8. Article

Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. pantā noteiktajām pamattiesībām, jānoskaidro, vai normā ietverts kāds no šo tiesību ierobežojumiem (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. marta sprieduma lietā Nr. 2004-13-0106 20. punktu). Apstrīdētā norma noteic, ka par Biroja amatpersonu var būt persona, kas nav un nav bijusi PSRS Aizsardzības ministrijas, PSRS vai Latvijas PSR Valsts drošības komitejas vai to valstu, kuras nav Eiropas Savienības vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstis, valsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata vai ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs. Tātad apstrīdētā norma ierobežo noteikta Latvijas pilsoņu loka iespējas ieņemt amatu Birojā. Proti, ierobežo šo pilsoņu tiesības pildīt valsts dienestu. Saeima un Ministru kabinets paudis viedokli, ka jautājums par šāda ierobežojuma noteikšanu pēc savas dabas ir politisks. Satversmes tiesa jau iepriekš lēmusi, ka tai jāatturas no politisku jautājumu izvērtēšanas, jo tie ir demokrātiski leģitimētā likumdevēja kompetencē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 9. punktu, Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29. punktu un Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 18. punktu). Tomēr ir "nepieciešams ņemt vērā to, ka Satversmes normu saturu noteiktā apjomā vienmēr ir iespējams vērtēt arī no tiesību viedokļa. Nav šaubu par to, ka tiesības un politika pamatlikumā ir cieši saistīti jēdzieni, jo tiesiskā valstī politika nevar būt pilnīgi brīva no tiesībām un arī likumdevēja varu un izpildvaru saista Satversmes prasības" (Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 17. punkts). Apstrīdētā norma skar Satversmes 101. pantā noteikto pamattiesību īstenošanu. Tādējādi šā ierobežojuma noteikšanai ir ne tikai politiska, bet arī juridiska daba. Līdz ar to ir iespējams noskaidrot tā atbilstību Satversmei. Tai pašā laikā jāuzsver, ka Satversmes 101. panta pirmā daļa nevis noteic absolūtas tiesības personai pildīt valsts dienestu, bet norāda uz to, ka šīs tiesības īstenojamas "likumā paredzētā veidā". Tātad šo tiesību izmantošanas veids nosakāms ar likumu (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 1. punktu). Konstitucionālo tiesību teorijā tiek atzīts, ka konstitūcija var atstāt likumdevēja ziņā konkrēto pamattiesību satura un robežu noteikšanu. Šajā gadījumā pamattiesības ir spēkā "pēc likuma mērauklas". Viss ir atkarīgs no likumdevēja. Likumdevēja pilnvaras var būt pozitīvas vai negatīvas: pozitīvas - kā tiesības detalizētāk noteikt pamattiesību saturu, negatīvas - kā pilnvaras ierobežot pamattiesības (sk.: Deutsches Staatsrecht. Dr.Theodor Maunz und Dr.Reinhold Zippelius. C.H.Beck'sche Verlagsbuchhandlung, München, 1991, S. 158 - 159). Ietverot Satversmes 101. panta tekstā vārdus "likumā paredzētajā veidā", likumdevējs noteicis, ka tiesību piemērotājam katrā konkrētā gadījumā vārdi "ikvienam Latvijas pilsonim" jātulko kopsakarā ar likumos noteiktajiem ierobežojumiem (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 1. punktu). Šajā lietā tiesības pildīt valsts dienestu vērtējamas kopsakarā ar Biroja likumā noteiktajiem ierobežojumiem. Valsts likumdošanas ceļā nosaka pamattiesību īstenošanas kārtību un ierobežojumus (prasības) šo pamattiesību īstenošanai. Tādā veidā valsts nodrošina gan pamattiesību īstenošanu, gan arī aizsargā citu personu tiesības un citas konstitucionālās vērtības. Tomēr nav pieļaujama pat vaļīgu ierobežojumu noteikšana pamattiesību īstenošanai. Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips. Lai izvērtētu ierobežojuma konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu, vai tas ir noteikts leģitīma mērķa aizsardzībai un vai tas atbilst samērīguma principam. Pie tam apstrīdētā norma ir jāvērtē nevis kā ierobežojums personas tiesībām uz nodarbošanos, bet gan kā ierobežojums, kas noteikts publiski tiesiskajās attiecībās, lai nodrošinātu pienācīgu valsts dienestu.