7. Article

Saeimas deputāts A. Razminovičs, tiesas sēdē uzturēja iesniegto pieteikumu un papildus norādīja, ka personas tiesības saņemt publisku informāciju par nodokļu maksātāju naudas izlietojumu izrietot no Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 104. panta. Demokrātiskā valstī šāda informācija nevarot būt konfidenciāla. Tāpēc likumdevējs to vēlreiz uzsvēris likumā "Par valsts noslēpumu". Vadības līgumu saturs esot valsts institūciju rīcībā esoša informācija, kas saskaņā ar Informācijas atklātības likumu ir vai nu brīvi pieejama, vai arī ierobežotas pieejamības informācija. Piešķirot valsts amatpersonām tiesības pieņemt ar informācijas atklātības ierobežošanu saistītus lēmumus, Ministru kabinets esot pārkāpis pilnvaras, kuras tam nosaka Satversme un Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pants. Pieteikuma iesniedzējs tiesas sēdē iesniegtajos paskaidrojumos akcentē to, ka vadības līgumu konfidencialitāte neļaujot kontrolēt valsts budžeta līdzekļu izlietojumu, kas sevī ietverot arī informāciju par nodokļu maksātāju naudas izlietojumu. Paskaidrojumos uzsvērts, ka neatkarīgi no tā, "vai valsts līdzekļus tērē saskaņā ar civiltiesisku līgumu vai administratīvu aktu", informācijai par budžeta līdzekļu izlietojumu esot jābūt publiski pieejamai, ja ar likumu nav noteikts citādi. Ministru kabinets atbildes rakstā norādīja, ka Informācijas atklātības likums un Noteikumi nr. 46 regulējot atšķirīgus jautājumus. Informācijas atklātības likums regulējot sabiedrības tiesības iegūt informāciju, savukārt Noteikumi nr. 46 nosakot vadības līgumu saturu, kā arī to noslēgšanas, izpildes un izpildes kontroles kārtību valsts pārvaldē. Vadības līgumi neesot pretrunā ar spēkā esošajiem likumiem, jo apstrīdētajā tiesību normā esot noteikts, ka līguma konfidencialitāte, kas ir tikai viens no iespējamiem papildu nosacījumiem, var tikt iekļauta līgumā tikai tad, ja tā nav pretrunā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem. Apstrīdētā tiesību norma neierobežojot arī sabiedrības pieeju informācijai. Visa veida informācija par valsts amatpersonu ienākumiem, ieskaitot visu veidu ienākumus, kurus tās gūstot saskaņā ar vadības līgumiem, atbilstoši Korupcijas novēršanas likuma 24. panta trešajai daļai esot publiski pieejama ikgadējās valsts amatpersonu deklarācijās, kas likumā noteiktajā termiņā iesniedzamas Valsts ieņēmumu dienestā. Ministru kabineta pārstāvis V. Cielava tiesas sēdē uzturēja Ministru kabineta atbildes rakstā pausto viedokli un papildus paskaidroja, ka vadības līgumi pēc būtības neesot tradicionālie darba līgumi, bet gan uzņēmuma līgumi saskaņā ar Civillikuma 2179. pantu. Darba līgums paredzot algu par izdarīto darbu, bet vadības līgumu gadījumā tiekot saņemts atalgojums. Turklāt pieteikuma iesniedzēja iebildumus esot bijis iespējams atrisināt, negriežoties Satversmes tiesā. Ministru kabineta pārstāvja V. Cielavas iesniegtajos paskaidrojumos norādīts, ka "strīdam par Noteikumu nr. 46 11. punkta kompetenci būtu jāreducējas uz likumā noteiktajiem izņēmuma gadījumiem". Taču "uzskatīt, ka vadības līgumu konfidencionalitāti var noteikt tikai ar atsevišķu likumu, būtu Informācijas atklātības likuma (un vispār likuma) profanācija, jo ne jau par katru konkrētu likuma piemērošanas gadījumu ir jāpieņem atsevišķs likums!" (acīmredzot V. Cielavas paskaidrojumos un tiesas sēdē lietotais termins "konfidencionalitāte" jāsaprot jēdziena "konfidencialitāte" izpratnē). Ministru kabineta pārstāvja paskaidrojumos teikts, ka "dispozitīvas normas veidā nosakot, ka vadības līgumā var tikt iekļauta konfidencionalitāte, Ministru kabineta noteikumi nodrošina Informācijas atklātības likumā noteikto ierobežojumu ievērošanu vadības līgumos. Konfidencionalitāti vadības līgumiem piedod nevis Ministru kabineta noteikumi, bet gan līgumslēdzēji, pamatojoties uz likumu." Konfidencialitāti vadības līgumos varot noteikt, ja tam ir likumos noteiktais pamatojums. Minētajos paskaidrojumos V. Cielava atsaucas uz Latvijas Universitātes zinātnisko rakstu krājumu, kurā publicēta 1980. gadā pieņemtā Eiropas Padomes Ministru komitejas Rekomendācija par diskrēto rīcību valsts pārvaldē, un apgalvo, ka vadības līgumus varot uzskatīt par tā saukto "diskrēto rīcību valsts pārvaldē" minētās Rekomendācijas izpratnē. Rekomendācijā termins "diskrēta rīcība" esot tulkots kā "brīva rīcība". Savukārt "Svešvārdu vārdnīcā" vārds "diskrēts" tiekot tulkots kā "konfidenciāls", "neizpaužams". Saskaņā ar Korupcijas novēršanas likumu un Informācijas atklātības likumu par ierobežotu informāciju nevarot uzskatīt ienākumus, ko amatpersonas gūstot no vadības līgumiem. Pieeja informācijai par valsts noslēpumiem esot arī atsevišķiem deputātiem, ja vien viņi esot saņēmuši speciālas atļaujas. Vadības līgumu kontroli veicot Finansu ministrija un Valsts kontrole. Lietpratējs K. J. Druva rakstveida atzinumā paskaidro, ka Ministru kabineta Noteikumi nr. 46 nedrīkstot būt pretrunā ar Informācijas atklātības likumu, jo informācijas pieprasījums esot saistīts ar budžeta izpildes kārtību. Bez informācijas par budžeta līdzekļu izlietošanu kontrole pār budžeta izpildi neesot iespējama. Lai gan Informācijas atklātības likuma Pārejas noteikumi paredzējuši, ka līdz 1999. gada 1. martam Ministru kabinetam esot bijis jāizstrādā noteikumi par kārtību, kādā valsts iestādes rīcībā esošā informācija nododama atklātībai, tomēr līdz pat šim laikam iepriekšminētie noteikumi neesot izstrādāti. Valdības institūciju atteikums izsniegt pieprasīto informāciju neatbilstot arī likuma "Par valsts noslēpumu" 5. panta piektajam punktam, kurā esot norādīts, ka informācija par valsts budžeta izpildi un valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku noteiktām algām, likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un garantijām nevarot būt valsts noslēpums. Lietpratējs Valsts kancelejas juriskonsults E. Stankevičs nevarēja sniegt kompetentas atbildes uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem par vadības līgumu izpildes kontroli Valsts kancelejā. Lietpratējs Valsts kancelejas direktors A. Vītols paskaidroja, ka Valsts kanceleja saņemot visu vadības līgumu trešos eksemplārus, bet neveicot uzraudzību vai kontroli par šo līgumu saturu, un, ka vadības līgumos noteiktās piemaksas izmaksātas darba algas fonda ietvaros. Konkrētās summas neesot iespējams izzināt, jo vadības līgumos tiekot minēts tikai koeficients, kāds piemērojams konkrētam darba ņēmējam vai konkrētai personai, kas ir civildienesta attiecībās. Līdz ar to, nezinot pamatalgu, neesot iespējams aprēķināt vadības līgumu summu. Ministrijas ļoti dažādi iesniedzot ceturkšņa atskaites par vadības līgumiem. Valsts kanceleja neesot slēgusi vadības līgumus ar uzņēmējsabiedrībām. Lai uzzinātu informāciju par līgumu saturu, visos gadījumos esot jāvienojas ar līgumslēdzējpusēm, un tikai tad to varot nodot trešajai personai. Vadības līgumi tiekot slēgti ar ierēdņiem, kas veicot "mentāli smagu" darbu savu funkciju ietvaros, bet ne tikai par īpašu un atsevišķu uzdevumu veikšanu. Konfidencialitāte nepieciešama, lai vienkāršāk panāktu konkrētā uzdevuma izpildi, jo tādējādi līdzīgu struktūrvienību vadītāji nezinot viens par otra koeficientu vai atalgojumu. Pēc 1997. gada vadības līgumiem paredzētā summa valsts budžetā vairs neesot atsevišķi norādīta, bet tā tikusi iekļauta darba samaksas fondā. A. Vītols pieļāva iespēju, ka pilnīga informācija par vadības līgumiem izlietotajām summām varētu būt Valsts kontroles rīcībā tikai pēc tam, kad tikšot veikta revīzija visās institūcijās. Lietpratējs Dz. Galvenieks tiesas sēdē paskaidroja, ka viņš neesot personīgi atbildīgs par vadības līgumu izpildes kontroli. Dz. Galvenieks sacīja, ka ierēdnis vai ierēdņa kandidāts nevarot nodarboties ar uzņēmējdarbību. Konfidenciāli varētu būt tādi vadības līgumi, kuri saturot valsts noslēpumu un "varētu varbūt vēl kādus gadījumus atrast, kuros šī konfidencialitāte būtu likuma pamatā". Civildienesta tiesiskās attiecības rodoties, ierēdni ieceļot amatā. Satversmes tiesa, izvērtējot apstrīdētās tiesību normas atbilstību Informācijas atklātības likumam un citiem likumiem, secināja: