103. Article — neparedz pienākumu iepriekš pieteikt jebkuru piketu.

Tas ir jāņem vērā, ieviešot Sapulču likumā paziņošanas sistēmu. IV 24. Sapulču likuma 15.panta ceturtā daļa noteic, ka "pēc tam, kad pašvaldības amatpersona izskatījusi pieteikumu par sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu, tā ne agrāk kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma sākuma veic vienu no šādām darbībām: 1) izsniedz izziņu, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu; 2) izsniedz izziņu, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu, nosakot ierobežojumus pasākuma rīkošanai; 3) izsniedz motivētu atteikumu". 24.1. Pieteikuma iesniedzējs apstrīdējis Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā ietvertos vārdus "ne agrāk kā 10 dienas un". Tomēr no pieteikuma izriet, ka šā termiņa pārsūdzēšanas mērķis ir panākt, lai atteikuma gadījumā varētu nodrošināt efektīvu tiesas kontroli un labvēlīga tiesas sprieduma gadījumā - sarīkot plānoto pasākumu paredzētajā laikā un vietā. Lai pilnīgi apsvērtu šo pieteikuma iesniedzēja argumentu, nepieciešams kompleksi izvērtēt pašvaldības amatpersonas lēmuma pieņemšanai Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā noteikto termiņu. Personu tiesības ierobežo minētajā normā noteiktais termiņš kopumā, jo nosacījums, ka lēmumu var pieņemt ne vēlāk kā 48 stundas pirms plānotā pasākuma, arī nenodrošina efektīvu tiesas aizsardzību. Plaša pašvaldības amatpersonas rīcības brīvība attiecībā uz lēmuma pieņemšanas termiņu būtiski apgrūtina pulcēšanās brīvības īstenošanu. Nepamatota atteikuma gadījumā plānotais pasākums var nenotikt, jo Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā paredzētie termiņi apgrūtina savlaicīgu tiesas kontroli. 24.2. Sapulču likuma 17.panta otrā daļa noteic, ka Administratīvā rajona tiesa personu pieteikumus par Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā paredzētajiem pašvaldības amatpersonas lēmumiem izskata triju dienu laikā no pieteikuma saņemšanas dienas. Sapulču likuma 17.panta ceturtā daļa noteic, ka šāds Administratīvās rajona tiesas spriedums ir izpildāms nekavējoties. Administratīvo tiesu praksē pamatoti secināts, ka likums noteic saīsinātu pieteikuma izskatīšanas termiņu, lai nodrošinātu savlaicīgu tiesas kontroli, proti, lai pēc tiesas nolēmuma personai vēl būtu iespējas sarīkot sev vēlamajā laikā sapulci, gājienu vai piketu (sk. Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 20.janvāra sprieduma lietā Nr.A42231605 (A669-06/6) 6.punktu // lietas materiālu 1.sējuma 161.lpp.). Arī EDSO vadlīniju projektā īpaši uzsvērts, ka nodrošināt tiesas kontroli, ļaujot personai pārsūdzēt tai noteiktos pulcēšanās brīvības ierobežojumus, vēl ir par maz. Nepieciešams, lai tiesas kontrole būtu savlaicīga, proti, lieta tiktu izskatīta un tiesas nolēmums pasludināts līdz plānotajam sapulces, gājiena vai piketa laikam un personām saglabātos iespēja sev vēlamajā apjomā īstenot pulcēšanās brīvību, ja tiesa noteiktos ierobežojumus atzinusi par prettiesiskiem (sk.: Draft OSCE/ODIHR Guidelines for Drafting Laws Pertaining to the Freedom of Assembly // http://www.osce.org/documents/odihr/2004/10/3776_en.pdf, p.11). Līdz ar to izvērtējama Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā noteikto termiņu atbilstība Satversmes 103.pantam saistībā ar Satversmes 92.panta pirmo teikumu, kas paredz personas tiesības uz taisnīgu tiesu. 24.3. No Saeimas atbildes raksta izriet, ka attiecīgais ierobežojums ir noteikts ar mērķi nodrošināt sabiedrisko drošību un kārtību. Pēc Saeimas ieskata, šāds termiņš ir nepieciešams, lai pašvaldības amatpersona iegūtu informāciju par to, vai pasākuma rīkošana paredzētajā laikā un vietā neapdraudēs sabiedrisko kārtību vai drošību. Ja pašvaldības amatpersona pieņemtu lēmumu pirms Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā noteiktā termiņa, tad pastāvētu risks, ka līdz pasākuma sākumam drošības un sabiedriskās kārtības apdraudējums varētu mainīties, un šīs pārmaiņas varētu būt par pamatu atļaujas neizsniegšanai (sk. lietas materiālu 1.sējuma 52.lpp.). 24.4. Saeimas atbildes rakstā īpaši norādīts, ka Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā noteiktais termiņš nodrošina efektīvu un pilnvērtīgu pieteikuma izskatīšanas un lēmuma pieņemšanas procesu (sk. lietas materiālu 1.sējuma 52.lpp.). Lai tiesas kontrole būtu efektīva, Sapulču likuma 17.panta ceturtajā daļā paredzētais tiesas spriedums ir jāpieņem vismaz divdesmit četras stundas pirms plānotā pasākuma sākuma. Tiesai pieteikums jāizskata triju dienu laikā no pieteikuma saņemšanas dienas. Papildus tam pieteikuma iesniedzējam ir nepieciešams laiks, lai iepazītos ar viņam nelabvēlīgo pašvaldības amatpersonas lēmumu un sastādītu pieteikumu tiesai, kā arī, ja nepieciešams, konsultētos ar juristiem. Iespējams konstatēt, ka Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā noteiktais termiņš konstruēts tā, lai privātpersonas tiesības vērsties tiesā būtu apgrūtinātas. Tas lielā mērā padara iluzoras Satversmē paredzētās tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību. Ievērojot laiku, kas pieteikuma iesniedzējam nepieciešams pieteikuma sastādīšanai un iesniegšanai, pašvaldības amatpersonai lēmums būtu jāpieņem ne vēlāk kā četras dienas pirms pasākuma sākuma, lai nodrošinātu Sapulču likuma 17.panta efektīvu īstenošanu. 24.5. Tiesību norma nav izprotama ārpus tās funkcionēšanas, kura norit tiesību jābūtības saskarsmē ar esamību (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 6.oktobra sprieduma lietā Nr.2003-08-01 secinājumu daļas 4.punktu). Līdz ar to ir nepieciešams izvērtēt Sapulču likuma 15.panta ceturtās daļas piemērošanas praksi. Lietas materiāliem ir pievienoti vairāki Rīgas domes izpilddirektora lēmumi, kas atspoguļo normas piemērošanas praksi. Šī prakse liecina, ka pašvaldības amatpersonas mēdz lēmumus pieņemt arī tā, ka personai vairs nepietiek laika pieteikuma iesniegšanai tiesā (sk.lietas materiālu 1.sējuma 98. - 126.lpp.). Piemēram, persona 2006.gada 7.martā iesniedza pieteikumu, lai rīkotu gājienu 2006.gada 16.martā. Rīgas domes izpilddirektors 2006.gada 14.martā pieņēma lēmumu par atteikumu saskaņot šo pasākumu (sk. lietas materiālu 1.sējuma 98.lpp.). Administratīvā rajona tiesa, ievērojot Sapulču likumā noteiktos pieteikuma izskatīšanas termiņus, spriedumu šajā lietā taisīja 2006.gada 22.martā, t.i., vairākas dienas pēc tam, kad persona bija iecerējusi rīkot gājienu (sk.lietas materiālu 4.sējuma 1.lpp.). 24.6. Analizējot Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā noteikto termiņu, iespējams secināt, ka tas ļauj pašvaldības amatpersonai liegt rīkot pasākumu plānotajā laikā ne vien ar motivētu atteikumu (Sapulču likuma 15.panta ceturtās daļas 3.punkts), bet arī ar nepamatotu atteikumu. Tā kā Latvijā vēl efektīvi nefunkcionē atlīdzinājuma piedziņa par personas pamattiesību aizskārumu, apstrīdētā norma ļauj pašvaldībām izvairīties no tām nevēlamu pasākumu atļaušanas. Nav iespējams atzīt, ka Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā noteiktajam termiņam ir leģitīms mērķis. Ne sabiedriskās kārtības, ne arī sabiedrības drošības interesēs nav tiesas kontroles novilcināšana un labas pārvaldības principam neatbilstošu lēmumu pieņemšana. Apstrīdētā norma ir formulēta tā, ka nenodrošina savlaicīgu un efektīvu tiesas kontroli. Līdz ar to Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā ietvertie vārdi "ne agrāk kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma sākuma" neatbilst Satversmes 103.pantam saistībā ar Satversmes 92.pantu. V 25. Sapulču likuma 9.panta pirmā daļa: "Sapulces, piketus un gājienus aizliegts rīkot tuvāk par 50 metriem no Valsts prezidenta rezidences, Saeimas, Ministru kabineta, pašvaldību domju (padomju) ēkām, tiesām, prokuratūras, policijas, ieslodzījuma vietu un ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ēkām. Sapulču un piketu rīkošanai šo ēku tuvumā attiecīgās institūcijas, izņemot diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības, var ierādīt īpašas vietas arī tuvāk par 50 metriem." Pieteikuma iesniedzējs apstrīdējis Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā ietverto regulējumu kopumā. 26. Var piekrist Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā noteikto ierobežojumu mērķis ir garantēt īpaši svarīgu valsts iestāžu netraucētu darbību, kā arī preventīvi novērst iespējamos drošības apdraudējumus (sk. lietas materiālu 1.sējuma 47.lpp.). Tā kā Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā minēto iestāžu un institūciju netraucētas darbības nodrošināšana atbilst arī citu personu interesēm, normā noteiktie ierobežojumi ļauj sasniegt vienlaikus divus leģitīmos mērķus, proti, aizsargāt gan citu cilvēku tiesības, gan arī sabiedrības drošību. 27. Samērīguma princips prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas interesēm, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses. Lai konstatētu, vai samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 19.marta sprieduma lietā Nr.2001-12-02 secinājumu daļas 3.1.punktu). 28. Ar apstrīdēto normu 50 metru aizlieguma zona noteikta gan ap valsts un pašvaldību institūciju ēkām, gan arī ap ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ēkām. Tā kā šāds aizliegums rīkot sapulces, gājienus un piketus tuvāk nekā 50 metrus no ārvalstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām varētu būt Latvijas valsts starptautisko saistību izpildes komponents, nepieciešams noskaidrot Latvijas valsts pienākuma aizsargāt ārvalstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības saturu. 28.1. 1961.gada Vīnes konvencijas par starptautiskajiem diplomātiskajiem sakariem 22.panta otrā daļa paredz, ka "uzņemošajai valstij ir īpašs pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus, lai aizsargātu pārstāvniecības telpas pret jebkādu ielaušanos vai zaudējumu nodarīšanu un lai novērstu jebkādu pārstāvniecības miera traucējumu vai tās cieņas aizskārumu". Līdzīga satura pienākums uzņemošajai valstij paredzēts arī 1963.gada Vīnes konvencijā par starptautiskajiem konsulārajiem sakariem, proti, šīs konvencijas 31.panta trešā daļa noteic, ka "uzņemošajai valstij ir īpašs pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus, lai aizsargātu konsulārās iestādes telpas pret jebkādu ielaušanos vai zaudējumu nodarīšanu un lai novērstu jebkādu konsulārās iestādes miera traucēšanu vai tās cieņas aizskaršanu". Latvija ir ratificējusi abas Vīnes konvencijas, tādēļ tās Latvijai ir saistošas kā starptautisko līgumu tiesību normas. 28.2. Abās Vīnes konvencijās ir paredzēts īpašs valsts pienākums veikt nepieciešamās darbības, lai aizsargātu ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību telpas. Starptautisko tiesību komisijas Diplomātisko attiecību konvencijas projekta komentārā norādīts, ka valstij, lai tā izpildītu šo aizsardzības pienākumu, ir jāveic īpaši pasākumi, kas prasa vēl apjomīgāku rīcību par vispārējo pienākumu nodrošināt kārtību valstī [sk.: Draft Articles on Diplomatic Intercourse and Immunities, With Commentaries, (1958) // Yearbook of the International Law Commission, 1958, Vol.II, p. 95, Article 20, Commentary 3]. Identisks teksts ietverts arī Konsulāro attiecību konvencijas projekta komentārā [Draft Articles on Consular Relations, with Commentaries (1961) // Yearbook of the International Law Commission, 1961, Vol.II, p.109, Article 30, Commentary 3]. Norāde uz "īpašas aizsardzības" pienākumu Vīnes konvencijā par diplomātisko aizsardzību tika iekļauta pēc Starptautiskās tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša sera Džeralda Ficmorisa (Sir Gerald Fitzmaurice) ieteikuma, lai nošķirtu valstu īpašo pienākumu aizsargāt ārvalstu diplomātiskās pārstāvniecības no vispārēja pienākuma aizsargāt ārvalstu pilsoņus un viņu īpašumu (sk.: Yearbook of the International Law Commission, 1957, p.63). Tiesību zinātnē ir atzīts, ka pienākums "veikt visus atbilstošos pasākumus" nav absolūts pienākums (sk.: Denza E. Diplomatic Law. 2nd ed. Oxford: Clarendon Press, 1998, p.139). Amerikas Savienoto Valstu, Apvienotās Karalistes, Austrālijas, Nīderlandes un Vācijas prakse liecina, ka šīs valstis lielākoties ir spējušas līdzsvarot personu vārda un pulcēšanās brīvību ar valsts pienākumu aizsargāt vēstniecības. Arī diskusijas Starptautisko tiesību komisijā neliecina par vēlmi iekļaut Vīnes konvencijās absolūtu diplomātisko pārstāvniecību aizsardzības pienākumu. Pienākums aizsargāt vēstniecību nebūt nav pienākums izolēt to no sabiedrības viedokļa paušanas (sk.: ibid, pp.140 - 145). Tas gan nenozīmē, ka diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību aizsardzība konkrētos gadījumos neuzliek valstij pienākumu ierobežot personu pulcēšanās brīvību. Uzņemošā valsts var ierobežot personu rīkotos piketus pie ārvalstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām, ja tie pēc formas ir pārlieku trokšņaini vai arī pēc satura - pārlieku apvainojoši (sk.: ibid, p.145). Šāds lēmums ir jāpieņem, īstenojot tiesību normu. 28.3. Apstāklis, ka absolūts vēstniecību aizsardzības pienākums nav uzlikts ar starptautisko līgumtiesību normām, nebūt nenozīmē, ka tāds vispār nepastāv. Starptautiski tiesisks pienākums var rasties arī no starptautisko paražu tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2004.gada 26.marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11.punktu un Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 8.1. - 8.2. punktu). Nevar izslēgt iespēju, ka varētu pastāvēt starptautisko paražu tiesību norma ar līdzīgu saturu kā starptautisko līgumtiesību norma, bet plašāku apjomu. Tomēr iespējams secināt, ka starptautiskajās paražu tiesībās nav nostabilizējusies norma, kas uzliktu valstij pienākumu pilnībā izolēt ārvalstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības no iespējamiem gājieniem, sapulcēm vai piketiem. Pirmkārt, Starptautiskā tiesa ir norādījusi, ka abās Vīnes konvencijās ir kodificētas starptautisko tiesību paražu normas [sk.: United States Diplomatic and Consular Staff in Tehran (United States v. Iran), Judgment // I.C.J. Reports 1980, pp. 30 - 31, para.62]. Otrkārt, tiesību zinātne un valstu prakse liecina par valsts pienākuma attīstību pretējā virzienā, proti, cilvēktiesību vārdā vēstniecībām ir tieši jāsaskaras ar indivīdu pausto viedokli. Izņemot atsevišķus gadījumus, valstis nav konsekventi protestējušas pret gājieniem, sapulcēm vai piketiem to diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību tuvumā (sk.: Denza E. Diplomatic Law. 2nd ed. Oxford: Clarendon Press, 1998, pp.139 - 145). 28.4. Līdz ar to starptautiskajās tiesībās nav paredzēts valsts pienākums noteikt ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību aizsardzību tādā apjomā, kāds noteikts Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā. Vēl jo vairāk - starptautisko tiesību normu analīze liecina, ka personām tiek garantētas visnotaļ plašas tiesības pulcēties ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību tuvumā un paust savu viedokli. Atsevišķus ierobežojumus gan var noteikt, taču tas nav darāms, iekļaujot neelastīgus ierobežojumus tiesību normā. Piemēru, kā tas tiek darīts citās valstīs, sniedz ārvalstu tiesību ekspertu atzinums: "Praksē piketu vai mītiņu noturēšanas vietas tiek ierobežotas, policijai nosakot, ka pasākumam jānotiek zināmā attālumā no ēkas, lai novērstu uzbrukumu tai. Piemēram, pie ASV konsulātiem ir notikušas daudzas vidēji lielas un plašas demonstrācijas, kas protestēja pret ASV politiku Āzijas dienvidaustrumos. Šajos gadījumos policija nolēma ierobežot demonstrācijas vietu, nosakot zināmu attālumu no ASV konsulāta, jo tas pārstāvēja politiku, pret kuru konkrētā demonstrācija bija vērsta. Šāds ierobežojums bija likumīgs, jo pastāvēja draudi sabiedrības drošībai [..]. No otras puses, ja tāds pats pikets notiktu Ungārijas konsulāta tuvumā, tas neradītu draudus šai diplomātiskajai pārstāvniecībai, tādēļ vietas ierobežojums nebūtu nepieciešams" (Ziņojuma par likumu "Par gājieniem, sapulcēm un piketiem" 17. - 18.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma 104.lpp.). 29. Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā noteiktie ierobežojumi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Noteicot ap valsts un pašvaldību institūciju ēkām, kā arī ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ēkām zonas, kurās aizliegts rīkot sapulces, gājienus un piketus, ir iespējams nodrošināt netraucētu šo institūciju darbību, kā arī preventīvi novērst iespējamus sabiedrības drošības apdraudējumus. Taču ir nepieciešams pārliecināties, vai likumdevējs ir izraudzījies saudzējošāko līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai. Likumā noteiktais ierobežojums ir samērīgs vienīgi tad, ja nav nekādu citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk jūtami (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2004-18-0106 secinājumu daļas 19.punktu). 29.1. Tiesību normās noteiktie neelastīgie ierobežojumi kā absolūti aizliegumi reti kad ir atzīstami par saudzējošāko līdzekli. Tiesību normu piemērotājam ir grūti konkrētos faktiskos apstākļos saprātīgi piemērot attiecīgo normu. Pieteikuma iesniedzējs pilnīgi pamatoti norāda, ka noteiktais aizliegums ignorē Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā minēto iestāžu ēku ģeogrāfisko konfigurāciju Rīgā. Tik plaši aizliegumi pašā pilsētas centrā būtiski apgrūtina personu tiesības rīkot sapulces, gājienus un piketus (sk. lietas materiālu 1.sējuma 3.lpp.). Jāpiekrīt, ka nav iespējams rast pamatojumu tam, kāpēc 50 metru attālums ir attiecināts ne vien uz sapulcēm un piketiem, bet arī uz gājieniem. Gājiena laikā iespējamais citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības apdraudējums ir ļoti īslaicīgs, kā arī gājiena mērķis nav viedokļa paušana par konkrētās iestādes darbību, līdz ar to iespējamais apdraudējums nav vērsts pret konkrētu iestādi (sk. lietas materiālu 1.sējuma 3.lpp.). 29.2. Nepieciešamība noteikt tik plašu aizliegumu Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā ir apšaubāma, jo saudzējošāki līdzekļi attiecīgā aizlieguma leģitīmā mērķa sasniegšanai jau ir noteikti tajā pašā likumā. Piemēram, Sapulču likuma 9.panta otrā daļa noteic, ka sapulču, gājienu un piketu laikā ir jānodrošina brīva pieeja un piebraukšana valsts un pašvaldību iestādēm, kuru tuvumā notiek attiecīgie pasākumi. Papildus tam ir iespējams noteikt pienākumu personām, kuras rīko sapulci, piketu vai gājienu, rūpēties par to, lai pasākuma dalībnieki pārlieku netrokšņo un netraucē iestāžu darbu. Eiropas valstu pieredze liecina, ka nepieciešams izbeigt ar likumu noteikt aizliegtās zonas. Šāda prakse ir neefektīva. Speciāli orientēti tiesiskie līdzekļi un policijai piešķirtā rīcības brīvība ļauj daudz elastīgāk gādāt par sabiedrības drošību un vienlaikus mazāk iejaukties organizētajā pasākumā (sk. Ziņojuma par likumu "Par gājieniem, sapulcēm un piketiem" 18.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma 104.lpp.). 29.3. Starptautisko tiesību normu analīze liecina, ka valstīm nav pienākuma noteikt aizliegtās zonas ap ārvalstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām. Valstis nedrīkst aizliegt rīkot sapulces, gājienus un piketus pie ārvalstu pārstāvniecībām, ja vien šie pasākumi nav pārlieku trokšņaini un agresīvi. Tomēr arī šajos gadījumos, kā jau iepriekš tika secināts, šis jautājums ir risināms tiesību normu piemērošanas līmenī. Ja jau tik plašu aizsardzību no valsts neprasa ārvalstu pārstāvniecību aizsardzības pienākums, kas ir krietni plašāks par vispārējiem valsts pienākumiem garantēt drošību, tad vēl jo vairāk valsts nedrīkst noteikt tik plašu aizsardzību pati savām institūcijām. Valstij ir pienākums nodrošināt ne vien to, lai sapulce, pikets vai gājiens notiek, bet arī to, lai vārda un pulcēšanās brīvība ir efektīva, proti, lai rīkotais pasākums sasniedz mērķauditoriju. Demokrātiskā sabiedrībā ir īpaši svarīgi, lai valsts un pašvaldību iestādes netiktu izolētas no sabiedrības, lai to amatpersonām būtu iespēja uzzināt un manīt iedzīvotāju attieksmi, īpaši tad, ja šī attieksme ir kritiska (sk.lietas materiālu 1.sējuma 66. - 67.lpp.). Līdz ar to secināms, ka Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā nav noteikti saudzējošākie līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tādēļ šī norma neatbilst samērīguma principam un Satversmes 103.pantam. VI 30. Sapulču likuma 13. panta otrā daļa paredz: "Jebkurā gadījumā pieteikums iesniedzams, ja sapulce, gājiens vai pikets traucē transporta un gājēju kustību." 30.1. Pieteikuma iesniedzējs apstrīd šajā normā ietvertos vārdus "un gājēju", jo uzskata, ka šāds ierobežojums nesamērīgi ierobežo spontānas pulcēšanās brīvību, proti, personu tiesības īpašos apstākļos bez jebkādas iepriekšējas pieteikšanās sapulcēties, lai paustu savu viedokli (sk. lietas materiālu 1.sējuma 4.lpp.). Šādu secinājumu pieteikuma iesniedzējs pamato ar to, ka Sapulču likuma 13.panta otrā daļa ierobežo šā pašapanta pirmo daļu, kas noteic pasākumus, kuri var notikt bez iepriekšējas pieteikšanas. Var piekrist Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka Sapulču likuma 13.pants neregulē spontānās pulcēšanās brīvības īstenošanu (sk. lietas materiālu 1.sējuma 51.lpp.). 30.2. Normālos apstākļos pulcēšanās brīvības īstenošanai Satversme prasa iepriekšēju plānotā pasākuma pieteikšanu. Taču var būt arī tādas situācijas, kad nepieciešamība pieteikt pasākumu kavē efektīvu un publisku viedokļa paušanu. Šādos gadījumos personām nevar liegt spontāni pulcēties un paust savu viedokli. Arī Vācijas Federatīvās Republikas Federālā konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka pieteikšanas pienākums neattiecas uz spontāno pulcēšanos, kas var notikt acumirklī kāda aktuāla iemesla dēļ. Spontāno pulcēšanos aizsargā Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 8.pants, proti, konstitucionālā norma, kas garantē pulcēšanās brīvību. Uz spontāno pulcēšanos nevar attiecināt iepriekš pieteiktam pasākumam piemērojamo normatīvo regulējumu, ja vien spontāno pasākumu mērķis nevar tikt sasniegts ar tiem pašiem noteikumiem (sk. BVerfGE 69, 315). 30.3. Sapulču likuma regulējums attiecas uz pulcēšanās brīvību, kuras pamatā ir atļauju sistēma. Jau iepriekš tika konstatēts, ka šī sistēma neatbilst Satversmes 103.pantam un likumā nepieciešams iestrādāt paziņošanas sistēmu. Likumdevējam, izdarot grozījumus likumā, tāpat būtu nepieciešams normatīvi noregulēt spontānās pulcēšanās nosacījumus un speciālu šīs brīvības īstenošanas kārtību. 31. Gan paziņošanas, gan atļauju sistēmas kontekstā apstrīdētajiem Sapulču likuma 13.panta otrās daļas vārdiem "un gājēju" ir leģitīms mērķis. Tā kā ar pulcēšanās brīvību saistīti pasākumi var traucēt satiksmi un kavēt citu personu kustību, kā arī apdraudēt satiksmes drošību, valsts ir tiesīga paredzēt, ka šādos gadījumos par iespējamiem traucējumiem tiek iepriekš paziņots. Šāda iepriekšējas paziņošanas pienākuma noteikšana ļauj pašvaldības amatpersonām savlaicīgi saņemt informāciju par plānoto pasākumu un, ja nepieciešams, veikt iespējamo apdraudējumu novēršanai nepieciešamās darbības. Tādējādi valstij ir vieglāk izpildīt savus pienākumus pulcēšanās brīvības jomā, jo valstij jānodrošina, lai personām, kas vēlas sapulcēties, būtu pieejamas galvenās ielas vai citas sabiedriskās vietas, un tāpēc zināmos gadījumos jānovirza satiksme pa blakusceļiem (sk. Ziņojuma par likumu "Par gājieniem, sapulcēm un piketiem" 17. - 18.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma 99.lpp.). Taču, lai valsts tiktu ar šo pienākumu galā, visupirms nepieciešams, lai par drošību atbildīgās amatpersonas tiktu savlaicīgi informētas. Līdz ar to apstrīdētā norma ļauj aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību. 32. Izvērtējot Sapulču likuma 13.panta otrajā daļā ietvertā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam, var secināt, ka tas ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Iepriekšēja paziņošana par iespējamiem transporta un gājēju kustības traucējumiem ļauj pašvaldībai sagatavoties un, ja nepieciešams, veikt īpašus pasākumus, lai garantētu gan gājēju drošību un iespēju netraucēti pārvietoties, gan arī pieteiktā pasākuma norisi. Nepieciešamība iepriekš pieteikt šādu pasākumu ir uzskatāma par saudzējošu un proporcionālu līdzekli, jo personām par attiecīgo pasākumu iepriekš jāpaziņo tikai tādā gadījumā, ja tiek prognozēta gājēju kustības traucēšana. Var piekrist Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka likumdevējs šajā gadījumā nav domājis nepieciešamību iepriekš paziņot par tādiem pasākumiem, kas tikai hipotētiski vai arī gluži nebūtiski varētu traucēt gājēju kustību. Saeima pamatoti norāda, ka šāds paziņošanas pienākums iestājas tikai tādos gadījumos, kad pasākuma dalībnieki plāno pilnībā bloķēt trotuārus vai tos aizšķērsot tā, ka būtiski tiek kavētas gājēju iespējas brīvi pārvietoties vai arī viņi ir apdraudēti kā satiksmes dalībnieki (sk. lietas materiālu 1.sējuma 51.lpp.). Pat šādā gadījumā likums neparedz, ka pieteiktais pasākums nedrīkst notikt tāpēc, ka tas kavē gājēju kustību. Tas, ka personām plānotais pasākums ir jāpiesaka, nenozīmē, ka šā paša iemesla dēļ pašvaldības amatpersonas būs tiesīgas pieteikto pasākumu aizliegt. Pašvaldībai ir jāizvērtē saņemtā informācija un jāveic saprātīgi pasākumi, lai nodrošinātu pēc iespējas netraucētu pulcēšanās brīvību, kā arī gājēju kā satiksmes dalībnieku drošību. Vācijas tiesu praksē ir atzīts, ka varas institūcijām ir jāsamierinās ar jebkuru satiksmes traucējumu, no kura, īstenojot pulcēšanās brīvību, nav iespējams izvairīties. Ja protestēšana paredzēta pilsētas centrā, tad gājienu nevar piespiest virzīties pa nomalēm, lai tas netraucētu transportu. Pulcēšanās brīvības aizsardzībai priekšroku nevar dot vienīgi tajos gadījumos, kad pulcēšanās mērķis ir traucēt transporta kustību, nevis paust idejas. Tas gan neizslēdz iespēju simboliski bloķēt satiksmi uz dažām minūtēm, lai, piemēram, protestētu pret transporta izraisīto piesārņojumu (sk. Ziņojuma par likumu "Par gājieniem, sapulcēm un piketiem" 17. - 18.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma 104.lpp.). Latvijā šīs atziņas būtu attiecīgi ņemamas vērā gadījumos, kad plānotais pasākums varētu traucēt gan transporta, gan arī gājēju kustību. Sapulču likuma 13.panta otrās daļas vārdi "un gājēju" atbilst samērīguma principam. Līdz ar to Sapulču likuma 13.panta otrās daļas vārdi "un gājēju" atbilst Satversmes 103.pantam. VII 33. Sapulču likuma 12.panta trešās daļas 1. punkts noteic, ka pieteikumam jāpievieno to līgumu kopijas, kurus pasākuma organizators noslēdzis ar kārtības uzturētājiem, personām, kas atbildīgas par sabiedrisko kārtību un drošību pasākuma laikā (uzrādot oriģinālus). Pieteikuma iesniedzējs apstrīd šajā normā ietverto pienākumu pieteikumam pievienot ar kārtības uzturētājiem noslēgto līgumu kopijas. 33.1. Var piekrist pieteikuma iesniedzēja paustajam viedoklim, ka normas leģitīmais mērķis varētu būt sabiedrības drošības aizsardzība, proti, uz apstrīdēto normu pamatojoties, pašvaldības amatpersona var preventīvi pārliecināties par to, vai pasākumā tiks nodrošināta kārtība. Taču šajā gadījumā nepieciešams ņemt vērā arī citas Sapulču likuma normas, kas vērstas tieši uz tā paša mērķa sasniegšanu. Sapulču likuma 14.panta pirmās daļas 9.punkts paredz, ka pieteikumā jānorāda arī kārtības uzturētāji. Saskaņā ar Sapulču likuma 14.panta otro daļu par šiem kārtības uzturētājiem pieteikumā jāsniedz arī noteikta satura informācija - vārds, uzvārds, personas kods un dzīvesvieta. Līdz ar to Sapulču likuma 14.panta pirmās daļas 9.punkta prasības ļauj sasniegt to pašu mērķi, kura sasniegšanas labad pieņemts šā paša likuma 12.panta trešās daļas 1.punkts. 33.2. Noteicot personas pamattiesību ierobežojumus, lai aizsargātu citas konstitucionāla ranga vērtības, likumdevējam ir jāizvēlas viens - pats piemērotākais un efektīvākais ierobežojums. Šajā gadījumā likumdevējs viena un tā paša leģitīmā mērķa sasniegšanai ir paredzējis divus dažādus ierobežojumus - pienākumu pieteikumā norādīt kārtības uzturētājus un pienākumu pieteikumam pievienot rakstveida līgumu kopijas. Tā kā leģitīmā mērķa sasniegšanu jau nodrošina pienākums pieteikumā norādīt kārtības uzturētājus, papildu prasībai slēgt ar kārtības uzturētājiem rakstveida līgumus un iesniegt pašvaldības amatpersonai to kopijas nav leģitīma mērķa. 33.3. Jo īpaši jāņem vērā, ka apstrīdētā norma nemaz nepieļauj iespēju, ka vienošanās ar kārtības uzturētājiem varētu notikt mutvārdos. Ja ir spēkā atļauju sistēma, tad nepilnīgs pieteikums, kuram nav pievienoti visi nepieciešamie dokumenti, var būt par pamatu atteikumam saskaņot pulcēšanās brīvības īstenošanas pasākumu. Tādēļ šāds papildu pienākums, kas dublē jau iepriekš Sapulču likumā noteiktu līdzīgu personas pienākumu, vērtējams kā formāls apgrūtinājums, kura patiesais mērķis būtībā ir kavēt pasākuma pieteikšanu un radīt pašvaldības amatpersonai iespēju atteikt pasākumu formālu iemeslu dēļ, proti, kaut vai tāpēc, ka iesniegtais pieteikums neatbilst likuma prasībām. Līdz ar to Sapulču likuma 12.panta trešās daļas 1.punkta vārdi "kārtības uzturētājiem" neatbilst Satversmes 103.pantam. VIII 34. Sapulču likuma 14. panta sestās daļas otrais teikums paredz: "Ja no kompetentas iestādes saņemta informācija, ka pasākuma mierīga un organizēta norise ir apdraudēta, attiecīgā vietējā pašvaldība var pieprasīt, lai organizators nodrošina ne mazāk kā četrus kārtības uzturētājus uz katriem simt dalībniekiem." 34.1. Normā kā priekšnoteikums papildu pienākumam, ko valsts var uzlikt pasākuma organizatoram, ir minēta kompetentas iestādes informācija, ka pasākuma mierīga un organizēta norise ir apdraudēta. Šāds normas formulējums paver pašvaldībai iespēju prasīt papildu kārtības uzturētāju noteikšanu gan gadījumos, kad pasākuma dalībnieki paši apdraud tā mierīgu un netraucētu norisi, gan arī tajos gadījumos, kad pasākumu apdraud trešo personu vēršanās pret tā dalībniekiem. 34.2. Var piekrist Saeimas atbildes rakstā minētajam, ka kārtības uzturētāju pienākums lielā mērā aprobežojas ar kārtības uzturēšanu "no iekšpuses" (sk. lietas materiālu 1.sējuma 50.lpp.). Tomēr apstrīdētā norma attiecas arī uz tiem gadījumiem, kad pasākuma mierīga un netraucēta norise tiek apdraudēta no ārpuses. Līdz ar to ir pilnīgi iespējams, ka uz šīs normas pamata vietējā pašvaldība pēc kompetentu iestāžu atzinumu saņemšanas nevis nodrošina papildu aizsardzību un informē policiju un citus drošības dienestus, bet gan pieprasa, lai organizators ieceļ papildu kārtības uzturētājus un pašu spēkiem novērš pasākuma netraucētas norises apdraudējumu. Šāds neskaidrs un pārprotams normas formulējums ne vien neļauj sasniegt leģitīmu mērķi, bet potenciāli rada tādu situāciju, ka citu personu un visas sabiedrības drošība var tikt nevis aizsargāta, bet vēl vairāk apdraudēta. Apstrīdētā norma uzliek pasākuma organizatoram pienākumu nodrošināt netraucētu pasākuma norisi arī tad, ja to apdraud trešās personas, kas vēršas pret pasākuma dalībniekiem un to paustajām idejām. Normas neskaidrais formulējums var būt par iemeslu būtiskam sabiedrības drošības apdraudējumam, jo ļauj valstij novelt pasākuma drošības garantēšanas pienākumu uz organizatoru, prasot, lai tas pieaicina papildu kārtības uzturētājus. 34.3. Satversmes 103.pantā lietotais jēdziens "aizsargā" prasa ne vien valsts neiejaukšanos šīs tiesības īstenošanā, bet arī šīs tiesības īstenošanas aizsardzību. Tas nozīmē, ka valstij ir pienākums nodrošināt, lai sabiedriskās ēkas, ielas un laukumi būtu pieejami personām, kas vēlas rīkot sapulces, gājienus vai piketus, un lai personas, kas piedalās šādos pasākumos, būtu aizsargātas. No Satversmes 103.panta izriet personas subjektīvās tiesības pieprasīt, lai sapulce, pikets vai gājiens, kas likumā noteiktajā kārtībā ir iepriekš pieteikts, notiktu un būtu aizsargāts arī no attiecīgā pasākuma pretiniekiem. Līdz ar to var pilnībā piekrist LCC paustajam viedoklim, ka demokrātiska valsts ir atbildīga par konstitūcijā noteiktās pulcēšanās brīvības efektīvu īstenošanu (sk. lietas materiālu 1.sējuma 68.lpp.). Valsts, aizsargājot pulcēšanās brīvību, nedrīkst izvērtēt konkrētos pasākumus pēc to satura. Valsts aizsardzību konkrētiem pasākumiem nedrīkst diferencēt pēc tajos pausto ideju atbilstības valsts vai noteiktas sabiedrības daļas uzskatiem. Tieši tajā apstāklī, ka pulcēšanās brīvība ir efektīvs instruments, ko mazākums var izmantot sava viedokļa paušanai, slēpjas pulcēšanās brīvības lielā nozīme demokrātiskā sabiedrībā. Tā kā pulcēšanās brīvība parasti kalpo mazākuma interešu un viedokļa publiskai paušanai, valsts pienākums šajā gadījumā ir būt tolerantai un ar tai piešķirto mehānismu palīdzību neapspiest šā viedokļa paušanu tikmēr, kamēr vien tas ir uzskatāms par demokrātiskā sabiedrībā pieļaujamu. Tas, ka valsts aizsargā viedokļa paušanu, nenozīmē, ka valsts solidarizējas ar šā viedokļa paudējiem vai atzīst šā viedokļa pareizību, bet nozīmē to, ka valsts aizsargā savu iedzīvotāju tiesības publiski paust savu viedokli un pievērst konkrētam jautājumam plašākas sabiedrības uzmanību. 34.4. Pulcēšanās brīvības aizsardzības labad valsts ir tiesīga pieprasīt, lai personas, kas vēlas šo brīvību izmantot, piedalās organizētā pasākuma aizsardzībā. Tomēr personu līdzdarbības pienākuma noteikšanai ir jābūt saprātīgai. Ja pārāk liela atbildība tiek uzvelta uz pasākuma organizatoru un kārtības uzturētāju pleciem pirms pasākuma, tā laikā vai pēc pasākuma beigām, šīs personas citkārt atturēsies izmantot savas tiesības, baidīdamās no iespējamiem sodiem un papildu pienākumiem (sk. Ziņojuma par likumu "Par gājieniem, sapulcēm un piketiem" 17. - 18.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma 102.lpp.). Prasība iecelt papildu kārtības uzturētājus visos gadījumos, kad pasākuma mierīga norise ir apdraudēta, pārsniedz pieļaujamo personas līdzdarbības pienākuma apjomu. Tā kā šāda prasība nevis garantē sabiedrības drošību, bet, gluži otrādi, lielā mērā provocē dažādu uzskatu paudēju sadursmes un iespējamas nekārtības, jāatzīst, ka normai nav leģitīma mērķa, kura sasniegšanai attiecīgais ierobežojums noteikts. Līdz ar to Sapulču likuma 14.panta sestās daļas otrais teikums neatbilst Satversmes 103.pantam. IX 35. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32.panta trešo daļu tiesību normas, kuras Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošām augstāka juridiskā spēka tiesību normām, uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. 35.1. Tā kā Sapulču likumā noteiktā atļauju sistēma neatbilst Satversmes 103.pantam, kā arī likumā nav noregulēta spontānās pulcēšanās brīvības īstenošanas kārtība, Satversmes tiesa uzskata, ka šo trūkumu novēršanai nosakāms termiņš līdz 2007.gada 1.jūnijam. 35.2. Lai Sapulču likuma normu piemērošana līdz 2007.gada 1.jūnijam neradītu personām Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu, minētās normas valsts pārvaldes iestādēm un tiesām šajā laikā jāpiemēro atbilstoši Satversmes 103.pantam un Latvijai saistošām starptautisko tiesību normām. Sapulču likuma 16.pants un 18.panta ceturtā daļa zaudē spēku ar Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas brīdi. Savukārt citas Sapulču likuma III nodaļas normas, kas paredz atļauju sistēmu, līdz 2007.gada 1.jūnijam valsts pārvaldes iestādēm un tiesām jāpiemēro, ievērojot Satversmes 103.panta nosacījumus. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 1.panta ceturtās daļas vārdus "vai citiem atribūtiem" un "vai uzrunas" un 13.panta otrās daļas vārdus "un gājēju" par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11.pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21.pantam. 2. Atzīt likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 1.panta ceturtās daļas vārdus "kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi", 9.panta pirmo daļu, 12.panta trešās daļas 1.punkta vārdus "kārtības uzturētājiem", 14.panta sestās daļas otro teikumu, 16.pantu un 18.panta ceturto daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11.pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21.pantam un spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas brīža. 3. Atzīt likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 15.panta ceturtās daļas vārdus "ne agrāk kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma sākuma" par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 103.pantam saistībā ar Latvijas Republikas Satversmes 92.pantu un spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas brīža. 4. Atzīt likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 15.un 17.pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11.pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21.pantam un spēkā neesošu no 2007. gada 1.jūnija. 5. Noteikt, ka līdz 2007.gada 1.jūnijam likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem"