1. Article

Tiesības uz informācijas brīvību, arī tiesības saņemt informāciju, ir cilvēktiesību un pamatbrīvību neatņemama sastāvdaļa. Šīs tiesības garantētas demokrātisko valstu pamatlikumos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos. Saskaņā ar Satversmes 100. pantu "ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus". Savukārt, ievērojot Satversmes 116. pantu, šīs tiesības var ierobežot tikai ar likumu un tikai, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Kaut gan Satversmes 8. nodaļa, kura nosaka cilvēka pamattiesības, stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī, t. i., vēlāk par apstrīdēto tiesību normu, tomēr Latvijas Republikas likumdošanas attīstība jau no valstiskās neatkarības atjaunošanas pirmajām dienām nepārprotami pierāda likumdevēja gribu un valsts nostāju, konsekventi ievērojot starptautisko cilvēktiesību un brīvību standartus, nodrošināt indivīda tiesības uz informācijas pieejamību. 1990. gada 4. maijā Augstākā padome, pieņemot deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", garantēja vispāratzītu starptautisko cilvēktiesību ievērošanu Latvijā. Šajā pašā dienā, pieņemot deklarāciju "Par pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos", Latvija pievienojās Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai un Starptautiskajam paktam par pilsoņu un politiskajām tiesībām. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, uz kuru balstās visi citi starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, ir visā pasaulē atzīts cilvēktiesību paražu avots, kuru valstis ievēro labprātīgi. Deklarācijas 19. pants aicina garantēt informācijas brīvību, arī tiesības uz informācijas pieejamību. Kopš 1992. gada 14. jūlija Latvijā ir spēkā Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām. Šā pakta 19. panta otrā daļa nosaka, ka viena no cilvēka pamatbrīvībām ir brīvība meklēt, saņemt un izplatīt dažāda veida informāciju. Eiropas demokrātisko valstu cilvēktiesību un brīvību garantiju pamatā ir Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kas Latvijā stājās spēkā 1997. gada 27. jūnijā. Apstiprinot šo Konvenciju, Latvija apliecinājusi apņemšanos saskaņā ar tās 10. pantu atzīt ikviena tiesības uz informācijas brīvību. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju. Minētajā pantā norādīts, ka šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta formalitātēm un ierobežojumiem, bet tikai tādā gadījumā, ja šīs formalitātes vai ierobežojumi, pirmkārt, noteikti ar likumu. Otrkārt, ja tie nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedriskās drošības intereses vai citu cilvēku pamattiesības un brīvības. Apstrīdētā tiesību norma tās izdošanas brīdī 1997. gada 21. janvārī bija pretrunā starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Saskaņā ar likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" 13. pantu Saeimas apstiprināto starptautisko līgumu normas ir prioritāras attiecībā pret valsts iekšējiem normatīvajiem aktiem, izņemot Satversmes normas. Ministru kabinetam, izdodot Noteikumus nr. 46, bija jāņem vērā Latvijā spēkā esošās starptautisko cilvēktiesību normas.