10. Article

Pievienoties starptautiskajām konvencijām kultūras mantojuma jomā. Saglabāšana un informācijas pieejamība Kultūras mantojuma glābšanas, konservācijas, restaurācijas un remonta darbu apjoms Latvijā ir neadekvāti niecīgs, ja to salīdzinām ar kultūras mantojuma apjomu tā esošajā tehniskajā stāvoklī. Sabiedrības un tās pārvaldes sistēmas līmenī nav stabilas apziņas par kultūras mantojuma, kas veido tradicionālo vidi, ārkārtējo nozīmi nacionālas mentalitātes veidošanā un stabilizācijā. Jo nekoptāka ir konkrētā dzīves vide, jo nelabvēlīgāka no sociālā viedokļa sabiedrība tajā veidojas. Avārijas stāvoklī esošo objektu glābšanai nepieciešamie līdzekļi nav pietiekami, lai realizētu pat minimālus avārijas stāvokļa stabilizācijas darbus. Iet bojā desmiti pilsdrupu un piļu, muižu kompleksu, lauku sētu, krogu, dzirnavu utt. Vietējo pašvaldību rīcībā esošie līdzekļi nav pietiekami, lai rūpētos par to teritorijās esošo kultūras mantojumu. Valstīs ar senām kultūras mantojuma izpratnes tradīcijām vislielākā uzmanība tiek pievērsta lietpratīgai un pastāvīgai tā apkopei un uzturēšanai, nevis apjomīgiem, dārgiem restaurācijas darbiem. Galvenais mērķis šodienas situācijā ir izveidot tādu kultūras mantojuma aprūpes infrastruktūru, kura spētu nodrošināt: • vienkāršas, saprotamas un ekonomiskajām iespējām atbilstošas informācijas pieejamību par kultūras mantojumu un tā saglabāšanas iespējām; • ieinteresētu un elastīgu kultūras mantojuma aprūpes valsts kreditēšanas sistēmu; • informāciju par vietējo resursu un tradicionālo materiālu, vienkāršu un lētu tehnoloģiju pielietošanu; • kultūras pieminekļu sabiedriskajam, vispārnacionālajam vai starptautiskajam nozīmīgumam adekvātu informācijas tīklu par valsts, pašvaldību un īpašnieku dalību to saglabāšanā un uzturēšanā; • informācijas pieejamību par vietējā un ārvalstu praksē pārbaudītām kultūras mantojuma aprūpes, remonta, labiekārtošanas tehnoloģijām un materiāliem; • kultūras mantojuma aprūpes amatnieciskās un profesionālās izglītības daudzpakāpju sistēmu profesionāļiem un amatieriem; • organizētu un oficiāli veicinātu vēsturisko būvmateriālu un būvdetaļu atgūšanu, uzkrāšanu, sanāciju un atkārtotu izmantošanu gadījumos, kad tiek nojauktas neaizsargājamas vēsturiskās ēkas; • kultūras mantojuma īpašnieku, amatnieku un citu profesionāļu sadarbības sistēmas rašanos valsts, novadu, municipālā, kā arī starptautiskā līmenī; • vienkāršu īpašniekam un drošu kultūras mantojumam apsaimniekošanas juridisko bāzi, kura garantētu: a) profesionālu pieeju kultūras mantojuma saglabāšanai; b) maksimālu īpašnieku ieinteresētību ievērot likumus; c) iespējami ierobežotu nenoteiktību reglamentējošajos dokumentos un ierēdņu lēmumos; d) reglamentējošo dokumentu atbilstību jaunākajām zinātniskajām un starptautiski pieņemtajām atziņām; e) ierēdņu atbildību par saviem lēmumiem un īpašnieku atbildību par notiekošo objektos; • pastāvīgu sabiedrības informētību par jaunumiem kultūras mantojuma sabiedriskajā apritē, kā arī par kultūras mantojuma zaudējumiem. Kultūras tūrisms Kultūras tūrisms ir tūrisma veids, kurš citu mērķu vidū vērsts uz iepazīšanos ar savas vai citu valstu mūsdienu kultūras norisēm, kultūras mantojumu un ievērojamām vietām. Latvijas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, bagātais kultūrvēsturiskais mantojums un kultūrvēsturiskā ainava ir labi priekšnoteikumi tūristu interesei un gan vietējo, gan ārvalstu tūristu apmeklējumiem. Viens no svarīgākajiem kultūras tūrismam veltītajiem starptautiskajiem dokumentiem ir pēc ICOMOS iniciatīvas 1976. gadā Briselē notikušā Mūsdienu tūrisma un humānisma seminārā pieņemtā "Kultūras tūrisma harta". Problēmas Latvijā: • vāja tūrisma infrastruktūras attīstība laukos; • zems ekonomiskais līmenis; • kultūrvēsturisko objektu nesakoptība; • kvalitatīvas informācijas trūkums; • vāja notiekošo aktivitāšu koordinācija; • objektīvas statistikas trūkums. Pamatuzdevumi: • kultūras tūrismam piemērotās teritorijās jārada mehānisms valsts, pašvaldības iestāžu, sabiedrisko organizāciju un uzņēmēju saskaņotai darbībai (kā tas uzsākts Abavas ielejā, Daugavas ielejā); • kultūras tūrismam piemēroto resursu potenciālu (kultūrvēsturiskais mantojums, kultūras pasākumi, amatniecība u.c.) apzināšana; • objektiem, kuri atvērti publiskai apskatei un sakopti izmantošanai kultūras tūrismam, nosakāmi nodokļu atvieglojumi; • Internetā pieejamas kultūras vērtību datu bāzes ar norādēm uz kultūras tūrisma organizācijām izveidošana; • informatīvā materiāla sagatavošana un gidu apmācība; • nepieciešamākās infrastruktūras radīšana kultūrvēsturiskos objektos; • norādes zīmju uzstādīšana; • kultūras tūrisma koordinācija trijās Baltijas valstīs. Latvijas tēls Latvijas savdabība • Lauku apbūve pēc viensētu principa; • Estētiski pievilcīga lauku kultūrvēsturiskā un jūras piekrastes kultūrvēsturiskā ainava; • Kultūrainavas pamatā laukos muižu tīkls un ar to saistītās baznīcas; • Latvijas sakrālā arhitektūra aptver plašu konfesiju diapazonu; • Liels koka apbūves īpatsvars pilsētās un laukos; • Plašs un daudzveidīgs senas kultūras klātbūtnes pierādījumu spektrs; • Liels jūgendstila un funkcionālisma arhitektūras īpatsvars; • Lielāks oriģinālsubstances īpatsvars arhitektūras objektos salīdzinājumā ar ekonomiski attīstītām Eiropas valstīm; • Multikulturālisms Latvijas pilsētās; • Latvijas kultūras pieminekļi atspoguļo daudzkultūru sabiedrību; • arheoloģiskais, tajā skaitā zemūdens, mantojums; • viduslaiku Hanzas pilsētu sakrālās un profānās celtnes; • militāro celtņu, arī XX gs. lielais īpatsvars. Izglītība, bērni un jaunatne • Iestādes un organizācijas, kas saistītas ar izglītību kultūras mantojuma jomā: Latvijas Restauratoru biedrība; Latvijas Amatniecības kamera; Latvijas Mākslas akadēmija; Amatniecības vidusskolas un celtniecības koledžas; Rīgas Tehniskā universitāte; Latvijas Universitāte; Latvijas Kultūras akadēmija • Latvijā sertificēti arhitekti restaurācijā 111 • Latvijā sertificēti būvinženieri restaurācijā 3 • Latvijā sertificēti restauratori 108 Speciālistu ievērojami trūkst, jādara viss nepieciešamais to skaita kāpumam. Kultūrvēsturiskā vide ir vistiešāk uztveramā saikne ar pagātni. Tajā sakņojas nacionālās identitātes pārmantojamība. Bez kultūras esības vizuālajiem lieciniekiem izglītības process nav iedomājams. Kultūrvēsturiskās vides objekti ir bērnu vietjūtas rašanās orientieri. Dzimtās vietas vēsture bez konkrētām vizuālām telpas izpausmēm ir abstrakcija, kuru iztēle nespēj vizualizēt. Reāli pastāvoši kultūras pieminekļi, kuru izzināšana vēsturiskajā vidē tiek apvienota ar spēles, leģendas un informācijas elementiem, ir visefektīvākā vēstures apguves metode. Bērnībā iemācīta un apgūta spēja saprast un vērtēt kultūras mantojumu valstij dos pilsoņus ar attīstītu valstisko un nacionālo pašapziņu. Kolektīvs sabiedriskais darbs kultūras pieminekļu apkopšanā bērnībā veido un izkopj pilsoniskās atbildības sajūtu. Novada un dzimtās vietas mācība bērnībā rada zināšanas par: - "lielās" vēstures sakarībām "mazajās" vietās; - vēstures liecību visuresamību; - dabas, cilvēka un darba kopsakarībām; - patriotiskumu kā garīgu vērtību; - nacionālo piederību. • Novadpētniecības kustības attīstīšana skolās (kā tas darbojās pirmās brīvvalsts laikā); • Bērnu literatūras sagatavošana par kultūras mantojumu; • Pieaugušo intereses rosināšana caur bērnu izglītību; • Kultūrizglītības programmu finansējuma no valsts budžeta palielinājums. Valoda Kultūras pieminekļu nosaukumi (toponīmi) ir neatņemama kultūras mantojuma daļa. Tie ir ne tikai dzīva vēstures norišu un parādību liecība, bet arī viena no nacionālās vides raksturīpatnībām. Katram novadam ir savas toponīmu īpatnības, un tie ir nesaraujami saistīti ar konkrēto vietu. Nepamatota vietvārdu maiņa nav pieļaujama. Izzūdot kultūrvēsturiskam objektam, jācenšas rast iespēju saglabāt attiecīgo toponīmu citā, bet adekvātā, formā un saturā. Latvijai tradicionālie vietvārdi saglabājami saistībā ar kultūras mantojuma aizsardzības aktivitātēm. Sabiedrības integrācija Kultūras mantojums ir viens no sabiedrības dažādu sociālo, politisko un nacionālo slāņu integrāciju un konsolidāciju veicinošiem faktoriem. Par to spilgti liecina kultūras mantojuma pārrobežu raksturs un starptautiskas rūpes par tā saglabāšanu. Valstij jāapzinās, ka ne tikai pamatnācijas, bet arī dažādu nacionālo minoritāšu kultūras mantojuma saglabāšana un aizsardzība ir reāls valsts iedzīvotāju integrācijas veids. Cieņa pret katras tautas nacionālās pašapziņas objektiem valsts teritorijā ir ne tikai civilizētas valsts pazīme, bet arī politiskās stabilitātes veicinātājs. Dažādu kultūru liecības valsts kultūras mantojumā atspoguļo reālo vēstures gaitu un veicina valstiskās piederības sajūtas nostiprināšanos neatkarīgi no pavalstnieku nacionālās piederības. Pasākumu plāns līdz 2001. gadam (izpilde atkarīga no valsts finansējuma) Vērtību saglabāšanas un radīšanas uzdevumi • Panākt skaidri izdalītu nozari "Kultūras mantojums" kopējā kultūras budžetā; • Veikt katru gadu valsts nozīmes un saimnieciski neizmantojamu publiski pieejamu kultūras pieminekļu glābšanas, konservācijas un restaurācijas darbus par valsts budžeta līdzekļiem; • Sagatavot kultūras pieminekļu konservācijas programmu katram gadam deviņus mēnešus pirms gada sākuma: 50 objektos - pagaidu glābšanas pasākumus; 100 objektos - neatliekamus konservācijas darbus; 10 objektu pilnīgu konservāciju; 5 objektu restaurāciju; • Veidot speciālu fondu unikālu bezsaimnieka objektu glābšanai; • Izveidot Kultūrvēsturisko detaļu krātuvi; • Uzstādīt kultūras pieminekļu norādes zīmes; • Izveidot Abavas ielejas kultūrvēsturiskās teritorijas direkciju; • Izstrādāt Abavas ielejas kultūrvēsturiskās vides sakārtošana, saglabāšanas un attīstības plānu; • Attīstīt Latvijas un Eiropas Padomes projektu "Daugavas ieleja"; • Izstrādāt Pasaules dabas un kultūras mantojuma saraksta objekta - Rīgas vēsturiskā centra - saglabāšanas un attīstības projektu; • Kopā ar LAS un Latvijas Reģionālās attīstības akadēmiju organizēt zinātniski metodiskās apspriedes par kultūras mantojuma un jaunās apbūves integrāciju. Sabiedrības iesaistīšana • Izveidot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Informācijas centru; • Organizēt katru gadu septembrī Eiropas kultūras mantojuma dienas Latvijā; • Popularizēt kultūras pieminekļus un to aizsardzības idejas; • Sagatavot un izdot Latvijas valsts nozīmes kultūras pieminekļu krājumu - katalogu; • Komplektēt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arhitektūras muzeja fondus un veidot ekspozīciju. Kvalitātes nodrošināšana • Izveidot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Restaurācijas - izpētes laboratoriju; • Izveidot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas reģionālās inspekcijas; • Izveidot Amatu apmācības centru; • Uzsākt konservatoru (restauratoru) apmācības; • Uzsākt projektu Latvijas baltkaļķa ieguvei un pielietošanai; • Pilnveidot kultūras pieminekļu uzskaites, izpētes un aizsardzības darba tehnisko nodrošinājumu. Kultūras mantojuma apzināšana • Turpināt pasaules dabas un kultūras mantojuma vietas - Rīgas vēsturiskā centra - inventarizāciju; • Ekspedīciju laikā turpināt Latvijas kultūras mantojuma apsekošanu; • Pilnveidot starptautiskā projekta "Koka pilsētas" Latvijas sadaļu; • Izvērst kultūrvēsturiskā projekta "Eiropas jūgendstila ceļš" izstrādi. Valsts pārvaldes un kontroles sistēmas sakārtošana • Datorizēt kultūras pieminekļu uzskaites un aizsardzības darbu, iezīmēt kultūras pieminekļus digitālās kartēs; • Sakārtot likumus un normatīvos aktus kultūras mantojuma jomā (pilotprojekts sadarbībā ar Eiropas Padomi); • Izveidot zagto un zudušo mākslas un antikvāro vērtību datorizētu katalogu. Latvijas tēla veidošana • Organizēt Eiropas kultūras mantojuma dienu oficiālo atklāšanas ceremoniju Latvijā 2001.gadā, ministru konferenci un citus pasākumus; • Gatavot dokumentāciju Latvijas objektu iekļaušanai Pasaules dabas un kultūras mantojuma sarakstā; • Organizēt kampaņu "Eiropa - kopīgs mantojums" Latvijā; • Organizēt ceļvežu, videofilmu, kompaktdisku un citu materiālu par Rīgas vēsturisko centru izdošanu. Pasākumu plāns līdz 2005. gadam Vērtību saglabāšanas un radīšanas uzdevumi • Katru gadu veikt nacionālas nozīmes un saimnieciski neizmantojamu publiski pieejamu kultūras pieminekļu glābšanas, konservācijas un restaurācijas darbus par valsts budžeta līdzekļiem; • Sagatavot kultūras pieminekļu konservācijas programmu katram gadam deviņus mēnešus pirms gada sākuma: 40 objektos - pagaidu glābšanas pasākumus; 80 objektos - neatliekamus konservācijas darbus; 10 objektu pilnīgu konservāciju; 7 objektu restaurāciju; • Darboties speciālā fondā unikālu bezsaimnieka objektu glābšanai; • Organizēt Kultūrvēsturisko detaļu krātuves darbību; • Uzstādīt kultūras pieminekļu norādes zīmes; • Veikt kultūras pieminekļu izpēti un fiksāciju; • Sakārtot kultūrvēsturisko vidi. Veikt kultūras pieminekļu un kultūrvēsturisku objektu remontu, restaurāciju, rekonstrukciju. Sabiedrības iesaistīšana • Attīstīt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Informācijas centru; • Organizēt katru gadu septembrī Eiropas kultūras mantojuma dienas Latvijā; • Popularizēt kultūras pieminekļus un to aizsardzības idejas; • Sagatavot un izdot Latvijas nacionālās nozīmes kultūras pieminekļu krājumu - katalogu; • Komplektēt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arhitektūras muzeja fondus un veidot ekspozīciju. Kvalitātes nodrošināšana • Attīstīt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Restaurācijas - izpētes laboratoriju; • Attīstīt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas reģionālās inspekcijas; • Attīstīt Amatu apmācības centru; • Attīstīt konservatoru (restauratoru) apmācības; • Attīstīt projektu Latvijas baltkaļķa ieguvei un pielietošanai; • Pilnveidot kultūras pieminekļu uzskaites, izpētes un aizsardzības darba tehnisko nodrošinājumu. Kultūras mantojuma apzināšana • Ekspedīciju laikā turpināt Latvijas kultūras mantojuma apsekošanu; • Turpināt starptautiskā projekta "Koka pilsētas" Latvijas sadaļu; Vīzijas 2020 • Stabili noteikta valsts budžeta atbildības daļa kultūras mantojuma aizsardzības finansēšanā; • Pabeigta teritorijas plānošanas projektu dokumentācijas izstrāde visām Latvijas pilsētām un apdzīvotām vietām, respektējot kultūrvēsturisko teritoriju aizsardzības prasības; • Pilnīgi un detalizēti veikta datorizēta kultūras pieminekļu uzskaite; • Izstrādātas un nodotas atbilstošajām valsts institūcijām kultūras pieminekļu aizsardzības zonas digitālā formā; • Izveidota patstāvīga kultūras pieminekļu aizsardzības speciālistu apmācības sistēma, ietverot ārzemju apmācības iespējas; • Vēsturiskās ēkas un teritorijas integrētas pilsētu un lauku vidē, sabiedrībā valda vienota izpratne par to nozīmību nacionālās kultūras jomā: • kultūras pieminekļi, vēsturiskās ēkas un teritorijas ir ievērojama tūristu skaita apmeklētas vietas, ir apzināta to kā tūrisma resursu nozīmība, • tūrisma ceļvežos sniegta precīza un izsmeļoša informācija par ievērojamākiem kultūras pieminekļiem; • Visi kultūras pieminekļi ir sakopti, nav avārijas stāvokļa un pamestu ēku; • Saglabātas tradicionālo amatu prasmes, notiek regulāri kvalifikācijas celšanas pasākumi; • Izdoti populāri un specializēti Latvijas kultūras pieminekļu katalogi; • Kultūras pieminekļi, vēsturiskās ēkas un teritorijas ir ievērojama tūristu skaita apmeklētas vietas; ir apzināta to kā tūrisma resursu nozīmība; • Tūrisma ceļvežos sniegta precīza un izsmeļoša informācija par ievērojamākajiem kultūras pieminekļiem.