116. Article — pieļauj 103.pantā minēto tiesību ierobežošanu un

pieteikuma iesniedzējs neapstrīd šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi. Tas vien, ka pasākuma saskaņošana notiek ar atļaujas starpniecību, vēl nenozīmējot, ka pašvaldība pārbauda, cenzē vai sankcionē paša pasākuma saturu, jo "atļauja jāsaņem nevis attiecībā uz paužamajiem uzskatiem, bet gan attiecībā uz specifisko vietu, veidu un laiku, kādā šie uzskati tiks pausti". Tādējādi atļauju sistēmas mērķis pulcēšanās brīvības kontekstā esot sabalansēt dažādās personu brīvības (vārda brīvība, brīvība paust savus uzskatus jebkādā formā) un sabiedrības intereses (kārtība, drošība, citu personu tiesības). Saeima uzskata: ja pašvaldība varētu izsniegt tikai motivētu atteikumu, nevis izziņu par pasākuma rīkošanu, tad jebkāda kontrole pār pasākuma norises atbilstību likuma prasībām būtu atkarīga vienīgi no pašvaldības un tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku spējas reaģēt uz dažādiem pasākumu laikā iespējamiem notikumiem. Tādējādi tiktu liegta arī iespēja pašvaldībai un pasākuma organizatoram sarunu ceļā vienoties par laika, vietas vai maršruta maiņu, tātad jebkurš konstatētais trūkums varētu tikt novērsts vienīgi pasākuma norises laikā un vietā vai arī pašvaldībai, šo trūkumu konstatējot, būtu automātiski jāaizliedz pasākums. 4. Valsts cilvēktiesību birojs (turpmāk - VCB) savā atzinumā norāda, ka lielākā daļa apstrīdēto normu Sapulču likumā iekļautas ar šā likuma grozījumiem, VCB jau likumprojekta apspriešanas gaitā iebildis pret nesamērīgu papildu ierobežojumu noteikšanu pulcēšanās brīvībai, kā arī iesniedzis savus priekšlikumus, kuri daļēji tika akceptēti Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, bet noraidīti atbildīgajā, proti, Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Arī pašlaik VCB ir nosūtījis Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai priekšlikumus grozījumiem likumā, kas paredz mainīt pasākumu organizēšanas kārtību, aizstājot atļauju sistēmu ar pieteikumu sistēmu. VCB norāda, ka pulcēšanās ir viens no veidiem, kādos indivīds var īstenot savu vārda brīvību. Abas šīs tiesības esot demokrātiskas valsts pamatvērtības un kopā ar biedrošanās brīvību - būtiskākās politiskās tiesības. Šīs tiesības nodrošinot to, ka aktīva pilsoniskā sabiedrība var publiski paust savu viedokli, kā arī līdzdarboties demokrātiskajos procesos. Kopš 2004.gada 1.janvāra VCB esot saņēmis aptuveni 30 sūdzību par pulcēšanās brīvības ierobežojumiem, galvenokārt sakarā ar jautājumiem, kas "ir aktuāli un plašāk debatēti arī publiskā vidē". Izskatot sūdzības, VCB pieprasot paskaidrojumus no atbildīgajām amatpersonām, kā arī sniedzot atzinumus pusēm un publiskus viedokļus. VCB uzskata, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums visumā ir nepilnīgs un nesamērīgi ierobežo Satversmē garantētās tiesības. Optimālākais šīs situācijas risinājums būtu būtiski to pārskatīt vai pat izstrādāt jaunu likumu. 4.1. VCB izsaka viedokli, ka Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā ietvertais aizliegums piketa laikā izteikt mutiskus saukļus, lozungus vai uzrunas ir nesamērīgs un nepamatoti sašaurina jēdziena "pikets" izpratni. Šāda likuma redakcija atvieglojot pasākumu nošķiršanu, tomēr ierobežojot vārda brīvību un jo īpaši spontānu piketu rīkošanu. Šis ierobežojums padarot neefektīvas Satversmē noteiktās tiesības, vājinot piketa būtību un efektu. Tiekot ierobežotas tiesības pievērst uzmanību konkrētajai aktualitātei, un tāpēc esot grūtāk sasniegt piketa mērķi. Saukļi un lozungi, atšķirībā no runām un uzrunām, esot spontāna reakcija uz notiekošo, tāpēc tos grūti izplānot un kontrolēt. 4.2. VCB norāda, ka pulcēšanās brīvības efektīvai nodrošināšanai būtiska ir pasākuma rīkošanas vieta un ļoti bieži personas vēlas, lai viņu pausto viedokli sadzirdētu tieši amatpersonas. Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā ietvertais ierobežojums, kas neļauj rīkot pasākumus tuvāk par 50 metriem no noteiktām ēkām, esot nesamērīgs un būtiski ierobežojot šīs tiesības. Tiekot samazināta iespēja, ka, piemēram, piketā pausto viedokli sadzirdēs attiecīgās amatpersonas. Gājienu rīkošana daudzviet Rīgas centrā vispār neesot iespējama. VCB izsaka viedokli, ka nav skaidrs, vai Sapulču likuma 9.panta pirmās daļas otrais teikums piešķir personai subjektīvas tiesības prasīt, lai iestāde ierāda vietu pasākuma rīkošanai tuvāk par šīs pašas daļas pirmajā teikumā minētajiem 50 metriem. Pat ja šādas subjektīvas tiesības personai būtu, neesot skaidrs, kā tās efektīvi īstenot. Līdz ar to nevarot uzskatīt, ka šī norma spēj nodrošināt saudzējošāku minētā ierobežojuma piemērošanu. 4.3. VCB uzskata, ka Sapulču likuma 12.panta trešās daļas 1.punkta prasība pievienot pieteikumam par pasākuma rīkošanu to līgumu kopijas, kurus pasākuma organizators noslēdzis ar kārtības uzturētājiem, ir nesamērīgs administratīvi birokrātisks ierobežojums pulcēšanās brīvības īstenošanai. Sabiedrības drošības aizsardzību pietiekami garantējot arī citas likuma normas, kuras ļauj pārbaudīt kārtības uzturētāja identitāti. 4.4. VCB atzinumā norādīts, ka Sapulču likuma 13.panta otrajā daļā ietvertie vārdi "un gājēju" neatbilst Satversmes 103.pantam. Tas, ka pieteikums par pasākuma rīkošanu iesniedzams ne tikai tad, ja pasākums traucē transporta kustību, bet tad, ja tas var traucēt arī gājēju kustību, faktiski nozīmējot, ka pieteikums jāiesniedz par visiem pasākumiem, kādi vien var notikt publiskā vietā, jo tie vienmēr traucēs gājēju kustību. VCB minētos normas vārdus uzskata par nesamērīgu pulcēšanās brīvības ierobežojumu, jo tie padara gandrīz vai neiespējamu spontānu piketu rīkošanu, lai gan likums būtībā to pieļauj. 4.5. VCB uzskata, ka Sapulču likuma 14.panta sestās daļas otrais teikums rada pasākuma organizētājiem pienākumu pašiem uzņemties atbildību par pasākuma drošību arī tad, ja tā mierīgu norisi apdraud kādi ārēji spēki vai agresīvi pretēju uzskatu paudēji. VCB uzsver, ka Satversmes