus. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam. 18. Satversmes tiesa atzīst, ka ir jāizvērtē arī Pieteikuma iesniedzēju apgalvojums par to, ka apstrīdētais akts aizskar namīpašnieku tiesisko paļāvību. Ar 2002. gada 5. jūlija likuma "Grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu īri"" 4. punktu likumdevējs paredzēja pakāpenisku maksimālo īres maksu paaugstināšanu pirmsreformas īrniekiem, kā arī brīdi, pēc kura īres maksa šai īrnieku kategorijai vairs netiks ar likumu ierobežota. Šis likums pietiekami skaidri un precīzi iezīmēja datumu - 2005. gada 1. janvāri, ar kuru konkrētie ierobežojumi zaudē spēku. Namīpašnieki varēja paļauties uz to, ka šī norma tiks īstenota, un attiecīgi plānot savu rīcību ar namīpašumu. Īpašnieku paļāvība uz minētā solījuma izpildi ir aizsargājama, jo tam savā ziņā piemīt ekonomiskā vērtība - salīdzinoši vairāk vērts ir tāds īpašums, ar kuru šobrīd vai nākotnē iespējams rīkoties brīvāk. Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka Satversmes 1. pants neliedz izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmē nostiprinātajiem konstitucionālajiem principiem. Demokrātiskā valstī tiesiskās paļāvības princips prasa, lai, izdarot šādus grozījumus, likumdevējs paredzētu "saudzējošu" pāreju uz jauno regulējumu. Šādos gadījumos ir jānosaka saprātīgi termiņi vai jāparedz zaudējumu kompensēšana (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Taču likumdevējs minēto regulējumu grozīja, pieņemot apstrīdēto normu lielā steigā desmit dienas pirms paredzētās ierobežojumu atcelšanas. Likums tika izsludināts divas dienas pirms tā stāšanās spēkā, neraugoties uz to, ka tas skāra plašu personu loku un būtiski mainīja to stāvokli. Šāda likumdevēja rīcība demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujama. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst arī Satversmes 1. pantam. 19. Atzīstot apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 1. un 105. pantam, nav nepieciešams izvērtēt tās atbilstību vēl arī Satversmes 91. pantam. 20. Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa ņem vērā, ka likumdevējs būtiski aizskāris gan denacionalizēto un likumīgajiem īpašniekiem atdoto namu īpašnieku, gan arī pirmsreformas īrnieku intereses. Spriedumā konstatēto pamattiesību pārkāpumu novēršanai nepieciešamas plašākas un tālejošākas īres tiesisko attiecību regulējuma izmaiņas, nekā iespējams sasniegt, apstrīdēto normu atzīstot par spēkā neesošu. Turklāt jāņem vērā, ka pirmsreformas īrnieki ir paļāvušies uz apstrīdētajā normā noteikto risinājumu, tāpēc tās tūlītēja atzīšana par spēku zaudējušu radītu būtisku viņu tiesību aizskārumu. Bez tam nav izstrādāts mehānisms, kas aizsargātu īrniekus pret izīrētāju patvaļu. Stāvoklis, kāds izveidotos, ja vispār neviens tiesību akts šo jomu neregulētu, būtu vēl vairāk neatbilstošs Satversmei kā pašreizējais. Šādā situācijā ir pieļaujams (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-0306 secinājumu daļas 3. punktu), ka Satversmei neatbilstošā norma vēl kādu brīdi paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam rast situācijas risinājumu, kurā tiek ievērotas gan namīpašnieku, gan arī pirmsreformas īrnieku tiesības. Nepieciešams arī laiks, lai izveidotu efektīvāku mehānismu tādu namīpašnieku patvaļas novēršanai, kuri cenšas dzīvokļa atbrīvošanu vai vienošanos par lielāku īres maksu panākt ar prettiesisku rīcību. 21. Pieteikuma iesniedzēji ir apstrīdējuši visu likuma "Grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu īri"" 13. pantu. Apstrīdētie ierobežojumi ietverti Īres likuma pārejas noteikumu 4. un 8. punktā. Taču pārejas noteikumu 5. un 7. punkts ir nesaraujami saistīti ar 4. punktu. Atzīstot par neatbilstošu Satversmei un spēku zaudējušu 4. un 8. punktu, par tādu atzīstams arī 5. un 7. punkts. 22. Savukārt likuma "Par dzīvojamo telpu īri" papildināšana ar pārejas noteikumu 14. punktu pēc būtības netiek apstrīdēta un šis punkts nav nesaraujami saistīts ar citām apstrīdētajām normām. Minētais punkts neparedz nekādu ierobežojumu Pieteikuma iesniedzēju tiesībām. Tātad tas atbilst Satversmei un nav atzīstams par spēku zaudējušu. Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt 2004. gada 20. decembra likuma "Grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu īri"" 13. pantu daļā par grozījumiem likuma "Par dzīvojamo telpu īri" pārejas noteikumu 4., 5., 7. un 8. punktā par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam un spēku zaudējušu no 2007. gada 1. janvāra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Endziņš