7. Article — paredz bērna kopšanas pabalsta piešķiršanas nosacījumus.

Savukārt minētā pabalsta apmēru reglamentē Ministru kabineta noteikumi. Gan bērna kopšanas pabalsta piešķiršanas nosacījumi, gan arī tā apmērs pēc Valsts sociālo pabalstu likuma spēkā stāšanās ir vairākkārt mainījušies. 2.1. Sākotnēji Valsts sociālo pabalstu likuma 7.panta pirmā daļa noteica, ka "bērna kopšanas pabalstu piešķir personai, kura kopj bērnu līdz divu gadu vecumam, ja šī persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, vai atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai strādā nepilnu darba laiku un ja bērna māte nesaņem maternitātes pabalstu". Ministru kabineta 2003.gada 1.jūlija noteikumi Nr.349 "Noteikumi par bērna kopšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību" noteica bērna kopšanas pabalsta apmēru personām, kuras kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam, - 30 latu mēnesī un personām, kuras kopj bērnu līdz divu gadu vecumam, - 7,5 lati mēnesī. 2.2. 2004.gada 11.novembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā", ar kuru grozīja šā likuma 7.panta pirmo daļu, nosakot, ka "bērna kopšanas pabalstu piešķir personai, kura kopj bērnu: 1)līdz viena gada vecumam, ja šī persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā; 2)no viena gada līdz divu gadu vecumam, ja šī persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, vai atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai strādā nepilnu darba laiku". No 2005.gada 1.janvāra bērna kopšanas pabalsta apmēru noteica Ministru kabineta 2004.gada 7.decembra noteikumi Nr.1003 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā bērna kopšanas pabalstu un piemaksu pie bērna kopšanas pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušajiem bērniem" (turpmāk - Noteikumi Nr.1003). Saskaņā ar šo noteikumu 3.punktu personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz gadam, pabalsta apmērs bija 50 latu, ja persona nav nodarbināta, un 70 procentu apmērā no personas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas (bet ne mazāk kā 56 lati mēnesī un ne vairāk kā 392 lati mēnesī), ja persona ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Savukārt bērna kopšanas pabalsta apmērs personām, kuras kopj bērnu vecumā no viena gada līdz diviem gadiem, bija 30 latu. 3. 2005.gada 8.martā vairākas personas iesniedza Satversmes tiesā konstitucionālo sūdzību, apstrīdot Valsts sociālo pabalstu likuma 7.panta pirmās daļas 1.punktā ietvertā nosacījuma "ja šī persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā" atbilstību Satversmes 91., 106. un 110.pantam. Pamatojoties uz šiem pieteikumiem, tika ierosināta lieta Nr.2005-09-01 "Par Valsts sociālo pabalstu likuma 7.panta pirmās daļas 1.punktā ietvertā nosacījuma - "ja šī persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā" - atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 106. un 110.pantam". 2005.gada 4.novembrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu minētajā lietā (turpmāk - Satversmes tiesas 2005.gada 4.novembra spriedums), atzīstot Valsts sociālo pabalstu likuma 7.panta pirmās daļas 1.punktā ietverto nosacījumu - "ja šī persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā" - par neatbilstošu Satversmes 110.pantam un spēkā neesošu no 2006.gada 1.marta. Attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzējām minētais nosacījums tika atzīts par neatbilstošu Satversmes 110.pantam un spēkā neesošu no 2005.gada 8.marta. 4. 2006.gada 1.martā Valsts sociālo pabalstu likuma 7.panta pirmās daļas 1.punkts saskaņā ar Satversmes tiesas 2005.gada 4.novembra spriedumu bija spēkā šādā redakcijā: "bērna kopšanas pabalstu piešķir personai, kura kopj bērnu: 1)līdz viena gada vecumam;". 5. 2006.gada 2.martā Saeima nodeva izskatīšanai komisijām Ministru kabineta iesniegto likumprojektu "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā". Šajā pašā dienā likumprojekts tika izskatīts pirmajā lasījumā, atzīts par steidzamu un pieņemts arī otrajā lasījumā, nosakot, ka likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas. Valsts prezidentes vietā likumu 2006.gada 7.martā izsludināja Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre. Likums "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" paredz izdarīt Valsts sociālo pabalstu likumā vairākus grozījumus, tostarp: "1. Izteikt 7.panta pirmo daļu šādā redakcijā: "(1) Bērna kopšanas pabalstu piešķir personai, kura kopj bērnu: 1) līdz viena gada vecumam, ja šī persona nav bijusi nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"); 2) līdz viena gada vecumam, ja šī persona ir bijusi nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā; 3) līdz viena gada vecumam, ja šī persona ir bijusi nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") un ir nodarbināta bērna kopšanas laikā, bet neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā; 4) no viena gada līdz divu gadu vecumam." 2. Papildināt 15.pantu ar sesto daļu šādā redakcijā: "(6) Bērna kopšanas pabalsts šā likuma 7.panta pirmās daļas 3.punktā minētajai personai ir 50 procenti no šā likuma 7.panta pirmās daļas 2.punktā minētajai personai noteiktā pabalsta, bet ne mazāks par nodarbinātai personai noteikto minimālo pabalstu."" 6. 2006.gada 8.augustā Ministru kabinets izdeva noteikumus Nr.644 "Noteikumi par bērna kopšanas pabalsta un piemaksas pie bērna kopšanas pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr.644), kuru 2.punkts noteic, ka "pabalsta apmērs ir šāds: 2.1. personai, kura kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam, ja šī persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") dienā, ar kuru pabalsts tiek piešķirts, - 50 latu mēnesī; 2.2. personai, kura kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam, ja šī persona ir nodarbināta (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") dienā, ar kuru pabalsts tiek piešķirts, un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, - personas mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas 70 procentu apmērā, bet ne mazāk kā 56lati mēnesī un ne vairāk kā 392 lati mēnesī; 2.3. personai, kura kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam, ja šī persona ir nodarbināta (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") dienā, ar kuru pabalsts tiek piešķirts, un ir nodarbināta bērna kopšanas laikā, bet neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, - 50 procentu apmērā no šo noteikumu 2.2.apakšpunktā minētajai personai noteiktā pabalsta, bet ne mazāk kā 56 lati mēnesī". 7. 2006.gada 28.martā divdesmit 8.Saeimas deputāti (turpmāk - pieteikuma iesniedzējs) iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā, apstrīdot likuma "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" 1.panta daļas, ar kuru Valsts sociālo pabalstu likumā ieviests jauns 7.panta pirmās daļas 3.punkts, un 2.panta, kas paredz Valsts sociālo pabalstu likuma 15.panta papildināšanu ar jaunu sesto daļu, (turpmāk - apstrīdētās normas) atbilstību Satversmes 91., 106. un 110.pantam. Pieteikumā lūgts apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža. Satversmes tiesas 4.kolēģija ierosināja lietu tikai daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 110.pantam. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Satversmei neatbilst no apstrīdētajām normām izrietošais ierobežojums personai, kura kopj bērnu līdz viena gada vecumam un strādā pilnu vai nepilnu darba dienu (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"), saņemt bērna kopšanas pabalstu tādā pašā apmērā, kādā šī persona to saņemtu, ja nestrādātu. Šis ierobežojums esot uzskatāms par Satversmes 110.pantā noteikto tiesību nesamērīgu ierobežojumu. Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka bērna primārās intereses vispirms ir normāls uzturs, medicīniskā aprūpe un apģērbs, kālab ģimenei nepieciešami papildu ienākumi, nevis mātes ik brīža klātbūtne. Likumdevēja vēlme nodrošināt pilnvērtīgu bērna aprūpi pirmajā dzīves gadā un šim nolūkam izraudzītie līdzekļi neatbilstot Latvijas ekonomiskajai situācijai, tādēļ nesamērīgi ierobežojot ģimenes tiesības un nesasniedzot izvirzīto leģitīmo mērķi. Bērna kopšanas pabalsts nekompensējot pat minimālo algu un nenodrošinot iztikas minimumu. Turklāt pabalsta izmaksa pilnā apmērā, ņemot vērā pabalsta saņēmēju ienākumu līmeni, būtiski nepalielinātu valsts kopējā budžeta izdevumus. Pieteikumā atzīmēts, ka minētais bērna kopšanas pabalsta saņemšanas ierobežojums ir acīmredzami neelastīgs un nesamērīgi ierobežo sievietes tiesības pēcdzemdību periodā. Vienlaikus no pieteikuma izriet viedoklis, ka Saeima nepamatoti pieļāvusi vienādu attieksmi pret personām, kuras strādā normālu darba laiku, un jaunajām māmiņām, kurām ir iespējams pirmajā bērna dzīves gadā apvienot viņa kopšanu un barošanu ar krūti ar strādāšanu nepilnu darba laiku, nekaitējot bērna interesēm. Likumdevējs neesot ņēmis vērā Darba likuma piešķirtās īpašās iespējas sievietēm pēcdzemdību periodā strādāt nepilnu darba laiku, kā arī izmantot pārtraukumus darbā bērna barošanai ar krūti vai strādāt mājās, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju nodrošinātās iespējas. 8. Saeima atbildes rakstā, nepiekrītot pieteikumā izteiktajiem apgalvojumiem, aizstāv viedokli, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 110.pantam, un lūdz pieteikumu atzīt par nepamatotu. Saeima uzsver, ka bērna kopšanas pabalsta apmēra palielināšana un jaunā aprēķināšanas kārtība vērsta uz to, lai veicinātu dzimstību valstī un ieviestu sociāli taisnīgāko un ekonomiski efektīvāko bērna kopšanas pabalsta sistēmu. Vienlaikus apstrīdētās normas esot vērstas uz to, lai aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā veidā. Atbildes rakstā, atsaucoties uz Satversmes tiesas 2005.gada 4.novembra spriedumu, norādīts, ka apstrīdētajai normai ir mērķis, kuru Satversmes tiesa minētajā spriedumā atzinusi par leģitīmu, proti, bērna tiesību aizsardzība, nodrošinot bērnam līdz viena gada vecumam pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki. Turklāt atbildes rakstā citēts minētā Satversmes tiesas sprieduma fragments, kurā Satversmes tiesa, izvērtējot, vai leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kā šādu līdzekļu piemēru min iespēju, ka persona varētu strādāt nepilnu darba laiku un saņemt minimāla apmēra pabalstu vai arī tādu pabalstu, kas būtu mazāks nekā tas pabalsts, kuru persona saņemtu tad, ja nestrādātu. Saeima uzsver, ka apstrīdētās normas pieņemtas, lai rastu optimālu risinājumu šā Satversmes tiesas sprieduma izpildei. Ja Satversmes tiesa būtu gribējusi, lai nav nekādu ierobežojumu atkarībā no bērna kopēja nodarbinātības vai nenodarbinātības bērna kopšanas laikā, tā nebūtu atlikusi normas spēka zaudēšanu līdz 2006.gada 1.martam. Atbildes rakstā izteikts viedoklis, ka apstrīdētās normas paredz būtiski mazāku ierobežojumu salīdzinājumā ar to, kas bija spēkā līdz 2006.gada 1.martam. Saeima uzskata, ka pieteikuma iesniedzējs bērna kopšanas pabalstu uztver pārāk vienkāršoti - tikai kā papildu ienākumu avotu, proti, jo vairāk valsts maksā, jo labāk ģimenei. Saeima norāda, ka līdztekus vienam būtiskam pabalsta mērķim - palīdzēt ģimenei segt izdevumus vai to daļu, kas rodas sakarā ar bērna kopšanu, un kompensēt tos ienākumus, kuri nav gūti strādājot, ne mazāk svarīgs ir arī otrais mērķis - motivēt vecākus, ja vien tas iespējams, nestrādāt vai veltīt darbam mazāk laika un pašiem nodrošināt bērna pilnvērtīgu aprūpi. Atbildes rakstā uzsvērts, ka apstrīdētajās normās ietvertais izmaksājamā pabalsta apmēra ierobežojums - 50 procenti - ļaujot sasniegt leģitīmo mērķi vairākos veidos un ievērot citu personu tiesības, turklāt ļaujot vecākiem saglabāt nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju un vienlaikus rūpēties par bērnu. Saeima apgalvo, ka apstrīdētās normas gan paredz bērna kopšanas pabalsta apmēra ierobežojumu, bet tas esot noteikts ar likumu un tam esot leģitīms mērķis. Šis ierobežojums esot samērīgs un nenonākot pretrunā ar valsts pienākumu gādāt par ģimeni un bērniem. Secinājumu daļa 9. Pēc Satversmes tiesas 2005.gada 4.novembra sprieduma Satversmes 110.pants tika izteikts jaunā redakcijā ar 2005.gada 15.decembrī Saeimas pieņemto likumu "Grozījums Latvijas Republikas Satversmē" (sk. šā sprieduma 1.punktu). Kā izriet no Saeimas Juridiskās komisijas sniegtā pamatojuma attiecībā uz to, kādēļ minētais grozījums nepieciešams, tā mērķis ir iekļaut Satversmes 110.pantā laulības definīciju (sk. anotāciju, kas pievienota Saeimas Juridiskās komisijas 2005.gada 13.oktobra vēstulei par alternatīva likumprojekta iesniegšanu; www.saeima.lv). Tādējādi pēc būtības šis grozījums neievieš nekādas izmaiņas tajā Satversmes normas daļā, kas jau interpretēta minētajā Satversmes tiesas spriedumā. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka "no Satversmes 110.panta un Latvijas starptautiskajām saistībām citastarp izriet valsts pozitīvais pienākums izveidot un uzturēt sistēmu, kas vērsta uz ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību" (Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2005-09-01, 8.2.punkts). 10. Likumdevējs, pildot no Satversmes 110.panta izrietošo pozitīvo pienākumu izveidot un uzturēt ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu, likumā konkretizējis ģimenes tiesības uz īpašu aizsardzību, nosakot dažādus aizsardzības mehānismus (pabalstus, piemaksas u.c.), un šīs tiesības ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt šīs savas tiesības tiesā (sk. Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr.2005-09-01 9.3.punktu). No minētā sprieduma, kur citastarp Satversmes tiesa analizējusi Latvijā pastāvošo ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu kopumā, izriet, ka bērna kopšanas pabalsts ir šīs sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Taču, atšķirībā no Satversmes tiesas 2005.gada 4.novembra spriedumā analizētās apstrīdētās normas, izspriežamajā lietā apstrīdētās normas neliedz personai, kura strādā un kopj bērnu, saņemt bērna kopšanas pabalstu kā tādu, proti, neliedz tai saņemt zināma minimāla apmēra pabalstu vai pabalstu 50 procentu apmērā no bērna kopšanas atvaļinājumā esošai personai noteiktā pabalsta. Konkrētās lietas ietvaros pieteikuma iesniedzējs neprasa, lai Satversmes tiesa izvērtē arī to, vai Satversmes 110.pantam atbilst konkrētais bērna kopšanas pabalsta apmērs, tostarp minimālais apmērs, ko pieteikuma iesniegšanas brīdī reglamentēja Noteikumi Nr.1003, bet lietas izskatīšanas un izspriešanas laikā reglamentē Noteikumi Nr.644, tas ir, tiesību akti, kuri konkrētajā lietā vispār nav apstrīdēti. Pieteikumā lūgts izvērtēt tikai to, vai Satversmei atbilst normas, kas pabalsta saņēmējus sadala grupās pēc nodarbinātības kritērija un vienai pabalsta saņēmēju grupai paredz mazāka apmēra pabalstu. 11. Pieteikumā apstrīdētas divas savstarpēji saistītas, tomēr dažādas normas. Likuma "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" 1.pants izteic jaunā redakcijā Valsts sociālo pabalstu likuma 7.panta pirmo daļu, bet