19. Article

Analizējot apstrīdētās normas atbilstību samērīguma principam sociālo tiesību jomā, jāizvērtē gan likumdevēja izmantoto līdzekļu radītās sekas, proti - vai tiesību normas piemērošana nerada indivīda tiesībām un likumīgajām interesēm lielākus zaudējumus nekā tie labumi, kurus gūst sabiedrība, gan arī tas, vai likumdevējs nav pārkāpis no pamatlikuma izrietošās rīcības brīvības robežas. 19.1. Pirmkārt, ir jāņem vērā, ka likumdevējam nebija pienākuma piedāvāt personām iespēju pieprasīt pensijas piešķiršanu no jauna. Šāds pienākums Saeimai neizriet ne no Satversmes 109. panta, ne arī no Pensiju likuma principiem. Piemēram, Labklājības ministrija šāda regulējuma pieņemšanu drīzāk saista ar 7. Saeimas vēlēšanu tuvošanos (sk. lietas materiālu 2. sējuma 136. lpp.). Saeimai, izskatot Valsts prezidenta iebildumus, ja vien tā joprojām vēlējās dot personām tiesības pieprasīt pensijas piešķiršanu no jauna, nebija citas alternatīvas kā vien meklēt iespēju samazināt jaunpiešķirtās pensijas apmēru un tādējādi saglabāt pensiju sociālā budžeta stabilitāti. Tāpēc tika panākts kompromiss, kas izpaudās kā ieturējumu noteikšana no pensijām, kas tika piešķirtas no jauna. 19.2. Otrkārt, redzams, ka Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, ir izvēlējusies vienu no iespējamiem saudzējošākajiem risinājumiem. Proti, tā noteica, ka nav atmaksājama visa iepriekš saņemtā pensija, bet tikai tā, kas tika izmaksāta pēc 1996. gada 1. janvāra, un tikai tādā gadījumā, ja no jauna piešķirtās pensijas apmērs pārsniedz 100 latus. Arī Valsts cilvēktiesību birojs savā atzinumā norāda, ka Saeimai bija tiesības ieviest tādu regulējumu, kas paredzētu visas iepriekš saņemtās pensijas atmaksāšanu, ne tikai tās, kas saņemta pēc 1996. gada 1. janvāra (sk. lietas materiālu 2. sējuma 172. lpp.). 19.3. Treškārt, Pensiju likuma pārejas noteikumu 16. punkta 12. apakšpunkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz 1999. gada 7. decembrim) paredzēja, ka pensija tiek piešķirta no jauna vienīgi tad, ja pati persona vēršas Aģentūrā ar iesniegumu un lūdz pensiju piešķirt no jauna. Tādējādi administratīvais akts par pensijas piešķiršanu no jauna tika izdots tikai pēc pašas personas iniciatīvas un persona zināja, ka no jaunpiešķirtās pensijas tiks izdarīti attiecīgi ieturējumi. Līdz ar to Satversmes tiesa piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka pensija no jauna tika piešķirta vienīgi tad, ja pati persona to vēlējās. 19.4. Visbeidzot, jāņem vērā, ka pensiju atkārtotas piešķiršanas rezultātā to apmērs palielinājās, pie tam pensionāri skaidri zināja, cik liela būs no jauna piešķirtā pensija un noteiktie ieturējumi. Viņi varēja izdarīt racionālu izvēli un palielināt savus ienākumus pēc valsts piedāvātajiem noteikumiem. Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka atmaksāšanas pienākums ir noteikts, likumdevējam pārkāpjot tam piešķirto rīcības brīvību sociālo tiesību jomā, un ka sasniegtais rezultāts būtu nesamērīgs ar personas ieguvumu. Tādējādi apstrīdētā norma atbilst Satversmes 109. pantam.