9. Article — Tomēr sprieduma secinājumu daļā Satversmes tiesa

ir uzsvērusi, ka "attiecībā uz apstrīdētajām Saeimas vēlēšanu likuma normām Satversmes 101.pants tulkojams sasaistē ar Satversmes 9.pantu. Veidam, kādā tiek nodrošinātas personas tiesības piedalīties Saeimas darbībā gadījumos, kad persona tiecas kļūt par Saeimas deputātu, jāatbilst Satversmes 9.pantā noteiktajam, proti, ka "Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu" (Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 1. punkts). Tāpat Satversmes tiesa secinājusi, ka "pamatoti šo tiesību ierobežojumi ir pieļaujami tikai tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar Satversmes 1.pantā minēto demokrātijas jēdzienu (turpat, secinājumu daļas 1. punkts). Līdz ar to Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedumā prasījums par apstrīdēto Saeimas vēlēšanu likuma normu atbilstību Satversmes 1. un 9. pantam, kā arī 101. panta pirmajai daļai ticis izspriests. Izspriests ticis arī prasījums par minēto normu atbilstību Pakta 25. pantam. Satversmes tiesa minētajā spriedumā secinājusi, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdētās tiesību normas, ir nevis pārkāpis Satversmes 101.pantu, bet izpildījis tam šajā pantā noteikto uzdevumu - izdot pamattiesību īstenošanai nepieciešamo tiesību normu. Satversme un Pakts pieļauj pamatotus vēlēšanu tiesību ierobežojumus, taču šiem ierobežojumiem ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Attiecībā uz šiem secinājumiem pieteikuma un konstitucionālās sūdzības iesniedzēji nav norādījuši nekādus jaunus apstākļus, arī tiesa šādus apstākļus nav konstatējusi. Līdz ar to šīs lietas ietvaros nav nepieciešams no jauna vērtēt to, ka apstrīdētās Saeimas vēlēšanu likuma normas paredz vēlēšanu tiesību ierobežojumus, un to, ka šādi ierobežojumi ir pieļaujami, ja vien tie atbilst noteiktiem kritērijiem, proti, tie noteikti ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi ar šo mērķi. 11.4. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma nolēmumu daļā netika vērtēta apstrīdēto normu atbilstība nedz Satversmes 91. pantam, nedz arī Pakta 26. pantam. Taču Satversmes tiesa izvērtēja apstrīdēto normu atbilstību Konvencijas 14. pantam un atzina par nepamatotu pieteikuma iesniedzēja apgalvojumu, ka apstrīdētās normas, liedzot pieteikt par kandidātiem un ievēlēt Saeimā vai pašvaldībā Latvijas pilsoņus, diskriminē viņus politiskās piederības dēļ, kas esot pretrunā ar Pakta 2. pantā un Konvencijas 14. pantā ietverto ar personas politisko pārliecību (uzskatiem) saistītās diskriminācijas aizliegumu. Apstrīdētās normas paredz nevis atšķirīgu izturēšanos atkarībā no personas politiskās pārliecības (uzskatiem), bet gan vēlēšanu tiesību ierobežojumu par darbošanos pret atjaunoto demokrātisko iekārtu pēc 1991. gada 13. janvāra (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma secinājumu daļas 4. punktu). Minētajā spriedumā Satversmes tiesa norādīja arī uz to, ka - atbilstoši ECT praksei - Konvencijas 14. pants neietver jebkādas atšķirīgas izturēšanās (difference in treatment) aizliegumu attiecībā uz Konvencijā atzīto tiesību un brīvību realizāciju. Vienlīdzīgas izturēšanās princips tiek atzīts par pārkāptu tikai tad, ja atšķirību noteikšanai nav objektīva vai pamatota attaisnojuma un likumīga mērķa. Vēlāk Satversmes tiesa spriedumos vairākkārt norādījusi, ka arī no Satversmes 91. panta izriet tiesiskās vienlīdzības princips, kas liek vienādi izturēties pret personām, kas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Atšķirīga attieksme pret šādām personām pieļaujama vienīgi tad, ja tai ir saprātīgs un objektīvs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 13. punktu). 2000. gada 30. augusta spriedumā Satversmes tiesa, izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Konvencijas 14. pantam, pēc būtības ir izskatījusi arī to atbilstību Satversmes 91. pantam un Pakta 26. pantam. Tādējādi prasījums par to, vai apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi atkarībā no personas politiskajiem uzskatiem, ir izspriests. Apstrīdēto normu atbilstība tiesiskās vienlīdzības principam šajā lietā noskaidrojama vienīgi tiktāl, ciktāl konstitucionālajā sūdzībā norādīts uz aspektu, kas nav ticis vērtēts 2000. gada 30. augusta spriedumā. Proti, tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētajās normās nav saskatāma diskriminācija, kas izpaužas vienādā attieksmē pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos. 12. Tādējādi Satversmes tiesai šīs lietas ietvaros jāizvērtē: 1) vai apstrīdētās Pašvaldību vēlēšanu likuma normas atbilst Satversmes 101. pantam saistībā ar Satversmes 1. un 91. pantu, kā arī Pakta 25. un 26. pantu; 2) vai apstrīdētajās Saeimas vēlēšanu likuma normās ietvertajiem vēlēšanu tiesību ierobežojumiem ir leģitīms mērķis un vai tie ir samērīgi (proporcionāli) ar šo mērķi; 3) vai pamattiesības tiek ierobežotas diskriminējošā veidā. 13. Satversmes 101. panta otrā daļa noteic, ka "pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā. Ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda". No pieteikuma un konstitucionālās sūdzības izriet, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 101. panta otrās daļas pirmajam un otrajam teikumam, atbilstība trešajam teikumam apstrīdēta netiek. Satversmes 101. panta pirmais teikums interpretējams, ņemot vērā Latvijas starptautiskās saistības, ko tā uzņēmusies, apstiprinot Eiropas vietējo pašvaldību hartu (turpmāk - Harta) un pievienojoties Paktam. Savukārt, interpretējot Satversmes 101. panta otrās daļas otro teikumu, jāņem vērā arī Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts saistības. 13.1. Hartas preambulā atzīts, ka "viens no katras demokrātiskas iekārtas galvenajiem pamatiem ir vietējā vara". Turklāt "pilsoņu tiesības piedalīties valsts lietu pārvaldīšanā pieder pie demokrātijas principiem, kas kopīgi visām Eiropas Padomes dalībvalstīm". Vietējā pašvaldība nozīmē vietējās varas tiesības un spēju likumā noteiktajās robežās regulēt un vadīt nozīmīgu valsts lietu daļu uz savu atbildību un vietējo iedzīvotāju interesēs. Šīs tiesības realizē padomes vai pārstāvju sapulces, kuru locekļus brīvi ievēlē, aizklāti balsojot, uz vienlīdzīgu, tiešu un vispārēju vēlēšanu tiesību pamata (Hartas 3. pants). Lai arī 101.pantā expresis verbis paredzēts tikai tas, ka pašvaldības ievēlē pilntiesīgi pilsoņi, tomēr, interpretējot šo normu sasaistē ar Hartu, secināms, ka likumdevējam ir pienākums izdot tādas normas, kas noteiktu pašvaldību ievēlēšanu, aizklāti balsojot, uz vienlīdzīgu, tiešu un vispārēju vēlēšanu tiesību pamata, proti, analogi Saeimas vēlēšanu principiem. 13.2. Vienlaikus likumdevēja kompetencē ir noteikt, kas uzskatāms par "pilntiesīgu pilsoni" šā panta izpratnē. Uz to, ziņojot Saeimas sēdē atbildīgās komisijas vārdā par priekšlikumu papildināt 101. pantu ar attiecīgā satura otro daļu, norādīja deputāts Linards Muciņš: "No šejienes, no 8. un 9. panta, tad arī ir paņemts šis termins - "pilntiesīgs pilsonis". Tātad ir ļoti korekts, izsvērts un normāls šis priekšlikums: "Pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi." Es šeit neredzu iemesla nekādam satraukumam, it sevišķi tāpēc, ka tieši tādā pašā interpretācijā mēs tieši šo terminu lietojam Satversmes 8. un 9. pantā. Un tālāk mēs, protams, vēlēšanu likumos varam interpretēt, ko mēs uzskatām par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem (gan pasīvajās, gan aktīvajās vēlēšanu tiesībās)" [Saeimas 2002. gada 30. aprīļa sēdes stenogramma, Latvijas Vēstnesis, Nr. 66(2641), 03.05.2002.]). Jēdziens "pilntiesīgs pilsonis" attiecībā uz Latvijas pilsoņiem Satversmes 9. panta (Saeimas vēlēšanas) un Satversmes 101. panta kontekstā ir interpretējams līdzīgi. Turklāt, kā redzams no deputāta L. Muciņa teiktā, atsaucoties ne vien uz Satversmes 8. pantu, bet arī uz 9. pantu, jēdziens "ievēlē pilntiesīgi pilsoņi" attiecas ne vien uz aktīvajām, bet arī uz pasīvajām pašvaldību vēlēšanu tiesībām. 13.3. Satversmes 101. panta pirmā daļa, kas noteic, ka "ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu", sasaucas ar Pakta 25. panta "a" apakšpunktu. Pakta 25. pants satur vispārējus noteikumus par tiesībām piedalīties valsts lietu kārtošanā ("a" apakšpunkts), kā arī par pieeju valsts dienestam. ANO Cilvēktiesību komitejas praksē pretenzijas, kas saistītas ar municipālajām vēlēšanām, tiek izskatītas, atsaucoties uz šo apakšpunktu, nevis uz konkrētām normām par vispārējām vēlēšanām (sk.: Прецедентные дела Комитета по правам человека. Составители: Райя Хански и Мартин Шейнин. Институт прав человека, Университет Або Академи (Турку), 2004, стр. 411). Turklāt šīs normas tiek attiecinātas ne vien uz aktīvajām, bet arī uz pasīvajām vēlēšanu tiesībām. Tā, piemēram, izskatot lietu par to, vai Pakta 2. un 25. pantā paredzētās Latvijas pilsones Antoņinas Ignatānes tiesības ir tikušas pārkāptas, neļaujot viņai būt par kandidātu 1997. gada marta pašvaldību vēlēšanās Rīgas pilsētā, Cilvēktiesību komiteja atzīmējusi, ka "[Pakta]