57. Article — noteic, ka "ministriju skaitu un to darbības

apjomu, kā arī valsts iestāžu savstarpīgās attiecības nosaka likums". Ar šo Satversmes normu valsts pārvaldes iekārtas un atsevišķu valsts iestāžu savstarpējo attiecību noregulējums ir nodots likumdevēja kompetencē. Satversmē attiecībā uz valsts pārvaldes iekārtas regulējumu ir noteikti tikai tie pamatprincipi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu parlamentārisma saglabāšanu, proti, liegtu likumdevējam tiesības bez grozījumiem Satversmē paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras izpildvaras jomā. Satversmes 57. pants pieļauj tādu patstāvīgu valsts iestāžu izveidošanu, kas atsevišķas izpildvaras darbības īsteno, nebūdamas padotas Ministru kabinetam. Tomēr šajā gadījumā ir jāievēro Satversmes 58. panta jēga. Satversmes 58. pants ne vien liedz Valsts prezidentam kļūt par konstitucionālo izpildvaras nesēju, bet arī noteic mehānismu, ar kuru tiek nodrošināta valsts pārvaldes iestādes demokrātiskā leģitimācija un atbildība par kompetences īstenošanu. Ja, izmantojot Satversmes 57. pantā paredzētās tiesības ar likumu noteikt valsts iestāžu savstarpējās attiecības, likumdevējs kādu valsts pārvaldes iestādi atbrīvo no padotības Ministru kabinetam, tad tam jāparedz arī citāda, bet ne mazāk efektīva šīs iestādes demokrātiskā leģitimācija un atbildība par savu darbību. Likumdevējs, īstenojot Satversmes 57. pantā piešķirtās tiesības atbrīvot kādu valsts iestādi no padotības Ministru kabinetam, nebauda pilnīgu rīcības brīvību. Tā kā valsts pārvaldei pamatā jābūt padotai Ministru kabinetam, tad Saeima patstāvīgu valsts iestādi var veidot vienīgi tādos gadījumos, kad to prasa citu konstitucionālo normu īstenošana. Patstāvīgās valsts iestādes ir izņēmums no valsts pārvaldes vienotības principa, un kā tādas ir veidojamas tikai īpašos gadījumos, kad demokrātiskā tiesiskā valstī citādi nevar nodrošināt pienācīgu pārvaldi noteiktā izpildvaras darbības jomā. Ar šāda likuma pieņemšanu Saeima atbrīvo Ministru kabinetu no politiskās atbildības par patstāvīgajai valsts iestādei nodoto kompetenci, tādējādi sašaurinot Ministru kabinetam Satversmē piešķirto kompetenci valsts pārvaldes jomā. Par patstāvīgajām valsts iestādēm nodotās kompetences īstenošanu ir atbildīga šo iestāžu vadība, kā arī pati Saeima, kurai, šādu iestādi veidojot, likumā ir jāiestrādā arī precīzs iestādes darbības tiesiskuma nodrošināšanas modelis, kas iestādei ļauj saglabāt savu patstāvību tai piešķirto funkciju īstenošanā. 16.2. Atsevišķu Satversmes normu interpretēšanā ir jāņem vērā arī Satversmes 1. pants, no kura izriet virkne demokrātiskas tiesiskas valsts principu. Jau Satversmes izstrādāšanas gaitā tika atzīts, ka Satversmes daļa, kas noteic valsts iekārtas organizācijas jautājumus, ir tikai Satversmes 1. un 2. pantā ietverto principu konkretizējums. "Mēs varam gaidīt, ka šie principi ne tikai tiks uzstādīti konstitūcijas priekšgalā, bet arī viscaur pēc iespējas konsekventi izvesti arī tālākos konstitūcijas galvenos noteikumos" [Dišlers K. Dažas piezīmes pie Latvijas Republikas Satversmes projekta (tieša likumdošana un valsts prezidents) // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1921, Nr.4/6, 139. lpp.]. Pilnīgi pamatoti uz nepieciešamību Satversmes 58. pantu tulkot kopsakarā ar Satversmes 1. pantu savulaik norādījis arī L. Muciņš - "mūsu Satversmē ir 1. pants, kurš runā, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Tādēļ nebūtu pareizi tulkot tikai visas problēmas caur Satversmes 58. pantu, bet jāatsaucas un jāpēta arī šī problēma caur Satversmes 1. pantu" (Latvijas Republikas 7. Saeimas rudens sesijas vienpadsmitās sēdes 2001. gada 15. novembra stenogramma). 16.3. Mūsdienu demokrātiskā tiesiskā valstī nav iespējama visu izpildvaras funkciju nodošana Ministru kabinetam un tam padotajām valsts pārvaldes iestādēm. Atsevišķa valsts pārvaldes sfēra var tikt izņemta no Ministru kabineta kompetences un nodota patstāvīgai valsts iestādei, ja tiek konstatēts, ka šajā jomā Ministru kabinetam padota valsts iestāde nespēs nodrošināt pienācīgu pārvaldību. Analizējot šo demokrātijas attīstības aspektu, L. Muciņš secinājis: "Un dzīve ir to pierādījusi, un Eiropas attīstība to ir pierādījusi, ka pēc Otrā pasaules kara ir veidojušās vesela rinda institūciju, konkrēti tās sauc par autonomām iestādēm, kuras neatrodas valdības pakļautībā, bet tai pat laikā par tām ir pieņemti atsevišķi likumi, un tās realizē attiecīgu sabiedrības uzdevumu. Un tai pašā laikā, lai tās būtu neatkarīgas no valdības, tām ir dotas diezgan savdabīgas un plašas pilnvaras" (Latvijas Republikas 7. Saeimas rudens sesijas trešās sēdes 2002. gada 19. septembra stenogramma). Tātad tieši Satversmes