92. Article — noteic: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un

likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību." Lai gan konstitucionālajā sūdzībā ietverts prasījums par apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 92. pantam, tomēr no konstitucionālās sūdzības izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība tikai Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kas garantē ikvienas personas tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Satversmes 92. panta pirmais teikums ietver gan institucionālu aspektu - tiesai ir jābūt taisnīgai, gan procesuālu aspektu - ikvienam ir tiesības uz brīvu pieeju tiesai. Abi aspekti ir nesaraujami saistīti: nebūtu nozīmes tiesas taisnīgumam, ja netiktu nodrošināta tiesas pieejamība, un otrādi - tiesas pieejamība būtu lieka, ja netiktu nodrošināts tiesas taisnīgums. 9. Apstrīdētā norma noteic, ka, pārsūdzot Civillietu departamentā Tiesu palātas lēmumu par zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmumu, personai jāiemaksā drošības nauda 40 latu apmērā. Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī tiesības uz brīvu pieeju tiesai (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. novembra sprieduma lietā Nr. 2003-10-01 secinājumu daļas 1. punktu). Gan Saeimas atbildes rakstā, gan Valsts cilvēktiesību biroja viedoklī pamatoti norādīts, ka ar apstrīdēto normu tiek ierobežotas personas tiesības uz brīvu pieeju tiesai (sk. lietas materiālu 36., 77. un 122. - 123. lpp.). Pienākums iemaksāt drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu atzīstams par personas tiesību uz brīvu pieeju tiesai ierobežojumu. Tā kā personas tiesības uz brīvu pieeju tiesai ietvertas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā, ir izvērtējams ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību ierobežojums. 10. Tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no vissvarīgākajām personas tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 1. punktu), tāpēc ierobežojumi šīm personas tiesībām nosakāmi tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos. Šādu secinājumu pamato tas, ka personas pamattiesību aizsardzība ir viens no demokrātiskas tiesiskas valsts nozīmīgākajiem pienākumiem. Valstij ir jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 1. punktu). Personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana ir svarīgākais līdzeklis šā mērķa sasniegšanai. 11. Personas pamattiesības, arī tiesības vērsties tiesā, var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips. Satversmes 86. pants noteic, ka "tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs tiesības piešķir likums, un tikai likumā paredzētajā kārtībā". Skatot kopsakarā Satversmes 86. pantu un Satversmes 92. panta pirmo teikumu, secināms, ka tiesības vērsties tiesā var ierobežot, ja šāds ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu). 12. Apstrīdētā norma ir ietverta gan Zemesgrāmatu likuma 98. panta piezīmē, gan arī Civilprocesa likuma 449. panta ceturtajā daļā. Tā kā apstrīdētā norma, kas ierobežo Satversmes 92. panta pirmajā teikumā paredzētās pamattiesības, ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, kurš ir izsludināts Satversmē noteiktajā kārtībā, nav šaubu par to, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Tādējādi pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 13. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). 13.1. Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka ar apstrīdēto normu noteikto ierobežojumu leģitīmais mērķis ir Civillietu departamenta pienācīgas darbības nodrošināšana, jo, atceļot apstrīdētajā normā noteikto ierobežojumu, ar nepamatotām sūdzībām tiktu apgrūtināta Civillietu departamenta darbība un citu personu interešu aizsardzība (sk. lietas materiālu 38., 79. lpp.). Civillietu departaments ir kasācijas instances tiesa civillietās. Latvijā pastāvošā kasācijas institūta būtiska iezīme ir tā, ka kasācijas instancē izšķirošā nozīme ir nevis pušu interesēm, kas ir pietiekami aizsargātas, civillietu pēc būtības caurlūkojot pirmajās divās instancēs, bet gan publiski tiesiskajām interesēm. Kasācijas instancē tiek skatīti tikai quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu). Lai Civillietu departaments varētu pienācīgi veikt savu darbu, proti, izlemt principiālus materiālo un procesuālo normu piemērošanas jautājumus, likumdevējam iespēju robežās tas ir jāatslogo no nepamatotu sūdzību izskatīšanas. Izvērtējot Civillietu departamenta kompetenci, vērā ņemama kasācijas instances svarīgā nozīme. Ja likumdevējs izšķīries Civillietu departamentam noteikt ne vien lietu izskatīšanu kasācijas kārtībā, bet arī blakus sūdzību izskatīšanu par Tiesu palātas Zemesgrāmatu likuma 98. panta kārtībā pieņemtajiem lēmumiem, likumdevējam šī kompetence jānosaka tādējādi, lai netiktu apgrūtināts un nevajadzīgi noslogots Civillietu departamenta darbs un līdz ar to netiktu negatīvi ietekmēta kasācijas funkcijas īstenošana. 13.2. Šāds Civillietu departamenta pienācīgas darbības nodrošināšanas pienākums atbilst citu personu interesēm, kā pamatoti norādīts Saeimas atbildes rakstā. Civillietu departamentam ir jāsniedz principiāla materiālo un procesuālo tiesību normu interpretācija, kas var būtiski ietekmēt daudzu personu tiesības dažādos tiesas procesos. Līdz ar to ir svarīgi, lai Civillietu departaments varētu izskatīt lietas, kurās strīdīgs ir tieši tiesību normu interpretācijas jautājums, kā arī būtu pasargāts no atsevišķu personu bezmērķīgas tiesāšanās. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums noteikts, lai atturētu atsevišķas personas vērsties tiesā ar nepamatotām prasībām (sk. lietas materiālu 123. lpp.). 13.3. Var piekrist arī Valsts cilvēktiesību biroja viedoklim, ka apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums daļēji kompensē valsts izdevumus, kas nepieciešami tiesu darbības uzturēšanai (sk. lietas materiālu 123. lpp.), tomēr ir vērā ņemama atšķirība starp šādam mērķim paredzēto valsts nodevu un pavisam citam mērķim noteikto drošības naudu. Ikviens tiesas procesā noteikts maksājums par pieteikumu vai sūdzību iesniegšanu kalpo ne vien kā zināma veida barjera, lai novērstu nepamatotu pieteikumu vai sūdzību iesniegšanu, bet arī ļauj daļēji segt tiesu uzturēšanas izdevumus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 8.3. punktu). Tādējādi pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis. 14. Samērīguma princips prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas interesēm, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses. Lai konstatētu, vai samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-02 secinājumu daļas 3.1. punktu). 15. Likumdevējs par leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli noteicis drošības naudas iemaksāšanu 40 latu apmērā, lai persona varētu Civillietu departamentam pārsūdzēt Tiesu palātas lēmumu. 15.1. Civilprocesuālajās tiesībās drošības nauda tiek traktēta nevis kā tiesāšanās izdevumi, bet drīzāk gan kā sods par nepamatoti iesniegtu sūdzību Civillietu departamentam (sk.: Bukovskis V. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga: autora izdevums, 1933, 416. lpp.). Tas nozīmē, ka drošības nauda, kas iemaksāta, iesniedzot sūdzību Civillietu departamentam, tiks personai atmaksāta, ja Civillietu departaments apmierinās personas sūdzību. Savukārt, ja Civillietu departaments personas sūdzību noraida, drošības nauda atmaksāta netiek. Tādējādi likumdevējs, nosakot drošības naudas maksāšanas pienākumu, mēģinājis nodrošināt, lai personas Civillietu departamentā iesniegtu pārdomātas un motivētas sūdzības gadījumos, kad pastāv dažādas piemērojamā likuma iztulkošanas iespējas, nevis tikai turpinātu iesākto tiesāšanos, kad ir skaidri redzams, ka personai nav vērā ņemamu argumentu attiecībā uz to, kā izpaudusies pārsūdzētā Tiesu palātas lēmuma nepareizība. 15.2. Lai izvērtētu apstrīdētajā normā noteiktā līdzekļa piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai, papildus nepieciešams ņemt vērā arī zemesgrāmatu