13. Article

Satversmes tiesas pamatuzdevums nav izlemt to, kā katrā konkrētā gadījumā pareizi interpretējamas vai piemērojamas tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu). Tomēr šajā gadījumā Satversmes tiesa norāda, ka iepriekšminētā Aģentūras prakse Pensiju likuma un apstrīdētās normas piemērošanā attiecībā uz ieturējumu izdarīšanu ir pretrunīga. Ja pieņemtu, ka ieturējumus var izdarīt uz tās normas pamata, kas bija spēkā brīdī, kad tika pieņemts lēmums par pensijas piešķiršanu no jauna, tad zustu apstrīdētās normas spēkā esamības jēga. Savukārt, ja piemērotu to tiesību normu, kas ir spēkā patlaban, tad ieturējumus varētu izdarīt vienīgi attiecībā uz tām personām, kurām pensija no jauna tika piešķirta līdz 1999. gada 1. septembrim. Šajā lietā nozīmīgs ir arī tas apstāklis, ka neviens no Pieteikuma iesniedzējiem, attiecībā uz kuriem lēmums par pensijas piešķiršanu pieņemts pēc 1999. gada 1. septembra, nav vērsies vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai no šā viedokļa izvērtētu administratīvā akta - Aģentūras lēmuma par pensijas piešķiršanu no jauna - tiesiskumu. Šādā tiesas procesā vispārējās jurisdikcijas tiesa būtu varējusi dot savu atzinumu par administratīvā akta nosacījuma - ieturējumu izdarīšanas - pamatotību. Savukārt no lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzēji vispārējās jurisdikcijas tiesā vērsās tikai vairāk nekā piecus gadus pēc tam, kad šādi lēmumi par pensijas piešķiršanu no jauna un ieturējumu izdarīšanu jau bija stājušies spēkā. Arī konstitucionālajās sūdzībās un pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēji nav apstrīdējuši apstrīdēto normu šādā aspektā. No vienas puses, Satversmes tiesai, iespējams, ir pamats šādā gadījumā atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. No otras puses, ir jāņem vērā, ka apstrīdētās normas un tās radīto tiesisko seku pamatā nav saskatāms likumdevēja nodoms. Proti, Saeimas rīcība ir kritizējama vienīgi tiktāl, ciktāl tā nepārdomātas juridiskās tehnikas rezultātā nebija izlabojusi apstrīdētajā normā noteikto datumu. Svarīgi ir arī tas, ka 1999. un 2000. gadā Pieteikuma iesniedzēji nav vērsušies vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai aizstāvētu savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.