11. Article

Konstatējot leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Pirmkārt, vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Otrkārt, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Treškārt, vai labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un 2004. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 3. punktu). 11.1. Bijušie VDK darbinieki sabiedrībā lielākoties tiek asocicēti ar iepriekšējo totalitāro režīmu. Savulaik VDK bija spēcīgs ierocis komunistiskās partijas rokās un aktīvi piedalījās tās politikas īstenošanā. Satversmes tiesa jau agrāk lēmusi, ka likumdevējam ir tiesības bijušajiem VDK darbiniekiem noteikt ierobežojumus, kas ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Satversmes tiesa arī norādījusi, ka valsts ir jāaizsargā no tiem, kuri ar savu darbību pierādījuši, ka nav bijuši lojāli pret demokrātisko valsts iekārtu, tas ir, no personām, kuras strādājušas okupācijas varas īstenotās tiešās apspiešanas un tiešo represiju aparātā (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 6. punktu, 2005. gada 22. marta sprieduma lietā Nr. 2004-13-0106 13.1. punktu). Turklāt apstrīdētais ierobežojums atbilst "aizsargāties spējīgas demokrātijas" principa nodrošināšanai, kas ir atzīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē (sk.: Vogt v. Germany, no. 17851/9, [1996] ECHR 34, para. 59; Ždanoka v. Latvia, [GC], no. 58278/00, para. 100), un ar to kopumā ir iespējams sasniegt leģitīmo mērķi. Ņemot vērā vēsturisko un politisko kontekstu, šāds ierobežojums ir noteikts, lai aizsargātu demokrātisko valsts iekārtu pret personām, kuras rada draudus tās pastāvēšanai, vai pret tādām personām, kuras arī ētisku apsvērumu dēļ nav cienīgas kļūt par amatpersonām demokrātiskā valstī. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums noteikts, lai ne tikai novērstu reālus draudus valsts drošībai un demokrātiskajai valsts iekārtai, bet arī nodrošinātu to, ka pilsoņi nav spiesti atzīt par valsts varas pārstāvjiem tādas personas, kuras ir bijušas represīvā režīma drošības struktūru štata darbinieki (sk.: Rekvenyi v. Hungary, no. 25390/94, ECHR 1999-III, para. 41). Nosakot ierobežojumus, tiek panākta sabiedrības uzticēšanās valsts institūcijām. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums atzīstams par tādu, kas piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. 11.2. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs vienīgi tad, ja nav nekādu citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk jūtami. Nosakot pamattiesību ierobežojumus, likumdevējam ir jāizvēlas iespējami saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Kā saudzējošāku līdzekli iepretim apstrīdētajā normā ietvertajam var vērtēt Biroja likuma 5. panta trešās daļas sākotnējo redakciju, kura kā priekšnosacījumu tam, lai persona kļūtu par Biroja amatpersonu, noteica nepieciešamību saņemt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam. Tomēr sākotnējā redakcija nenodrošināja leģitīmā mērķa sasniegšanu tikpat efektīvi kā apstrīdētā norma. Viens no pamatelementiem, kas raksturo indivīda attiecības ar valsti valsts dienestā un it īpaši pārvaldes attiecībās, ir politiskā lojalitāte. Valstij ir jātiecas nodrošināt demokrātisku, tiesisku, efektīvu, atklātu un sabiedrībai pieejamu valsts pārvaldi. Nepieciešams paļauties uz to, ka valsts pārvaldē strādājošie būs lojāli pret valsti un savus amata pienākumus veiks valsts un sabiedrības interesēs. Politiskā lojalitāte saprotama nevis kā attiecīgās valdības politisko mērķu atbalstīšana, bet kā uzticība valstij, kuras labā strādā pie valsts dienesta piederīgās personas. Savukārt agrākais regulējums pieļāva, ka Birojā var strādāt bijušā represīvā režīma drošības struktūru darbinieki, kas varētu būt nelojāli pret Latvijas valsti. Proti, Biroja priekšnieks, pamatojoties uz likuma "Par valsts noslēpumu" 9. panta piektajā daļā noteikto procedūru, varēja lūgt SAB direktoru izsniegt speciālo atļauju arī tādām personām, kuras agrāk bijušas saistītas ar apstrīdētajā normā minētajām struktūrām. Pozitīva lēmuma gadījumā šīs personas varēja kļūt par Biroja amatpersonām. Saeima atbildes rakstā pamatoti norāda, ka "atteikšanās no minētās izņēmuma kārtības nav personas tiesību aizskārums. Izņēmuma kārtā piešķirt amatpersonai speciālo atļauju ir SAB direktora diskrecionārās varas izpausme". Izņēmuma kārtības piemērošana nav personas publiskās subjektīvās tiesības, tādēļ to nevar atzīt par efektīvu personas individuālās novērtēšanas mehānismu. Šai izņēmuma procedūrai ir cits mērķis. Proti, valsts noslēpuma aizsardzība. Taču šādi netiek atrisināti ar Biroja personāla politiku saistītie jautājumi. Apstrīdētā norma ir būtiska, lai Birojs varētu īstenot savu pamata kompetenci - izmeklēt ar korupciju saistītos noziedzīgos nodarījumus, kurus izdarījušas valsts amatpersonas, arī tās, kuras strādā valsts drošības iestādēs, prokuratūrā, specializētajā civildienestā vai ir tiesneši. Šīm amatpersonām vairākos likumos (piemēram, Valsts drošības iestāžu likumā, Prokuratūras likumā, Civildienesta likumā, likumā "Par tiesu varu") ir noteikti apstrīdētajā normā ietvertajiem līdzīgi ierobežojumi. Teorētiski pastāv iespēja, ka kāda no minētajām amatpersonām, uz kuru attiecas minētie ierobežojumi, varētu izdarīt ar korupciju saistītu noziedzīgu nodarījumu. To izmeklētu Biroja amatpersona, uz kuru savukārt šāds ierobežojums neattiektos, ja nebūtu pieņemta apstrīdētā norma. Tādējādi apstrīdētā norma ir nepieciešama, jo demokrātiskai valsts iekārtai neatbilst tāda situācija, ka uz kontrolējamo personu attiecas ierobežojumi, savukārt uz kontrolējošo amatpersonu saturiski tādi paši ierobežojumi neattiecas. Apstrīdētā norma ir vērtējama kopsakarā arī ar citiem normatīvajiem aktiem, kas paredz Biroja kompetenci vai ir saistīti ar Biroja darbības aprisēm. Birojs nav drošības iestāde, tomēr tā darbība ir tieši saistīta ar valstiskās drošības, neatkarības un demokrātijas aizsardzību. Tādēļ ierobežojumam vajadzētu būt līdzīgam tam ierobežojumam, kas noteikts Valsts drošības iestāžu likuma 18. panta otrās daļas 9. punktā. Turklāt nav izšķirošas nozīmes tam apstāklim, ka ierobežojums Biroja likumā netika iekļauts jau pašā sākumā. Birojs savu darbību ir uzsācis tikai 2002. gada oktobrī. Līdz ar to ir saprotams, ka tā izveidošanas brīdī nebija iespējams pietiekami precīzi noteikt kritērijus Biroja priekšnieka, amatpersonas vai darbinieka statusam. Tātad leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē sasniegt ar saudzējošāku līdzekli nav iespējams. 11.3. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību samērīguma principam, galvenokārt jāizvērtē likumdevēja izmantoto līdzekļu radītās sekas, tas ir, vai tiesību normas piemērošana nenodara indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm lielākus zaudējumus nekā tie labumi, ko iegūst sabiedrība (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.3. punktu). Ikviens tiesību ierobežojums ir jānovērtē katra konkrētā gadījuma kontekstā, tomēr tas jādara, pamatojoties uz samērīguma principu un ņemot vērā vispārējo valsts politisko situāciju (sk.: Nowak M. U.N. Covenant on Civil and Political Rights. CCPR Commentary - Kiel: Engel 1993, p. 455). Ikvienā gadījumā nepieciešams izvērtēt, ciktāl valsts drošības interešu aizsardzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu demokrātisko stabilitāti un citu cilvēku tiesības. Proti, ir svarīgi sabalansēt atsevišķu indivīdu tiesības ieņemt konkrētus amatus valsts dienestā ar visas sabiedrības interesēm. Konkrētajā gadījumā šīs intereses ir saskaņotas. Apstrīdētā norma ietekmē tikai neliela personu loka iespējas ieņemt konkrētu amatu. Savukārt tā nodrošina valsts drošības interešu un demokrātiskas iekārtas aizsardzību. Apstrīdētā norma nodrošina arī labas pārvaldības principu, kas izpaužas kā sabiedrības uzticēšanās Biroja amatpersonām. Turklāt no šīs uzticēšanās netieši ir atkarīga arī valsts ekonomiskā stabilitāte un attīstība, jo korupcijas apkarošana ir būtisks valsts ekonomiskās stabilitātes nodrošināšanas elements. Bez tam apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums neliedz personai izvēlēties citu savām spējām un kvalifikācijai atbilstošu profesiju ne vien privātajā, bet pat valsts sektorā. Ar minēto ierobežojumu personai netiek ierobežotas tiesības izvēlēties nodarbošanos un nodrošināt iztiku. Tai vienīgi ir liegta iespēja ieņemt valsts dienestā konkrētus amatus. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums attiecas uz konkrētiem amatiem. Proti, ierobežojums attiecas uz Biroja amatpersonām, kas nodrošina Biroja funkciju izpildi un atbild par to, - Biroja priekšnieku, viņa vietniekiem, centrālā aparāta nodaļu un teritoriālo nodaļu vadītājiem, izmeklētājiem un speciālistiem. Tātad šis ierobežojums attiecas uz amatiem ar specifiskām funkcijām un uzdevumiem. Šāda apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma konkretizācija atbilst Satversmes tiesas agrāk norādītajam, ka ierobežojumam ir jābūt saistītam ar attiecīgā amata raksturu un atbilstošam veicamajiem pienākumiem (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. marta sprieduma lietā Nr. 2004-13-0106 19. punktu). Turklāt apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums nav neierobežots laikā. Tas ir terminēts un vērtējams kopsakarā ar likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" 17. pantu, kurā noteikts sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas noilguma termiņš. Tātad ierobežojums atbilst samērīguma principam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5. panta trešās daļas 8. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš