2. Article

1. Ikviena dalībvalsts, kas ratificē šo konvenciju, deklarācijā, kas pievienota ratifikācijas rakstam, norāda minimālo vecumu pieņemšanai darbā tās teritorijā un uz transportlīdzekļiem, kas reģistrēti tās teritorijā; ievērojot šīs konvencijas 4.—8.pantu, neviena persona, kas jaunāka par šo vecumu, nedrīkst tikt pieņemta darbā vai nodarbināta. 2. Ikviena dalībvalsts, kas ratificējusi šo konvenciju, vēlāk ar papildus deklarācijām var ziņot Starptautiskā darba biroja ģenerāldirektoram, par to, ka minimālais vecums tiek noteikts augstāks nekā tās bijis iepriekš. 3. Minimālais vecums, kas tiek noteikts saskaņā ar šī panta pirmo punktu, nedrīkst būt zemāks par vecumu, kad tiek pabeigta obligātā izglītība, un jebkurā gadījumā nedrīkst būt zemāks par 15 gadiem. 4. Neskatoties uz šī panta trešā punkta noteikumiem, dalībvalsts, kuras ekonomikas un izglītības sistēmas nav pietiekami attīstītas, var pēc konsultācijām ar ieinteresētajām darbinieku un darba devēju organizācijām, ja tādas pastāv, sākotnēji noteikt 14 gadu minimālo vecumu. 5. Ikvienai dalībvalstij, kura noteikusi 14 gadu minimālo vecumu saskaņā ar iepriekšējā punkta noteikumiem, tās ziņojumā par konvencijas piemērošanu, kas tiek iesniegts saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas konstitūcijas 22.pantu, ir jānorāda: (a) ka iemesli pieņemt šādu lēmumu joprojām pastāv; vai (b) ka tā atsakās no savām tiesībām izmantot atkāpšanos attiecībā uz minimālā vecuma noteikšanu sākot ar konkrētu datumu.