16. Article

Apstrīdētā norma ir pieskaitāma pie sociālajām tiesībām. To raksturu un īpatnības Satversmes tiesa vairākkārt vērtējusi, analizējot Satversmes 109. panta saturu. No vienas puses, šo tiesību īstenošana ir zināmā mērā atkarīga no valsts un sabiedrības rīcībā esošajiem resursiem. No otras puses, ja kādas tiesības uz sociālo aizsardzību ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts vairs nevar atteikties tās īstenot. Šīm tiesībām vairs nepiemīt tikai deklaratīvs raksturs, un to aizsardzībai Latvijā ir piešķirta konstitucionāla vērtība (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu). Tādējādi šo tiesību īpašais raksturs to īstenošanu padara atšķirīgu, piemēram, no politisko vai pilsonisko tiesību īstenošanas, proti, valstij ir piešķirama krietni lielāka rīcības brīvība šo tiesību regulējuma noteikšanā. Arī Lietuvas Konstitucionālā tiesa atzinusi, ka sociālo tiesību regulējums ir pamatojams ar valsts un sabiedrības materiālajām un finansiālajām iespējām un likumdevējam, ņemot vērā šos faktorus un regulējot minētās tiesiskās attiecības, ir piešķirta plaša rīcības brīvība (sk. Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2005. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 9/02 secinājumu daļas 2. punkta 2. apakšpunktu). Pie līdzīga secinājuma ir nonācis arī Senāts, atzīstot, ka tam nav tiesību iejaukties sociālo tiesību politikas īstenošanā. Šāda iejaukšanās iespējama vienīgi gadījumos, kad, pieņemot konkrēto lēmumu, valsts pārvaldes darbībā tiek pieļauts vienlīdzības, patvaļas aizlieguma, tiesiskās paļāvības vai citu vispārējo tiesību principu pārkāpums (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-33 11. punktu. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumi un lēmumi, 2004. Rīga, TNA, 2005, 289. lpp.). No minētā secināms, ka valsts un it īpaši tās likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu parasti nozīmīga ir politiskā dimensija, proti, lēmumi šajā jomā parasti tiek pieņemti, vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet vairāk no politiskiem apsvērumiem, kas savukārt ir atkarīgi no likumdevēja priekšstata par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas principiem, valsts ekonomiskās situācijas un sabiedrības vai kādas tās daļas īpašas nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai atbalsta. Līdz ar to sociālo tiesību īstenošanas jomā likumdevējam nevar izvirzīt tikpat stingras prasības kā attiecībā uz tā neiejaukšanos personas pilsonisko un politisko tiesību īstenošanā. Tomēr tas apstāklis, ka Satversmē ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības ir garantētas, noteic zināmas likumdevēja rīcības brīvības robežas arī šajā jomā. Pirmkārt, likumdevējs nevar atteikties nodrošināt sociālo tiesību efektīvu īstenošanu - tās ir ietvertas Satversmē, un likumdevējam tās ir jāievēro un jārespektē. Otrkārt, sociālās tiesības, kaut arī tās ir atkarīgas no valsts finansiālajām iespējām, ir jānodrošina vismaz minimālā apmērā. Treškārt, sociālo tiesību īstenošanā ir jāievēro vispārējie tiesību principi, kas veido personas un valsts tiesisko attiecību pamatu. Valsts sniegtajam atbalstam nav jābūt tik lielam, kā varbūt vēlētos ieinteresētās personas, taču likumdevējs, nosakot šā atbalsta apmēru, nebūt nav atbrīvots no minēto tiesību principu ievērošanas.