4. Article

Ziņojumā norādīts, ka Konkurences padomes praksē nav definēts konkrētais tirgus banku sektorā, līdz ar to ziņojuma iesniedzējs uzskata par pieļaujamu vadīties no Eiropas Komisijas prakses. Saskaņā ar kuru banku pakalpojumus var sadalīt trīs lielos sektoros: (1) pakalpojumi privātpersonām - pakalpojumi, kas sniegti privātpersonām/mājsaimniecībām un sastāv no depozītiem, aizdevumiem, ieskaitot kredītkartes, fondiem un citiem aktīvu pārvaldīšanas veidiem, (2) pakalpojumi juridiskajām personām - pakalpojumi korporatīvajiem klientiem, t.sk. pakalpojumu sniegšana depozītiem, aizdevumiem, starp­tautiskiem maksājumiem, kredītvēstulēm un ieteikumiem saistībā ar apvienošanos un sabiedrību iegūšanu, (3) finanšu pakalpojumi - akciju un obligāciju, derivatīvu, forex un valūtas tirdzniecība. Ziņojumā iesniedzējs norāda, ka ar FBI saistītās sabiedrības sniedz pilnu banku pakalpojumu spektru, kas ietver pakalpojumu sniegšanu privātpersonām, juridiskajām personām un arī finanšu pakalpojumus, savukārt a/s "GE Money" galvenokārt darbojas patērētāju kreditēšanas tirgū, lai arī dažos gadījumos tā sniedz aizdevumus maziem uzņēmumiem. Ziņojumā kā ģeogrāfiskais tirgus minēta visa Latvijas teritorija. Lai noteiktu konkrēto tirgu, Konkurences padome izvērtēja ziņojumā (05.09.2006. vēstule Nr.2225) un ziņojuma iesniedzēja pilnvarotā pārstāvja papildus sniegto informāciju (02.11.2006. vēstule Nr.2899), no citiem tirgus dalībniekiem - a/s "Mateks Credit" (03.11.2006. vēstule Nr.2915), SIA "Unilīzings" (07.11.2006. vēstule Nr.2944), SIA "HVB Leasing" (07.11.2006. vēstule Nr.2945), SIA "Nelss Līzings" (07.11.2006. vēstule Nr.2946), a/s "Parex banka" (09.11.2006. vēstule Nr.2977), SIA "Parex Ekspress Kredīts" (13.11.2006. vēstule Nr.3014), a/s "Hansabanka" (13.11.2006. vēstule Nr.3018), SIA "Hansa Līzings" (13.11.2006. vēstule Nr.3020), a/s "SEB Latvijas Unibanka" (16.11.2006. vēstule Nr.3050), a/s "Latvijas Krājbanka" (16.11.2006. vēstule Nr.3049) un SIA "Inserviss Group" (17.11.2006. vēstule Nr.3069) iegūto, kā arī Konkurences padomes rīcībā esošo vispārpiejamo un vispārzināmo informāciju. Latvijā patēriņa kredīta jomu regulē Patērētāju tiesību aizsardzības likums, kā arī 13.07.1999. Ministru kabineta noteikumi Nr.257 "Noteikumi par patērētāju kreditēšanas līgumu". Ar šiem normatīvajiem aktiem daļēji pārņemtas normas no Padomes 22.12.1986. Direktīvas 87/102/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu, kuri attiecas uz patēriņa kredītu. Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.pantam patērētāja kreditēšana ietver jebkuru patērētājam piešķirtu kredītu, savukārt no Padomes 22.12.1986. Direktīvas 87/102/EEK secināms, ka jēdziens "patēriņa kredīts" neattiecas uz kredītlīgumiem un līgumiem, kas sola piešķirt kredītu, kurš galvenokārt paredzēts, lai iegūtu vai paturētu īpašumtiesības uz zemi vai uz pastāvošu vai projektējamu ēku, un kurš paredzēts, lai restaurētu vai atjaunotu ēku. Padomes 22.12.1986. Direktīvas 87/102/EEK neattiecas arī uz kredītiem, kuru summa ir mazāka par ECU 200 vai pārsniedz 20000 ECU, tomēr Latvijā spēkā esošie normatīvie akti, kas pārņem Direktīvas 87/102/EEK prasības, iepriekš minētos ierobežojumus nesatur. Gan Padomes 22.12.1986. Direktīvas 87/102/EEK, gan Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē "patērētājs" ir fiziska persona, kas attiecībā uz minēto pakalpojumu darbojas nolūkā, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo jomu. Ņemot vērā banku un ārpusbanku finanšu sabiedrību vidē izveidojušos praksi, jēdziens "patēriņa kredīts" tiek attiecināts uz īstermiņa kredītu, kuru klients, kurš vēlas iegādāties patēriņa preces vai pakalpojumus (piemēram, automašīnu vai sadzīves tehniku, ceļojumu, medicīnas vai mācību kursu pakalpojumus utt.), var izmantot pēc saviem ieskatiem. Klientam nav jāatskaitās, kādam mērķim tas tiek izmantots. Viena no patēriņa kredīta pazīmēm - šo pakalpojumu veido aizdevumi, kuri tiek izsniegti, balstoties tikai uz klienta maksātspēju - regulāriem un stabiliem ienākumiem, to saņemšanai nav nepieciešams nodrošinājums. Banku un ārpusbanku finanšu sabiedrību sniegtie patēriņa kredīta pakalpojumi ir savstarpēji aizstājami. Jebkuram īstermiņa kredītproduktam var atrast alternatīvu variantu un aizstājējproduktu atkarībā no vēlamās specifikas un pielietojuma mērķa. Lielākā daļa no aptaujātajiem tirgus dalībniekiem uzskata par savstarpēji aizstājamiem gan banku, gan ārpusbanku finanšu sabiedrību sniegtos patēriņa kredīta pakalpojumus, jo to būtība ir līdzīga, lai arī to piedāvāšanas forma var atšķirties. Tirgus dalībnieki norāda, ka tādi banku produkti kā patēriņa kredīts, overdrafts, kredītlīnija un kredītkarte uzskatāmi par līdzvērtīgiem skaidras naudas aizdevumiem, kurus piedāvā ārpusbanku finanšu sabiedrības. Tāpat kredītietāžu piedāvātos aizdevumus (kredītlīnijas vai overdrafta pakalpojumus, kredītkartes vai patēriņa kredītu) var izmantot, lai iegādātos dažādas patēriņa preces, kuras ārpusbanku finanšu sabiedrības piedāvā iegādāties, izmantojot kredītus pirkumiem (nomaksas pirkumi) vai līzingu. Galvenā atšķirība starp kredītu un līzingu ir īpašumtiesību pārejas brīdis: līzinga gadījumā - prece ir līzinga davēja īpašums līdz līzinga nomaksas termiņa beigām, savukārt kredīta gadījumā - prece ir aizdevuma ņēmēja īpašums, kurš ieķīlāts par labu finansējuma devējam. Tomēr abos gadījumos pakalpojuma izmantošanas mērķis ir iegādāties preci, tās vērtību apmaksājot nevis uzreiz, bet ilgākā laika periodā. Turklāt abos gadījumos par nodrošinājumu tiek izmantota tā pati prece, kuru iegādājas, līdz ar to kredīts pirkumiem (nomaksas pirkums) atšķiras no citiem kredītiem pret ķīlu. Patēriņa finansēšanas pakalpojumos neietilpst nekustamā īpašuma kredīta vai līzinga pakalpojumi fiziskām personām, jo tos raksturojošās pazīmes būtiski atšķiras. Līdz ar to klients, kuram nav nodrošinājuma, var pieteikties tikai patēriņa finansēšanas pakalpojumiem, kuri ietver gan patēriņa kredīta pakalpojumus, gan kredītus pirkumiem (nomaksas pirkumus) un līzingus. Pati galvenā patēriņa finansēšanas pakalpojumu pazīme - personai, kura saņem šos pakalpojumus, jābūt patērētājam (fiziskai personai), kurš iegādājas preci vai pakalpojumu, vai arī ņem patēriņa kredītu nolūkam, kas nav saistīts ar tā profesionālo vai saimniecisko darbību. Ņemot vērā pieprasījuma un piedāvājuma aizstājamības faktoru, preču (pakalpojumu) pazīmes un lietošanas īpašības, saskaņā ar Konkurences likuma 1.panta 5.punktu minētās apvienošanās gadījumā ietekmētais konkrētais preču tirgus ir patēriņa finansēšanas pakalpojumu tirgus. Saskaņā ar Konkurences likuma 1.panta 3.punktu konkrētais ģeogrāfiskais tirgus ir ģeogrāfiska teritorija, kurā konkurences apstākļi konkrētās preces tirgū ir pietiekami līdzīgi visiem šā tirgus dalībniekiem, un tādēļ šo teritoriju var nošķirt no citām teritorijām. Izvērtējot Konkurences padomes rīcībā esošo informāciju, secināms, ka minētās apvienošanās gadījumā kā konkrētais ģeogrāfiskais tirgus nosakāma Latvijas teritorija, ņemot vērā, ka tiesiskais regulējums ir vienāds, dabiskās un valstiskās barjeras ieiešanai tirgū ir pietiekami līdzīgas, kā arī ekonomiskā iespēja piedāvāt (sniegt) savus pakalpojumus līdzās konkurentu pakalpojumiem un tādējādi sacensties viena un/vai savstarpēji aizstājamu pakalpojumu piedāvāšanā un sniegšanā ir līdzvērtīga visā Latvijas teritorijā. Konkurences padome uzskata, ka šīs lietas ietvaros saskaņā ar Konkurences likuma 1.panta 4.punktu kā konkrētais tirgus nosakāms patēriņa finansēšanas pakalpojumu tirgus Latvijas teritorijā. Vienlaicīgi Konkurences padome atzīst, ka patēriņa finansēšanas pakalpojumu tirgu Latvijas teritorijā iespējams sadalīt vairākos segmentos - patēriņa kredīta pakalpojumi (ārpusbanku finanšu sabiedrību skaidras naudas aizdevumi un kredītiestāžu piedāvātie aizdevumi - kredītlīnijas, overdrafta pakalpojumi, kredītkartes un patēriņa kredīti) un kredīti pirkumiem (nomaksas pirkumi) vai līzinga pakalpojumi. Līdz ar to citās lietās, pastāvot atšķirīgiem lietas apstākļiem, konkrētais tirgus var tikt definēts savādāk.