15. Article

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa atzīst, ka ne vienmēr ir iespējams konkrētas pamattiesības ierobežojumu satversmību vērtēt vienīgi Satversmes 91. panta pirmā teikuma aspektā. 15.1. Pirmkārt, ir jāņem vērā tas, ka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā noteiktais vienlīdzības princips itin bieži piemērojams kopā ar citām pamattiesībām. Jo sevišķi tādēļ, ka nereti, balstoties tikai uz šo principu, nevar secināt, kā izšķirama lieta (sk.: Langenbuhere K. Tiesnešu tiesību attīstība un iztulkošana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 158. lpp.). Satversmes 91. pantā nostiprinātās tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai šai attieksmei jābūt, proti, labvēlīgai vai nelabvēlīgai. Piemēram, ja tiktu secināts, ka ieturējumu noteikšana pārkāpj vienlīdzības principu, būtu zināms vienīgi tas, ka minētie ieturējumi vai nu bija nosakāmi visiem pensionāriem, vai arī nebija nosakāmi nevienam. Lai izvēlētos vienu no šiem risinājumiem, jāliek lietā jau citi apsvērumi, kas atrodas ārpus vienlīdzības jēdziena robežām. 15.2. Otrkārt, vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, ir jāņem vērā tiesību nozare, kurā tā ietilpst (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu). Apstrīdētās normas raksturs, tostarp tās saikne ar citām Satversmes normām un to vieta pamattiesību sistēmā, neizbēgami ietekmē Satversmes tiesas īstenotās kontroles apjomu. 15.3. Treškārt, Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes normai ir sava noteikta vieta konstitucionālajā sistēmā. Satversmes tiesa jau agrāk ir norādījusi: lai pilnīgāk un objektīvāk spētu noskaidrot atsevišķu normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 13. punktu). Satversmes vienotības princips liedz atsevišķu konstitucionālo normu interpretēt atrauti no citām Satversmes normām, jo Satversme kā vienots dokuments ietekmē katras atsevišķas normas tvērumu un saturu. Tādēļ, jo mazāku rīcības brīvību Satversme piešķir likumdevējam, jo stingrāk Satversmes tiesai jākontrolē šīs brīvības izmantošana, un otrādi: jo plašāka ir likumdevēja rīcības brīvība, jo mazāk Satversmes tiesai jāiejaucas šīs brīvības izmantošanā. Piemēram, ja konstatēts, ka Satversmes 91. pants pieprasa vienādot attieksmi pret salīdzināmajām personu grupām, Satversmes tiesa var lemt par to, kādai šai attieksmei jābūt gadījumā, kad likumdevēja rīcības brīvība ir šaura, vai arī ļaut šo izvēli izdarīt Saeimai gadījumā, kad tās rīcības brīvība ir plaša. Tāpat Satversmes tiesas rīcībai un, ja nepieciešams, arī likumdevējam izvirzīto nosacījumu stingrībai un konkrētībai jābūt atkarīgai no izskatāmās lietas apstākļiem.