2. Article

Saskaņā ar Satversmes 1. pantu, kura darbība Latvijā tika atjaunota jau 1990. gada 4. maijā, "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika". Viena no demokrātiskas un tiesiskas valsts pazīmēm ir cilvēka tiesību un pamatbrīvību garantēšana, un tikai atsevišķos gadījumos šīs tiesības un brīvības var tikt ierobežotas, bet ierobežotas tikai ar likumu. Ministru kabinetam, izdodot apstrīdēto tiesību normu, bija jāvadās no Satversmes 1. panta un Konstitucionālā likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi", kas stājās spēkā 1992. gada 23. janvārī un zaudēja spēku līdz ar Satversmes 8. nodaļas spēkā stāšanos. Tādējādi, jau Noteikumu nr. 46 izdošanas brīdī minētā likuma 30. un 44. pants saturēja tiesību normas, kas bija līdzīgas Satversmes 8. nodaļā noteiktajām tiesībām uz informācijas pieejamību. Tātad šīs tiesības varēja ierobežot tikai likumdevējs. Apstrīdētā tiesību norma ir pretrunā arī ar citiem Latvijas Republikas likumiem: ar likumu "Par valsts noslēpumu" un ar Informācijas atklātības likumu. Šie likumi garantē informācijas pieejamību, vienlaikus nosakot tai arī ierobežojumus. Noteikumu nr. 46 izdošanas laikā spēkā bija likums "Par valsts noslēpumu". Šā likuma 5. panta piektais punkts aizliedz ne vien piešķirt valsts noslēpuma statusu, bet arī jebkādā veidā ierobežot pieejamību informācijai par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un citu darbinieku atalgojumu. Tāpēc informācija par vadības līgumā paredzēto atalgojumu nedrīkst būt konfidenciāla. Arī Informācijas atklātības likuma 2. panta trešā daļa nosaka, ka informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kad likumā nav noteikts citādi. Savukārt, likuma 5. panta otrā daļa nosaka informācijas grupas, pieeja kurām ir ierobežota. Vadības līgumu saturs šiem kritērijiem neatbilst un nav iekļaujams nevienā no minētajām grupām. Tāpat kā Satversme, arī Informācijas atklātības likums nedod Ministru kabinetam tiesības atzīt informāciju par ierobežoti pieejamu, vēl jo vairāk, deleģēt šādas tiesības citām personām (šajā gadījumā vadības līgumu slēdzošajām pusēm). Līdz ar to apstrīdētā tiesību norma, kura nosaka, ka līguma slēdzējpuses (dalībnieki), savstarpēji vienojoties, var vadības līgumā iekļaut nosacījumu par tā satura konfidencialitāti, ja tā nav pretrunā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem, neatbilst Satversmē garantētajām cilvēktiesībām saņemt informāciju. Informācijas pieejamības tiesības var tikt ierobežotas tikai ar likumu un tikai īpaši paredzētos gadījumos. Tās nedrīkst ierobežot ar līguma slēdzējpušu (dalībnieku) vienošanos. Proti, personas tiesības iegūt informāciju ir neierobežotas, ciktāl likums nenosaka pretējo. Tādējādi ikviens ierobežojums iegūt informāciju iztulkojams iespējami šauri.