101. Article — noteic Latvijas Republikas un ikvienas citas

Eiropas Savienības dalībvalsts pilntiesīgam pilsonim vienlīdzīgas subjektīvās pašvaldību vēlēšanu tiesības, tostarp tiesības būt par kandidātu pašvaldību vēlēšanās. 13.6. Tomēr Satversmes 101. pantā paredzētās subjektīvās pašvaldību vēlēšanu tiesības nav absolūtas. Pirmkārt, jau pats panta teksts satur norādi uz to, ka šīs tiesības bauda pilntiesīgi pilsoņi. Otrkārt, kā Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, Satversme ir vienots veselums un tās normas interpretējamas sistēmiski. Igaunijas Augstākās tiesas Konstitucionālās uzraudzības palāta uzsver, ka "demokrātijas principi paši par sevi neizslēdz saprātīgus subjektīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumus" (Judgment of the Constitutional review chamber of the Supreme Court in the case No. 3-4-1-7-02, www.codices.coe.int). Čehoslovākijas Konstitucionālā tiesa, lemjot par lustrācijas likumu atbilstību Konstitūcijai un starptautiskajām cilvēktiesību normām, secina, ka "demokrātiskai valstij ir ne vien tiesības, bet arī pienākums aizsargāt principus, pamatojoties uz kuriem tā izveidota" (Čehoslovākijas Konstitucionālās tiesas 1992. gada 26. novembra spriedums lietā Nr. Pl. US 1/92 "On the Lustration Statute", www.codices.coe.int). Tādējādi arī no Satversmes 101. panta izrietošās subjektīvās tiesības var ierobežot, lai aizsargātu Satversmē garantētās vērtības, visupirms citu cilvēku tiesības. 14. Tātad apstrīdētās normas satur personas subjektīvo tiesību ierobežojumus kandidēt Saeimas vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās. Lai izvērtētu, vai šie ierobežojumi atbilst Satversmei un Paktam, jāpārliecinās, vai tie ir: 1) noteikti ar likumu, 2) attaisnojami ar leģitīmu mērķi, 3) samērīgi (proporcionāli) ar mērķi. Nosacīti šie ierobežojumi iedalāmi vairākās grupās: 1) ierobežojumi personām, kuras pēc 1991. gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās; 2) ierobežojumi personām, kuras ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai citu bijušo totalitāro valstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki; 3) ierobežojumi personām, kuras ir vai ir bijušas šobrīd pastāvošu ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki. Turklāt 3. punktā minētās grupas ietvaros atsevišķi izvērtējami Pašvaldību vēlēšanu likumā noteiktie ierobežojumi attiecībā uz Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem. 15. Apstrīdētās normas noteiktas ar pienācīgā kārtībā pieņemtiem un izsludinātiem likumiem. 16. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedumā secināts, ka "ierobežojumu mērķis ir aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību" (Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 6. punkts). Saeima atbildes rakstos atsaucas uz šiem pašiem mērķiem. 16.1. Attiecībā uz Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktā noteiktajiem ierobežojumiem arī ECT secinājusi, ka "apstrīdētā ierobežojuma mērķi bija savietojami ar likuma varas principu un Konvencijas vispārīgajiem mērķiem, proti, valsts neatkarības, demokrātiskās kārtības un valsts drošības aizsardzību" (Ždanoka v. Latvia [GC], para 118). 16.2. Izskatot lietu "Sidabrs un Džauts pret Lietuvu", ECT savukārt atzinusi, ka atšķirīgajai attieksmei pret bijušajiem VDK darbiniekiem (lai arī realizējot citas Konvencijā garantētās tiesības) ir bijuši leģitīmi mērķi (kaut arī tā nav bijusi samērīga). ECT citastarp uzsvēra arī pašaizsargājošās demokrātijas principa nozīmi (Sidabras and Džiautas v. Lithuania; [2004] ECHR 395). 16.3. Saeima norāda, ka Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. punktā un Pašvaldību vēlēšanu likuma 9. panta pirmās daļas 6. punktā paredzētais ierobežojums "ir vērsts ne tikai uz pagātni, bet arī uz nākotni". Proti, apstrīdētās normas noteic, ka Saeimā un pašvaldības domē (padomē) nevar pieteikt par kandidātiem un ievēlēt ne vien personas, kuras ir bijušas PSRS vai Latvijas PSR drošības vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki, bet arī personas, kuras šobrīd ir šādu dienestu štata darbinieki. Satversmes tiesa piekrīt šim viedoklim, it īpaši ņemot vērā to, ka Latvijas valsts tikai nesen kļuvusi par ES un NATO dalībvalsti un arvien vēl atrodas dažādu ārvalstu dienestu pastiprinātas uzmanības lokā. It īpaši pierobežas pašvaldībās tāda personu darbība domes (padomes) deputāta statusā, kas apzināti vērsta uz citas valsts interešu aizstāvību, varētu būtiski kaitēt Latvijas valsts drošībai un teritoriālajai integritātei. Tādējādi apstrīdētie ierobežojumi noteikti ar leģitīmu mērķi. 17. Satversmes tiesa 2000. gada 30. augusta spriedumā secināja: "Lai noteiktu, vai piemērotais līdzeklis, tas ir, pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi, ir samērīgs ar mērķiem - aizsargāt, pirmkārt, demokrātisko valsts iekārtu, ko nodrošina arī vispāratzīto ētikas normu ievērošana, otrkārt, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību, jāizvērtē politiskā situācija valstī un ar to saistītie blakusapstākļi. Tā kā likumdevējs ir vairākkārt vērtējis demokrātijas attīstības vēsturiskos un politiskos apstākļus kopsakarā ar vēlēšanu tiesību jautājumiem, ņemot vērā spriedumā iepriekš minētos secinājumus, tiesa neuzskata, ka pašreiz būtu pamats apšaubīt piemērotā līdzekļa un mērķa samērīgumu" (Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 7. punkts). Vienlaikus Satversmes tiesa uzsvēra, ka "likumdevējam, periodiski izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību, būtu jālemj par ierobežojumu termiņa noteikšanu apstrīdētajās normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku" (turpat). Atšķirībā no vairuma citu Eiropas postsociālistisko valstu, kuru valstiskā suverenitāte arī sociālistiskā režīma laikā netika apšaubīta, Baltijas valstīm, pārejot no totalitārisma uz demokrātiju, bija jārisina dubults uzdevums, proti, jāatjauno gan demokrātisko režīmu, gan valstisko suverenitāti. Turklāt tieši Latviju PSRS kolonizācijas politika bija skārusi sevišķi smagi. Tāpēc Latvijas situāciju nevar vērtēt, vadoties tikai no Eiropas Padomes apkopotās pieredzes par laika posmu (pieciem gadiem), kas nepieciešams demokrātiskā režīma nostabilizēšanai valstī. 17.1. ECT, izvērtējot Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktā noteiktos ierobežojumus, atzīmē, ka tā "nesaskata neko patvaļīgu nacionālo tiesu secinājumos, ka neveiksmīgie valsts apvērsuma mēģinājumi Baltijas valstīs 1991. gada janvārī un pēc tam 1991. gada augustā tika organizēti un vadīti pēc PSKP un tās reģionālo organizāciju, tai skaitā LKP, norādījumiem" (Ždanoka v. Latvia [GC], para 120). Turklāt ECT uzskata: "Latvijas varas iestāžu viedoklis, ka iesniedzējas agrākais stāvoklis Latvijas Komunistiskajā partijā, kā arī viņas nostāja 1991. gada notikumu laikā vēl joprojām nosaka nepieciešamību liegt viņai tiesības kandidēt nacionālā parlamenta vēlēšanās, var tikt uzskatīts par atbilstīgu 1. protokola 3. panta prasībām. Apstrīdētais likumdošanas aktā noteiktais ierobežojums, kas piemērots iesniedzējai, nav atzīts par patvaļīgu vai nesamērīgu. Iesniedzējas pašreizējā vai nesenā rīcība nav būtisks faktors, ievērojot to, ka attiecīgais likumdošanas aktā noteiktais ierobežojums attiecas tikai uz viņas politisko nostāju 1991. gadā, laika posmā, kas bija izšķirošs Latvijas cīņā par "demokrātiju caur neatkarību". Lai gan šādu līdzekli diez vai var uzskatīt par pieņemamu vienas politiskās sistēmas kontekstā, piemēram, valstī, kur pastāv demokrātisko institūciju tīkls, kas attīstījies daudzu gadu desmitu vai gadsimtu gaitā, to tomēr var uzskatīt par pieņemamu Latvijā, ievērojot vēsturiski politisko kontekstu, kas noveda pie tā pieņemšanas, kā arī ievērojot jaunās demokrātiskās kārtības apdraudējumus, ko rada to ideju atdzimšana, kuras, ja tām ļautu nostiprināties, varētu novest pie agrākā režīma atjaunošanas" (turpat, 132.-133. punkts). ECT šajā lietā atzīst, ka "Latvijas varas iestādes, gan likumdevējas, gan tiesu varas iestādes uz vietas var labāk izvērtēt grūtības, ar kādām nākas saskarties demokrātiskas kārtības izveidē un aizsargāšanā. Tādēļ šīm varas iestādēm ir jādod pietiekama rīcības brīvība un jāļauj pašām izvērtēt, kas sabiedrībai vajadzīgs, lai panāktu tās uzticēšanos jaunajām demokrātiskajām institūcijām, to skaitā nacionālajam parlamentam, un atbildēt uz jautājumu, vai apstrīdētais pasākums šim nolūkam vēl joprojām ir nepieciešams" (turpat, 134. p.). 17.2. Satversmes tiesa, vērtējot Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktā un Pašvaldību vēlēšanu likuma 9. panta pirmās daļas 5. punktā noteikto ierobežojumu samērīgumu, ņem vērā ECT viedokli, ka šobrīd nevar uzskatīt, ka Latvija ir pārkāpusi savu plašo rīcības brīvību. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka minētā apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam, kā arī Pakta 25. un 26. pantam. 17.3. Vienlaikus ECT spriedumā "Ždanoka pret Latviju" ir uzsvērusi Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedumā izteikto viedokli par Latvijas parlamenta pienākumu noteikt ierobežojumam laika ietvarus. "Šā brīdinājuma kontekstā, pat ja šobrīd nevar uzskatīt, ka Latvija ir pārkāpusi savu plašo rīcības brīvību, ko nosaka 1. protokola 3. pants, tomēr Latvijas parlamentam ir pastāvīgi jāpārskata likumdošanas aktā noteiktais ierobežojums, lai to drīz varētu atcelt. Šāds secinājums vēl jo liekas pamatots, ņemot vērā to, ka patlaban situācija Latvijā, citastarp sakarā ar tās pilnīgo integrāciju Eiropā, ir kļuvusi daudz stabilāka [...]. Tādējādi Latvijas likumdevējas varas nespēja veikt aktīvus pasākumus šajā sakarā var likt ECT mainīt savu nostāju un pieņemt citu lēmumu, līdzīgi kā tas notika lietā Kristīne Gudvina pret Apvienoto Karalisti (Christine Goodwin v. United Kingdom [GC], Nr. 28957/95, 71.-93. punkts, ECHR 2002-VI)" (Ždanoka v. Latvia [GC], para 135). Satversmes tiesa atkārtoti vērš Saeimas uzmanību uz neatliekamu vajadzību visdrīzākajā laikā pārskatīt šā ierobežojuma nepieciešamību. 18. Izvērtējot apstrīdētos ierobežojumus, kas noteikti personām, kuras bijušas PSRS vai Latvijas PSR drošības dienestu štata darbinieki, Satversmes tiesa ņem vērā vairākus apstākļus. 18.1. LPSR VDK uzdevumos ietilpa klasiskā izlūkošana un pretizlūkošana, kā arī vairākas specializētas funkcijas: iekšlietu struktūru kontrole, transporta un ekonomikas pretizlūkošanas nodrošinājums, ideoloģiskā pretizlūkošana, cīņa pret organizēto noziedzību u. c. Jau tas vien, ka VDK darbojās PSKP virsvadībā, liecināja par VDK īpašo lomu sabiedrības ideoloģiskās kontroles nodrošināšanā. Cīņa pret "pretinieka ideoloģiskajām diversijām" vienmēr bijusi viena no VDK prioritātēm. Tomēr vienlaikus VDK pildīja arī nepolitiskus uzdevumus plašas sabiedrības interesēs, piemēram, veica pasākumus organizētās noziedzības apkarošanā, pretterorisma uzdevumus transporta jomā. Arī citās valstīs likumdevējs ir secinājis, ka VDK struktūrās bija daļa darbinieku, kuru darbība nebija konfliktā ar demokrātijas vērtībām, piemēram, Attiecīgā Lietuvas likuma 3. panta pirmā daļa paredzēja izņēmumus personām, kuras, strādājot Valsts Drošības komitejā, izmeklējušas tikai krimināllietas un pārtraukušas savu darbību Valsts Drošības komitejā ne vēlāk kā 1990. gada 11. martā [sk.: Law on the assessment of the USSR State Security Committee (NKVD, NKGB, MGB, KGB) and the current activities of the staff members of this organization http://www3.lrs.lt/pls/inter2/dokpaieska.forma_e?]. Lai arī apstrīdētās normas skar tikai PSRS un LPSR VDK štata darbiniekus, tās vienlaikus aptver gan personas, kuras ar savu darbību aktīvi iestājušās pret demokrātiskas valsts vērtībām, gan personas, kuras pildījušas politiski neitrālus uzdevumus, gan arī personas, kuras ar savu darbību aktīvi cīnījušās par demokrātijas vērtību atjaunošanu Latvijā. Arī Rīgas Juridiskās augstskolas lektors Mārtiņš Mits savā atzinumā lietā Nr. 2004-13-0106 norādīja, ka speciālajos likumos ietvertie ierobežojumi, kas attiecas uz bijušajiem VDK darbiniekiem, formulēti pārāk vispārīgi un tādējādi katrā konkrētajā gadījumā neesot iespējams konstatēt ierobežojuma samērīgumu ar leģitīmo mērķi. 18.2. Dažādi ierobežojumi, kas saistīti ar personu atrašanos iepriekšējā režīma represīvajās struktūrās, plašākā vai šaurākā apjomā bija noteikti vairumā postsociālistisko valstu: Čehoslovākijā, Polijā, Ungārijā, Lietuvā u.c. Ierobežojumu noteikšanas nepieciešamību Latvijā Satversmes tiesa pamatojusi savā 2000. gada 30. augusta spriedumā. Arī vēlāk Satversmes tiesa uzsvērusi: "... lai pēc totalitārā režīma sabrukšanas nostiprinātu atjaunotās valsts demokrātisko iekārtu, bija nepieciešams politiski, vēsturiski un juridiski izpētīt un izvērtēt materiālo un morālo kaitējumu, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem. Savukārt sabiedrības uzticību jaunajām demokrātiskajām institūcijām varēja iegūt, ierobežojot totalitārā režīma piekritēju un pārstāvju darbību šajās institūcijās" (sk.: Satversmes tiesas 2005. gada 22. marta sprieduma lietā Nr. 2004-13-0106 13.1. punktu). Izskatāmās lietas ietvaros nav nepieciešams atkārtoti pamatot, ka ierobežojumi laikā, kad tie tika noteikti, bija nepieciešami. Šīs lietas ietvaros Satversmes tiesai jālemj vienīgi par to, vai tie vēl arvien ir samērīgi. Postsociālistisko valstu pieredze, kas gūta iepriekšējā režīma seku pārvarēšanā un pārejā uz demokrātisku valsti, apkopota Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcijā Nr.1096(1996) "Par pasākumiem bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidēšanā" [Resolution 1096 (1996) on measures to dismantle the heritage of former communist totalitarian systems]. Šajā rezolūcijā, atsaucoties uz Eiropas Padomes Juridiskās un cilvēktiesību komitejas dokumentu Nr.7568 par tiesiskas valsts prasībām atbilstošu lustrācijas likumu un administratīvu pasākumu garantēšanu (Guidelines to ensure that lustration laws and similar administrative measures comply with the requirements of a state based on the rule of law), uzsvērts, ka "diskvalifikācija lustrācijas procesa rezultātā nedrīkst pārsniegt piecu gadu laika limitu, jo nevajag novērtēt par zemu iespējamību, ka cilvēku attieksmē un paradumos var rasties pozitīvas izmaiņas; būtu vēlam lustrācijas procesu pabeigt līdz 1999. gada 31.decembrim, jo līdz tam laikam demokrātiskajai sistēmai bijušajās komunistiskajās totalitārajās valstīs vajadzētu būt stabilai". Satversmes tiesa, analizējusi šos dokumentus 2000. gada 30. augusta spriedumā, norādīja, ka sabiedriski politiskā situācija katrā valstī būtu jāvērtē individuāli, jo šajā rezolūcijā tiek izteiktas bažas, ka pārejas process, kura mērķis ir bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidācija, var ciest neveiksmi un var izrādīties, ka tā rezultāts ir "samtaina" totalitāra režīma atjaunošana. 18.3. Pamatots ir Saeimas atbildes rakstā paustais viedoklis, ka apstrīdētais ierobežojums būtu vērtējams nevis izolēti, proti, kā atsevišķu personu cilvēktiesību ierobežojums, bet gan kompleksi - ņemot vērā Latvijas demokrātiskās sistēmas īpatnības. Baltijas valstis, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības postsociālistiskajām valstīm, atrodas atšķirīgā situācijā. Proti, Latvijas rīcībā nav pilna dokumentu kopuma par PSRS un Latvijas VDK darbību. No speciālistu izteiktajiem viedokļiem, kā arī no līdzšinējās tiesu prakses sadarbības fakta ar VDK konstatēšanā izriet, ka Latvijā pieejamais VDK dokumentu kopums nedod iespēju izvērtēt katra atsevišķa sadarbības ar VDK fakta saturu. Pieejamie dokumenti - aktīvās aģentūras uzskaites kartotēka un dažādi reģistrācijas žurnāli - neko neliecina par sadarbības motivāciju un saturu. Tādēļ pagaidām nav iespējams leģitīmo mērķi sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem, kas pamattiesības aizskartu mazāk būtiski. 18.4. Vienlaikus secināms, ka nav pamatots Saeimas atbildes rakstos paustais viedoklis, ka tad, ja apstrīdētā norma nebūtu pieņemta, varētu izveidoties nepieļaujama un neloģiska situācija, jo likums "Par valsts noslēpumu" nosakot, ka Saeimas deputātam "pēc amata" varot piešķirt pieeju valsts noslēpumam. Likuma "Par valsts noslēpumu" 12. panta trešās daļas 4. punkts noteic, ka pieeja valsts noslēpumam un tiesības to izmantot savu amata (dienesta) pienākumu veikšanai, ja nav šā likuma 9. panta trešajā daļā noteikto ierobežojumu, pēc amata ir arī Saeimas deputātiem. Minētā likuma 9. panta trešās daļas 4. un 5. punkts paredz, ka "pieeja konfidenciāliem, slepeniem un sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem tiek liegta personai: […] 4) kura ir vai ir bijusi PSRS, Latvijas PSR vai kādas ārvalsts, kas nav Eiropas Savienības vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts, drošības dienesta (izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta) štata vai ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs; 5) kura pēc 1991. gada 13.janvāra darbojusies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā vai Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā". No vienas puses, personai, kas ievēlēta par Saeimas deputātu, var tikt liegta pieeja valsts noslēpumam, jo likumā "Par valsts noslēpumu" paredzēti stingrāki kritēriji nekā Saeimas vēlēšanu likumā. Piemēram, tie attiecas ne vien uz personu, kas bijusi VDK un Latvijas PSR drošības dienesta štata darbinieks, bet arī uz personu, kas bijusi ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs. No otras puses, apstrīdētās normas liedz kļūt par Saeimas vai domes (padomes) deputātu ikvienas ārvalsts drošības dienesta štata darbiniekam. Savukārt likums "Par valsts noslēpumu" liedz pieeju konfidenciāliem, slepeniem un sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem tikai personai, kura ir vai ir bijusi tādas ārvalsts, kas nav Eiropas Savienības vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts, drošības dienesta (izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta) štata vai ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs. 18.5. Vērtējot, kāpēc Latvijā nepieciešams apstrīdētos ierobežojumus saglabāt ilgāk nekā citās Eiropas postsociālistiskajās valstīs, Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka no Latvijas okupācijas karaspēks tika izvests tikai 1994. gadā, tas ir, vairākus gadus pēc tam, kad citās valstīs jau bija uzsākts lustrācijas process. Šā paša apstākļa dēļ nav nozīmes arī pieteikuma iesniedzēja argumentam, ka ierobežojumi noteikti tikai 1995. gadā. Ierobežojumu ilgstošāku saglabāšanu attaisno atsevišķi ar pagātnes mantojumu saistīti un vēl neatrisināti apstākļi, kā, piemēram, jautājums par valsts robežu ar PSRS tiesību pārņēmēju - Krieviju. 18.6. Valstīs, kuru rīcībā nonākuši pilnīgi bijušā režīma drošības iestāžu arhīvi, bija iespējams nodrošināt sabiedrībai nepieciešamo informāciju par katra deputāta kandidāta darbību gan pagātnē, gan valsts iekārtas pārmaiņu procesos. Šāda informācija bija priekšnosacījums tam, lai vēlētāji varētu izšķirties, vai attiecīgais kandidāts ir cienīgs viņus pārstāvēt parlamentā. Latvijā, ievērojot minēto arhīvu dokumentu trūkumu, nav iespējams izsmeļoši secināt, kāds bijis katras konkrētas ar VDK saistītas personas darbības raksturs. Tas nozīmē, ka nav iespējams saprātīgi individualizēt jautājumu par to, cik potenciāli bīstama Latvijas valstij var būt katra konkrētā persona. Tāpat nav iespējams individualizēt jautājumu par to, vai konkrētās personas darbība parlamentā nav klajā pretrunā ar ētikas normām un neaizskar kādas vēlētāju grupas jūtas tādā mērā, ka kaitē uzticībai parlamentam kopumā un līdz ar to vājina demokrātiju valstī. Likumdevējs, nosakot ierobežojumus, balstās uz pieņēmumu, ka ikviens bijušais VDK štata darbinieks varētu būt bīstams valstij un neatbilst ētikas kritērijiem. Latvijas valsts nevar uzņemties atbildību par to, ka tās rīcībā nav minēto arhīvu materiālu. No vienas puses, tiesiskas "pašaizsargājošās demokrātijas" principam neatbilstoša būtu tāda rīcība, ka valsts ignorētu potenciālo kaitējumu, ko jaunajam režīmam, vismaz tā sākumposmā, var nodarīt bijušās represīvās iestādes darbinieki, kas darbojas pret Latvijas valsti. Tomēr, no otras puses, pretrunā ar cilvēktiesību aizsardzību būtu ilgstošu ierobežojumu noteikšana it īpaši tām personām, kuras ir lojālas pret Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti. 18.7. Satversmes tiesa ņem arī vērā arī to, ka likumdevējs ir centies periodiski vērtēt šo ierobežojumu nepieciešamību. Tā Saeima 2004. gada 27. maijā, papildinot likuma "Par bijušās Valsts Drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" pārejas noteikumus, uzdeva Ministru kabinetam līdz 2005. gada 1. jūnijam izvērtēt bijušajiem VDK štata darbiniekiem, kā arī VDK informatoriem likumos noteikto ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību. Ministru kabinets attiecīgo dokumentu sagatavojis un iesniedzis Saeimai. Tajā izteikts viedoklis, ka apstrīdētās normas šobrīd atcelt nav iespējams (sk. lietas materiālu 1. sējuma 189.-209. lpp.). 18.8. Šādos apstākļos, ja konkrētie ierobežojumi vēl kādu laiku tiek saglabāti, Satversmes tiesa nesaskata būtisku nesamērīgumu starp labumu, ko sabiedrība gūst, kopumā saglabājot apstrīdētos ierobežojumus, un indivīda interesēm nodarīto kaitējumu. Vienlaikus Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka nepieciešams pēc iespējas īsākā laikā izvērtēt šos ierobežojumus un, ja nav iespējams tos atcelt, paredzēt procedūru, saskaņā ar kuru varētu pieļaut izņēmumus personām, kas acīmredzami nevar apdraudēt demokrātiskās vērtības. Apstrīdētajās normās paredzētie ierobežojumi var tikt attaisnoti tikai ar iepriekš minētajiem leģitīmajiem mērķiem. Nav pieļaujams, ka ierobežojumus diktē tikai politiskās konkurences apsvērumi. 19. Ierobežojumi, kuri noteikti Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. punktā un Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 9. panta pirmās daļas 6. punktā un kuri, kā atzīmējusi Saeima, "vērsti ne tikai uz pagātni, bet arī uz nākotni", kopumā ir samērīgi ar leģitīmo mērķi. Satversmes tiesa ņem vērā, ka daudzas valstis ir noteikušas dažādus ierobežojumus, tostarp paredzot virkni amatu un funkciju, ko nevar savienot ar parlamenta vai pašvaldības deputāta statusu. Piemēram, saskaņā ar Lietuvas Seima vēlēšanu likuma 2. panta otro daļu par parlamenta deputātu var kļūt tikai Lietuvas pilsonis, kam nav "lojalitātes saistību" ar citu valsti (is not under allegiance to a foreign state) (sk.: Law on Elections to the Seimas, http://www3.lrs.lt/pls/inter2/dokpaieska.forma_e?). Beļģijā pašvaldības deputāta statuss nav savienojams citastarp arī ar policijas komisāra vai virsnieka, kā arī ar publisko drošības spēku biedra statusu (sk.: Structure and operation of local and regional democracy. Belgium, http://www.loreg.coe.int). Vienlaikus Satversmes tiesa aicina Saeimu pārliecināties, vai pašvaldības domes (padomes) vēlēšanās nepieciešams noteikt ierobežojumus citu ES valstu pilsoņiem, kuri ir vai ir bijuši savas valsts drošības dienestā, ja ierobežojumi Latvijas pilsonim, kurš ir vai ir bijis savas valsts drošības dienestā, šādi ierobežojumi netiek noteikti. Satversmes tiesa aicina izvērtēt, vai Latvija kā ES dalībvalsts ir ievērojusi savas saistības, vai neveidojas atšķirīga attieksme no ES tiesību viedokļa. Direktīvas 6. pants pieļauj, ka dalībvalsts nosaka arī direktīvā neminētus ierobežojumus, taču tikai tādus pašus kā savas valsts pilsoņiem. 20. Pamatots ir Saeimas viedoklis, ka 1991. gada janvāris faktiski kļuva par robežpunktu, kad cilvēki Latvijā izdarīja savu izvēli par to, kurā "barikāžu pusē" nostāties. Vieni aizstāvēja Latvijas demokrātiju un neatkarību. Citi mēģināja to visādā veidā salauzt un panākt iepriekšējā režīma atgriešanos. Personas, kuras tolaik cīnījās par Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, un personas, kuras aktīvi iestājās pret to, nevar uzskatīt par vienlīdz bīstamām valsts drošībai, teritoriālajai vienotībai un demokrātijai. 20.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 13. punktu). ECT ir secinājusi, ka Konvencijas 14. pantā paredzētās tiesības baudīt Konvencijā garantētās tiesības bez diskriminācijas tiek aizskartas, ja valsts bez objektīva un saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas līdzīgā (analogā) situācijā. Tomēr ECT uzskata, ka šis nav vienīgais aizliegtais diskriminācijas gadījums. Tiesības bez jebkādas diskriminācijas baudīt Konvencijā garantētās tiesības tiek aizskartas arī tad, ja valsts bez saprātīga un objektīva pamata neizturas atšķirīgi pret personām, kuras atrodas būtiski atšķirīgā situācijā (sk. Thlimmenos v. Greece [GC], [2000] ECHR 162; Jane Smith v. the United Kingdom [GC], [2001] ECHR 45). Tādējādi pret personām, kuras Latvijas valstij kritiskajā laikā izdarījušas nepārprotamu izvēli par labu Latvijai kā neatkarīgai un demokrātiskai republikai, un sniegušas tai savu atbalstu, ir nepieciešama atšķirīga attieksme. Likumdevējs, nosakot vienlīdz smagus pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumus visiem bijušajiem VDK štata darbiniekiem un neparedzot iespēju atšķirīgi izturēties pret personām, kuras ar savu rīcību sekmējušas Latvijas kā neatkarīgas un demokrātiskas republikas atjaunošanu, ir pieļāvis vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos. Šādai attieksmei nav saprātīga un objektīva pamata. 20.2. Satversmes tiesas kompetencē neietilpst tādu kritēriju un procedūras noteikšana, kas ļautu identificēt tos VDK štata darbiniekus, kuri izšķirošajos notikumos ar savu rīcību pierādījuši, ka aizstāv Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti. Šādus kritērijus un procedūru var izstrādāt tikai likumdevējs. Satversmes tiesa piekrīt no Saeimas atbildes raksta izrietošajam viedoklim, ka šīs lietas ietvaros ir jāvērtē nevis konstitucionālās sūdzības iesniedzēja J. Bojāra nopelni valsts labā vai potenciālā "bīstamības pakāpe", bet gan apstrīdētās tiesību normas. Tomēr jāņem vērā, ka, atšķirībā no abstraktās tiesību normu kontroles, konstitucionālā sūdzība nav tāds līdzeklis, kas kalpotu tikai tiesību sistēmas sakārtošanai. Tā visupirms ir līdzeklis, kas kalpo konkrētās konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai. Tāpēc Satversmes tiesai ir jāizvērtē apstrīdēto ierobežojumu proporcionalitāte individuāli attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju. Satversmes tiesa nevar ignorēt apstākli, ka J. Bojārs ir devis būtisku ieguldījumu demokrātijas vērtību atjaunošanā Latvijā, balsojot par Latvijas PSR Augstākās padomes 4. maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" un 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu". Turklāt viņš piedalījās arī 1990. gada 4. maija Augstākās padomes deklarācijas "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos" sagatavošanā. Ar šo dokumentu Latvija pievienojās vairāk nekā 50 būtiskiem starptautiski tiesiskiem dokumentiem. Satversmes tiesa ņem vērā, ka likuma "Par Triju Zvaigžņu ordeni" 2. pants savulaik noteica: "(1) Triju Zvaigžņu ordeni piešķir par nopelniem Tēvijas labā. (2) Nopelni Tēvijas labā, par kuriem Triju Zvaigžņu ordeni piešķir, var izpausties valsts, pašvaldību, sabiedriskajā, kultūras un saimnieciskajā darbā. Ar ordeni var apbalvot arī obligātā dienesta karavīrus un citu valstu pilsoņus. Par nopelnu uzskatāma ilgstoša, priekšzīmīga un panākumiem bagāta darbība, kā arī atsevišķi izcili darbi Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā vai valsts tālākas nostiprināšanas un veidošanas laikā." Par ordeņa piešķiršanu lēma Ordeņa dome. Ordeņa domes sastāvā bija Valsts prezidents (Ordeņa domes priekšsēdētājs), Ministru prezidents un piecas Valsts prezidenta uzaicinātas personas. Satversmes tiesa uzskata, ka šāda institūcija bija kompetenta izlemt, vai konkrēta rīcība atzīstama par izcilu darbu Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā. Piešķirot J. Bojāram augsto valsts apbalvojumu, valsts ir atzinusi, ka robežšķirtnes notikumos viņš ar savu rīcību pierādījis savu iestāšanos par Latviju kā par neatkarīgu un demokrātisku republiku. Līdz ar to viņš atrodas atšķirīgos apstākļos nekā tās personas, kuras izšķirošajos notikumos darbojās pret Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, un likumdevēja pienākums bija izturēties pret viņu atšķirīgi. Līdz ar to apstrīdētais ierobežojums attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju nav samērīgs un neatbilst Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam. 20.3. Lai arī pamatots ir Saeimas viedoklis, ka tiesai vai citai institūcijai esošajos apstākļos būtu grūti izvērtēt personas bīstamības pakāpi, nav pamatota Saeimas atziņa, ka vienīgais izvērtētājs jebkurā gadījumā drīkst būt tikai kāda valsts institūcija. Gadījumos, kad persona ar aktīvu darbību ir pierādījusi savu pozitīvo attieksmi pret Latvijas valsti, turklāt publiski atzinusi, ka savulaik bijusi VDK štata darbinieks, nepastāv bažas, ka šī persona būtiski apdraudēs Latvijas drošību, ja izvēli par tās piemērotību deputāta darbam izdarīs vēlētāji. Šādā gadījumā arī personas tiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis, piemēram, informatīva piezīme par personas darbu VDK, var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē kā apstrīdētās normas. Latvijas pieredze Eiropas Parlamenta vēlēšanās rāda, ka vēlētāji nevairās uzticēt savu pārstāvību personām, kas atzinušas, ka ir sadarbojušās ar VDK. Tāpēc nevar uzskatīt, ka jebkuras šādas personas atrašanās Saeimā nebūtu pieņemama no ētikas viedokļa. Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt, ka Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6.punkts un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta pirmās daļas 5. un 6. punkts atbilst Latvijas Republikas Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. un 26. pantam. 2. Atzīt, ka attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju Juri Bojāru Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5.punkts un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta pirmās daļas 6. punkts neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam, kā arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. un 26. pantam un zaudē spēku ar sprieduma publicēšanas dienu. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš