3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā izsaka viedokli, ka tiesas pieteikums nav pamatots, un lūdz atzīt apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmes 101. panta pirmajai daļai. Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētā norma vērtējama kā ierobežojums, kas noteikts publiski tiesiskajās attiecībās, lai nodrošinātu atbilstošu valsts dienesta darbību. Lai arī Biroja amatpersonas formāli atrodoties darba tiesiskajās attiecībās, faktiski tās pildot valsts dienestu un pēc satura to attiecības ar valsti vērtējamas kā publiski tiesiskas. Saeima uzsver, ka Satversmes 101. panta pirmā daļa nevis noteic absolūtas tiesības personai pildīt valsts dienestu, bet norāda uz to, ka šīs tiesības īstenojamas likumā paredzētajā veidā. Apstrīdētā norma esot noteikta ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. Tai esot vairāki leģitīmie mērķi, kas atkarībā no situācijas vērsti uz atšķirīgu interešu aizsardzību. Visupirms normas leģitīmais mērķis esot valsts dienesta pienācīgas darbības nodrošināšana. Lai sasniegtu šo mērķi, valstij esot pienākums izraudzīties tādus līdzekļus, kas garantētu attiecīgas iestādes funkciju pilnvērtīgu izpildi, negrautu uzticību valsts iestādēm, neaizskartu citu personu tiesības un neradītu valsts demo krātiskās iekārtas vai nacionālās drošības apdraudējumu. Apstrīdētā norma nepārkāpjot samērīguma principu un esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1999. gada 20. maija spriedumu lietā Rekvenyi v. Hungary, Saeima norāda, ka apstrīdētais un tam līdzīgie ierobežojumi atbilst Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē attīstītajam "pašaizsargājošās demokrātijas" principam un ar šo ierobežojumu kopumā esot iespējams sasniegt leģitīmo mērķi. Saeima uzsver, ka leģitīmā mērķa efektīva sasniegšana neesot panākama vienīgi ar Biroja likuma 5. panta trešajā daļā ietverto ierobežojumu, kas sākotnēji noteica un arī pašreiz noteic, ka Biroja amatpersonas statusa iegūšanai nepieciešams saņemt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam. Vēl Saeima norāda: būtu kļūdaini secināt, ka iepriekšējais ierobežojums ir sau dzējošāks risinājums. Proti, apstrīdētā norma neesot ieviesusi jaunu, bet tikai precizējusi jau līdz tam eksistējušo ierobežojumu, kā arī izslēgusi likumā "Par valsts noslēpumu" noteikto izņēmuma kārtības piemērošanu. Bez tam apstrīdētā norma esot vērtējama kopsakarā ar citiem normatīvajiem aktiem, kas noteic Biroja kompetenci vai ir saistīti ar tā darbības aprisēm. Pirmkārt, saskaņā ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (turpmāk - NATO) un Eiropas Savienības drošības prasībām pielaide NATO un Eiropas Savienības klasificētajai informācijai tiekot liegta tām personām, kurām darbs bijis saistīts ar PSRS Valsts drošības komiteju. Birojā esot apstiprināts un ar Satversmes aizsardzības biroju saskaņots to amatpersonu saraksts, kurām sakarā ar darba pienākumu izpildi ir nepieciešama pieeja šādai informācijai. Otrkārt, lai arī Birojs nav drošības iestāde, tā darbība esot tieši saistīta ar valstiskās drošības, neatkarības un demokrātijas aizsardzību. Tādēļ šim ierobežojumam vajadzētu būt līdzīgam tam ierobežojumam, kas noteikts Valsts drošības iestāžu likuma 18. panta otrās daļas 9. punktā. Saeima atzīmē, ka viens no Biroja uzdevumiem ir kontrolēt politisko organizāciju (partiju) un to apvienību finansēšanas noteikumu izpildi, kā arī izmeklēt koruptīvos noziedzīgos nodarījumus, ko izdarījušas valsts amatpersonas, arī tās, kurām likumos ir noteikti apstrīdētajā normā ietvertajiem līdzīgi ierobežojumi. Saeima secina, ka par demokrātiskai valsts iekārtai neatbilstošu būtu atzīstama tāda situācija, ka uz kontrolējamo personu attiecas ierobežojumi, savukārt uz kontrolējošo amatpersonu saturiski tādi paši ierobežojumi neattiecas. Tādējādi ierobežojuma saglabāšanas nepieciešamība esot saistīta ar Biroja kompetences īstenošanu. Saglabājot jau pastāvošos un nosakot jaunus ierobežojumus, likumdevējs savas rīcības pamatojumu sakņojis tēzē, ka situācijā, kad saduras personas tiesības un valsts drošības intereses, prioritāte ir dodama valsts drošības interesēm. Saeima norāda, ka likumā ietvertā ierobežojuma izvērtēšana esot politiski lemjams jautājums. Ierobežojums ir noteikts salīdzinoši nesen, un tā pārvērtēšana pašreiz neesot nepieciešama.